Mani 100 kilometri džungļu dzīves..

Pasaule ir pilna ar izaicinājumiem un apbrīnas pilnām vietām. Un ir dažas, kuras apslēptas tā, lai sasniegtu tās apbrīnam, ir jāmetās piedzīvojumu pilnā izaicinājumā..
Pirms daudziem gadiem, kad pastiprināti sāku interesēties un aizrauties ar seno Maiju civilizāciju un kultūru, atklāju, ka seno pilsētu drupas ir izkaisītas pa visu plašo reģionu no Mexikas līdz pat Hondurasai. Liela daļa – brīnišķīgi restaurētu tempļu ar lokločiem iztīrītu smilšu taku, tūristu netraucētām pastaigām ap tiem.. Skaisti. Bet apbraukājot neskaitāmus zudušās pasaules pieminekļus es tomēr neatradu meklēto.. Šie likās nedzīvi, mākslīgi atjaunoti, nozogot to patieso dvēseli, kura Maijiem allaž dzīvojusi harmonijā ar dabu. Man tomēr gribējās vēl vairāk sajust seno dzīvības elpu…
Dziļi, necaurejami džungļi vēl ar vien slēpj aizmirstas akmens pilsētas, koku zaros trako zirnekļpērtiķi un vējš klusi sijā saules starus. Maiju valstība vienmēr ir slēpusies aiz valdzinoši noslēpumaina mistiskas plīvura.. Par to no kurienes nākuši, kur guvuši tik apbrīnojamas zināšanas, nonākot līdz izzušanai un teju aizmirstībai, ir tikai pieņēmumi, ne skaidru faktu. Šajā džungļu cilvēku pasaulē ir kas mistiski valdzinošs, ko es nolēmu uzmeklēt..
..612.gads pirms mūsu ēras – 1 Manik, 6 baktun, 6 katun, 17 tun, 0 winal, 9 kin, 5 muluc, 2 zec, pēc Maiju kalendāra. Tveicīgā centrālamērikas marta saule kliedē biezo rīta miglu virs nebeidzami tumšszaļas džungļu jūras. Kāda koka augstākā zarā tukāna putns klusi noraugās zaļo dabas viļņu līganā dejā. Šī pasaule pieder dabai. Lietus rasa un saules stari spītīgi lauž savu ceļu caur biezo mežu segu, krītot dziļāk džungļu paēnā, nestedzīgā solī mītās svaigās cilvēka pēdās.. Kāda Kitche cilts, Maiju indiāņu lielā ģimenes saime, ir devusies jaunas, piemērotas apmetnes vietas meklējumos..
Jau 18 saules un 18 dienas bez lietus viņi ir gājuši.. Dziļajai selvas jūrai nav malas un to tie arī nemeklē. Džungļi ir to mājas.
Ir pavasara saulgrieži, kad pēc mēnešiem ieilguša sausuma sāk līt un Maiji to uztver kā labu zīmi, un to vadonis Ek Balam dod rīkojumu celt nometni. Vieta ir kā radīta pastāvīgas dzīvesvietas veidošanai – ir gan vairāki, dabīgi milzu ūdens rezervuāri ar desmitu tūkstošu litru ietilpību, gan zemākas ielejas laukssaimniecībai..
Pavisam drīz šī jaunā apmetne izaugs par ciemu un no ciema par varenāko pilsētu visā reģionā. El Mirador kļūs par Maiju civilizācijas ietekmīgāko un apbrīnojamāko dzīvesvietu, kur reliģiski politiskais kults ir kas vairāk kā sociālais statuss..

Man bija tur jānonāk. Jutu, ka man tas ir nepieciešams. Tas būtu mans svētceļojums. Kā jebkuram musulmanim nepieciešams kaut reizi mūžā apmeklēt Meku, man bija mans El Mirador.. Bieži arheologi El Mirador svarīgumu Maiju kultūrā pielīdzina kristiešu Jeruzalemei, un es jutu, ka mans laiks to apmeklēt ir pienācis.. tagad.
Apmēram pirms pieciem gadiem es pirmo reizi izlasīju un atklāju sev šo noslēpumaino, vareno un zudušo Maiju pilsētu. Tad arī nolēmu, ka man tā ir noteikti jāapmeklē. Mēneši, gadi gāja, es turpināju lasīt un mācīties par to, bet iespēju ne finansiāli, ne fiziski tajā nokļūt atrast nespēju.. Visam savs laiks.. Un pirms gada, atkal ceļojot pa Mexiku, es sajutu, ka nākamais piedzīvojums būs tieši šis – sen gaidītais.
Gadu gaitā biju ievācis kaudzi informācijas par to kā tur nokļūt un kam gatavoties, tāpēc šoreiz atlika vien visu salikt pa plauktiņiem un smuki saplānot. Ja pirms gadiem El Mirador bija vien arheologu un mērkaķu apdzīvotas drupas, tad piecu gadu laikā jau uzradušās tūrisma aģentūras, kas piedāvā tur nokļūt, un ciema koorperatīva “takziņu” pavadībā, ienirt džungļu jūrā.. Nu te visu kontrolē arheoloģijas biedrības un komūna – nodeva vienam, nodeva otram – atļaujas un paraksti par savu drošību. Kā to visu ērti samenedžēt? Varianti divi – doties tieši uz Carmelita ciemu, kura kontrolē ir viesu un arheologu vizītes un plānot ceļojumu tieši no “džungļu vārtiem“, vai uzticēt visu kādai aģentūrai. Pirmajā gadījumā nāktos nīkt “trīsmāju” ciemā pāris dienas, kamēr tiktu sagādāti pārtikas krājumi garajam ceļam. Tukši zaudētas dienas nav manā gaumē, tāpēc izvēlējos otro variantu, un tiku sapazīstināts ar “uzticamo Oscar” no Flores pilsētas. Reino Kan Travel aģentūras īpašnieku.
Uz manu epastu Oscars atbild uzreiz – kas ir tik netipiski latīņamērikai. Pozitīvs, atvērts, draudzīgs un izpalīdzēt gribošs.. Viņš ātri iemanto manu uzticību un nolemjam sadarboties. Var just, ka Oscara kaislība ir tūrisms un ceļotāji un viņš patiešām lepojas ar savu valsti – no sirds prieks strādāt ar tādiem. Jau laicīgi piekodinu, ka vēlos visu ceļu veikt vienatnē, par ko Oscars ir pārsteigts un patīkami gandarīts reizē, jo arī te runājam “vienā valodā”.
Kārtējo reizi izceļojis līkumu pa Mexiku, laiks doties uz Gvatemalu un sākt mana piedzīvojuma skaistāko daļu. No Mexikas Karību krasta nokļūt Gvatemalas lietusmežā nav tik vienkārši – toties ir kāds neliels autobuss, kurš diendienā veic tūristu maršrutu no Chetumal pilsētas tekilas zemē, caur Belīzi uz Gvatemalu. Nolemju to arī izmantot.
Pametu Playa del Carmen pilsētu pusnaktī, lai pēc 4 stundām ierastos Chetumal, rokas stiepina atālumā no bijušās Britu Hondurasas, tagadējās Belīzes valsts, – tieši divas stundas pirms svarīgā autobusa atiešanas. Klusi atbalsotā, tukšā autoosta un reti tumsnēji stāvi.. Starp tiem pamanu vēl trīs gaišas ceļotgribētāju sejas un uzsāku sarunu. Maria – 65 gadu veca, jautra, runīga un jauneklīga omīte, Kostarikas franču ģimenē dzimusi gide steidzas sagaidīt savus ceļotājus Gvatemala city, pēc nedēļas ciemošanās pie bērniem Mexikā. Un kāds britu pāris ap gadiem 50. Abi profesori univeristātē. Ceļo pa pasauli, bieži iesaistoties nevalstiskās organizācijās, palīdzot skolām un bērniem. Četratā dalāmies ar iespaidiem un ceļojumu pieredzi un gaidām savu busu, līdz tā šoferis paziņo, ka uz Belīzes-Gvatemalas robežas ceļu ir bloķējuši streikotāji, nelaižot garām auto – līdz ar to maršruts tiek atcelts.. Vēl pāris stundas cerībā nogaidām, bet nekādas izmaiņas un cerību staru neredzot, dodamies ceļā saviem spēkiem..
Drīz no ceļā iepazīta puiša noskaidrojam, ka patiesībā nekādas blokādes uz robežas neesot, un vien nevēlēšanās mērot garo ceļu dēļ četriem braucējiem, bijis par iemeslu sadomātajam stāstam.. Skarbi un melīgi..

Ceļu sākam četratā, braucot ar taksi līdz Meksikas-Belīzes robežai. Izbraukšanas-iebraukšanas atļaujas un lecam “tuktukā” šķērsot robežu. Tur valūtas maiņa, dokumentu kontrole un buss līdz robežpilsētai. Autoostā sagaidām savu pirmo “vistu busu” (Chicken bus – tautas valodā iesaukts autobuss, jo ikdienas pasažieru vidū mēdz būt gan vistas, zosis, kazas, gan citi ģimenes locekļi). Šoreiz bez fermas zvēriem, dodamies garajā ceļā līdz Belize city – Belīzes valsts galvaspilsētai. Profesoru pāris mūs pamet ātri, arī Marias satrauktais dēls noorganizē mātei avio biļeti un drīz palieku atkal viens garajā ceļā.. 5 stundas..
Tad 3 minūtes galvaspilsētā, pārliecot jau citā busā, un nākamās 4 stundas ceļa, līdz Belīzes-Gvatemalas robežai.. Busā no tirgotāja nopērku vien pāris “mājas cepumu”, lai aizmirstu satrakojušos izsalkumu un atkal iegrimstu ainavas baudījumā.
Robeža. Protams, nekāda streika un blokādes! Esmu saprotoši dusmīgs, bet laimīgs soļa attālumā no sava galamērķa. Dokumentu kontrole, iebraukšanas maksa un tūlīt vienojos ar taksistu par manu aiztransportēšanu uz Flores pilsētu – 2 stundu brauciena atālumā.. Septiņos vakarā, 19 stundas pēc ceļa sākšanas, saņurcīts un izbadējies sasniedzu Flores pilsētu.
“Green World” zaļajā viesnīciņā rezervēts nummuriņš, garš miegs un pelnīta atpūta, lai nākamo dienu pirms galvenā piedzīvojuma aklimatizētos citā maiju vēstures un kultūras senpilsētā Tikal. Iespadīgi varena.. Esmu pārsteigs un sajūsmināts. Skaisti.

Emociju līmenis un pacilājums ir tieši tik kvalitatīvs, lai es būtu pilnīgi gatavs džungļu tūrei nāmajā rītā, kad 7ņos pie viesnīcas druvīm pieripo liels, smagnējs pikaps – atpakaļceļa nav – somas tiek mestas bagāžas nodalījumā, tauriņu kņuda pavēderē un miljons mazu straukuma salūtzibšņu agrajās rīta domās..
Līdz Carmelita ciemam, no kura sākšu savu pārgājienu – 3 stundu brauciens. Ceļš smilšains, vijas caur ciemiem un zaļiem līdzenumiem, piramīdveida pauguriem un lopu aplokiem, pār upei mazā miestiņā, lēni lavierējot starp tītaru, vistu, suņu un pundurcūku ordām. Pie kādas šķības sētiņas auto strauji bremzē sarkani mālainajā zemē, lai mūs izlaistu uz brokastīm turpat kādā tikpat šķībā būdiņā.. Tiekam aicināti iekšā, kur dibenistabā maza sieviņa uzreiz mums steidz cepināt oliņas no vistu rīta perējuma. Pie galda mēs vien ar Oskaru, runājot par visu un neko, malkojam kafiju. Senīgas rozā dēļu sienas, dermantīna galdauts, pie sienām seni, melni apsūbējuši plaukti ar porcelāna pabalējušiem ziedu zīmējumu traukiem.. Aizslēpies aiz plaukta, mūsos noraugās vien krāsu zaudējis 80to gadu ziepju operu stārs.

Kad labi paēduši turpinām ceļu – tālu vairs nav jābrauc un drīz esam sasnieguši ciemu. Mani sagaida kādi seši vīri – koorperatīva prezidents stāda priekšā arī manu “komandu” – Hugo – 45 gadu vecs, neliels vīrs, retu ūsu līniju, sirmiem matiem būs mans galvenais pavadonis un takzinis, un Goijo, 22 gadus jauns čalis, kurš mūs pavadīs ar diviem mūļiem un ēdiena, ūdens un iedzīves rezervēm. Tiklīdz mantas ir saliktas maisos un uzmestas zirgiem mugurās – ar laba vēlējumiem atvadāmies, lai nozustu džungļos..

Pirmajai dienai mums pievarami vien 18kilometri līdz Tonina drupām, kur paredzētas naktsmājas. Bet tiklīdz speram pirmos soļus lietusmežā, top skaidrs, ka ceļš viegls nebūs. Taka met līkločus un brīžiem pazūd – reizēm aiz koku un zaru brikšņiem, reizēm zem dubļu un ūdens baļļām. Mačetes griežas zaru un liānu cīpslainajās rokās un katrs solis, lēns, bet uzstājīgs mūs ved tālāk prom no civilizācijas.
Zirgu puisis ar abiem kumeļiem nolemj nošķirties no mums un iet citu ceļu – lielāku līkumu, bet zirgiem vieglāk izejamu. Mēs ar Hugo paliekam uz savas takas divi vien. Ik pa brīdim kaut kur mežu biezoknis atdzīvojas un mūsu atcis interesē urbjas tumšzaļajā sienā..
Spalgi putnu kliedzieni, mērkaķu ķērcieni, koku lapu šalts un klusa vēja pieskāriens pilnīga miera un klusuma uzvedumā.. Katrs solis ir solis dziļāk, ciemojoties šajā svešajā valstībā, katrs solis pārkāpj robežu starp divām pasaulēm. Sajūta, ka kāds mūs novēro nepamet ne uz brīdi, bet tajā pašā laikā – ne uz mirkli nejūtos apdraudēts – drīzāk sargāts..

Ikreiz ar pirmajiem soļiem ko speru svešā teritorijā – es lūdzu atļauju viesoties te, es lūdzu to aizsardzību sev, pretī sniedzot savu viscēlāko cieņu un apbrīnu.. Maiji allaž ir dzīvojuši harmonijā un dziļā saskaņā ar dabas likumiem – lai tos izprastu man kaut nedaudz jākļūst par vienu no tiem. Es dziļi ievelku plaušās tumīgo selvas gaisu. To pašu, ko pirms tūkstošs gadiem elpoja šie koki, savvaļas orhidejas, tauriņi un katra dzīvā būtne, kura te reiz mita. Es ļaujos džungļiem. Es ļauju tiem kļūt par mani, sev kļūstot par daļu no dabas.
Es esmu otrs Tu, bet Tu otrs es..
Sirdspukstu ritmā, katrs solis pa dzīvu taku, acis jaguāra dzidrumā šaudās pa brikšņu biezokni, prāts satraukta tauriņa košumā trako. Pirmie pāris kilometri pazūd emociju karuselī, ķerot katru mazāko sajūtu, smaržu un iespaidu dzirksti.
Nemitīgi veros caur zariem tur tālu nebeidzamā biezoknī, cenšoties saskatīt kādu zvēru, bet bez krāšņiem putniem un skaļiem mērkaķiem neko citu nemanu.. “Džungļos viens no otra baidās” – stāsta Hugo – “katrs pats par sevi..“. Tauriņš vairās no putna, putns no lapsas, lapsa no jaguāra, jaguārs no cilvēka.. Un cilvēks.. Eh.. Tas satrūkstas no katras mazākās skaņas šajā, tik svešajā, pasaulē.. Kad pamanām svaigas jaguāra rīta pēdas mūsu takā – atpazīstam savu kluso novērētāju, kurš ne uz brīdi nepamet.. Viņš seko mums visu ceļu, līdz pat El Mirador.

Pēc 5stundām pirmajā dienā, sasniedzam savu pirmo galamērķi – Tonina drupas. Apmetnē rosās vairāki strādnieki, kuri kā reiz uzstāda civilizētas dušas un tualetes. Trīs pastāvīgi dzīvojošie vīri liekas izsalkuši sabiedrības un dikti interesējas – kas jauns “pasaulē“.. Mani tieši pretēji – interesē viņu “pasaule” un saulei krītot zaļajā selvas jūrā, es uzrāpjos snaudošā ciema augstākajā piramīdkalnā, tai nedaudz pretī..
Pelēkzaļa krēsla kā bieza sega krīt pār pirmsmiega mežu. Kāds mazs mākoņbērns steidz raudāt spējas vakara asaras, uz ko zelta saules bumba priecina ar vakara klusējošu varavīksnes loku pa kuru tai laisties naktsmierā.. Putni trako. Klusi trako. Vējš silda. Maigi glaudot. Līdz ņemot līdzi visu putnu čiepstus un varavīksnes gaismu, iemieg dziļā džungļu miegā..

Liekas, ka uz brīdi iemiegu es tai līdz, jo “bāzes” nometnē jau nākas atgriezties pa tumsu, taku spīdinot vien ar galvas lukturīti.. Skeeriii.. :))
Kā balva mani sagaida Hugo pagatavotas gardās vakariņas un naktsnīgas sarunas, līdz acu plaksti sagurumā liek gari žāvāties un meklēt savu telti..
Nakts. Līst. Pa plašās telts sienu sitas simtiem skaļu lietus lāšu, pērkona duca kā dobjš, sens bungu ritms atbalsojas no viena paugura otrā un liekas, ka Gvatemalas meži ir atguvuši seno dvēseles elpu un uz mirkli atdzīvojas..
Ir nakts un esmu teltī, Tintal drupu, bāzes nometnē. Nupat esmu sagaidījis saulrietu ar zilām agavēm un krūmiem apauguša tempļa virsotnē, ļaujot varavīksnes lokam vēl reizi pieskarties reiz tik varenajai ReinoKan Maiju dinastijas valdīšanas zemei.. Ja vien akmens spētu runāt.. Katram no tiem būtu savs stāsts. Šeit katra taka reiz dunēja no soļiem un katra lietus lāse te atgriežas no jauna.. Vējš, lietus un akmens.. Tie ir laika liecinieki. Bet es esmu tikai nebūtisks ciemiņš reiz tik varenajā Maiju civilizācijas šūpulī.
El Mirador, Nakbé – šīs ir divas leģendām apvītas pilsētas, kuras pat pieminētas to svētajos rakstos un pasaules radīšanas eposā “Pupohl Wooh“. Un es esmu vien soli no tām.. Nakšņojot, uz 30metru plata “maģistrālā” ceļa, kas savieno Tintal un El Mirador tirdzniecību un reliģiskos centrus, es pieploku zemei, klausoties tūkstošu soļu atbalsīs, akmens nestos čukstos un džungļu elpā.. Es dzirdu. Viņa vēljoprojām dzīvo dziļi snaudošā miegā. Es netraucēju.
“Aizver acis un iemiedz..” – man teica lietus aicinot. Un es ieniru dziļā lietusmeža miegā..
Kad no rīta, vēl acis cieši sažmiedzis, vārtos pa telts zemes cieto paklājiņu, aiz naktsmājas sienām saklausu kņadu – tādu it kā es būtu pamodies putnu būrī.. Ar saules atspulgu rasas lāsēs mostas visi putni un es ar tiem. Kas par troksni, kas par traci! Brīdi klausījies visā jezgā, pazūdu tulkojumā, un atgriežos savās šīs dienas takās un galamērķī. El Mirador jau vairs tikai rokas stiepiena un pārdesmit kilometru gājiena attālumā..
Nomazgāta seja, kafija, sausās brokastis ar sauso pienu (!!! – jo tā Gvatemalā ir iecienīts), un metu somu plecos, lai sāktu ceļojuma pēdējo un garāko – 26kilometru posmu turpceļā. No Tintal nometnes taka lielākoties ved pa seno maiju tirdzniecības ceļu Sac’be (Baltais ceļš) – to nav grūti pamanīt bez arheologu vai pētnieku norādēm, jo uz džungļu lēzenā fona tas manāmi izaug kā apaudzis, nebeidzami garš valnis.. Brīžiem līdz 30metru plats un 6 metru augsts. Apbrīnojami, kā vien ar roku darbu iespējams panākt ko tik iespaidīgu.. Un šādi ceļi nav vien starp šīm divām pilsētām, te tika radīta vesela tirdzniecības ceļu sistēma, kas savienoja kaimiņu ciemus.
Lai gan taka pa “Sac’be” ir krietni vien ērtāka iešanai, džungļi laika gaitā ir ieviesuši savas korekcijas un bieži vien nākas nogriezties no tās brikšņos un slapjās ielejās. Dubļi un ūdens vannas jau vairs nepārsteidz. Koši ziedi, putni, skaņas, koku zaru izliekti silueti gan.. Orhideju smarža. Lietus.

Jā – lietus pārsteidza. Biju pieradis, to dzirdot arī sajust sev uz pleca.. Bet te nekā.. Gaidu, gaidu – itkā līst. Krietni līst, bet līdz zemei netiek neviena pati lietus lāse.. Lūk, ko nozīmē “biezi džungļi“!
Un laikam jau labi vien ka tā – diez vai mana “dzīvā taka” par to būtu sajūsmā.. Miljons un miljons mazu zemeskrāsas mošķīšu nesas pa manu taku visos iespējamos virzienos. Mans ceļš par dzīvu tapis.. Liekas, ja apstātos – tie mani nestu, kā pa skrejceliņu. Stājos, skatos un brīnos – bet šamējiem ne mazākā interese par milzi – kurš tos novēro..
Ik pa laikam arī kāds zirnekļpērtiķis augstu zaros mūs ar interesi vēro un met zaru sprunguļus svešajiem viesiem, bet, brīdi pasekojies, tas tik pat ātri, ar zaru šalkoņu tālienē, nozūd mežā.

Te, negaidot, ceļš kļūst slapjāks, dubļi un ūdens nepamet un vairs ērtu pastaigu pa džungļiem nesola, līdz atduramies pie liela, tumša dubļu dīķa.
“Kā tālāk?” – es izbrīnīts jautāju.
“Cita ceļa nav – mums tas ir jāšķērso“, Hugo man izvēli nedod..
Vismaz 30 metru plats, tumša ūdens dīķis.. Reti koki, krūmi, satrūdējuši zari, lapas, zaļi zāles puduri.. Brīžiem gari zāles stiebri aizsedz saduļķoto redzamību, un par to, “kas tur apakšā mīt” atliek vien minēt.. Kājas grimst stieganos mālos, katrs solis nezināmajā. Roka stiepjas pret zara roku, vien jāatceras iepriekš to noskanēt, vai kāds uz tās jau negaida gardam kodienam, vai šis nav “adatu koks“, vai tas maz izturēs manu svaru..

Klumpuroju soli pa solim. Smagākais gan ir grimstošās un iestigušās kājas dubļos.. Par bagāto zemūdens mošķu dzīvi nav laika filozofēt.. Lēni un smagi, šļakstu un zaru sprakšķu pavadīti pārvaram grūtāko šķēršli un tūlīt otrpus krasta pamanām lielu izkārtni ar uzrakstu – El Mirador.
Esam klāt. Lai gan vēl pāris džungļu mirkļa kilometri ejami lidz nometnei, esam ienākuši senās pilsētas teritorijā..
Pēc 23kilometriem atkal vairs neesam vieni – ne vien mērkaķi un tauriņi atgriezušies mūs uzraudzīt, bet, arī tiklīdz pārvaram meža apēsto, apsūbējušo pilsētas vārtu valni, sajūtamies drošībā. Sargāti.
Nu jau katrs mazais paugurs un pakalns ir sens templis. Ēteriskā kopāla dūmu smarža savij koku stāvus kā senus cilvēktēlus. Saule spīd spožāk un klusuma mieriņš hiptnotizē tik spēcīgi, ka pārņem neizsakāma baudas vēlme iemigt šajā sapnī..tagad.
Pasaules jaucas – kura ir mana un kurā es tikai viesojos..
Vai ir svarīgi tās nošķirt?
Starp taku līkumiem, kādā nostūrī aiz liela koka saknēm, man negaidot, izaug divas staltas akmens būves. Eleganti zaļi apsūbējušas, tās stāv viena otrai iepretī jau teju divus tūkstošus saules.. Tik kluss. Liekas, ka pat vējš virs tām pierimst, putni zaudē balsi un saule dzesē savus starus.. La Muerta. Nāve. Īstais nosaukums, gan nav zināms, bet tā tumšzaļā akmens drupas nosauktas, pēc kādas “vācējas” nāves no malārijas šaivietā..
Baisi, bet ne biedējoši. Un, kad pamanu kādu tumšu eju vienā no tempļiem, mudinu Hugo doties tajā mani pavadīt.

Ieslēdzam galvas spuldzes, metamies četrāpus un, pārliecinājušies, ka pretī negaida kāda no indīgajām Gvatemalas čūskām pazūdam zem tūkstošgadu akmens bluķu mūriem. Gaismas stars izgaismo baltu, pliku sienu tuneli. Ausīs džinkstošs tīrs klusums un vien smilšu graudu čirkstoņa zem kājām.. Eja pa kreisi. Nogriežos tumsā un man sejā metas sikspārņu pāris. Sasodīts!!!
Milzu zirnekļi, plaukstas lieluma tarakāni, un, bez skaņas gaisu kuļošas, mazas asinssūcējpeles un piķa tumsa pakausī.. Šis liekas kā tads laika tumsas portāls – ieeja pagātnē. Nez, kas šajos pazemes tuneļos reiz mitis un gulējis..

Dīvaini dzidrs klusums. Nedaudz biedējošs klusums te mīt tagad..
Lieki netraucējot sūnās snaudošo akmens milzi, pavisam drīz nozūdam līkumu takā tālāk tumši klusējošajā meža..
Arvien biežāk ceļš met līkumus ap nelieliem pakalniem, akmens krāvumiem.. Mēs šoļojam pa tūkstoš gadu senu pilsētu. Piestājuši pie reta akmens staba, uzrunājot kādu milzu mozaīku, arheologu atraktu un, zem masīvas metāla konstrukcijas, sargātu no lietus. Liekas, ka viss šis mežs ir kā milzu parks, kā rotaļu laukums – atliek vien ņemt rokā lāpstiņu un spainīti un rakt laukā šos aizmirstos Maiju pasaules brīnumus..
Līdz bāzes nometnei tiekam reizē ar spēcīgu lietusgāzi. Šīsdienas 7 džungļu taku stundas aiz muguras liek pārlaimīgi sagurušajam skatienam trakot līdzi lietus peļķē – vārtīties tajā aiz priekiem kopā ar lietuslāsēm un ķert, beidzot, saskatāmos mākoņkalnus virs koku galotnēm.. Gaiss smaržo pēc lietus ūdens un turpat līdzās kūpoša ugunskura, uz kura jau lēni sutinas ilgi gaidītās vakariņas..
Plašā El Mirador bāzes nometne izvietota ap līdzenu zāles lauku, kurā ganās tītaru bari un starp tiem klīstoši zirgi.. Lielākas un mazākas primitīvas arheologu mājiņas, āra virtuvītes un teltis.. Viena lielāka, arī man, nostāk no visiem. Ieskatos senajā pilsētas plānā un secinu, ka šonakt gulēšu pašā “vecpilsētas” centrā – nu tā apmēram “pie Operas” 🙂 “Vareni!” – nosmeju 🙂 un uz šo ziņu atkorķēju rumiņu, ko man ceļam līdzi iedevis Oscars, ar piekodinājumu atvērt tikai, kad ir sasniegts galamērķis.

Sagurums, rums un valdzinoši mistiskā aura rada reibinoši ēterisku kokteili.. Atkal līst lietus un es ar savu pavadošo svītu slīdu garās nakts sarunās. No visu vērojošajām jaguāra acīm mums līdzās, līdz pasaules radīšanai pēc maiju uzskatiem, no saullēktiem džungļos un Gvatemalas indīgākās čūskas kodienu manam zirgu puisim, še pat El Mirador, no kā viņš teju ņēmis galu..
Laisks piepildījuma miers. Īsti vēl nespēju noticēt, ka tiešām te esmu.. Te un tagad.
Es aizveru acis un iemiegu. Bet varbūt tikai mostos sapnī..
Rīts sutīgi silts, tas smaržo pēc dzidri zaļa meža mākoņbērna. Tikko dzimis no selvas miglas un saules stariem..kā es.
Brokastu kafija. Viegla ņamma, somā fotokamera un ūdenspudele. Un mani soļi pavadīti klīst apgaitā pa vareno El Mirador valstības vraku. Taka met līkločus starp biezi apaugušiem kalniem un pauguriem. Katrs un visi tie reiz mirdzēja vēstures saulē. Kā sena, milzu kuģu pēdējā osta, šai nebeidzamajā džungļu jūrā. Kā zuduši kuģu vraki tie aizmiguši mūžībai. Tempļi un piramīdas. Dievu mitekļi.
Zem manām pēdām pretī triecas tūkstošiem dievabērnu pēdu soļu manu sirdspukstu ritmā. Manā sirdsbalsī dzied simtiem putnu balsu un nenogurdināms vējš. Nekas nav zudis. Vien iemidzis miegā..
Iemiedz, lai sadzirdētu, klusējošo. Mosties, lai ieraudzītu guļošo..
El Mirador lepnums ir varenākā un lielākā piramīda maiju civilizācijā un viena no pasaules vislielākajām piramīdām pēc tās tilpuma – La Danta (2.8milj. m/3). Nešaubīgi, man ir neizsīkstoša vēlme uzkāpt tās virsotnē, lai uz visu šo skaistumu no augšas palūkotos.. Pamata terase vien liekas kā milzu 600metru garš kalns. Garas, absūbējušas trepes.. Atkal terase. Masīvi akmens zaļi bluķi. Kāpnes uz gaismu tur augšup. Plašs koku “dārza” laukums un tur arī pats virsotnes templis. Kā no džungļu grāmatas.

Akurātu akmens krāvumu kalns, rets iesakņojies, līks koks spītīgi ieaudzis aukstajā pamatnē, kā raupjas rokas, ko kalns stipj pretī saulei.. Tā virsotne – tur mākoņos.
Kāpnes, kas reiz veda tempļa virsotnē ir izgaisušas reizē ar krāšņo dekorējumu, sarkano saules krāsojumu. Cilvēkauguma kultūrslānis Jēzus vecuma laikgaitā spēji noēd tempļa sienas. Sāņus pieslietas milzu koka trepes zigzagā ir mūslaiku cilvēku radītas, pa kurām lēniem soļiem paceļamies virs bezgalīgās džungļu jūras..

Soli pa solim, roka pie margas tveras, pie kādas liānas stīgas, lai paceltos augstāk. Pakāpieni nav augsti, bet mērķtiecīgi. Soli solī es eju ceļu. Es kāpju augstākajā kalnā, lai uz pasauli no augšas palūkotos un zvaigznēm pieskārtos..
Te nu es stāvu. Te un tagad. Atkal.
Starp debesi un zemi. Starp sauli un upi. Starp sevi un Tevi..

Starp pasaulēm esmu es. Un zaļu viļņu jūra līdz pat horizontam. Un mākoņi kuri ķeras man matos. Un putni manā galvā.
Gribas raudāt no smiekliem, un lēkāt no emocijām, un kliegt aiz sajūsmas, un vārtīties pa zemi no prieka. Un bļaut līdzi tiem bauru mērkaķiem tepat piramīdas pakājē.. Un tad atsēsties ēnā un pazust, aizpeldēt tur tālu prom, atrast sevi vēlreiz no jauna.
Un atkal. Lai nokāptu pie tautas savas es tīrs un īsts, un patiess..
Sajust kā jutās Ek Balam, valdnieks. Sajust kā jūtas saule viņa krūtīs.
Un kad pēdējā rītā mostos, lai ar saullēktu celtos kādā pavisam citā džungļu nostūrī jau atpakaļceļā, saule pār lietusmiglas džungļiem uzlec no manām krūtīm..
Un putni.
Tie vienmēr ir bijuši ar mani..

P.S. Paldies vārdi..

Neizmērojama pateicība Oscar Salas (ReinoKan Travel boss, racsosalas@hotmail.com), kurš palīdzēja visu saplānot un saorganizēt tandēmā ar Luis Mis RIP – lai mūžzaļi debesu džungļi Tev, mans draugs.. Kā arī manai džungļu komandai Hugo un Goijo, bez kuriem šis pasākums nebūtu izdevies.
Un protams vislielākais paldies manai mūzai Līvai par iedvesmu un pacietību klausīties, lasīt un pārlasīt, un vienkārši būt līdzās..
…
..
.

Pasaules gals 2012. Būs vai nebūs?

Jau kopš neatminamiem, aizvēstures laikiem cikvēkbūtne ir gaidījusi un bijībā skaitijusi dienas līdz pastarai dienai. Desmitiem tūkštošu gadu laikā nekas nav mainījies un arī nekas nemainīsies.. Pasaules gals kā nav bijis, tā arī tuvā nākotnē nebūs..
Jā – tā nu tas ir. Daru jums visiem, zināmu – Pasaules gals pēc Maiju pareģojumiem 21.decembrī 2012.gadā NAV gaidāms!
Un nu par to kāpēc atkal visi, izmisīgi gaidošie pastardienu, paliks bešā..
Pasaules ievērību “jaunais” pasaules gals pievērsa ne tik senā pagātnē, kad savā zinātniskajā novelē maiju pareģojumu pieminēja amerikāņu rakstnieks Graham Hancock. Slavu tas iemantoju un naudas žūksni sapelnīja un miljoniem cilvēku galvu ar nepilnīgiem faktiem sagrozīja. Laiki gāja, bet sazvērestības teoriju alkstošā tauta iepazina virtuālo pasauli un internetu, un pasaules gala gaidīšana drīz vien ieguva kulta pasākuma slavu visā plašajā pasaulē, aizmirstot sausi izdomātā lasāmdarba tā galveno – informatīvi izklaidējošo uzdevumu un neko vairāk..
Pirms vairāk kā 1000 gadiem centrālamērikas plašumā no Mexikas līdz El Salvadorai pletās plaša un varena civilizācija. Zināšanas, ko tie pārvaldīja apbrīno pat mūsdienu prāti. Matemātika ar “nulles” simbolu, agronomija ar precīzu un auglīgu vairākkultūru sistēmu, politika, tirdzniecība, sociālā sistēma, izglītība un protams astronomija, kura balstīja maiju pasaules uzskatus un dzīves ritmu. Iespējams, mēs zinātu daudz vairāk par šo noslēpumaino tautu, ja vien 16.gadsimtā Katoļu garīdznieka Djego da Landa uzraudzībā, nebūtu sadedzinātas visas rakstiskās liecības un manuskripti, noslēpumi un zināšanas, ko tūkstošiem gadu laikā glabāja un uzkrāja varenā Maiju civilizācija. Līdz mūsdienām ir vien saglabājušies 3(4) manuskripti un “svētā grāmata” Pupol Vuh, kuri arī kā vienīgie un galvienie kalpo par maiju zināšanu glabātājiem.
Viena no visapbrīnojamākajām lietām maiju zināšanās ir kalendāra sistēma. Līdz pat mūsdienām zinātniekiem nav izdevies atminēt visas tā mīklas un precizitāti, kurā tas par 0.003 dienām pārspēj mūslaiku Gregoriāņu kalendāru. Liekas maz.. Tomēr jāatceras, ka maiji “strādāja” ar gadskaitļiem no 1000-100000 gadu periodos un vairāk. Atšķirībā no mūslaiku kalendāra lineārās sistēmas, Maiji izmantoja ciklus, kuri laikam ritot atkārtojas, tādejādi atgriežoties sākumpozīcijā. Viņi ticēja, ka “laiks” ir ciklisks termins, kurš mēdz atkārtoties. Atnesot jau piedzīvotos notikumus un enerģijas. Laika būtība viņiem bija filozofijas pamatakmens. Tādēļ nereti viņus arī dēvē par “laika aizbildņiem“.
Pamatkalendāru veido trīs “cikli“, jeb trīs kalendāri, kuriem savstarpēji mijiedarbojoties tiek noteikta attiecīgā diena.
Tzolkin, jeb svētais kalendārs – sastāv no 13 dienām pa 20 “mēnešiem” veidojot 260 dienu ciklu.
Haab, jeb saules kalendārs – sastāv no 18 mēnešiem pa 20 dienām katrā un 5 “uayeb“, jeb nelaimīgām dienām kopā veidojot 365 dienas.
Pavisam Maiji ikdienā lietoja ap 20 dažādu kalendāru, kuri harmonizēja un izskaidroja telpu un laiku, katra individuālā cilvēka ikdienā, bet šoreiz gan tikai par galveno.
Visam kalendāra ciklam atgriežoties sākuma pozīcijā paiet 52 gadi, līdz tas sākas no jauna. Lai datumu nenāktos apzīmēt ar to pašu simbolu, tika radīti lielāki cikli, kas tos skaidro un apzīmē –
uinal (1 uinal = 20 kin = 20 dienas)
tun (1 tun = 18 uinal = 360 dienas = apm. 1 gads)
katun (1 katun = 20 tun = 7,200 dienas = apm. 20 gadi)
baktun (1 baktun = 20 katun = 144,000 dienas = apm. 394 gadi) max – 13 baktuni
Gadu skaitīšanu Maiji aizsāka 13.augustā 3114.gadā pirms Kristus. Un līdz pat mūsdienām nav skaidrs, kāpēc tieši šī diena iezīmē kalendāra pirmo dienu un šā gada 21.decembrī noslēdzas kalendāra lielākais un pēdējais cikls – “13 Baktun”, tullīt iezīmējot jaunā cikla 0.0.0.0.13. sākumu. Nekas nebeidzas. Viss turpinās.
Un šeit slavenais amerikāņu rakstnieks “aizmirsa” piebilst un aprakstīt maiju priekšstatus, par to ko mums gaidīt no nākamā lielā cikla.
Viena no kalendāra “īpašajām” vērtībām ir tā 260 dienu cikls, kurš ir arī sievietes grūtniecības perioda laiks. Maiji to zināja un smalki aprakstīja, pat šūnu un embrija veidošanās procesa laikā notiekošās izmaiņas, izmantojot tās arī lielākos laika skaitīšanas apmēros, piemēram – lielā cikla 5128 gadu periodā sadalot to pa 9(20) attīstības un pārmaiņu posmiem. Šobrīd mēs dzīvojam pēdējā “lamat” zīmē, universāli materiālā laikmetā. Tas iezīmē gatavošanos jaunajām pārmaiņām – jaunajai pasaulei. Maiji nākošo posmu gaidīja un aparakstīja īpaši.. Skeptiķiem par prieku, jāatzīmē, ka ik reiz “lielais cikls” (5128gadi) ir noslēdzies ar milzu katastrofu. BET šis pēc maiju domām ir ilgi gaidītais pārmaiņu laiks, “piektā saule” (arī šumēru, ēģiptiešu, hindu un Tibetas kultūrā) ir gaidāmais jaunais garīgo vērtību laiks, kurš nomainīs “materiālo” vērtību laikmetu. Kaut kas pazīstams, ne? “Lamat” cikls pats par sevi iezīmē uzkrāto bagātību gan materiālo, gan garīgo, tās tērēšanu un darbu pabeigšanu. Grūtniecības periodā šis ir pēdējais posms – pirmsdzemdību periods, kad bērns jau ir iznēsāts un nobriedis un gatavs “doties pasaulē“.
Maiji mūs laicīgi gatavoja jaunajām pārmaiņām, ar enerģētisko, piesātināto garīgo pasauli – kādu līdz šim nepazīstam. Arī citas senās reliģijas un filozofijas ir vienisprātis – nāk pārmaiņu laiks. Bet ne katastrofu vai kataklizmu izskatā globālā mērogā. Katram no mums.
Mums svarīgi būs iemācīties un pieņemt jaunās vērtības. Tieši to māca senās civilizācijas gudrība.
Pasaules gals nebūs. Ne šoreiz..

Ceļojot pa mexiku vienatnē, ir nācies satikt dažādus viedos gan indiāņu, gan erudītu vēstures profesoru vidū. Pasaules gala tēma jebkurā no tiem izraisa nokaitinātu dusmu smīnu..
“Maiji, neko tādu nav teikuši..”

P.s. Rakstu uzrakstīju maksimāli īsi un saprotami, jo iedziļinoties visās kalendāra un ciklu detaļās nāktos rakstīt grāmatu.. :))
…Varbūt kādreiz arī par šo tēmu 🙂

Krustu – šķērsu pa Jukatānu..

Uz Chichen Itzu dodos jau 8.reizi, bet katreiz tā mani pārsteidz un atrodu, ko jaunu.. Šoreiz gan mans mērķis ir tiešs un skaidrs – rudens ekinokcija. Divas reizes gadā, El Castillo piramīda kļūst par apbrīnojama fenomena līdzdalībnieci. Tikai pavasara un rudens saulgriežos saule krīt uz piramīdas šķautnēm tādā leņķī, kas senajai Maiju tauta lika noticēt, ka viņu dievība – Kukulkana Spārnotā čūska nokāpj no debesjuma pie savas tautas.. Neiedomājami precīza arhitektūra, astronomija un matemātika šai senajai civilizācijai ir ļāvusi uzcelt templi, kurš vēl mūsdienās slēpj noslēpumu par tās ārkārtīgi precīzo celšanas tehnoloģiju..
Ikreiz saules-ēnas spēle pulcē tūkstošus brīnuma gaidītājus – un es šo brīdi nu gaidu jau trešo reizi..
Dienas pirmā puse ir skaidra un pelēkbaltā Kukulkan piramīda žilbina spilgtajā Jukatānas saulē.

Bet tad ne no kurienes apmācas, sāk līņāt un debesis aizklāj draudīgi biezi negaisa mākoņi..
Liekas, ka kāds šodien nav omā..
Lietus dievs Chaak ir nolēmis Kukulkan Dievu pie sevis paturēt..
Nedaudz vīlušies par neredzēto ļaužu pūļi klīst uz parka izejas pusi, bet es neskumstu, jo reiz brīnumu jau esmu redzējis.. :)) (lasi – Kukulkan čūskas atgriešanās)

Tālāk esmu nolēmis apmeklēt pazemes ezerus, jeb maiju valodā Ts’not (cenotes) – kas šajā pusē ir krietni daudz..

Dažās nopeldos, dažās Izbaudi mistisku klusumu, bet kādā satieku lūk šādu vīriņu..

Citviet pa meža taku brienot man uzglūn baisi nezvēri.. 😀

Bet kad beidzot tieku laukā, no džungļiem – metos zivju zupā plunčāties..

Bet lai vai kā visi ceļi allaž ved uz pludmali..

..p.s. Un protams, ka tas nav ne tuvu viss ko es redzēju un piedzīvoju.. Būs, būs vēl daudz, kas interesants, gan bildēs, gan lielajā rakstā – ļaujiet to man pašam no sākuma izdzīvot un sajust..
Bet man priekšā vēl garš pārgājiens uz pazudušu Maiju pilsētu dziļi džungļos.. El Mirador..

Un atkal viņa mani pārsteidz..

Zini, to sajūtu, kad IR!? Tā pa īstam – IR!!!?
Esmu dzīvojis Mexikā un izceļojis to krustu šķērsu, un vienmēr ir vietas, kas mani pārsteidz..
Bet Holbox sala ne tikai pārsteidza.. Tā likās, kā vieta, ko es vienmēr esmu šeit meklējis..
Droši vien, ja ne skaidri zināmi plāni un cilvēki, kuri ar mani rēķinās – būtu te palicis.. Ilgi palicis..

Skaidrs ir viens.. Šeit es atgriezīšos noteikti.
Dīvaini, bet arī Rio Lagartos es iepriekš nebiju bijis.. Košsārtie Flamingo lauki rītausamā..

Las Coloradas putnu paradīze.. Košsarkanā ūdens atblāzma.. Eh.. Fantastisks skaistums.

Un protams.. Kā gan bez Maijiem.. Šoreiz arī jauna pilsēta manā listē Ek Balam.. Vareni un skaisti!
Uzrāpos uz pasauli no augšas palūkoties.. 🙂

Šis ir mazs ieskats manā šībrīža ceļā..
Rīt dodos uz Chichen Itzu vērot vienu no 8 pasaules brīnumiem savā burvībā – tikai divreiz gadā Kukulkan dievs nokāpj no debesīm pa piramīdas kāpnēm pie savas tautas.. Rīt! 🙂
Esmu to jau piedzīvojis, bet nelaižu garām nekad..

P.S. par to ko es redzēju Chichen Itza pagājušo reiz sagaidot maiju dievu, lasi rakstā – Kukulkana čūskas atgriešanās.

Turpini sekot man pa pēdām..

Daudz laimes, Tev, Mexika

..aiz ilumintātora loga balts putu krējums kā apgāztā bļodā ar gaišzilu melleņu debess krēmu. Metālu putns lēnā planējumā šķir deserta mākoņus un nes mani atkal uz pasauli manu..
Tur kur – jūrmalas smiltis karstākas un tekila lētāka, tur kur ziema nomaina vasaru un vienīgais, kas par to liecina ir jūras zilas, skaidras debesis diendienā..
Šodien ir Mexikas neatkarības diena un es ierodos tieši un svinībām! Dejas, dziesmas.. Pilsētu galvenie laukumi un ielas mudž no krāsām un košuma, tauru trokšņuma, dzērieni un ēdieni, atrakcijas un karuseļi, karsta nakts un salūts zvaigžņotās debesīs..
Šonakt Mexika negulēs..
Arī manas acis, prāts, dvēsele un sirds izdejos sailgojošos Salsas ritmu nakti..

Viva La Mexico

Venecuēlas Bolivāra republika

Caracas lidosta, Venecuēla

Zini, kas mani pārsteidza? Ok, “pārsteidza” nebūtu īsti korekti teikt..bet tas, kas iepleta manu seju platā smaidā, un noteikti nebija plānots, lai gan ļoti pazīstams, tuvs un gaidïts.. Tas mirklis, kad tikko no lidmašīnas salona sper soli tunelī un kā tveicïga, bieza, karsti mutuļojoša gaisa masa pārveļas pāri.. “Mājas!” es zemapziņā noķēris mirkļa sajūtu nodomāju, un seja iepletās platā smaidā..
Šī ir pirmā mana reize Venecuēlā, bet zinu, ka ne pēdējā – tāpēc savā atmiņu komposā iegrāmatojis lidostas termināļus un izvietojumu, atrodu iekšzemes lidojumus.. Jau līdz šim brīdim paspēju divreiz iepazīties ar šīs Karību tautas atvērtību un draudzību.. Pirmā ar mani koķeti izrunājas un kopā pasmejamies ar pasu kontroles meiteni, otrais ne no kurienes uzrodas kāds formā tērpts kungs, brīdī, kad meklēju Avianca aviosabiedrības “ofisu”. Iztaujājis ko meklēju un uz kurieni lidoju, piesakās mani pavadīti līdz tam – soļojot pārsimts metrus līdz tam aprunājamies un “nogādājis” mani tieši to darbinieku rokās, kungs tikpat nemanīti pazūd.. Hmm.. Pēc mexikas ieraduma esmu jau sagatavojis “tējas naudu“.. Laikam te citi likumi un paražas. Vai tiešām cilvēki mēdz izpalīdzēt tā pat vien..?!
Pirmie, otrie iespaidi..
Sievietes! Bet protams! Un tā ir TIKAI lidosta! Atkal jāsaka salīdzinājumam ar mexiku.. Slaidākas, garākas, dažādākas, košākas..un ja gribas tad arī D izmērs te ir krietni populārs.. :)))
Ok ok laikam esmu sailgojies pēc savas venecuēlas princeses.. :DD
Vairs tik pāris stundas un būšu Andu kalnu pakājē – Merida pilsētā, kur tad arī sāksies īstais ceļojums..

Merida
Jau lidostā pamanu venecuēliešu atvērto dabu – dejas, dziesmas gaidot savu lidojumu – uhh…troksnis, kas tur valda – kā tirgus placī, bet tas tāds pozitīvi dzīvespriecīgs! Gribas līdzi lēkt.. Iespējams kaut kur domās ielēcu līdzi ar, jo gandrīz aizlidoju pavisam citā virzienā.. Arī līdz tam noveda šīs tautas “vienkāršā, paviršība” – biju gan krietni izbrīnīts, jo biju vinīgais, kurš paspēja iekāpt nepareizā lidmašīnā un kādai samulsušai kundzītei aizrādīt, ka šamējā manā vietā apsēdusies.. Redz mans reiss uz El Vigia esot no cita “geita”, bet kāpēc uz ekrāna un skaļrunī izziņots mans lidojums, un biļeti pārbaudot neviens nav bildis ne vārda, paskaidrot neviens nevar.. Arī, kā pārējie 50pasažieri to zināja, neviens neuzņemas minēt.. Laikam ir kāds cits, tikai vietējiem zināms komunikācijas veids..
Tikmēr vēja nests, aiznesos līdz īstajam lidojumam – uz ekrāna 2minūtes līdz lidojumam, pie geita vien divi garlaikoti ceļotgribētāji.. Neņemu tos vērā un ātrāvis durvis skrienu uz lidmašīnu – bet tur vien uzkopšanas darbi.. Arī šamējie izbrīnīti, kā es “geitam” un “sekjuritī” kontrolei garām ticis.. “Apmēram pēc 15min, sāksim laist iekšā” – man noziņo viens no strādniekiem un izvada svinīgi atpakļ pie “tautas parastās”.
Nedaudz gan vairāk nākas uzgaidīt, un šoreiz tieku iekšā bez kontroles, jo mani jau pazīst kā tādu Čavesa radinieku.. :))
Lidoņi gan savākušies dažnedažādi un lai gan uz biļetēm ir norādītas vietas – visi sēžas kur pagadās vai gribās – līdz ar šo vietas izvēles teiāteri metāla putns debesīs paceļas teju 40minūtes vēlāk nekā paredzēts..
“Nekas neparasts” – man vēlāk skaidro..
Ielidojam, nolaižamies, somas saņemam gan veiksmīgi un bez problēmām.
Andu kalnu pakājē mani sagaida mana draudzene – Rafaela ar brāli Vicente, kura tad arī būs mans gids un pavadonis.
Dodamies mājās.. Jūtos nedaudz saņurcīts pēc garā ceļa, bet pilns enerģijas un prieka būt šajā līdz šim man neatklātajā zemē..
Ir tumšs, tāpēc neko daudz neredzu un nenojaušu kur esmu ieradies. Vien bars ar dažāda izmēra suņiem, vistām, retam kaķim un citiem ģimenes locekļiem..
Te arī jāmin, ka turpinājumā ik pa laikam būs salīdzinājumi ar mexiku, bet tas tikai saprotams, jo tekilas valstībā dzīvojot, un izceļojot, to krustu šķērsu, cita Latīņamerikas valsts rosina meklēt kopīgo un atšķirīgo..
Bez steigas mostoties pirmajā dienā Bolivāra republikā, nojaušu, ka kalni un džungļi ir man visapkārt.. Augstas banānpalmas uz mūžzaļa kalnu fona..
Pa balto, gaišo māju skraida neskaitāmi suņi, turpat vistas.. Vairākos līmeņos un piebūvēs mitinās bagātās ģimenes saimes lielākā daļa.. Es tieku stādīts priekšā kā “El Leton” – esmu sen gaidīts un nu beidzot sastapts.. Tik atvērti sirsnīga viesmīlība Latīņamerikā man ir neliels pārsteigums.

Aklimatizācijas labad dienu sākam ar nelielu, īsu 10km pastaigu līdz kādam ūdenskritumam – tas pats par sevi nav nekas īpāšs, bet vide, ceļš, cilvēki, ciemi ir tie, kas man ļauj atvērties šai pasaule.. Ciemi – kā pēc varavīksnes lietus, cilvēki atvērti, runīgi un sirsnīgi, bet ne uzbāzīgi – un lai gan šie ir ciemi, kuros tūristi nerādās, nav jūtami “garie” skati pakausī.. Nevienam nav lielas intereses, ko un kāpēc te dari – bet ja ir tad laipni apjautājas.. Arī no fotogrāfa nebēg, bet ar prieku un smaidu iepozē, lieki piebilst arī, ka naudu pat neiedomājās par to prasīt.. Patīkami.

Vakarā dodamies uz pilsētu – Merida, pēc iedzīvotāju skaita nedaudz mazāka par Rīgu, lai gan ne tuvu tā neliekas.. Iespējams dēļ tās plašajām priekšpilsētām, nostāk no centra rajoniem.
Ne ar ko īpašu ievērības cienīgu izcelties tā nevar, ne arhitektūra, skaisti laukumi.. Vien pasaules augstākais “gaisa tramvajiņš” kurš ved uz Venecuēlas agstākā kalna – Pico Bolivar (5007m) līdzās esošu virsotni. Diemžēl šobrīd un līdz pat rudenim tas ir slēgts.
Pēc pusdienām aizejam uz kādu populāru bāru alu iedzert un satikt draugus, un te nu sākas mani pārsteigumi, saņemot rēķinu pēc 12miezīšu piebeigšanas – 72Bolivāri!!! esmu sirdstriekam tuvā šokā, jo nepilnus 30 santīmus par alu, bārā nebiju maksājis nekad savā mūžā.. :)))
Smaidā lidz ausīm, meklējam taksi, lai dotos uz draugu cabaña skaistā, zaļā kalnu ciemā pilsētas nomalē. Noķeram 60to gadu milzu Ford ar vismaz 8litrīgu motoru! Eleganti!
Čalis tik piebilst, ka degviela jāielej, jo tāls ceļš mums braucams – es vēl nosmeju, ka ar šitādu zvēru var vien apkārt benzīntankam takšot, bet pusis manā jokā “neiebrauc“.. Hmm..skaidrs, ka tādus jokus nesaprot, ja pilnu bāku viņš pielej pa 1usd!!!!!!!!!!!!!! Aaaaaaaaaaaaaa – are you serious????!!! Redz viņi te pat, ja gribētu nopirkt vienu litru benzīna nevar to izdarīt – jo vienkārši nav tik mazas naudas.. Lētākā pasaules degviela!!!! Ja gribas precīzi – tad 1.5santīmi par litru.
Arī naudas kurss te dikti īpatnējs! Valdība ir noteikusi, ka par vienu asv dolāru vari dabūt 4,3bolivārus – un tāds kurss būs jebkuram ārzemniekam, ja maksājot norēķināsies ar karti, vai bolivārus izņemsi ar karti bankomātos, vai mainīsi naudu bankā. BET – melnajā tirgū par vienu dolāru var dabūt 8-10bolivārus – tas ir tieši divas reizes vairāk, un tieši tas attaino īstās cenas par pakalpojumiem un precēm. Dolārus iemainīt pa “melno” cenu var jebkur un tieši šis fakts mani nedaudz samulsināja, jo biju pieradis, ka melnā tirgus cenas allaž ir sliktākas, lai gan te tas ir tieši pretēji un “must do” uzdevums ceļotājiem..
…atgriežoties pie lielā, vecā takša, kurš mūs ved uz El Valle ciemu – iespējams 40% no visiem takšiem un autobusiem ar ko pārvietojāmies tā arī līdz mūsu galamērķim mūs nekad neizveda, jo redz katram bleķim ir savs mūža ritums, un dažiem tas kā reiz akurāt bija iekritis mūsu ceļa laikā – arī šim. Nav jau brīnums, ja vidējais auto vecums svārstās ap 40gadiem – bet tāda labi ierūsējuša, veca “čemodāna” cena ap 1000-1500Ls uhh…
Autiņi tiešām nepieklājīgi dārgi..
Bet neskatoties uz to pie draugiem cabañā ierodamies. Fernando ir koktēlnieks un mājiņu ceļotājiem uzcēlis pats – gaumīgi tumšais koka interjērs, divsstāvu namiņā ir pietiekami plašs, lai izguldītu 6 cilvēkus.. Mēs šoreiz ar saimnieku un viņa draugu – 4atā, vāram zupu – “ala venezuela” un malkojam tekilu – kāpēc tekilu, ne rumu, gan nezinu.. :))
Zupa Venecuēlas gaumē nozīmē – vismaz 15-20sastāvdaļas, jeb viss kas ir mājās.. Un uz uguns vārīta pasniegta ar tradicionālajiem kukurūzas plācenīšiem – arepām. Bet bija gardi gan!

Šī ir tiešām burvīga vieta, kur dzīvot, vai apmesties kā ceļotājam – prom no pilsētas, neliels ciems, kalnu ielejā.. Ja patikšana – ir iespēja doties vairāku dienu pārgājienos kalnos, ir kalnu upes, ezeri, košdzeltenas pļavas, zirgi un mājas vīns..
Pēc divu dienu plezīra laiks doties citā virzienā un mēs lecam mazā mikrī un nododamies 5h (140km) serpentīnkalnu labirintiem ceļā uz Canagua ciematiņu. Runājot, ka esot dikti jau smuks.
Tiklīdz buss nogriežas no lielceļa un maziem solīšiem tipina augstāk un augstāk kalnos, nojaušam, ka ceļš mākoņos būs pa kalna kores zeltītu maliņu.. Kalna muguras zigzagā, caur mākoņu aizskariem dudinam tālāk..augšup un lejup ielejā.. Bet tur zaļa jūra pārvēlusies un nosmērējusi zaļas visas kalnu sienas, zemi..liekas pat saules stari košzaļi spīd.. Rets, kalna strauta čurkstošs kritums klusajā ielejā.. Govs. Namiņš, kā kniepadatas sarkana dakstiņu galva.. Ceļš līkumains ved pa maliņu, caur birzi.. Un itkā no malas, uz kādu pasauli citu es lūkotos, no garāmslīdoša, lēna mākoņekspreša..

Kad buss atkal, kā tramīga bite tiecas augšup kalna korē pretī saulei, otrpus akmens sienas paveras neaizsniedzams plašuma horizonts.. Izstiepis roku es to aizsniedzu, dvēsele jau iepleš spārnus, kad pēkšņš motora krekšķis mani atgriež realitātē..
Ceļš uz “dienvidu ciemiem” (Pueblos Del Sur) ir tāls, bet skaists, katra tā līkuma vērts. Pēc piecām, garām stundām beidzot sasniedzam galamērķi.. Smagi, līki koki pārkārušies pāri ceļam, kā vārti, līdzās pelēka mūrīša sienai aiz kura maza, zema būdiņa.. Turpat līdzās cita, zila, sarkana, dzeltena divstāvu mājiņa.. Tikpat kā nav satiksmes..vien rets mocīts vai kājāmgājējs lēni čāpo pa akmens flīžu ielu..
Lecam laukā pie kādas no skoliņām, kur manai pavadonei ir sarunāta darba tikšanās.. Koši oranžās sienas omulīgajās telpās ar milzu Bolivāra un Čavesa bildēm pie sienas, patīkami uzņem tālos viesus un pat nepamanām kā jau sēžam pie bagātīgi klāta galda skolas direktores apartamentos! Sirsnība un atvērtība ir venecuēliešu ikdiena.. Pēc mirkļa jau iekārtojamies vienā no divām vienīgajām naktsmājām ciemā.

Vēlā pēcpusdienā laiks pastaigai un Canagua apkārtnes iepazīšanai. Kluss. Tīrs. Miers. Pat vējš liekas te piestāj atvilkt elpu.. Skaista pērle. Bet noteikti ne “tūristam parastajam“, jo pat atrast kādu ēstuvīti ir grūti.. Liekas, ka lielāka iespēja te ir tapt ielūgtam pusdienās vai vakariņās..
No rīta meklējot brokastu vietu, kad pēc teju nedēļas ilgas, kukurūzas miltu un fritētu ēdienu diētas, neizsakāmi prasās kāda cepta oliņa satiekam kādu tantuku, kurš mazā, slēgtā vārtrūmes virtuvītē gatavo maltīti izsalkušajiem.. “Protams, ka varu jums uzcept olu” – sirsnīgi atsauc sieviņa, un uz čurkstošās grillpannas met pāris savu vistiņu rīta dētas oliņas.. “Biezpienu ar ēdīsiet?” – nedroši jautā kundzīte, bet mana pārsteigti smaidīgā seja sniedz viņa tūlītēju atbildi.. Un pasniedz gaišu šķīvīti ar ceptu olu, biezpiena šķēli un nupat gatavotiem, dievīgiem kukurūzas-burkānu plācenīšiem. Gardi, kā mājās.. Venecuēlas lauku mājās! 🙂

Lai kā mēs gribētu šeit aizkavēties, šoreiz tas nav iespējams.. Mikrobuss pie “posadas” ir tieši laikā un jau pēc 5stundu ceļa esam atgriezušies uz zemes pelēkajā realitātē..
Nākamajā dienā jau esam iecerējuši apmeklēt kādu citu, runājot,ka skaistu ciemu – La Azulita. Līdz tam nedaudz tuvāk – vien 50kilometru braucams, bet arī kalni un līkumi.. Un tā – 60to gadu bussiņš, sēdina mūs pēdējā rindā un vēl ar padsmit pasažieriem dodamies ceļā tieši no Meridas pilsētas autoostas. Līdzās mums pie lodziņa, kāda sirma kundzīte, kura līdz ar pirmajiem auto motora rūcieniem met krustus un aizlūdz par visiem ceļabiedriem. Sākumā tas liekas sirsnīgi jauki, bet kad svētiem vārdiem tiek komentēts viss apkārt notiekušais, un dzīvības- nāves robežas jautājums tantei tiek piešķirts Venecuēlas “Mirttantes” statuss.. Arī kad pēc pāris stundām ceļi krustojas ar pamatīgu negaisu – lietusgāzes, pērkona un pamatīgas zibeņošanas izskatā ome kļūst pamatīgi tramīga un citē Bībeles rindas vienu pēc otras. Ceļš vietām ir izskalots, sagāzušies koki un kalnu strauti gāžas pār ceļu līkumiem.. Zibeņo un rībina neganti! Auto slāpst bez dzīvības pazīmēm – un kāds no pasažieriem piebilst, ka varbūt sirmajai kundzei taisnība..
Satraukums autobusā ir manāms, arī kudzīte manāmi meditatīvā stresā pamanās aizbraukt garām savai pieturvietai. Šoferis atver durvis, bet aiz sliekšņa izeja uz haosa pasauli – negants lietus, vējš, pērkona un zibens – “Uiii dieviņ, pērkons mani nospers!” noteic ome, sasmīdinot visu salonu, nozūdot pelēkajā negaisa mākonī..

Četras stundas un tik vien 50kilometru ceļš.. Uhh.. Kad lecam laukā Azulita ciema centrālajā laukumā, lietus sāk mitēties.. Šur tur debesis pašķiras saules staram un pār mazo ciemu izaug spilgts varavīksnes loks.. Zaļo oāzi piepilda dzidra vakara gaisma un mēs jautrā solī lēkājot no vienas peļķes uz otru bezmērķīgi bērna priekā klīstam pa miestu.. Gaiss mutuļo kā dzidra kalnu upe, nesdams līdzi lietuslāšu un tikko pļautas zāles smaržu, sijādams to pār mazajām pakalnu ielām. Tās vēljoprojām ir tukšas, bet liekas, kā sajutuši svaigo vēja brāzmu, no šīfera pažobelēm, aiz zilo, zaļo namu metāla durvīm parādās tumsnējas galvas, vērīgi skati debesīs un pilsēta lēnām agūst savu tik ierasto kluso kņadu..
Pēc sātīgām vakariņām atrodam sev naktsmājas, ciema nomalē, kalna nogāzē, biezu krūmu, banānpalmu un košaugu paēnī.. Pats saimnieks, pēc izskata kā Latvijas lauku brangs zemnieks, mums uzvāra kafiju, aprunājamies un ar nakts melnumu, dodamies pie miera, miljons siseņu āriju ieaijāti.

Rīts ierasti agrs. Suņa rejas jaucas ar putnu dziesmām. Šodien Merida pilsētā ir prezidenta Chavesa politiskais mītiņš, uz ko ierašanās visiem “piespiedu brīvprātīgi”.. Arī Rafaelai. Nolemju doties viņai līdz un uz šo visu “balagānu” paskatīties no iekšienes.
Pašā Azulita ciema centrā pretim autoostai pamanām vairākus autobusus ar sarkani tērptu kavalēriju tiem apkārt.. “Gan jau šie ar laiž uz mītiņu,” skubimu savu draudzeni uzjatāt brigadierim vai gadījumā nevaram šiem pievienoties.. “Protams, lecat iekšā!” – mums smaidot uzsauc šoferis un jau pēc mirkļa sēžam starp desmitiem “sarkano” Chavesa atbalstītāju. Četras brauciena stundas ir garas, ceļš līkumoti lēns.. Dažam līdz apelsīni ar ko cienāt kolēģus, citam “empanadas”, citam “arepas” un limonāde.. Veci un jauni, kundzītes un jaunkundzes visi ir gatavi dziedāt, dejot, un daži pat runā, ka iespējams pats prezidents pagodināšot ar savu klātbūtni..
Pēc teju 4ar pus stundām, koši sarkanām lentām rotāti busi, viens pēc otra ieripo Merida pilsētā! Līdz stadionam vēl gabaliņš ejams un no pakalna jau redzams kā ļaužu masas virzās uz pasākuma epicentru.. Mēs metamies barā!
Darba kolektīvi, ciemi, ģimenes – daudzi sadalījušies pa grupiņām ar karogiem, bungām, taurēm, bet visi vienādās, sarkanās maikās vien saukļi atšķirīgi līdzīgi – “Lai dzīvo Chaves!” “Uh, Ah, Uh, Ah Chaves no se va” (chaves neaizies), “Radīts Sociālismā” u.c.

Ienirstam pūlī arī mēs.. Pasākuma galvenā skatuve ir kādā hallē, labākās vietas jau aizņemtas un iekļūt tajā sagādā nelielas problēmas, bet sanākušie ir labā omā, un laipni dod ceļu “ārzemju preses dienesta fotogrāfam”! :)))
Uz galvenās skatuves aiz gara galda sēž “lielie” vīri, līdzās uz mazās skatuves kāds pāris sniedz deju priekšnesumu, vēlāk kāds “lauku muzikants” uzkurina daudzgalvaino ļaužu pūli.. Ik pa brīdim tūkstošu zāli pārņem ekstāzes kliedzieni un virs galvām iznirst simtiem plīvojošu karogu.. Bungu rīboņa nemitas ne uz mirkli.. Tāds hiptnozējoši uzlādējošs “sarkano” sprādziens!
Ir interesanti.. Interesanti pavērot šo ļautiņu pārņemtību.. Un šis ir politiskais pasākums – prezidenta Chavesa priekšvēlēšanu kampaņai! Mazāk runu – vairāk deju, dziesmu un svētku!! Nešaubos kāpēc prezidentu tauta šeit tik ļoti visi mīl! Viva la Chaves!

Skaistai valstij, skaista tauta, skaistai tautai, skaists prezidents..
Venecuēla iespējams ir viena no skaistākajām valstīm latīņamērikā, bet diez vai tās apciemojums būtu pilnīgs bez pasaules augstākā ūdenskrituma apmeklējuma.
Savilkuši visus plusus un mīnusus garajam ceļam – (ap 32h), krāmējam somas un ar ekstra ērtu nakts autobusu dodamies ceļā – Merida-Puerto la Cruz. 22stundu ceļš vien par 5Ls. Tālāk jādodas uz Puerto Ordaz, kur dzīvo Rafelas māsas ģimene, no kurienes tad arī sākas galvenais ceļš uz Anhela ūdenskritumu. Bieži Venecuēlā, autoostās var atrast un uz sev vēlemo galamērķi var nokļūt ar privāto auto – protams nedaudz dārgāk, toties krietni ātrāk.. To arī izvēlamies un tiekam pie kādas jaunas sievietes un Toyota autiņa.. Vēl nenojaušam, bet šis būs trakākais brauciens mūsu mūžā..
Jauna, simpātiska meitene tikko iekāpj auto teju kļūst par Sennas rinkarnāciju.. 300kilometu ceļu veicam 2.5stundās.. Lietus – nekādu problēmu, korķis uz ceļa – priekš tam tiek izmantota pretējā josla, fūri apdzīt var arī brīdī, kad arī tā veic apdzīšanas manevru, bet katram zvanītājam mobīlā telefonā skuķis noteic, ka šobrīd runāt nevar, jo atrodas pie stūres…un zvana nākamajam!!!
Pārsteidzoši – tomēr dzīvi un veseli tiekam galā, lai gan kājas ir mīkstas.. Nosolamies atpakaļ atgriezties ar autobusu.. 🙂
Pārnakšņojuši pie Rafelas māsas ģimenes, nākamajā rītā agri dodamies uz vietējo lidostiņu un saorganizējam sev tūri apbrīnot pasaules augstāko ūdenskritumu..
Ceļš sākas mazā mikrobusa izmēra lidaparātā pusstundas planējumā uz Canaima ciemu. Hmm..lidostiņa te gan mazāka par Embūtes autoostu, toties dažus viesus “īpašos” sagaida uztjūnēts indiānis “īstais”.

Ciems neliels. Tomēr ir jūtams tūrisma tranzīta pieskāriens.. Lai gan tas nav uzbāzīgs un nemaz ne nomācošs. Reta viesnīciņa, cabaña. Stadions sporta spēlēm un līdzās retas ēstuvītes.. Baznīca zem milzīga mango koka, kura pakājē bērni mētā sprunguļus pa sulīgajiem augļiem zaros un tumši brūnais ezers, kura dzīlēs mitinoties Bui nezvērs.. Vismaz tā mums mazākie cieminieki stāsta – “Viņš ēd tūristus! Reiz, kāda tante braucot laivā pa ezeru, roku turēja ūdenī, Bui viņu saķēra aiz rokas un ierāva ūdenī!”
Mums paveicas. Šoreiz un jo īpaši. Kad laivā dodamies šķērsot ezeru teju zem mutuļojošā ūdensmākoņa, nezvērs, nemierīgi krāčainajos ūdeņos pietur laivu stabilu, lai mēs varētu ļauties varenajam Sapo ūdenskrituma skaistumam..
Šeit, Dievs ir sēdējis un zīmējis pasauli.. Bezgalīgas debesis un augsta, stāva zaļi zilu kalnu platforma fonā..bet tā pakājē – krēmkrēsas mutuļojošs mākonis ar dunu veļas ezerā..

Šķērsojuši ezeru, mēs kāpjam smilšainajā krastā, un dodamies nelielā gājienā līdz citam kritumam. Ar katru soli tuvāk, gaiss sāk teju vibrēt un zemā dabas basā dunēt katrā krūmāja lapā, kā stīgās.. Un te nu mēs stāvam – tieši zem varenām ūdensmasām gāžoties no 5stāvu klintsmalas.

Tālāk jau taka ved pa slidenu akmeņu ceļu tieši otrpus ūdens sienas. Upes pusē novilkta stingra, mitrumā sen apsūbējusi trose aiz kuras ūdenskritums veļas nezināmajā..
Gaiss ar rasas lāsēm jaucas arvien vairāk, gaismas stari metas līdz krēmkrāsas ūdenim un pazūd gaišā krēslas dziļumā. Trakojošais ūdensspēks veļas mums virsū nejautājot un neatstājot nevienu sausu ķermeņa vietu.
Vareni. Spēcīgi un skaisti.
Krituma otrā pusē atvelkam elpu un noraugamies uz dabas radīto.. Pāris metrus pakāpjoties uz visu šo skaistumu no augšas var palūkoties un kā rāma upe pēkšņi pazūd dziļā ielejā un atkal top par mierīgu, klusi plūstošu upi.. Itkā nebūtu tai šķēršļu..
..un tā nebeidzami mūžīgi plūstot tā gadsimtiem tek, netraucēti stīvu kalnu pakājē, līkumojot starp zaļām pļavām un augstām sarkana akmens mugurām.

Nākamajā rītā ar “pirmajiem papagaiļiem” tiek pasniegtas brokastis, no lietus un slikta laika ar ne vēsts un mēs sākam ceļu uz pasaules augstāko ūdenskritumu..
Viss posms dalās trīs daļās – pirmā – pāris kilometru ceļš auto līdz laivai, tad garākais ceļš pa upi un pēdējais posms – kāpiens līdz pašam kritumam..
Kopā esam 15ceļotāji un 4pavadītāji sadalīti pa divām šaurām, koka laivām. Līdz Anhela ūdenskritumam 90kilometri pa upi, pret straumi.. 3 stundas savs dibena mīkstums jāziedo koka beņķa bezamortizācijas eksekūcijai.. Uhh.. Un esmu dzirdējis, ka citiem ceļotājiem šis posms ir ievilcies līdz 5h..

Bet katrs upes līkums apbur ar savu košumu, fona kalnu tapetēm, mieru un klusumu.. Daba ir tieši tik neskarta, lai tieši te sajustos, kā viesim, ciemiņam, kuram ievērojot tejienes cieņas likumus tiek vizināts uz vēja spārna, upes krācēm līgani šūpojot, fonā skanot atbalsotām džungļu putnu dziesmām..
Dzidri sarkanbrūnā upe met asus līkumus. Biezi apaugušie krasti brīžiem veido aleju no necaurejamu liānu un augu vītemēm. Atkal ass līkums. Mazu, apaļu akmentiņu saliņa un krāces, kas krietni izkrata un izšūpu mūsu transportlīdzekli.. Pēc pārstundu brauciena, dibens jūt katru mazāko zemūdens vibrāciju. Tomēr tas neliedz baudīt dabas burvību.
Ar acīm slīdot pa horizontu līdz tālumā no zaļo džungļu meža izaug stāva, sarkana kalna platforma.. Kā no “pazudušās pasaules“. Uzreiz atceros bērnības plānus, kad ar brālēnu padzirdējuši par kādu mistisku kalnu dienvidamērikā, kura virsotnē dzīvo dinozauri un visādi citādi neredzēti mošķi, kalām plānu doties ekspedīcijā uz to. Toreiz kaltais plāns tā arī palika bērnības skapī, līdz šai dienai..
Dinazaurus gan neredzēju.. Laikam nedaudz par ilgu vilcinājāmies ar ceļojuma plānošanu uz šo “zudušo pasauli“..

Pēc 3 garām stundām laivā mūsu acu skati pastiprināti sāk pētīt katra kalna platformu un tā virsotni, meklējot “īsto” Anhela ūdenskritumu, jo teju no katra kalna lejup veļas upe vai palielāks strauts.. Drīz vien tur tālu priekšā, mākoņu ieskautu atpazīstam slaveno “eņģeļu” ūdenskritumu, kurš teju palēlinājumā lēni birst no augstās virsotnes, cauri mākonim, lejup dziļā mežu biezoknī.. Mistiski dīvainu sajūtu pārņemti turpinām līkumot starp milzu akmeņgalvām upē, tuvāk kritumam.
Vairs pavisam nedaudz un laivai lēkājot pa krācēm, tā strauji griežas akmeņainā krasta virzienā un mums tiek dota zīme lēkt krastā – esam klāt. Ar pirmo stabilo un ilgi gaidīto soli uz sauszemes, tiklīdz paceļam acis, skatam paveras nenosapņojams dabas brīnums..

Anhela ūdenskritums. Augsta kalna platforma, sarkani, zaļa dabas otas veidots upes kritums, brīvā kritienā pazūdot mākoņu strēlē.. Līdz zemei jau lejas vairs tikai mākoņu lējums. Lēni, brīvi un pavisam nesteidzīgi..
No vietas, kur to vērojam līdz pašam kritumam ir vismaz 2-3 kilometri, bet ir iespēja tam piekļūt arī tuvāk.. “El Mirador Alejandro Laime” – Aleksandra Laimes skatu punkts, ir tieši pretī un teju zem Anhela, jeb Karepakupai Vená (vietējā valodā – dziļākās vietas ūdenskritums) augstā krituma.
Kad saviem pavadoņiem palielos, ka Aleksandrs Laime ir mans “paisano” (no vienas valsts), šiem nekādas emocijas tas neizraisa – pat Rio Gauya, Rio Ogre – anhela izteces upes kuras tā nostaļģiski nodēvējis latviešu avantūrists, neviens zem šiem nosaukumiem īsti nepazīst.. Arī oficiāli “papīros” pasaules augstākā ūdenskrituma atklājējs ir Jimmie Angel kura vārdu ūdenskritums arī nes.. Hmm..bet varēja būt arī “Laimes ūdenskritums” 🙂 kā nekā latvietis ir pirmais, kurš ar kājām to sasniedzis un apstaigājis riņķī apkārt..
Arī stundu kāpiena garu taku no upes līdz skatu punktam, pa džungļu taku, slideniem akmeņiem, saknēm un liānām tieši Aleksandrs iezīmēja un iztīrija..

Gaiss te pavisam sabiezējis biezs. Tumīgs un mutuļojoša biezs.. Līst lietus. Rasa. Sviedri. Vecākie cilvēki no mūsu grupiņas bieži stājas..bet mēs ar Rafaelu visiem pa priekšu un drīz jau paši pirmie sasniedzam slaveno skatu laukumu.. Lietus pieņemas spēkā un augsto kritumu ieskauj biezi mākoņi.. Bet tikai uz mirkli. Drīz tie pašķiras un skatam paveras viss apbrinojamākais dabas radītais skats, ko esmu redzējis..
Es nevaru to aprakstīt…

Mēs apsēžamies uz klints malas – un ļaujamies tam..
Kad laiks doties prom – es ik pa laikam atskatos sev pār plecu.. Ir sajūta, ka šeit es vēl atgriezīšos..varbūt tikai no citas puses..
Lejup pie upes mūs jau gaida laivas. Drīz vien arī pārceļamies turpat otrpus krastam un iekārtojamies apmetnes šūpuļtīklos, zem jumtiņa. Duša. Tualete. Pusdienu galds. Ugunskurs. Un padsmit šūpuļtīklu biezu, zaļu, dzīvu džungļu sienu ieskauti..
Uz iesmiem jau čurkstot grilējas vistiņas. Kaut kur tālumā zaros trako un bļaustās zirnekļpērtiķi jaucot meža klusuma āriju ar čurkstošu upes melodiju..
Tik gardas vakariņas sen nav ēstas.

Ar nakts melnumu vēl nedaudz uzkavējamies sarunās, bet drīz gurdums ņem savu un šūpuļtīklu ieaijāti ieslīgstam džungļu sapnī..
Es pamostos nakts vidū. Kaut kur tālumā dzirdama dziļi dobja, rēcoša balss.. Nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir.. Arī sikspārņi un citi lidoņi apsēduši mūsu nakstmājas.. Dabas skaņas, trokšņi ir tik bagātīgi, ka es vēl brīdi palieku nomodā, klausoties tajos. Neiedomājama fantastika!! Un ja vēl pieķer sevi pie domas, ka līdz tuvākajai civilizācijai vismaz 100km.. Hmm.. Mēs esam tikai nebūtiski ciemiņi šeit..
No rīta mostamies ar pirmajiem saules stariem. Agras brokastis, duša un atkal esam upes ceļā. Atpakaļceļš lai gan ātrāks, tomēr es jau atkal paspēju izkalt jaunu, interesentu piedzīvojumu sev.. Kaut kad nākotnē! 🙂
Tiklīdz ierodamies Canaima ciemā, nojaušam, ka līdz mūsu Iidmašīnai vairs nav daudz laika, tāpēc ātri, bet bez steigas aiztransportējamies līdz lidostiņai un jau pavisam drīz pametam džungļus “dzelzs spārnos“.
“Pludmali?” – abi saskatamies un nolemjam pēdējās dienas pavadīt Karību jūras smiltīs.. Izvēle krīt par labu Playa Colorada, kur mums paziņas iesaka Jakera hosteli.
Turpat ceļmalā, kur vienā pusē sarkanbrūnu smilšu pludmale, otrā – aiz milzu dzelzs bleķu sētas slēpjas paradīzes dārza miera osta.. Košiem augiem, mango kokiem ieskauta, bohīmiska pasaulīte. Turpat daži suņi, kaķi.. Atvērts un šādās vietās ierasti draudzīgs personāls. Abas meitenes – dvīnes no ASV.. Šī ir pavisam jauka vieta.

Turpat netālajā pludmalē pusdienas notiesājam svaigi ķertu zivi, laiski atlaižamies smilšainajā krastā ļaujoties Karību viļņiem maigi glāstīt un saules stariem nesteidzīgi lutināt..
Laiks doties prom. Bet esmu drošs, ka vien uz laiku. Es būšu atpakaļ. Ir kaut kas visā latīņamērikā, kas mani vilina. Arī Venecuēlai priekš manis jau ir plāns, un es esmu tai gatavs. Gan kalni, gan dziļie džungļi un anhels.. Pārsteidzošās pludmales un cilvēku smaidi.. Es katru dienu ar smaidu te pavadīju un tā atsmaidija man..

Citāda pasaule..

…nedaudz iesākumā stāsts bildēs..

Aiziet…

Te nu tas ir.. Ceļojums uz tālo un manis vēl neskarto Venecuēlu sākas Rīgas lidostā..
Pēdējās dienas pagājušas manāmā skrējienā un nu jūtos kā tāds mazs, pūkains kāmīts ar samocīti spīdīgām ačtelēm. Līdz Parīzei ceru izgulēties. Tad pusdienas ar kruasānu Eifeļa pakājē un nākamajā rītā krāsa kontrastu maiņa uz karību piekrastes valsti.. Caracas – galvaspilsētā vien lidostas termināļa maiņa un īss 50min lidojums vidienē uz Andu kalnu grēdu pakāji.. Tur tad arī pa īstam sāksies mans piedzīvojums “jaunajā Venēcijā”…

Saullēkta mednieks

“Hmm..” – pie sevis kluībā skaļi nodomāju, “ceļš met līkumu, bet vienmēr tas atgriežas tur, kur reiz sācies.” Īsti nezinu, kur sākās mans, bet visas tās neskaitāmās ceļa zīmes, “nejaušības” ved pie viena zināma, ierakstīta scenārija..
Nu ticu es pasaules kārtībai, kas mūs virza, ticu es ka ir spēks, kurš zina kā labāk.. Sauc to par likteni, ja vēlies, bet kurš gan ir teicis, ka katram mums tas ir tikai viens.. Principi ir tie, kas tur robežās un ne katrs spēj šīs robežas nojaukt, lai veidotu SAVU likteni. Izraujies, ieplet spārnus, lido! Mums ir kājas dotas, lai staigātu par zemi, bet dvēsele, lai lidotu.. Robežu nav! Ne uz zemes, ne debesīs..
Manas debesis jau sen ar zemi jaucas, mākoņu ezeri ielejās, upju krāces zvaigžņu jūrā.. Es zinu, ka saule rītos lec no tumšas jūras dzīlēm un pēc garas dienas ar staru otu krāso apelsīnzeltainu piepildījuma stundu..
Es esmu saullēkta mednieks! No rīta noķēris, es to vakarā palaižu prom..lai ķertu no jauna!
Manā dvēselē mīt dažādu pasauļu saullēkti..
Un vienam, īpašam es pakaļ aizbraukšu..
“Vienspatsmeksikā” – tullīt un pavisam drīz dodas jaunā piedzīvojumā uz Venecuēlas Bolivāra Republiku.
Šis būs citāds un jo īpašs ceļojums un Tev es saullēkta šķēli ar atvedīšu..

Autotūre a la mexicana. Pēdējā daļa

Torīt modinātāja skaņa mani nespēja piecelt.. Mani modināja izkaltuša mute un spaiņa galva… Sen tik saņurcīts nebiju juties. Bet biju nosolījies čaļiem, izvest viņus līkumā pa pilsētu un arī līdz tirgum. Svaigā gaisā atžirdzis atkal iejūtos gida lomā, savā mīļākajā mexikas pilsētā.. Stāstu, skaidroju un rādu dažādo kultūru sajaukumu San Cristobal de las Casas, Tzotzil indiāņu pilsētā..

Kad šķiramies aizskrienu vēl līdz maiju medicīnas muzejam, un kādu stundu pazūdu tajā.. Dikti vērtīgs un interesants tas!
Un kad sajūtos pamodies un no jauna atdzimis, kurbulēju vocho tālākam ceļam..

Šos 300kilometrus esmu braucis vairākkārt, bet tik garš un līkumots ceļš man šis pagadījies pirmo reiz.. Un nav jau ar nekāda šoseja. Divu joslu asfalts kalnu serpentīnos augšup un lejup, augšup un pa labi, straujš līkums lejup pa kreisi..miests! Topes! Un tā visu laiku, līdz pat Palenque pilsētai! Galva katrā mazākā pagriezienā no pleciem veļas un džinkst kā kolibri putnu būris.. Eh..smagi smagi.. Labi ka vocho ar nav nekāds “skrējējs”, un mēs ik pa brīdim varam piestāt un atvilkt elpu un palaist garām man sekojošo auto kolonnu.
Pēc 5stundām sasniedzu šodienas galamērķi. Palenque pilsētu. Esmu apmetis loku un pēc teju divām nedēļām atgriežos te no citas puses pagalam saņurcīts..
Lai gan šo pilsētu pazīstu labi, naktsmājām izvēlos, ko nezināmu, turpmākai pieredzei, pie paša pilsētas laukuma un par labu cenu! “Pakal Hotel”. Vilties nenākas.
Protams šeit neizlaižu arī savu tradīcīju – Las Tinajas restorāna Al Ajillo garneles un Pacifico alus! 🙂 Drupas gan.. Tur jau esmu pabijis 2reizes mēneša laikā!
No rīta prombraucot pieskrienu pie sava čoma, mehāniķa, kurš manu autiņu pie dzīvības atgrieza pirms divām nedēļām un palūdzu savienot vadiņus tuvajām gaismām! Darīc! 🙂
Vīrs tik man novēl laimīgu ceļu un par darbu naudu atsakās ņemt! Tik netipiski mexikai.. Bet tāda tā ir, no allaž apgāžamiem steriotipiem viedota..
Mans ceļš tālāk šodien ved līdz Campeche pilsētai. Bez entuziasma un cerībām iepētījis virtuālajā pasaulē iespējamās nakstmāju vietas pametu Chiapu štatu un krustojot Tabasco iebraucu Yucatan rajonā. Kad pēc 200kilometru ceļa kreisajā pusē aiz retiem kokiem un krūmiem pamanu mexikas jūras līci, nolemju meklēt kādu klusu vietiņu laiskai pusdienas pauzei..
Bet tad šaurais ceļš sadalās un kļūst par plašu maģistrāli ar zaļu sadalošo zālāju. “Varens tas, kam lamborvocho” nodomāju pie sevis un metos bezceļu zonas šķērsojumā pretī jūrai.. Un trāpu! Turpat arī šaura smilšu iebraukta taka kāpās līdz pat ūdenim.. Pilnīgi viens. Netālumā seklajā ūdenī ganās rozā flamingo, virs galvas zilas debesis un zem kājām gliemežvāku tepiķis.. Šīs pusdienas ir baudījums dvēselei..

Nu jau pacilātā omā dodos tālāk ceļā uz “pelēko un neinteresanto naftas pilsētu”.
Nekad iepriekš tajā neesmu bijis, un pat īsti nebija skaidrs no kurienes man šis “uzburtais” priekšskats. Bet nu tāds nu tas bija.. Bija!
Jo tiklīdz sāku līkumot pa pilsētu saprotu, ka esmu kļūdījies. Bet kad izbraucu caur senajiem, absūbējuši brūnajiem pilsētas mūra vārtiem man burtiski pārņem šoks un apdullinošs pārsteigums..

Kā pasaku valstībā, kurā lietus līst visās varavīksnes krāsās.
Kā senā vēstures grāmatā, kurā pedantā arhitektūras šķīstība ir izsmalcināta līdz niansēm un ar krāsu otu iedrošinātiem spilgtu toņu vaibstiem.

Nez kā es biju to palaidis garām. UNESCO arhitektūras vēstures mantojuma sarakstā esošā pilsēta nu pievienojas manai skaistāko Mexikas pilsētu listei.
Reiz bijusi arī karību jūras pirātu galvaspilsēta, šī pilsēta to uzsver un lepojas.
Lai gan solītais “vērienīgais” pirātu šovs cietoksnī izrādās pagalam blāvs, siltais vakars izgaismotajās košajās ieliņās man neļauj tik ātri nozust viesnīcā uz nakstmieru.. Haizivs vakariņu galdā kādā klusā restorāniņā, naksnīgs klasiskās mūzikas orķestra koncerts pilsētas laukumā un negaidīti burvīgi piepildīta diena!

Rītdien ir mana ceļojuma neoficiālā noslēguma diena, jo ierodoties Merida pilsētā uzkavēšos tajā kādu laiciņu pirms atgriezties Eiropā..
Pilsētu pametu atkal pa bezmaksas apvedceļu un dodos pa “Ruta Puuc” iezīmēto arheoloģijas pieminekļu taku dziļāk Jukatānas pussalā.. Līdz galamērķim 200 kilometru, bet pirms tam vēlos apskatīt dažas no ievērojamākajām Maiju civilizācijas drupām šaipusē.. Edzna, Sayil, Kabah.. un daudzas citas ir ievērības cienīgas, un visas tepat ceļmalā, pāris kilometrus viena no otras. Tomēr laika trūkuma dēļ un dēļ vēlmes izjust jauno vietu nesteidzībā izvēlos neierasti apaļās, augstās piramīdas pilsētu Uxmal.
Ceļš līdz tām lēzeni zaļš vietām metot līkumu paugura mežā, te atkal lejup cukurniedru pļavās.. Rets bagātīgs rančo, pavisam reti auto, vien lamborvocho klusībā skaļi kā kamene zum skrejot pa piķa paklāju līdz pamanu norādi uz arheoloģisko zonu.
Plašais stāvlaukums gan nav diez ko pārpildīts un nopircis ieejas biļeti dodos baudīt tūkstošs gadus senus pieminekļus. Jau turpat pretīm ieejas vārtiem pēc pārsimts metriem aiz pakalna izaug šīs vietas galvenā un slavenākā būve. Tik netipiski maiju arhitektūrai, ierasto četrstūra terasu piramīdu te aizstāj augsta, apaļa celtne, kuras virsotne nudien slejas mākoņos…

Glīšs, zaļš mauriņš, silti sules stari un viegla veja brazmas.
Tā es klīstu pa teritoriju, šur tur piesēžot un aizpeldot senā pagātnē, kad 15tūkstošu pilsēta kņadēja un debesis bija zilākas.. “Puuc” arhitektoriskais stils ir nudien skaistākais no visiem maiju civilizācijā sastopamiem. Daudz mazu un smalku elementu, pinumu, griezumu.. Bagātīgi skaisti. Baudu ar dvēseli..

Bet diemžēl arī šai ciemošanās reizei pienāk gals un drīz vien lecu autiņa, lai dotos uz Meridu, kur tikšos ar Rafaelu..
Šai tikšanās man ir īpaša nozīme. Pirms 3gadiem kad dzīvoju Cancun, mēs satikāmies pirmo reizi, bet toreiz to nebija ilgi lemts baudīt, jo abiem bija jāatgriežas dzimtenē – man Latvijā, Raffai Venecuēlā.. Bet kontaktu mēs nezaudējām ne mirkli..

Un manas ceļojuma pēdējās nedēļas šoreiz pārvēršam neaizmirstamā “medusmēnesī”.
Nedēļas nogale pasakainā pludmales mājā.. Pašu gatavotas jūras ņammas un pilnīgi bezrūpīga bezsteidzība..
Pasakains noslēgums manam ceļojumam..

Tik vien kā paspēju vēl uz dienu aizskriet līdz Cancun un Playa del Carmen satikt vecos, labos draugus un no +36C jāatgriežas ziemotajā Eiropā. Iedegt smuki sanāk Play pludmales baltajā smiltīs – pirmo reizi pusotra mēneša laikā, kopš esmu mexikā.. Citādi Eiropa nesapratīs.. 🙂

Apmeties “hostel Playa” satieku jau iepriekš iepazītos čaļus no Lacandon džungļiem un SanCristobal. Maza tā Mexika tomēr..
Arī visas 3dienas kopš esmu Playa del Carmen, restorāniņā kurā reiz piestrādāju esmu patstāvīgs viesis.. Lai gan bildīte ar Melngalvju namu tā bāra plauktu vairs nerotā, aizmirsts nemaz neesmu! Milzīgs atkalredzēšanās prieks visiem!
Arī ar klientiem atkal izpalīdzu.. 🙂 gan tiem kuri nerunā Spāniski, gan tiem kuri nerunā Angliski…
Tā piemēram, satieku kādu meiteni no Maskavas, kura runā tikai un vienīgi krieviski, bet ceļo vienatnē..un nesatraucas, jo internacionālā zīmju valoda vienmēr nostrādā..
Tā mēs 3atā restorāniņā brokastojam.. Es, maskava un čalis no vācijas.. Un kā domājat cik valodās man bija jārunā? Ja čalis runā tikai angliski, Nataša tikai krieviski un Maribella (restorāna saimniece) tikai spāniski.. Uhh.. Pasūtīt ēdienu pat mēģināju latviski hehe

Tā nu teju trīs mēneši ir paskrējuši nemanot. Jautri, aizraujoši un neaizmirstami… Šis ir bijis mans skaistākais, bagātīgākais un emocionālākais piedzīvojums Mexikā.. Nezināmi un mazi miestiņi, neskartas pludmales, dziļi mūžadžungļi un fantastiski cilvēki.. Un piedzīvojums katru dienu!

Es zinu, ka daudziem liekas dīvaini ka allaž ceļoju vienatnē, bet tieši tā es varu saklausīt, redzēt un sajust to pēc kā braucu..
Un šoreiz Es to patiešām atradu…

P.S.
Statistika no Mexikas ceļojuma –
Kopā tika nobraukti ap 6200km,no kuriem 3600vienatnē,tam benzīns 400L (3790peso-150Ls), un 15Ls maksas ceļos.

Kopējais ceļš kartē..