…jūs mani tikai nemodiniet…

…pēc ļoti sātīgām pusdienām uz pāris stundām atlūzu…

Tāds miers un iekšēja apmierinātība ar dzīvi un apkārt notiekošo ir pārņēmusi mani – man nav radio, kas satrauktā balsī ziņo par kārtējo sastrēgumu, man nav TV, kas ikdienā demonstrē kadrus no vietām, kur saule nespīd un es nezinu, kas notiek pasaulē un vai tā maz vispār eksistē. Šī ir mana pasaule – šodien – un es citu nezinu. Pirms simtiem gadu šeit dzīvoja tauta, kura arī nepazina citu vidi, tie pat nenojauta par „Veco Senjoru”-Eiropu, par citiem kontinentiem, par citu valodu un līdzīgiem cilvēkiem – tie bija pārliecināti un ticēja, ka ir vienīgie uz šīs viņiem radītās bruņurupuča muguras  – gluži kā šobrīd es – es jūtu viņus un domāju – zinu, saprotu viņus… Nemodiniet mani!

Es redzu lietas par, ko priecāties man un dzirdu skaņas, kuras klausīties man, es baudu vēju, kurš nes ziņas un pieskaros zemei un, ik, katrs jauns solis pa to man liek aizdomāties… Kad pēdējo reiz sēdēji uz akmens, klusumā ar sevi? Kad pēdējo reizi skatījies zvaigznēs tik ilgi, ka kakls sāk sāpēt, un galvu grūti noturēt? Kad iemigi klausoties siseņu dziesmās, kad Tu sēdēji tā pat vien un ne par ko nedomāji? Kad Tu priecājies, skatoties kā mazie cālēni cīnās par milzu slieku? Kad Tu pēdējo riez spēlējies ar suni nemaz nemanot, ka iestājas tumsa? Kad Tu pēdējo reiz padevi sveicienu ik, katram pretim nācējam? Tā, pat vien…un nevis tāpēc, ka tā pieņemts! Savam un svešinieka smaidam… Vai esi maz mākoņos centies saskatīt zvērus un lietas? Vai esi kādreiz nedarījis neko?! Vai esi aizmirsis par visu un atcerējies pašu svarīgāko? Vai esi padomājis par savu ģimeni un radiem, un tuvākajiem draugiem un iespējams kādu īpašu cilvēku un varbūt, kādu sen neredzētu, un teju aizmirstu? Un klusībā uzraksti viņam vēstuli – ne par ko – par to, ka atceries… Un cik bieži Tu atceries savu bērnību un sen aizgājušos laikus? Un vai Tev vispār ir svarīgi, ko atcerēties? Un vai Tu dzīvo šodien un tagad, vai rītdienai? Vai Tu vēl tikai centies izaugt? Un kam Tu tici? Kāds tic Dievam, kāds sev, kāds tic liktenim, kāds loterijas biļetei, kāds bagātam onkulim ārzemēs, kāds cits saviem spēkiem, vēl kāds, ka vienkārši paveiksies…bet neveicas! Vai Tu dzīvo sev vai citiem? Lai kādam, ko pierādītu vai lai pierādītu sev? Vai Tu mēģini tikai pacelt savu pašapziņu un ego?! Kura acīs Tu izgāzīsies?! Manās, savās, Dieva, Tavu bērnu un radu, draugu, kolēģu? Konkurentu un sāncenšu? Tu nevari pārlēkt savai galvai – kur nu vēl kāda cita… Apsēdies. Apgulies. Aizver acis un padomā… ne par ko…

Kaut par mani padomā. Es esmu šeit un tagad. Un es nedomāju – es visu redzu savādāk – daudz vienkāršāk, kā caur kaleidoskopu, kad daudz dažādu, smuki krāsainu stikliņu, kas katrs savai lietai dzīvē, savā krāsā un formā, krīt un veļas, līdz smuki sastājas skaidrā un skaistā bildītē – jāmāk tik nolasīt…

Jūs mani tikai nemodiniet…