Kukulkana čūskas atgriešanās…

…un atkal mans ceļš ir mani vedis uz spārnotas čūskas pilsētu, atkal mani pārņēmis satraukta bērna prieks, un neziņā trimdošs nemiers… Vai šoreiz man būs lemts to piedzīvot, vai šoreiz Kukulkana čūska nokaps no debesim virs maģiskās Chichen Itzas pilsētas…

Jau dienu iepriekš manu satraukumu stiprina krietni mākoņainās debesis – es nopērku laikrakstu, lai uzzinātu laika prognozi tuvājām dienam un izvēlētos piemērotāko dienu – 21. vai 22. marta datumu. Lai gan saules trūkumu sola abas dienas, avizēs ir lieli raksti par nedēļas nogalē tuvojošos notikumu, un kāds īpaši uzsver nakts gaismu šovu pirmajā dienā. Nolemju izvēlēties pirmo dienu un papildus vērot nakts uzvedumu.

Agrs autobuss mani un vēl pārdesmit brīnuma vērotājus ved  uz 200km attālo kulminācijas vietu. Bet jau katrs tuvojošais kilometrs liecina, ka šī diena nedz tūristiem nedz tūrisma aģentūrām nav sveša… Autobusu rindas uz lielceļa liek nojaust par pasākuma vērienibu  un cilvēku neizsīkstošo vēlmi savām acīm vērot vienu no UNESCO pasaules brīnumiem visā tā krāšņumā…

Ik reiz, kad iepriekš biju viesojies šajā arheoloģijas centrā, ar auto vai autobusu bija iespēja nokļūt lidz pat galvenajiem ieejas vārtiem – šobrīd – pēc 2.5h ceļa tas durvis vēra mazajā priekšciematā – kādus 2km no ieejas. Droši vien lai neradītu nevajadzīgu, lieku drūzmešanos un dotu papildus iespēju nopelnīt simtiem suvenīru tirgotāju, no kuriem dažs likās gatavojies šim pasākumam jau veselu gadu… Krāšņi un lieli, mazi un vienkārši, koka un stikla piramīdiņas, segas un T-krekli, līdzās tako un svaigi augļu kalni, mango un apelsīns ar čili, alus, sulas un dažādas citas uzkodas…

Tomēr milzu pūļi mani mazliet biedē – es labprātāk to baudītu vienatnē, klusumā un dialogā ar pelēko akmens kalnu… Šis gan nav parasts kalns un lai gan tas balsī nerunā, bet tas ko tas mums stāsta, tas ko tas mums atbild jautājot, kļūst par brinumainu atklāsmi, dievišķu atblāzmu  un mistisku apbrīnu – katram mazajam, necilajam tā apbrīnotājam piramīdas pakājē…

25m augstā Kukulkana piramīda ir precīzs astronomiskais kalendārs. Tā 9 terases attaino 9 Maiju mirušo valstības, bet centrālās kāpnes, katrā pusē dala šīs terases 18 segmentos – iezīmejot 18 maiju kalendara menešus, kas savukārt rada 52 paneļus  – 52 gadu ciklu (Baktun) maiju kalnedārā. Arī kāpnes – katrā no debespusēm līdz piramīdas virsotnei ved 91 pakāpiens – kas summā ar virsotnes templi dod 365 – gada dienu skaitu…

Katru gadu rudens un pavasara saulgriežos ir novērojams, kāds fenomens, kurš Maiju tautai iezīmēja pavasara vai rudens pirmo nedeļu ar Kukulkana čūskas  atgriešanos uz zemes. Saulei krītot pār piramīdas teresēm, tā ēna uz ziemeļu sienas rada čūskas viļņotās muguras izliekumu. Lēni tā pārvietojas no piramidas augšas uz leju, lidz ”spārnotā čūska” ir nokāpusi no debesīm pie savas tautas.

Šīs bija lielas svinības un reliģiskie svētki, ko gaidija ikviens. Sausās sezonas beigas, ražas sāšanas sākšana vai novakšana…

Arī pēc teju 1000 gadiem šis fenomens pulcē tūkstošus. Ne vairs sējas laiku gaidot, ne vairs lietu lūdzot, bet ar apbrīnu skatīt un savām acīm vērot seno civilizāciju pārrākumu…

Ja vien par 1 grādu piramīda būtu novirzīta, nekas vairs nebūtu redzams un gaismas – ēnas teātris izpaliktu…

Es ierados pilsētā ļoti agri un laicīgi, lai kā vienmēr apmestu kādu loku pa to, aprunātos, atrastu ko jaunu… Man paveicas iepazities ar kungu Felippe, kurš Chichen Itzas arheoloģijas centrā strādā jau vairāk kā 22 gadus. Viņš mani apņēmās izvadāt pa pilsetdrupām. Kattreiz kopš viesojos šajā pilsētā esmu ieguvis ko jaunu, droši vien šī būs viena no īpašākām reizem… Felipe mani noveda nostāk no tūristu ceļiem – tur kur parastam apmeklētājam ieeja ir liegta. Es redzēju drupas, akmens kalnus, ar kokiem, zālē ieaugušus – tādi , kādi tie guļ te jau simtiem gadu savā klusā neskartībā… Šobrīd ir piešķirti lieli līdzekļi un drīz tiks sākti darbi pie to atrakšanas un restaurācijas.

Un kas zina, iespējams arī šis, šobrīd tik necilais zaru, haotisku akmeņu un koku pakalns slēpj sevī kādu elpu aizraujošu noslēpumu…

11 Muluc 12 Cumku (21.03.) Jau agrā pēcpusdienā piramīdas pakajē, zālitē, sāka pulcēties ļaužu pūļi, steidzot ieņemt labākās vietas uz šo neatkārtojamo izrādi…

Ap pus 4pm arī es dodos meklēt labu skatu vietu placī. Atradis nelielu pleķīti  starp japāņu, meksikas un asv ceļotājiem es atsēžos zālītē zem Kukulkana piramīdas – El Castillo.

Gan tūkstošos brīnuma alkstošos tūristos, gan debesīs virs Chichen Itzas valda neziņa, apjukums, nemiers…  neviens – nedz zem, nedz virs spārnotās čūskas mītnes nav droš par dievu plāniem. Tumšzili, biezi mākoņi jaucas ar skaidrām debesīm, ļaujot ik pa brīdim saules stariem žilbināt akmensbalto templi. Laiks iet, bet debesis brižiem nomācas pavisam skumīgi pelēkas…

Vēl 15 minūtes pirms Kukulkana čūskas ”iznāciena” nekas neliecina par cerību to ieraudzīt savām acīm. Viss pagalms, piramīdas pakāje ir nosēta ar cerībpilnu vērotāju acīm, kuras šaujas te uz saules pusi, te piramīdu, te atkal ar acīm bīdot mākoņus un cerot kaut uz mirkli ieraudzīt čūskas viļņoto muguru…

Līdz beidzot!!!! Aiz zilpelēkas mākoņu grēdas malas izspraucas saules stars – mazs un niecīgs…tas negribīgi  apspīd tālākos brīnuma vērotājus, un pa to starojošajām galvām teciņiem steidz piramīdas virzienā. Kā milzu vilnis ar klusuma elpu pūsts ar gaismas staru nests pūlis griež galvas pret piramīdu… Stars pazūd…bet akmens – viss saules gaismas apklāts, sāk teju spīdēt, bet no tā ziemeļu terases sienas nesteidzīgi lēni savu pelēkzilo muguru tautai pagriež Kukulkana spārnotā čūska!!!! Pūli pārņem neviltotas emocijas – ovācijas, aplausi… Maiju varenais dievs ir sācis savu atgriešanās ceļu pie savas tautas!!!

Vērotāji steidz fotogrāfēt, filmēt – kājās stāvošajiem uzkliedzot, lai nosēžas un ļauj izbaudīt. Starp pūli kursē vietējie ”profesionālie sēdinātāji” kuru uzdevums ir apsēdināt katru kājās stāvētāju – arī omītes un opīšus, kuriem stingri nosolas atgriezties arī lai palīdzētu piecelties…

Ik pa brīdim čūskas mugura saplūst ar akmens sienu un zilie gubu mākoņi pārklāj pilsētu. katrs brīdis, kaut uz mirkli, kad izdodas to redzēt tiek sagaidīts ar ovācijām, jo arvien skaidrāk un skaidrāk iezīmējas čūskas viļņotā mugura. Drīz vien jau redzemi visi 7 izliekumi, un beigu beigās arī pati čūskas galva…  Kukulkana čūska ir atgriezusies un nokāpusi no debesim… Man sejā smaids liecina par to ko biju gaidījis sen…kad pēkšņi sajūtu lietus lāsi uz savas rokas… kā maiju pareģojumā, kā pēc visu svēto grāmatas, Kukulkana čūska ar savu atgriešanos ir atnesusi lietu…

Tā es tur stāvēju…baudīdams lietu no skaidrām debesīm, veroties spārnotajā čūskā nokāpjot no piramīdas uz  krāšņas varavīksnes pilna loka fona…

Ja visapkārt kalnu daudz – značit Himalaji…

Torīt pamodos ļoti agri.. Satraukts ceļotāja prāts nemierā trinās – virziens uz kuru jādodas pavisam nezināms un jauns. Norvēģija. Un ne vien tāda parasta tūrisma iestaigāta taciņa – mazītiņš ciems dziļākā fjorda krastos netālu no Norvēģu jūras un lielāka ledāja šai pusē..

AirBaltic organizētā skandināvu mierā visus lidotgribētājus bezierunu kapitulācijā iemāna San Anders kompānijas lidmašīnā un jau pēc neilga laika esam pārsimt metru tuvāk saules stariem, kuri tobrīd pa sudraba jūru mirdzumā savus starus kaisa.. un mēs vēzējot savus cerību metāla spārnus laižamies tiem augstāk pretī – uz ziemeļiem uz troļļu zemi un kalnu un fjordu ielejām…

Skaista, līgana pusotra stunda šķir Rīgu no neeiropas savienības valsts. Oslo nolaidiens – kā pēc pulksteņa – precīzi 12.50.. Ātri atradis izeju uz vilcienu – lieku savu plastmasas naudu darbā – novelku to – tačskrīnā saspiežu vēlamo galastaciju – i nesaprotu vai naudu paņēma vai ne – bet vārtiņi ir vaļā un tas ir galvenais – tecinu vien tālāk vien prātojot ka drukātas biļetes man ar nav ko konduktorkungam uzrādīt – ta jau varēju 15Ls vietā par divām pieturām saspiest ko tuvāku un lētāku.. Bet tās tik prātulas. Un drīz vien sēžu jau autobusā lai 360km attālumu no Oslo uz Sogndal ciemu mērotu 7 stundās par teju 50Ls..

Šoferis ar tipiskiem norvēģu sejas vaibstiem, iesirmi blondiem matiem, taisnstūra melniem briļļu rāmjiem man nosolās paziņot par manu pieturu un pat izlaist pie viesnīcas. Mierā un labsajūtā ieslīgstu zilajā busa benķī, novelku apavus un pielīpu dzīvajam stikla ekrānam aiz mana loga…

„Ak, tad redz kāda, Tu, Oslo?!” – šauras ieliņas, augstas mājas, tuneļi un viadukti – turpat līdzās „ūdens peļķe” un tajā miljons jahtas un laiviņas, kuteri un baržas.. Tā vien liekas, ka katram sevis cienīgam norvēģim pa kādam ūdenstransportam… skaaaaaisti!

Tā nu pirmās 2 stundas paiet iepētot pilsētas urbanizāciju, bet ar otru aci sapņaino miega tāli, bet tiklīdz pametam pēdējo civilizēto „priekšpilsētu” manāmi atdzīvojos un peizāža aiz loga kļūst par manu sapni, kurš lēni, bet saplūst ar realitāti kuru nu ir grūti atšķirt…

„Par kalniem vēl skaistāki ir tikai kalni” – svēta patiesība, par kuru pārliecinos ik uz katra serpentīna līkuma. Galva atgāzta veras virsotnēs, saule caur mākoņiem met savu zelta ēnu un buss nesteidzīgi raiti pa to slīd līkumojot pa ieleju krāčainas kalnu upes krastā..

Šeit, Norvēģijā, viss ir lielāks. Kalns, aiz kura pat saule slēpjas, upe kuras ūdeņi mutuļo sitoties pret pelēkbrūnajām akmens galvām tajā, krastos brūnas un dzeltenas sūnas liekas līdz ceļiem biezas, un ja klajš lauks – tad tik cik tālu acis veras – līdz pat nākamam pauguram.. Un patiesi, lai cik tālu un ilgi mēs brauktu, kalni nepamet – tie vien ar katru brīdi nāk tuvāk, drošāk.. Ceļš tam ļaujas.

Pakājē pa retam namiņam sarkaniem koku dēlīšiem un sūnu jumtiņu.. Brīžiem teju visa nogāze kā nosēta ar mazbūdiņām – bet netipiski vientuļām – bez sētiņas, bez mazdārziņa, brīžiem pat taku vai ceļu līdz tām neredzu. Tomēr tik valdzinoši skaistas. Mostoties katru rītu uz pelēkzaļas milža muguras, aiz loga debesīs zīmēta kalna saules trepēs..

Es ieraušos autobusa beņķī kā ērtā dīvānā un ar prāta otu slīdu pa kalnu kori..Kā no Potera stāstiem vai Gredzenu pavēlnieka, vai kādas no troļļu teikām.. pilnīgi vienalga – bet šī pasaulē kā no pasaku grāmatas – neīsta, tik neticama. Pa šauru ceļa strēli slīdot, starp nedzīvām, apsūbējuši zaļām, pelēkām sūnu kalnu grēdām. Klusums. Te vējam nav pat kur aizķerties. Debesis nomācas un kāds no ezeriem sabiezē tumšs un drūms. Pretējā krastā pamanu atkal kopiņu ar mazbūdiņām un iedomājos, „ka šeit nu gan tas trollis dzīvo!” Zili pelēks jau nomācies – tālumā kalni miglā, un kāds ceļa līkums drīz it kā pazūd mākonī..

Kā gaidot mūs un katru. Mākonis sabiezējis pelēki biezs smagi pārvēlies pār brauktuvi… Un tiklīdz autobusa dūkoņa saplūst ar to, logā iesitas tūkstoši smagu lietus lāšu.. Mēs ienirstam slapjā, baltas miglas spilvenā, caur kura samtaino drēbi cauri laužas sudrabaini saules stari..

Sirreāli neticams ir šīs pasaules dievu pirksts.. Ar to zīmēta ainava reizē raud akmeņainas krāču upes, saulstariem saaustiem turot kalnu vienu pie otra. Savvaļas aitu bari pa pauguru zālāju, milzu akmeņgalvas vientuļā pļavā.. Un migla. Tā ik pa brīdim gaida. Kaut kur kalna virsotnē, slēpjot sniega strēli jūlijā vidū..

Es kā vaļējām acīm sapņoju. Un kā dažādi stāsti tie mainās. Tad atkal tumšs, garš kalnu tunelis, priekšā gaisma un jau gaidu – kas nu, kāda bilde, kāda pasaku ainiņa krāsota?!

Katrreiz tā pati. Tik citāda. Nav divu vienādu. Tā pati zeme, tāds pat kalns, tāda pat pļava un baltu kalnu kazu bars.. Vien es to no jauna baudu.. Es to ar savu pasauli jaucu.. Lai kalni kļūst par manām dvēseles plaušām, lai ganības par manām domu krokām, dzidri spirdzinošā kalnu upe par asinīm un vējš par acīm manām..

Katrā no mums mīt savvaļas vējš. Kad gribas skriet. Redzēt. Es elpoju dziļi, lai sajustu. Lai tas piepilda mani, lai redzu ar dvēseli savu – lai dalīties varu..

Un kad stāvam ar autobusu uz prāmja pārceļoties pāri šaurumam, es stāvot uz klāja apjaušu Norvēģijas fjordu vērienību – tie nav mazi akmeņu pakalni, bet gan stāvi, tumšzaļi mūžkalni, kuru ieskauj tumšzils, dzidrs jūras ūdens.. Diena šodien ir skarba – pūš dzestrs vējš, viegli smidzina lietus – bet ne pa bišku tas neizbojā baudījumu.. Es smaidu.

Vēl tik pāris līkumi un šoferis mani solīti izsēdina iepretim Hoflund Hotel baltajam namiņam, kurš jau teju 100 gadus veras dziļākajā fjordā visā Norvēģijā. Es tam pievienojos.

Vien uz 2 mēnešiem. Katri rītu sākot ar iekafijošanu un brokastu maizi uz terases baltā plastmasas krēslā, acīm glaudot kalnu robusto muguru otrpus, zilā fjorda, klusā ūdens…

..bet tajā ik pa brīdim tālumā pazib tumša, liela mugura un drīz tikpat netraucēti tā atkal ienirst, pazūdot zaļajā ūdens kalna spoguļtēlā..