Debesu grīda ir mans ceļš…

…runā, ka Dievs radot Norvēģiju bijis iemīlējies – par to šaubu nav – un dzīves pirksta pieskāriens arī mani tieši šādā brīdi ir atvedis uz šo pasaules nostūri… Skaistāki par kalniem ir tikai kalni aiz kuriem riet saule, skaistāki par kalniem aiz kuriem riet saule ir tie aiz kuriem tā rītos lec un vien vēlme ar to visu dalīties, liek sajusties tāpat – kā Dievam, kā toreiz…

Nekad iepriekš šo troļļu zemi es nebiju savā „must see” listē iekļāvis, bet tagad nākas atzīt, ka tā allaž ir bijusi kaut kur tuvu, tepat līdzās… Tā nu es tagad 2 mēnešus dzīvoju, strādāju un iebaudu visu kas apkārt nelielā Norvēģu pilsētciemā – Sogndal.

Rītos, kad saule uzstājīgi pārņem ieleju, kalnu nedzīvi tumšās muguras atdzīvojas, līdz tā ienirst pelēkzilajā fjorda ūdenī un mirklī tas kļūst košzaļš… Kā mežkrāsas dzīvības spogulis kalnu nogāzes atspīd tajā un viss ieloks mostas…

Arī es. Namiņš, kurā mitinos ir vien pārdesmit soļu attālumā no „ezera” krasta un katrs rīts tiek sveikts ar brokastīm ērtā plastmasas beņķī, nolūkojoties stāvajās, klusējošajās kalnu sejās… Reiz kādā no tādiem rītiem – mana kaimiņiene ieminas, ka „redz – tajā tur kalnā varot arī uzkāpt”! Tanī pat brīdi – tika izlemts – pirmajā pilnajā brīvdienā došos to iekarot..

Nepilnu nedēļu pēc ierašanās, es nolemju doties iekaro kalnu ar „oriģinālu” nosaukumu – Storehaugen (latv. Liels kalns). No poļu darbabiedres aizņemta smalka karte ar takām, uzklausīti padomi, sasmērētas trīs dubultās sviestmaizes, puslitrs apelsīnu sulas, ērti apavi, mugursoma, fotoaparāts, piezīmju bloks un varu doties ceļā..

Pulkstenis ir tieši 9 no rīta. Balti apmākusies diena, bet kalna virsotne skaidri saskatāma. Iekšā, kaut kur dziļi dvēselē satraukums – tāds dzenošs nemiers. Kājas to jūt un kā spārniem viegli vēzējot, es nesteidzīgi lēnām aiz muguras atstāju savu pēdu nospiedumus pilsētas svaigi lietajā piķī. Liels loks pa ceļmalu apkārt visam fjorda līcim, ik pa brīdim iebaudu koši sarkanos namiņus uz tumšzaļā kalna fona.. Tālumā no ieloka ‘’mutes” kā balti ilkņi spīd sniegotas kalnu virsotnes. Storehaugen kalns gan kails, vien no lejas, pavisam maza, manāma balta sniega šalles aste..

Gar lielceļmalu ved gājēju un riteņminēju taka, tālāk nogriežos uz krastmalu lejup, pa veco ceļa daļu. Šaurā, garā zālē abpus tai, ieaugusi piķa upe – augstu virs galvas kā metāla dunduri laižas auto, bet mana taka uzstājīgi nozūd klusībā..

Tikai gan uz brīdi. Priekšā, zilā stikla fjorda pakājē, zaļā pļaviņā treileru kempinga ciems.. Baltas būdiņas uz riteņiem, teltis, auto namiņi, veļas šņore ar varavīksnes krāsu vešiņām, līdzās kūpošs grils. Tumšzilos atzveltnes krēslos pie apaļa galda sasēdusi omulīga ģimenīte, no kristāla glāzēm baudot malko sarkanvīnu…

Bet no augšas, no pakalna aiz drāšu žoga es slīdu savā gaitā tiem netraucēti garām, viens… Manas domas ir mans sarkanvīns.

Un meža zemenes, kuras ik pēc soļa ceļmalā, kā sarkana apmale. Diez vai „norvēģim parastajam” ir zināms baudījums – tupus-rāpus saujām sarkanās mazogas ēst. Šeit zaudēju manāmi daudz laika – bet saldais baudījums ir tā vērts.

Sarkanu muti sveicinu pretimnācējus, kuri devušies agrajā skrējiena gar fjorda krastu. Ik pa brīdim uzmetos vērīgu aci „savam” kalnam.. Tas vēl tur pat!

Drīz vien ceļš caur ciema mazajām mājelēm met līkumu ap ūdens līča ieloku un nozūd priežu kalnā…

Asfalta taka kļūst mīksta un pavisam citi soļi grimst skuju zemē. Šķibi koka vārtiņi ar baltā drātī iekārtu akmens atsvaru. Paveru tos bez skaņas, smagnēji tie aizveras, viegliem maniem soļiem iekāpjot „troļļu” mežā.

Akmeņaina koku sakņu taka, biezā priežu mežā. Taisni kalniņā, tad ar līkumu nedaudz lejup, atkal augšup un kāpiens turpinās.. Kreisais plecs slīd gar stāvu meža sienu, dažviet pelēki, sarkani klints robi, akmeņu strauti.. Viss zaļš un sulīgi brūns. Sūnas.. Pretējā takas pusē nogāze. Reti priežu stāvi starp gaiši bēšu klintsakmeņu galvām.. Aiz tā tirkīzzaļš – kā spogulis fjorda ūdens – bet tajā atspīd visa kalna dzīvā ēna..

Uz brīdi apstājos. Svaigs priežu meža gaisa kokteilis ar dzestriem fjordu kalna lāsumiem.. Gardi.

Ceļā vien nedaudz vairāk par stundu – bet kalns stāv nemainīgi, nekustīgs, vien mākoņu bites ap tā galvu spieto kādā vien tiem iestudētā dejā..

Drīz atkal kāds civilizēts miests. Satikts kādas mazviesnīciņas saimnieks man stāsta, ka „no augšas tiešām skats esot feins”, nedaudz aprunājamies un katrs turpinām savu gājumu… Neliels serpentīna ceļš lejup, tad atkal augšup, un šķērsoju pēdējo ciemu pirms vientuļā kāpiena. Pats fjorda līča ieloka gals. Lēzena svaigi pļauta, pļavas nogāze. Lejā, pļaviņā aitas ar zvaniņiem kaklā uz tumšzaļa ūdensgleznas fona pieskandina visu ieleju…

Un atkal smilšaina grants taka metot līkumu starp māju pagalmiem nozūd egļu un priežu silā. Brūnas sveķu saknes kā kāpnes, akmeņu muguras stingri tver katru manu soli. Plata, iemīta taka ved arvien augstāk – vien sekojot sarkaniem krāsas punktiem uz koku mizas turos uz kartē noteiktā Folkesti – gājēju takas. Drīz ceļš sadalās un krustcelēs stāvot, zīlēju skujās uz kuru pusi doties, jo ne iezīmētu punktu, ne citu atzīmju nemanu.. Griežos pa labi – vairāk uz kalna pusi, uz šauru, zemes taku pakalnā.

Virziens ir pareizs – bet sajūta, ka esmu nogājis no galvenā – „kalna spices iekarotāju” ceļa nepamet. „Ja reiz noklīst – tad ar vērienu” – savā avantūrista pārgalvībā lemju un griežos pirmajā zvēru ceļā prom, no jebkādas iestaigātas pēdutakas..

Kā grimstot zaļā dūnu segā es pa biezu sūnu lāčoju dziļāk meža biezoknī. Šaura vienas pēdas platuma taka, līkumu līkumiem ap katru koku, krūmu, pat viršu puduru. Zem mazām eglītēm , zem priežu zariem izlokoties, šķiru zarus kā slēģus smaržajā miera nostūrī, līdz nonāku retā, līdzenā koku cirsmā. Vien retas eglītes, kāds mazītiņš koku pudurs plašajā viršu laukā un bezgalības pārbagātības melleņu klājiens.. Bet tur lejā – kur kalna nogāze pazūd – zils ūdens līcis..

„Kas tās par ogām? Mellenes! Kāpēc zilas? Tāpēc ka zaļas! ‘’ – es jau pēc mirkļa saujām, zilu muti, melniem pirkstiem ēdu un baudu, ievelku elpu, uzmetu skatu Storehaugen spicei – bet nu jau no sāna. Pāris soļus pabrienu – un atkal mani ogas vilina.. Viltīgi. Tās mazos puduriņos sēž. Kad viens nolasīts – ķeros pie nākamā, tad līdzās kāda cita oga uzrunā. Kad nolemju – viss pēdējā – eh.. Nespēju pretoties un atkal kā izbadējies ogulācis četrāpus tupu iekritis mellenājā… Saldas. Dievīgas. Vien žēl ka piena kanniņa mājās atstāta.. J

Stingri saņemos, kad ogu pārbagātība manā organismā sāk izsist pirmo sviedru.. Laiks doties tālāk. Starp jaunaudzi un pelēku, asu sūnu, kura brīžiem sāpīgi skrāpē manas kājas, es sāku kāpt kalnā. Ik pēc pārdesmit metriem atskatos – katrs solis, nes augstāk un skats uz fjorda ieleju apbur arvien vairāk un vairāk..

Vienubrīd slīpajā meža cirsmā, aiz kāda krūma, un celma izdzirdu koku brakšķēšanu un kņadu.. Apstājos. Aizturu elpu. Vēroju. Vēja dzenātas lapas un vien rets putns. Neko vairs nemanu. Cerība satikt Norvēģu „lielpēdi”, saskvaču , vai sniegatrolli – pazūd, nolemju, ka tas vien blakusefekts no skandināvu mellenēm. J

Nekādu blakusefektu gandarījuma sajūtai. Baudot dabas zīmējumu kāpju vien augstāk. Atceros par seno kalnu tautu – Inkiem – kuru noslēpums kalnu pārvarēšanā slēpās lielu attālumu pārvarēšanā bez atpūtas pauzēm. Maziem solīšiem lēni, nesteidzīgi līdz galamērķim, lai cik tālu un augstu tas būtu. Mēģinu pielietot to praksē.

Kāpiens kļūst arvien stāvāks un smagāks. Brīžiem takai priekšā – krituši koki – un vismaz 50° kalna slīpumā tos ir diezgan grūti pārvarēt. Dziļas sūnas, mazi krūmāji, asi viršu puduri, skudru pūžņi. Viegls silts vējiņš pūš no mugurpuses un kā ar roku pietur, piepalīdz..

Pagājušas divas stundas kopš devos ceļā. Bet kalna virsotne vēl skrāpē mākoņmalu. Stāvu pie norādes – Storehaugen virsotne – 5.5km un nojaušu, ka smagākais un īstai kāpiens ir tikai priekšā! Iepētījis kartē ceļu – apjaušu, ka pa melleņu taku esmu nogriezis krietnu līkumu.. Tas priecē, jo arī baudījums dvēselei ir košāks, kā pa iemītu cilvēkpēdu taku.

Griežos norādes virzienā un speru platu soli pretī melnajai akmens spicei. Cieši nomīdīta skuju taka, divu cilvēku šaurumā. Uz ielejas pusi biezs, jaukts mežs – caur to saule brīžiem no līča ūdens met sejā spilgtus „gaismas zaķus”. Otrpus ceļam akmeņaina, retu koku, sūnu kalna robusta mugura. Viegli, mazi soļi mani raiti nes augstāk, bet tik līdz brīdim, kad taka izzūd „pasaku mežā”…

Kā bilžu grāmatas lappusē – biezu , salātzaļu paparžu paklājs un senīgu, līku koku audze. Noslēpumaini skaisti. Tumšā „vilnas zaļā” kažokā tērpti koki un lapots verandas dzīvs jumts.. Klusībā čurkstošs kalnu strauts. Kāds rets, balts ziedu augs. Akmeņu gultas un reti manāma, līkumota taka…

Es nometu somu. Šī ir vieta kur gribas uzkavēties mazliet. Gar strauta mitro, sūnu brienu lejup, kājas brīžiem grimst līdz celim, bet vēlme saujās iesmelt dzidro kalnu dziru, mani vedina arvien tālāk..

Kā izslāpis kumeļš es metos pie tā, ar saujām smeļu, strebju ledus auksto avotu.. Dzeru ar patiesu baudījumu, acīm ciet. Jūtu kā tas piepilda mani, kā dzīvības sulai izplūstot pa katru šūnu.. Atveldzējies, noskalojis seju – nu esmu atguvis spēku turpināt ceļu…

Līkumota, stāva kalna taka kādu ilgu brīdi ved pa šo brīnumaino meža daļu. Paparžu birztala, lapu koku parks un vien kādi klusi soļi uz apsūbējušajām akmens bluķu mugurām jauc mieru pasaku kalna nogāzē… Skaļi dungojot pie sevis dažādus dvēseliskus meldiņus es kā no malas, neticīgi vērojot burvību, piešķiru tai dziesmu, kas tobrīd ar manu pasauli jaucas… Esmu te un tagad!

Brīžiem palaižam garām mirkļus, kuri skrien garām – nav laika apstāties, paskatīties un iebaudīt. Nav laika sajust sevi. Man vienmēr licies svarīgi – pazust – izslēgt mobilo telefonu un klīst.. Vien uz laiciņu aizpeldēt domu baudījumā.. un atcerēties, ka pašas skaistākās lietas pasaulē ir bez maksas..

No augšas pasaule maziņa, ar katru manu soli, tā saraujas.. Un kad pamanu lielu, nokaltušu priedi – vēlos pakāpties tajā un redzēt vēl tālāk.. tur tālumā – pāri tām sniegotajām virsotnēm.

Bet kad mugura pavisam slapja, elpa smaga – pakalns pēkšņi kļūst mazītiņš. Tur lejā mierīgs, spoguļzaļš fjorda ūdens, tur kāds ciems. Baltas pakalnu virsotnes, un raustīta horizonta līnija līdz pat apvārsnim. Zeme zem kājām pārvēršas akmenī un sūnas mīkstā paklājā..

Kāds bērzakoks pārliecies bezdibeņa malai nemitīgā skaistuma vērojumā sastindzis, vien lapās dzenāts vējš liek tam bailēs no augstuma nodrebēt. Es speru soli. Prātīgi un lēni. Līdz malai vien metrs un tālāk brīvais putna lidojums pārdesmit sekunžu vēja klusumā… Skats aizrauj elpu – līdz fjorda ūdens šļakstiem gaiss sabiezē gaišzils, viegla migla pār visu ieleju saules staros šūpojas.

Es pagriežos pret kalnu – vien pēdējā kāpiena taisne. Ķērpji, sūnas un skarbas akmens pļavas. Šeit taka iezīmēta sarkaniem punktiem uz klintsbluķiem. Tie nedzīvi, katru pavada ar skatienu. Ielejas, kritums, dziļa aiza – viss kā iepriekš – tik virs galvas nav zaļā lapu jumta. Kādā ieplakā neliels, sekls ezeriņš, vien pāris metrus no kalna malas.. Kā oāze. Tā mierīgajā ūdenī plunčājas mākoņi.

Kluss. Vien pelēks akmens miers. Apavi slīd pa šķembu taku un pieturoties pie klints es raušos augstāk. Brīžiem ar visām četrām, uz leju neskatoties es ceļu savu, novirzījies no maršruta, rodu pats.. Nedaudz bailīgi. Augstums iespaidīgs. Nav ne mazākās nojausmas cik tālu vēl – sviedri līst, un katrs mazais uzkalns atņem jaunu kripatu spēku, un kad sasniedz kādu kalna kori – pamanu nākamo, vēl augstāku..

Un tur tā ir. Akmeņu piramīda virsotnē, liecina par galamērķi. Es iekliedzos!!! Aiz sajūsmas, aiz baudas, aiz prieka, aiz skaistuma. No visām debespusēm uz mani pūš vējš, uz visām es mākoņus sūtu, ar roku tos tverot, un zīmējot sajūtas savas…

Tepat – starp debesīm un zemi es elpoju gubu mākoņus.

Bet tur tālumā aiz horizonta sniegotām kalnu virsotnēm dzimst jauni, bet lejā viss kluss, nekustīgi rāms… Zilajā stikla spogulī, starp mākoņstarpām, saule met savu staru ēnu – tas mirklī kļūst spilgti zaļš – daba spēlējas, zīmējot ūdenī savu mirkļa mainīgo gleznu.. Kā košs ornaments, raksts.. Kāda teju nekustīga laiva aiz sevis velk baltu putu strīpu pār to un ievieš savas korekcijas saules zīmējumā..

Es apsēžos uz kraujas malas, pārkaru kājas pār to un pazūdu… Pasaules jumts ir manas mājas. Debesu grīda ir mans ceļš.

Domas trako. Es ļauju tām mesties no kalna lejā – kopā ar putniem, ar kaiju, neprāta ātrumā traukties pret zilo ūdens sienu… Ienirt. Noskalot putekļus, spārniem pilot, laisties atpakaļ… Tāds gaidīts prāta veldzējums. Baltas kalnu kaijas redzējums…

Es jūtu. Vēja dzidrumā. Ticu. Ir balti mākoņi un zils ūdens, sniegs un elpu aizrautas trīsas, kā aukstas Tavas rokas zem krekla… Es mīlu. Kā dievs mīlēja radot – es ar otu to sajūtās savās pārzīmēju… Līdz horizontam dziļu. Kā saules staru liānās laisties es no kalna uz kalnu savu dvēseli sūtu…

Absolūts miers. Kluss vējš, saules staru čaukstoņa un vien kaut kur tālumā zvaniņu skaņa.. Es palūkojos izbrīnīti apkārt, bet neko nemanu. Bet tā tuvinas. Pielecu kājās un dodos lūkoties, bet te pēkšņi no kāda akmeņu krāvumā manā priekša izlec divas aitas ar zvaniņiem kaklos. Mazie cirtuzvēri satrūkstas, ne mazāk par mani – katrs uz savu pusi lecam un tad pēc mirkļa atskatoties, atstatus vērīgi viens otru iepētam… Kurš kuru iztraucējis. Sprogaini, krēmīgas saules krāsā, mamma ar bērniņu. Kalnu aitas. Ziņkārīgi vērīgas. Bet vien pa gabalu. Tuvu nenāk. Pat, kad mēģinu ar savu siermaizi pievilināt.. :DDD Tā mēs tur kalnu korē kādu brīdi komunicējam. Es ēdu gardi nopelnītās maizītes, piedzerot apelsīnu sulu – bet manas kompānijas biedrenes turpat līdzās tiesā , sausu ķērpi un uz retu manu jautājumu atbild ar gari atbalsotu „Beeeeeee..!”

Es nesteidzos. Lēni tiesāju savas pusdienas un ar acīm slīdu pa savu ciemu, tur tālu lejā. Raibs kalnu ielejas musturs – nekas vairāk… Tik mazs un niecīgs pret pelēkajiem akmens milžiem…

Ir dienas vidus. Miera un labsajūtas deserts… Saules stari patīkami ieaijā. Ir silts. Tikpat kā bezvējš. Nav vēlmes pamest kalna kori, nav vēlmes nolaisties tur apakšā.. Vēl mirkli.

Es atveru karti un nolieku jaunu maršrutu – lejā nolemju kāpt pa kalna otru pusi. Tālumā kalna zemākā ielejā pamanu baltu sniega strēli „Nu nevar tač, jūlijā vidū apiet tai ar līkumu”, lemju un uzmetis pēdējo atvadu skatu visām debespusēm metu somu plecos un sāku savu lejupceļu..

Apejot sarkanās atzīmes metos lejup, pāri akmeņu pļavai.. Tad brīdi pa taku. Atstatus aitu pāris man uzticīgi seko. Atkal klints pakalns, bet nojaušu, ka tepat ir jābūt pamanītajai sniega segai, tāpēc pametu taku un raušos kalnā. Un pareizi vien ir.. Vēl pārdesmit metru un dzirdu klusu strauta čurkstoņu.. Starp akmeņu sienām, kā lēzenā ieplakā, guļ saguris sniega deķis.. Tas kūst. Raupji cietā ūdens masa jūlijā vairs nav pūkaina un irdena kā pūderis.. Smags, ciets.. Teju nedzīvs… Mānīgi. Es ieklausos. Dzirdu – kā tas pārvēršas par dzidru, čalojošu kalnu strautu, lai kļūtu par ziedu, par koku, par upi un ezeru – pavadot to ar atbalsotu kalnu aitu blējienu…

Turpinot ceļu – pēc pārsimts metriem – neliels atpūtas laukums. Iekārtoti aizvēja beņķīši ar akmeņu krāvumu sētiņām. Atsēžos uz mirkli lai ļautos baudījumam. Uz citu – ziemeļu debespusi. Pūš neganti spēcīgs, auksts vējš. Bet tas tikai piedod sajūtām papildus šarmu. Ļauju lai izvēdina galvu. Lai pūš. Es skaļi ko saku – bet vējš vārdus nozog un aiznes sev līdz…

Kā pa mašīnas logu, kura nesas 100km/h – vējš plosa matus, sitas sejā un katru tikko prātā ienākušu domu izrauj ar visām saknē un aizrauj prom..

Tā kādu krietnu laiku sēžu. Un ļaujos. Bet, kad pienāk brīdis doties, dziļi ieskatos vējam sejā un aizeju… Priekšā garš lejupceļš.

Skarbs akmeņu šķembu ceļš, līkumiem lejup. Garlaicīgi pelēks, nedzīvs. Pavisam cita ainava. Šai kalna pusē vien pliki pelēki klintsbluķi uz sniegotu virsotņu fonabildes. Citāds skaistums.

Ceļš met līkumus. Pēc brīža parādās kāds zaļāks krūms, augs, tad meža pudurs.. Sāku just, ka kāpiens lejup nogurdina krietni vairāk un pēdu leņķis pret zemes novietojumu nemaz nav ērts…

Bet es tik pie sevis dungoju. Neliekos nomākts. Baudu kalnu zilpelēkos stāvus, zaļos fjordu ūdeņus, un ainavu akvareli…

Kad pēc 2h stundu lejupkāpiena pa pelēko šķembu taku vien sajūtos tuvāk „jūras līmenim” par metriem 400 – saprotu, ka tālāk būs tikai smagāk… Pie lidostas, Folkesti (gājēju taka) pārvēršas piķa upē. Atceros, par stāstīto, ka līdz ciemam no lidostas kursē autobuss, bet tā kā ir svētdiena un aviobāze pat izskatās pamesta, lemju par labu ticībai sava paša spēkam un nolūkojos uz garo vienstāva ēku, ar asfalta „pagalmu” dzeltenām līnijām krāsotu, no žoga otras puses..

Melns, ciets pamats zem kājām. Tumšu egļu zari virs galvas. Rets auto. Vēja mūzika putnu dziesmās. Un nebeidzamu līkumu, pauguru, kalnu un ieleju labirints… Metu skatu kartē, lai ātrāk nogrieztos uz kāds meža takas. Pirmā iespēja un to daru. Atkal nozūdu mežā.

Lejup noieti jau vismaz 12km un 3h… Saprotu, ka mājupceļš būs krietni vien ilgāks un garāks. Sāk krietni sāpēt kājas. Ceļi, pēdas, gurni… Pa mežu taku lai gan patīkamāk un nedaudz vieglāk iet – koku saknes, akmeņu krāvumu masas – ļoti palēnina manu pārvietošanos. Pēc 1h kāpiena pa šauru viršu taku, nomaldos. Kartē un dabā sastopamās zīmes izrādās esam pretrunās. Esmu nogriezies kādu 1km uz pilnīgi pretēju pusi.. Dusmas. Sagurums liek manīt ar katru metru. Brīdi – „pēc mākoņiem, skudru pūžņu izvietojuma un putnu lidojuma virziena” meklēju pareizo taku. Atrodu kādu neiezīmētu mazceļu. Uzticos tam.

Šaura, bieza meža serpentīna taka lejup. Aiz kokiem manu ciema mājas. Bet tās nemainīgi tālu. Kad beidzot nokļūstu līdz tām – taka ved pagalmā. Bez jebkādām norādēm uz izejas ceļam pie civilizācijas. Izstaigājis visas burkānu dobes, šokēts nesapratnē – kā namiņa iedzīvotāji līdz tam nokļūst – kā tāds mežavecis metos pāri pļavas laukam. Vairs nekādu kalnu.

Kājas pulsē. Es vien spēju mazus solīšu spert. Ne pieliekties.. Gaita kļūst arvien gausāka.

Līdz ciemam vēl 15km…

Izmetis līkumu pa rajona asfaltu, atkal griežos mežā.. Tā taisnāk.

Atkal nomaldos. Laikam saguruma sekas. Dusmas ar nelielu izmisuma garšu..

Kad tieku līdz savam līcim un otrpus pamanu balto viesnīcas namiņu – sejā nav spēka smaidam. Smaida sirds.

Soļi mazi, mazītiņi. Lēnām, lēnītēm. Sevi uzmundrinu ar domu uzreiz iemērkt kājas ledusaukstajā fjorda ūdenī.. Tas palīdz. Bet mans galamērķis stāv nekustīgi, nemainīgi tālu. Laiks apstājies. Es eju uz vietas…

Sāpīgi.

Uzmetu skatu kalnam. Tālu. Nekad vairs.

Bet, kad norāvis apavus, apsēžos uz laipas malas un ar teju čuuukstošu skaņu iemērcu savas kājas ledusaukstajā ūdenī es uz muguras atgāžos baudā..

Kalns mani nepamet. Es vēlreiz sēžu tam mugurā kā apseglotam kumeļam un ar pātagu dzenāju mākoņgubas…

P.S. kopā pieveikti 15kilometri augšup 4 stundās un 25kilometri lejup 8 stundās.. Neiespējamā misija priekš mani ir izpildīta. Viens no skaistākajiem un noteikti smagākais kāpiens manā mūžā- bet katra soļa vērts…

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s