Ja visapkārt kalnu daudz – značit Himalaji…

Torīt pamodos ļoti agri.. Satraukts ceļotāja prāts nemierā trinās – virziens uz kuru jādodas pavisam nezināms un jauns. Norvēģija. Un ne vien tāda parasta tūrisma iestaigāta taciņa – mazītiņš ciems dziļākā fjorda krastos netālu no Norvēģu jūras un lielāka ledāja šai pusē..

AirBaltic organizētā skandināvu mierā visus lidotgribētājus bezierunu kapitulācijā iemāna San Anders kompānijas lidmašīnā un jau pēc neilga laika esam pārsimt metru tuvāk saules stariem, kuri tobrīd pa sudraba jūru mirdzumā savus starus kaisa.. un mēs vēzējot savus cerību metāla spārnus laižamies tiem augstāk pretī – uz ziemeļiem uz troļļu zemi un kalnu un fjordu ielejām…

Skaista, līgana pusotra stunda šķir Rīgu no neeiropas savienības valsts. Oslo nolaidiens – kā pēc pulksteņa – precīzi 12.50.. Ātri atradis izeju uz vilcienu – lieku savu plastmasas naudu darbā – novelku to – tačskrīnā saspiežu vēlamo galastaciju – i nesaprotu vai naudu paņēma vai ne – bet vārtiņi ir vaļā un tas ir galvenais – tecinu vien tālāk vien prātojot ka drukātas biļetes man ar nav ko konduktorkungam uzrādīt – ta jau varēju 15Ls vietā par divām pieturām saspiest ko tuvāku un lētāku.. Bet tās tik prātulas. Un drīz vien sēžu jau autobusā lai 360km attālumu no Oslo uz Sogndal ciemu mērotu 7 stundās par teju 50Ls..

Šoferis ar tipiskiem norvēģu sejas vaibstiem, iesirmi blondiem matiem, taisnstūra melniem briļļu rāmjiem man nosolās paziņot par manu pieturu un pat izlaist pie viesnīcas. Mierā un labsajūtā ieslīgstu zilajā busa benķī, novelku apavus un pielīpu dzīvajam stikla ekrānam aiz mana loga…

„Ak, tad redz kāda, Tu, Oslo?!” – šauras ieliņas, augstas mājas, tuneļi un viadukti – turpat līdzās „ūdens peļķe” un tajā miljons jahtas un laiviņas, kuteri un baržas.. Tā vien liekas, ka katram sevis cienīgam norvēģim pa kādam ūdenstransportam… skaaaaaisti!

Tā nu pirmās 2 stundas paiet iepētot pilsētas urbanizāciju, bet ar otru aci sapņaino miega tāli, bet tiklīdz pametam pēdējo civilizēto „priekšpilsētu” manāmi atdzīvojos un peizāža aiz loga kļūst par manu sapni, kurš lēni, bet saplūst ar realitāti kuru nu ir grūti atšķirt…

„Par kalniem vēl skaistāki ir tikai kalni” – svēta patiesība, par kuru pārliecinos ik uz katra serpentīna līkuma. Galva atgāzta veras virsotnēs, saule caur mākoņiem met savu zelta ēnu un buss nesteidzīgi raiti pa to slīd līkumojot pa ieleju krāčainas kalnu upes krastā..

Šeit, Norvēģijā, viss ir lielāks. Kalns, aiz kura pat saule slēpjas, upe kuras ūdeņi mutuļo sitoties pret pelēkbrūnajām akmens galvām tajā, krastos brūnas un dzeltenas sūnas liekas līdz ceļiem biezas, un ja klajš lauks – tad tik cik tālu acis veras – līdz pat nākamam pauguram.. Un patiesi, lai cik tālu un ilgi mēs brauktu, kalni nepamet – tie vien ar katru brīdi nāk tuvāk, drošāk.. Ceļš tam ļaujas.

Pakājē pa retam namiņam sarkaniem koku dēlīšiem un sūnu jumtiņu.. Brīžiem teju visa nogāze kā nosēta ar mazbūdiņām – bet netipiski vientuļām – bez sētiņas, bez mazdārziņa, brīžiem pat taku vai ceļu līdz tām neredzu. Tomēr tik valdzinoši skaistas. Mostoties katru rītu uz pelēkzaļas milža muguras, aiz loga debesīs zīmēta kalna saules trepēs..

Es ieraušos autobusa beņķī kā ērtā dīvānā un ar prāta otu slīdu pa kalnu kori..Kā no Potera stāstiem vai Gredzenu pavēlnieka, vai kādas no troļļu teikām.. pilnīgi vienalga – bet šī pasaulē kā no pasaku grāmatas – neīsta, tik neticama. Pa šauru ceļa strēli slīdot, starp nedzīvām, apsūbējuši zaļām, pelēkām sūnu kalnu grēdām. Klusums. Te vējam nav pat kur aizķerties. Debesis nomācas un kāds no ezeriem sabiezē tumšs un drūms. Pretējā krastā pamanu atkal kopiņu ar mazbūdiņām un iedomājos, „ka šeit nu gan tas trollis dzīvo!” Zili pelēks jau nomācies – tālumā kalni miglā, un kāds ceļa līkums drīz it kā pazūd mākonī..

Kā gaidot mūs un katru. Mākonis sabiezējis pelēki biezs smagi pārvēlies pār brauktuvi… Un tiklīdz autobusa dūkoņa saplūst ar to, logā iesitas tūkstoši smagu lietus lāšu.. Mēs ienirstam slapjā, baltas miglas spilvenā, caur kura samtaino drēbi cauri laužas sudrabaini saules stari..

Sirreāli neticams ir šīs pasaules dievu pirksts.. Ar to zīmēta ainava reizē raud akmeņainas krāču upes, saulstariem saaustiem turot kalnu vienu pie otra. Savvaļas aitu bari pa pauguru zālāju, milzu akmeņgalvas vientuļā pļavā.. Un migla. Tā ik pa brīdim gaida. Kaut kur kalna virsotnē, slēpjot sniega strēli jūlijā vidū..

Es kā vaļējām acīm sapņoju. Un kā dažādi stāsti tie mainās. Tad atkal tumšs, garš kalnu tunelis, priekšā gaisma un jau gaidu – kas nu, kāda bilde, kāda pasaku ainiņa krāsota?!

Katrreiz tā pati. Tik citāda. Nav divu vienādu. Tā pati zeme, tāds pat kalns, tāda pat pļava un baltu kalnu kazu bars.. Vien es to no jauna baudu.. Es to ar savu pasauli jaucu.. Lai kalni kļūst par manām dvēseles plaušām, lai ganības par manām domu krokām, dzidri spirdzinošā kalnu upe par asinīm un vējš par acīm manām..

Katrā no mums mīt savvaļas vējš. Kad gribas skriet. Redzēt. Es elpoju dziļi, lai sajustu. Lai tas piepilda mani, lai redzu ar dvēseli savu – lai dalīties varu..

Un kad stāvam ar autobusu uz prāmja pārceļoties pāri šaurumam, es stāvot uz klāja apjaušu Norvēģijas fjordu vērienību – tie nav mazi akmeņu pakalni, bet gan stāvi, tumšzaļi mūžkalni, kuru ieskauj tumšzils, dzidrs jūras ūdens.. Diena šodien ir skarba – pūš dzestrs vējš, viegli smidzina lietus – bet ne pa bišku tas neizbojā baudījumu.. Es smaidu.

Vēl tik pāris līkumi un šoferis mani solīti izsēdina iepretim Hoflund Hotel baltajam namiņam, kurš jau teju 100 gadus veras dziļākajā fjordā visā Norvēģijā. Es tam pievienojos.

Vien uz 2 mēnešiem. Katri rītu sākot ar iekafijošanu un brokastu maizi uz terases baltā plastmasas krēslā, acīm glaudot kalnu robusto muguru otrpus, zilā fjorda, klusā ūdens…

..bet tajā ik pa brīdim tālumā pazib tumša, liela mugura un drīz tikpat netraucēti tā atkal ienirst, pazūdot zaļajā ūdens kalna spoguļtēlā..

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s