Monthly Archives: oktobris 2010

Visu Svēto Diena Meksikā

„…jociņš, spociņš” – spiegdami bērni maskās skrien pa ķirbjgalvu pagalmu pagalmiem, to mēs esam redzējuši Amerikā – priecīga sejiņa, un nikna sejiņa, skumja, un bēdīga lielam ķirbītim un mazam – un nu jau arī Latvijā ienāk senās ķirbju grebšanas paražas…

Meksiku tā nav skārusi. Te kā jau viss ir savādāk.

Dia de los Todos Santos. Jau vairāk kā nedēļu iepriekš, mēs ar Lusiju sākām gatavoties, šai tik īpašajai dienai. Es – tiku norīkots par galveno palīgu… „Mums jāpagatavo septiņi rožu kroņi un divi kociņi” – mani jau pirmajās darba minūtēs šokē mana darba biedrene – „katrā pa desmit rozēm!” Smalks roku darbs un rūpība, ar kādu tiek veikts šis uzdevums ir katra vakara vērts – no zila, violeta un rozā plēvēs materiāla divās kārtās, kura tiek locīta, stiprināta un apgriezta tā, lai veidojas skaists zieds. Zilā krāsa simbolizē – Sinceridad (Sirsnību), violetā – Confianza (Uzticību) un rozā Alegria (Dzīvesprieku). Kad šo pierakstīju – man tika aizrādīts, jo pirmajā reizē rozā krāsas vietā biju ierakstījis – sarkano – kas simbolizējot mīlestību… Rožu kroņi, tikšot likti uz krustiem – tiem, aizgājējiem, kuri aizgājuši nesenāk – kroņos vairāk rozā krāsas ziedu. „Tas manai māsai!” – Lucija ar smaidu piebilst, „un šīs mazās rozā puķītes vecmāmiņai!” Es redzu ar kādu prieku un mīlestību top ik, katrs zieds, ik, katra lapiņa, un mazu daļu sava prieka es lieku tai klāt kā dzeltenu saules vidiņu ziediņiem, mazajā, rozā puķu kociņā.


Šie vakari mums ir visjautrākie – tie aizrit vakarā, kad laukā jau tumšs – parasti uz terases, bet noslēdzas jau virtuvē pie galda – sarunās par dzīvi un mīlestību, par mistiku un izglītību, mūziku un sadzīvi, ar smiekliem, jokiem un otra izjokošanu… Tā izrādās, ka septiņi rožu kroņi bijis vien joks uz ko es atspēlējos pēdējā vakarā norādot, ka materiāls mums pietrūcis – Lucija ir šokā un izmisusi – vien dienu pirms visu svēto nakts…Visiem jautri!

Diena sākas nedaudz agrāk un jau pirms astoņiem mēs ejam pakaļ liellopa gaļai, ko šajā dienā tradicionāli ēdot visi. Netālu no mūsu mājas ceļš ved lejup no kalna, mēs tūdaļ griežamies kādā sētā un jautājam pēc saimnieka. Viņš esot ar pērējiem zem avokado kokiem – „Tepat augšā!” – norāda padrukna saimniece. Tūlīt no mājas nāk laukā kāds kungs un sauc mani – „Skat, kas te – vai nezini kas tas ir?!” – sniedz man lupatu saikšni ar rūpīgi ievīstītu priekšmetu. Smags. Kā dzelzs. Aprūsējis un apsūbējis. Kā divas apaļas sakausētas bumbas – viena virs otras un trešā mazāka starp tām sāņus. „Viņš taču nav arho… kā Tu teici?!” – Dons Mario pievēršas man – „arheologs” – atbildu, „bet es varētu to nogādāt San Cristobal uz ekspertīzi” – ar iepriekš iestudētu tekstu esmu gatavs sarunas turpinājumam. Šādi vīri, ieraugot „gringo” savā miestā, bieži man piedāvā apskatīties atrastos labumus – cerot, ka beidzot „senjors arheologs de Estados Unidos” pārvērtīs viņa atradumu vērtīgākā naudas gabalā – dažādi akmeņi, un akmentiņi, smiltis un rūdas gabali – bet nekas īpaši ievērības cienīgs tas parasti nav, bet kas zina, iespējams kādreiz kādam no viņiem paveiksies…

Pēc neilgas sarunas akmens tiek ievīstīts atpakaļ lupatā un nolikts glabāšanā. Mēs pa taku turpinām ceļu. Nedaudz augšup. Starp banānkokiem, avokado, apelsīniem . Pie kāda koka piesiets medību suns – tādus šeit neredz – grauž asiņainu kaulu. Un tur aiz tā – nelielā uzkalniņā, zem milzīga avokado koka, džungļu ielenkumā, aplī stāv bars ar vīriem, apkārt skraida suņi un mazi bērni, kādas sievas nostāk sarunājas. Agrā rīta saule vien apspīd koku galotnes. „Buenas dias” – skaļu rīta sveicienu mums atņem ikviens no klātesošajiem.  Uz banānlapām avokado koka pakājē guļ daļēji sadalīta govs. Koši zaļās lapas krāsotas tumšsarkanā asins krāsā kā paklājs zem ceļiem diviem tumšiem vīriem, kuri nesteidzīgi dala govsgabalu…citi vien noskatās un gaida savu tiesu – arī suņi – kuri ik pa brīdim ar mietu vai kliedzienu tiek atgaiņāti. „Skat Dons Mario nāk ar nesēju – laikam lielo gabalu gribēs?!” – nosmej kāds no klātesošajiem. Pēc mirkļa viens liels, balts, asinīm aptraipīts, spainis ar liellopa gaļu mums tiek.

Un jau pavisam drīz pusdienās mums tiek pasniegts dievīgs liellopa buljons.

Noche de Almas Tristas, (Almas Llorones).

Vakars paiet mierīgi, vien kādā brīdī es tieku pasaukts iekšā un paaicināts istabā, kurā ir altāris ar dievmāti un daudzām citām svētbildēm. Lusija un Leonora ved mani pie tā. „Redz – tas ir „almiņām” (sp.alma-dvēsele), ” – norādot uz produktiem pārpilno plauktiņu zem dievmātes man stāsta Lusija – „reku apelsīni, tur chayotes, re, tamales, te saldumi, te kola, te torillas – te ir viss, kas garšoja tiem par kuriem šodien aizlūdzam” – viņa turpina .


„Tas ir mans brālis – viņam īpaši šis!” mīļi smaidot Lusija norāda uz bildi ar jaunieti ap 30, un paceļot plastmasas pudeli ar gaišu šķidrumu, liek man noprast par ko ir runa. Tur tik tiešām ir viss – banāni un limi, marakuja un apelsīni, tortilas un tamales, saldumi un dzērieni. „Bet, kas ir šis?” es nenocieties norādot uz rūpīgi kaudzītē saliktām koka vālītēm. „Cańa!” – teju vienbalsīgi atbild manas gides. „Tu nezinu, kas tas ir?” Izbrīnīta par manu nezināšanu – Leonora ķer no altāra vienu vālīti un metas laukā – Lusija ar nazi gareniski noskalda šķēli un sniedz man. „Tā ir ļoti salda” – es lieku mutē un kožu – tik tiešām salda un sulīga. Atjokoju, ka labāks par čupačups un būtu zinājis – no pilsētas mazajam labāk būtu atnesis šādu. „Ar medu ar ir ļoti garšīgs!” un jau pēc mirkļa mans baltais, saldi šķiedrainais cukurniedres gabals teju peld medus mērcē. Tik tiešām gards. Pats neizpratnē brīnos, ka nebiju nekad grauzis svaigu cukurniedri…

Pūš spēcīgs vējš. Auksts. Bet dvēselītēm tās kā līgana upe. Vēja nestas no mājas uz māju tās bariņā apceļo ciemu. „Gan jau atnāks pie mums ar,” – mani satraukumā uzmundrina Leonora.

Pirmās „almiņas” aizceļo mums garām. Skumji un satraukti. Pie karstas lima koka lapiņu tējas, cerība uz citām dvēselītēm, kā allaž apspriežam dienu. Kad pēkšņi mūs pārtrauc troksnis un balsis. Tās ir viņas! Tās ir klāt! Leonora skrien pēc šķīvja ar labumiem – Es ķeru pēc kameras, mēs veram durvis un tur pie vārtiem tumsā – tās stāv un izstieptām rociņām caur stiepļoto vārtu taisnstūri , daudzbalsīgi čivina un kliedz, un spiedz, un ālējas – „Queremos Calabacita!  Queremos Calabacita!” Kāds jau paspēj izkliegt – „Que Se muera la tia!” – bet tas gan nevietā, jo visiem tiek dažnedažādākie labumi – gan spociņam, gan jautrajam skeletiņam, gan betmanam, kurš centās lidot, gan spaidermenam, gan mazai, mazai rozā dvēselītei ar kartona izgrieztu piemīlīga briesmoņa masku, gan Nacho Libre, gan visām tām „almiņām”’ kuras bija nomaskējušās zem kāda atraktīva un jautra chico vai chicas…


Dvēselītes ir tikušas pie saldumiem, bet mēs pie sirds siltuma – patīkami un atkal no sirds.  Laiku pa laikam, jau dziļai naktij iestājoties, dzirdu balsis aiz durvīm un čaloņu – laikam tās ir atkal klāt…

Svēto dienas rīts ne ar ko neatšķiras no parastas ikdienas rīta kafija, cepums, agra čaloņa aiz loga – tik šoreiz gar māju ļaužu rindas plūst pretēja virzienā – uz kapsētu, un mačešu vietā ziedi un koši puķu kroņi pašu darināti vai pirkti, tiem, par kuriem šajā dienā aizlūdz un atceras… Pēc vieglām brokastīm arī mēs pošamies ceļā – „Viss ciems šobrīd ir kapsētā” – mani brīdina Dons Mario. Vien pa retam vientuļniekam, retam palicējam, kādam  ēzelim piesietam pie mājas vai klaiņojošam sunim. Visi lēnām, lielos vai mazos bariņos, mašīnu piekabēs un kulbās, bērni un vecāki, vecvecāki un omītes – visi virzas uz atceres vietu. Vienīgais ceļš, kurš ved ciemā ved arī ārā  no tā – arī uz kapsētu. Ceļš lejā pa šķembu ceļu, līkums, upīte un nepabeigtais tilts, tad sākas asfalts, vēl viens līkums un priekša zili vārti, uz kuriem lieliem burtiem rakstīts – Panteon Municipal, Nuevoleon, TPSC, 31 OTVRE 1991.


Mašīnas taurējot griež iekšā, mājot un sveicinot katru pretimnācēju. Dzīvība. Mani pārsteidz rosība. Izdzirdu jautru Marimbas mūziku, kaut kur tālu… Un manam skatam paveras visas varavīksnes krāsas. Mazas mājiņas, zilas un sarkanas, dzeltenas un zaļas ar košām virtenēm izpūšļotas. Ziedi un puķu kroņi. „Quieres helado?!” – mani pie pirmajiem sajūsmas soļiem pārstiedz saldējuma tirgotājs – nedaudz zemāk pamanu pūli ap kādu citu tirgotavu. Mēs nogriežamies pa kreisi no ceļa un tūdaļ apsveicināmies ar visiem sanākušajiem. Radi. Pāris sievietes un kungs. Kādi pieci, seši bērni turpat satupuši  kas ik pa brīdim atdzīvojas un spiegdami skrien apkārt. Gaišzils namiņš ar nelieliem, gaišiem restotiem lodziņiem un durtiņām, uz jumta balts krustiņš, kurš vēsta par aizgājēju. Ap to uz zemes malas sasēduši jaunieši, čalo un smejas. Katrā pusē kapličai kapu vietiņas. Svaigām, smaržīgām skujām klātas, vairākas sveces un koši ziedi – gan dzīvi, gan pašu gatavoti – pamanu arī mūsu darinātos – košie kroņi izceļas starp pirktajiem veikalu darinājumiem. Divi mūs rozā kociņi aug zem cita –  tumšbrūna krustiņa. „Vēlies pastaigāt apkārt?” manu interesi ir pamanījis dona Mario dēls Marcos.  Nešaubīgi piekrītu. Mums līdzi dodas arī Marcosa brālēns.

Mūzika kļūst skaļāka un drīz vien aiz kādas aizkapa mājiņas pamanu vaininiekus. Starp divām kapličām ērti iekārtojušies, kā savējie – četri tumsnēji vīri, baltos kreklos, sombrero – pie tumši brūnas, svaigi lakotas, koptas marimbas. Katram savs ritms un melodija, kura savijas vienā, skaņā – liekas ne no šīs pasaules – tik dzīva un tik pacilājoša… Un tik iederīga šajā vidē, šajās krāsās un raksturos, šajos likteņos virs un likteņos zem zemes… Mūzika, kas atdzīvina un uzrunā…


Pa šauru zemes taku mēs dodamies caur kapu kopiņu labirintiem. Pat ne takām – jo tādu nav – vienkārši apejot vienu, koši sarkanu, tad dzeltenu, tad nelielu zilu krustiņu zemē, tad citu, – tālāk kāds bariņš cilvēku, līdzās tiem mariači muzikanti, atkal lielāka kapliča, zaļš namiņš  ar sarkanu un zilu virteni, līdzās maza kapu kopiņa –  Ik, katra sakopta un svaigām skujām apkaisīta, ik, katrai krustiņš ar košu ziedu kroni rotāts, sveces, un ziedi. Dažas mūža mājas kā nojumītes – ar zilu, zaļu plēvi, uz koka stabiņiem uzstiķētu, pārklātas, citām šīfera, vai salmu jumts. Dažas lielākas, zaļas vai zilas, nelielas celtnītes, betona vai musturainu flīžu rotātas.

Bet ne viena šajā dienā netiek aizmirsta. Lai cik cēla vai brīžiem necila tā liktos. Kāda ģimene ar bērniem uz kādas kopiņas ērti iekārtojusies – skujās – kola, limonāde, tamales, chayotes – visi sēž uz tās un jautri čalo. Priekša svecītes. Saldumi. Uz citas māte savam bērnam maina autiņus. Līdzās tai vīri iemalko, meitas pienesto tekilu no plastmasas pudeles. Fonā nerimstošā mūzika. Kāds kungs, viņa meita un kundze iekārtojušies pret kapličas atvērtajām durvīm ērtos plastmasas krēslos – dažas svētbildes, sveces, ziedu siena, rožu kroņi un tur dziļāk – namiņā un viņu sirdīs šodien  ir viņu sarunu biedrs… Cita liela kompānija kā piknikā zem jumtiņa sasēduši runā, smejas, atceras un dzied. Ik, vienam šie ir svētki un jautrs atcerēšanās brīdis. Arī mūs sacienā ar pulke (viegls persiku liķieris), chayotem un saldiem kompota ķiršiem.  Līdzās esošā tirgotava piedāvā karstās uzkodas, aukstās, čipsus un riekstiņus, dzērienus un saldumus – pie tās ik pa brīdim izveidojas neliela rinda. Ļaudis nāk šeit satikt draugus un radus, un jautri pavadīt laiku.


Ik pa brīdim kāds man pārjautā – „Vai Tev ir jautri?” – jā ir! Ir patiešām jauki redzēt to cilvēku dzīvesprieku un sirds prieku. Ir prieks redzēt, kā latviešu cilvēkam tik aukstā, skarbā, nedzīvā kapu vide var tikt atdzīvināta. Vai tiešām tik grūti atcerēties ar smaidu – to labo?! Vai tiešām tik grūti ieviest krāsas un dzīvesprieku?! Un pateikt – paldies par Tavu sirsnību, paldies par Tavu uzticību man, un paldies par savu atklātību – es Tevi atceros un dalos priekos.


Šie svētki ir Tev no manas sirds!

P.S. vairāk bildes -> bildes