par kādu kalnu..

…iespējams, ka katra maiju celtā piramīda ir kalns – kas simbolizē vietu, kur mīt dievi… Maiji paši tam ticēja – tur augstu, tur mākoņos, tur rodas vējš, un zibens mājo, tur upes, kalna alā dzimst un tur – tur alā mīt pats lietus dievs Chaak

Šeit – Chiapas ir daudz līdzenumu un ieplakas, kuras kā milzu ezeri, starp guļošajiem tumšzaļiem milžiem, dus simtgadu miegā… tiem – galotne mākoņos… Ezeri, upes, krāces un iespaidīgi ūdenskritumi kaskādēm un milzu stāvumiem.

Kādu dienasvidu es nolēmu uz to visu palūkoties no augšas…no kalna.

Tā bija skaidra diena – vēja un lietus dievi savās alās cieši gulēja, saules dieva sildīti. No manas mājas paverās skats, kas manai dvēselei liek rauties un tiekties – kā putniņam būrī, kā kaķim pie tā – kā izsalcis, kā medījums – nobijies un iesprostots, bet ar izlaistiem nagiem un siekalu līdz plecam – es velku ērtus apavus, kreklu – pārbaudu fotokameru, uzņemu laiku – 13.35 un ar skaļu „Hasta luego! y Adios!” dodos meklēt alu…

Ceļš ved prom no ciema, gar divām mājām, tad vēl viena – un man pretī pa šauru ceļu lēnā solī čāpo telēns – vienā pusē banānkoku un citrusaugu biezoknis – otrā dzeloņstiepļu sēta un krauja uz Chiapas līdzenumiem… Es apstājos un mēģinu latviešu mēlē cienīgjaunskungu uzrunāt – mana kļūda –„atkal valoda iegāza!” pie sevis nosmejos, kad govssbērns izbīlī, caur kaķa lieluma spraugu stiepļu sētā, ar skaļu blīkšķi ieveļas no ceļa atpakaļ pļaviņā.

Pārliecinājies, ka izbiedētajam ceļabiedram nekas nekait – mierīgu dvēseli dodos tālāk. Aiz līkuma pakalniņā paveras burvīgs skats uz visām debespusēm – pļavas un ganības, kukurūzas lauki, tālumā govis un zirgi, atkal pļavas, pakalni un ielejas, plašumi un līdzenumi cik acs vien spēj tvert – tas pa kreisi. Priekšā – šaurs zemes ceļš ved no kalniņa lejup, kā upe apvijot mājiņu – sarkanu, apsūbējušu, tumšsarkanu dakstiņu jumtu, košrozā krāsā un veļas šņori gar to ar lupatiņām visās varavīksnes krāsās… Pa labi no ceļmalas uzbērums un pakalns – virs tā skaista kā Ventspils brūnaļa – uz tirkizzilām Meksikas debesīm – govs,- kā kafija ar pienu – samtaini brūna, tā nopēta mani, padomā un atkal savā nesteidzīgā dabā turpina iesākto…kušķi pa kušķim…

Tā es kušķi pa kušķim, soli pa solim – līdz aiz šīs manas brūnās draudzenes iznirst kalns. Tikpat nesteidzīgs un garlaikots – tas tur stāv. Smilšu brūns un balts, vietām sarkanīgi dzeltens krāsots… Ieaudzis biezoknī tas it kā nemākulīgi slēpjas no kāda… Līkločus mezdams gan augšup un lejup, gan vijoties kā strauts pa akmeņu taku… Sāņus un taisni, pa labi un uz priekšu – vien galotne un koku biezoknis pār to nodod patiesās tā miesas… Es apstājos un to uzrunāju – „Nez kā tur – no augšas?! Es tik uz brīsniņu paskatīties mazliet! Tik kā tik augšā?!” Līdz pamanu, ka vienā no kalna virsotnēm, banānlapa – it kā man mājot, mani aicina – „Nāc te! Šeit ir taka!” Nolemju paklausīt un sekot tai. Atrodu sev nūju – stingru un cietu – ar ko balstīties. Lieku kameru mugursomā un dodos meklēt ceļu mākoņos…

No sakaltušo dubļu takas jānogriežas ganību pļavā. Atrodu vietu, kur dzeloņu drātis ir ar lielu spraugu – paslidinu somu un izmetu cauri nūju – tad pats. Pārrausies pāri eju pie kalna. Maza – kā tikko pļauta golfa laukuma zālīte – pa retam krūmam un kokam – priekšā kalns un liela govs pļeka… Tikpat izkaltusi un sausa tai līdzās akmeņu upe – teju mēnesi sena lietusgāze izraisīja milzu plūdus un zemes nogruvumus šajā reģionā nopostot milzu mežu, kukurūzas un ganību platības… Šoreiz bez peldkostīma – tieku tai pāri, lai varētu pieskarties kalnam.  Liels. Ne ceļa, ne takas – vien zemes nogruvums no kalna vidus. Paeju sāņus. Nekā. Nolemju riskēt – un pa stāvo un cieto zemes strēli lēni, bet prātīgi virzīties augšup. Ūdens izskalotas renes tajā, kā milzu roku – pirkstu darbs. Daudz mazi un lieli, nestabili akmentiņi. Resnais koka zars lieti noder. Atbalstos, kā trešo kāju razdams. Brīžiem nākas pārplānot un atskatīties uz paveikto – pāris soļi atpakaļ un izvēlos citu ceļu… Atceros, ka lejā skatīties nevajag…un tomēr…skats baiss, bet atpakaļ ceļa vairs nav. Slīd kāja – uz mirkli iekšā viss sažņaudzas, bet mana „koka kāja” mani paglābj… Vēl pāris metru… Taka. Tik tiešām – maza, necila, bet taciņa. Vietām lietus noskalota un akmeņiem aizbirusi. „Nez no kurienes tā ved?!” es nodomāju, uz mirkli atvilkdams elpu un atskatoties uz paveikto. Tikai puse. Stāva klints siena līdz augšai. Gar to mazā taka ved tālāk – stāvumā – kādi krūmi un koki – pieliecos. Vēl nedaudz un atduros pret koka baļķu sētu. Aiz tās kukurūzas lauks lielā kalna stāvumā. Vien nodomāju, kā tādā var strādāt un pārvietoties. Drīz jau pats par to pārliecinos, izlīzdams caurs sētai un līkumiem virzoties uz kalna virsotni…

Caur zeltaini sakaltušajiem kukurūzas un košzaļiem pupiņu – apaudzētajiem dzinumiem – izklumpačoju līdz līdzenai vietai zem apelsīnkoka – mana pievarētā kalna virsotnē. Pienāk īsziņa – „Hamiltons pasaules čempions!” – „Hehe” – nosmeju – „nez kurš no mums jūtas lielāks čempions!? Vai tas, kurš uzvar cīņā par balvu – vai tas, kurš saņem balvu…?!”

Es nolieku somu, nolieku nūju un uz mirkli ievilcis elpu aizmirstos… Tik tiešām – mēs dzīvojam uz milzu bruņurupuča muguras – kā bruņas – nelīdzena un raupja mūsu zeme. Bet zem tās milzu dzīvība. Plaša. Tik cik acis tver, tik cik vējš nes, tik cik mākoņi tālu skrien, tik cik saules stars spīd… Bet šī vēl nav virsotne – es pēkšņi pamanu… Starp kukurūzas lauku augšup, paslēpusies, ved necila taciņa. Nolemju vēl nedaudz atvilkt elpu un pastaigāties, par savu pirmo pievarēto posmu…

Pāris koki, zem kuriem svelmainajā saulē paslēpties. Kukurūza, nelieli banānkoki un kāds milzu akmens tālienē. Es dodos uz zemes malu, pāri elotes vagām līdz šim klusajam vērotājam.  Pusi no manis augsts, tas ērti iegūlies klints zemē, lai mūžīgi vērotu plašumus un laukus… Vietām reta, simtgadu – nekopta, zaļgana sūnas bārda. Tas smīnā mani sagaida un pēkšņi manā seja šim vecajam kungam atbild ar to pašu… Es smaidu, vēl nezinu par ko. Es priecājos, nesaprazdams par ko. Es gribu raudāt, jo tas ir tā vērts…. Akmens plakanajā virsmā es pamanu izgrebtu bedri. Kā iegremdēta bļoda, ar divām renēm – no akmens centra, un otra pretī – no bļodas uz akmens malu. Liela – aptuveni 30-35cm diametrā un 20-25 cm dziļumā. Perfekts aplis, bez izliekumiem un robiem. Līdz pusei pilnajā ūdens traukā dzīvo kādas mazas mazītiņas radībiņas, kurām nav nemazākās nojausmas par to, kas ir to pasaule – kas ir to radītājs… Bet man vien par kniepadatas tiesu – nojauta čukst priekšā. Maiji, olmeki… Kāds no tiem – ko meklēju… Un šobrīd tie stāv man līdzās – vien šķir mūs simti vai vien tūkstoši gadu… Es tam pieskaros aizvērtām acīm, un mēģinu iztēloties – kas, kāpēc un kādam nolūkam kalpoja šī izgrebtā bļoda un šis iespējams svētais akmens?!  Mūžību glabāts noslēpums, nav mirklī atklājams…

Es uzraušos uz tā, lai saplūstu, lai kļūtu par daļu no tā. Tik dīvaina un savāda sajūta, apzinoties tā varenumu un vēstures acs skatīto… mirkli baudu – klusumā, ar acīm mētājoties zilpelēki zaļajā dūmakā – domas šaudās saules gaismas ātrumā, kad virs manas galvas izpletis spārnus lēni sāk planēt vanags. Ar katru brīdi zemāk un zemāk, it kā tam par kumosu es būtu kritis. „Sargs…” – es nojaušu, un tiklīdz pametu svētvietu – putns zilajās debesīs ir nozudis…

Patīkamā satraukumā par atklāto, ar dvēseles smaidu uz sejas, pateicībā par redzēto es noliecu galvu visu to kas to iecēla manā dzīvē… Diez cik mūsdienu cilvēki maz to ir redzējuši, diez cik par tādu – tur augšā – zina. Kad atgriezies – pastāstīju par to ciemā – neviens, no maniem sarunbiedriem, par to neko pat nenojauta…

Palēnām manas domas un prāts atgriezās uz šīs zemes – tur augšā kalnā un kopā ar fizisko ķermeni turpināja ceļu nākamās virsotnes virzienā. Maza netaka, līkločus ved mani tālāk kukurūzu labirintos, stāva un akmeņaina. Tad atkal neliela, līdzena vieta un vārti. Aiz tās kafijas audzes mežs kalna slīpumā. „Man jāiet tālāk” – sevi noskaņoju. Nospraužu virzienu un pa kafijas kociņu parku pastaigājoties – ieslīpi uz augšu virzos uz gaismas pusi…

„Salātu lauks” nosmejos – un patiesi – košzaļš pupiņu un kukurūzas lauks man teju acis žilbina. To kā sausa krāču upe uz pusēm dala nesens ūdens, dubļu un akmeņu nogruvums. Otrpus tās pļava turpinās līdz pat biezai koku audzei, milzu kalna pakājē – nospraužu mērķi – „tas būs nākamais!”

Pa vidu, pie horizonta – starp divām kalnu spicēm, un košzaļo ezeru – ieleja, kas saplūst ar tālu kalnu masīva nogāzi – kurai pāri redzēt nav lemts, bet tas mani itin nemaz nesarūgtina, jo acis tver mirkli, sūta prātam zīmes, un kājas ļimst – es atsēžos uz kāda akmens, lai tvertu mirkli, bet jūtu, ka šī nav mana vieta – nespēju atkauties no uzmācīgajiem insektu bariem… Nelaikā, bet atceros par Tarantuliem un Casanpulgām… Zem kājām brikšņi. Koku zari, vecā zāle. Akmeņi. Sakaltušie kukurūzas stiebrāji. Sāku vairāk pētīt kur kāju spert un prātīgi čāpoju augšup pa nogāzi, līdz mans deguns tver tūkstošs jūdžu tālu smaržu – tikko pļauta siena… Bērnības smarža. Latvijas smarža. Tā it visur izrādās ir tik vienāda – tik pazīstama un patīkama… Saldeni, svaiga – pēc vasaras… Pēc laukiem…

Silts bezvējš – svaiga siena aromāts man caur nāsīm, lēni kā ēteriska gāze, spiežas dziļāk un dziļāk prātā. Tālu no šejienes, tik tuvu man. Ar roku pieskaroties horizontam, es saprotu – robežu šai pasaulē nav – ir tikai prāta radītas nestabilas koka sētas – kā tās, kuras šķērsoju šeit uzkāpjot… Un viss ir līdzās. Viss ko Tev vajag – Tev vienmēr ir blakus… Bet tas, kas ir kur palicis – ir Tavas rokas stiepiena attālumā…

Kā pasaules bērns, viens zem Chiapas Selvas biezokņa, ceņšos pievarēt pēdējo smaili… Tā pamatīgi ieaugusi krūmos, kokos un sakaltušas zāles paliekās. Kāds nogāzies, satrūdējis koks, kāds rets akmens krāvums. Brūnās vecās lapas slīd zem kājām, un biežāk kā parasti nākas izmantot nūju atbalstam, ik pa brīdim ar rokām ķeru pēc kāda zara. Kāpiens nav garš, bet ir smags. Redzu pēdējos kokus – kā savu balvu kalna virsotnē. Ar spēka izsūkumu, ar vēlmi uzvarēt, kā vienā elpas vilcienā es speru pēdējos soļus, vēl pāris… Un tur – zem manis – visi Chiapas un Gvatemalas plašumi, es, noliecis galvu – aizelsies, vai tomēr cieņā un dziļā patiesībā manas acis vēl nav gatavs tvert šo gaismu no tūkstošu kilometru horizonta…?!

Kā lūgšanu noskaitu, aizvēris acis. Par pateicību, par ceļu šurp rādīto. Par zaru pie kurā pieķerties, kājai slīdot, uz akmens, kura atsēsties piekūstot… Lai savām acīm, to, šeit stāvot, uzrunātu…

Kalna virsotne vien metru plata. Vienā pusē nogāze mežā un koku biezoknī, pa kuru uzkāpu – otrā stāva klints lejup. „Varētu būt kādi metri – 150”– pie sevis nodomāju. Es pasperu pāris soļus līdz pašai spicei kraujas malā, lai koku zari man neliegtu baudīt skatu. Kreisajā pusē, ar lielu līkumu tālienē – klanu masīvs turpinās. Ar acīm slīdu pa to – kā košu tumši zaļu vilnas deķi. Līdz tas iegrimst tālās ciema mājās. Virs tām kā noslēpumains stāvs – La Lanza kalns – vientuļš, stalts un augsts – koši sārts, tas no ciema – nu man vien pelēkzila atblāzma pār to klājas. Tālāk atkal ciems pa maziem pakalniem un dziļām ielejām, to gaišās mūra sienas saulē spēlējas ar gaismu… Teju viz viss miests. Kā vientuļa sala starp mežu un kalnu, lauku un pļavu, kukurūzas, un, atkal košzaļajiem pupiņu laukiem, un smilšaini brūnu ceļu, kā čūsku līkločiem starp ciema mazajiem namiņiem…

Saules gaisma man acīs žņaudzas un es piemiedzis tās – ragos simtiem nogāžu un pauguru, un tūkstošiem koku un krūmu tālumā – ar savu dvēseli es raugos – zaļi koši krāsotajā pasaulē zem manām kājām….

Es te tā stāvu viens un brīvs – kaut es tā stāvēt varētu – vēl dienu un nakti, vēl ziemu un vasaru, vēl brīdi līdz, apsēstos, mirkli līdz apgultos un paliktu…

Par kalnu es paliktu.

2 responses to “par kādu kalnu..

  1. ehh… es jau sapriecājos, ka jauni piedzīvojumi Meksikā 🙂

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s