stopstāsts

Pasauli nevar paņemt vienā saujā, ielikt kabatā – ir nesaskaitāmu vietu, kuras aizrauj, paņem ar savu arhitektonisko šarmu vai romantisko eleganci… Bet vai kāds reiz aizdomājas, ka šo visu baudu veido tie, kam „tūrists parastais” savā ierastajā, ilgi gaidītajā ceļojumā paskrien garām?!

Seja. Vaibsti. Smaids. Ceļš un līkums. Rīta vējš un saulriets. Smarža.

Ir miljoniem vietu, ko pasaulē vērts apmeklēt un ir miljoniem veidu, kā līdz tām nokļūtu. Bet tikai viens ļauj iepazīt tos, kuri tobrīd nekur neraujas, neskrien.. Vien savā ierastajā ikdienas rutīnā ļaujot piebiedroties arī kādam svešiniekam…

Šis būs stopstāsts. Stāsts par to, cik grūti vai viegli, par to kā ceļojām mēs…

Stāsts par to, kā divās nedēļas gūt baudījumu un neaizmirstamu piedzīvojumu, ceļojot pa Eiropu tikai ar stopiem.

Tobrīd es atrados divu mēnešu izbraukumā Norvēgijā. Kādā agrā pēcpusdienā skype saņemu ziņu ->

[2010.07.28. 17:17:26] Katrīna Pīlēna: Sveiksss…kādas ir Tavas domas par stopēšanu?

[2010.07.28. 17:20:54] Raimoha: čiiiuu! Pats gan isti neesmu nekad stopejis – bet vienmer ir velme ko tadu pasakt.. Piedzivojums jau noteikti labs!!! kaut kur euuroopu apbraukat piemeram.. 🙂 Bet nu no drosibas viedokal ar daudz kas japardoma!

[2010.07.28. 17:20:58] Raimoha: ir kas padomā?

[2010.07.28. 17:21:23] Katrīna Pīlēna: ….stopēt apkaart pa Eiropu 🙂

[2010.07.28. 17:22:23] Raimoha: uuujaa super.. 🙂 man nekad nav bijusi kampanija kas ar ko tadu butu gatavi nemties!!

[2010.07.28. 17:22:33] Katrīna Pīlēna: daram to?

[2010.07.28. 17:22:53] Raimoha: daram

[2010.07.28. 17:22:57] Katrīna Pīlēna: deal

…un tā 5 minūšu laikā tika izlemts doties ar stopiem iekarot Eiropu.

Mēs esam pietiekami labi pazīstami, lai abi teju vienbalsīgi piekristu, ka nevienu uzticamāku un drošāku pavadoni šādā piedzīvojumu braucienā nespētu iedomāties. Tas, protams, ir ļoti svarīgi. Gan brīžos, kad domas dalās, gan brīžos, kad ceļš „apstājas” un zūd oma. Arī no drošības viedokļa. Ceļot pārī – ir krietni vien drošāk kā vienatnē. Lai gan nedaudz grūtāk. Mūs gan laikam tas neietekmēja, jo saņēmām neskaitāmus komplimentus par to, ka „mums ir draudzīgas un inteliģentas sejas” :DDD, „mēs izskatoties ļoti pozitīvi” un tādā garā…

BET, protams!!! Savādāk jau uz ceļa nemaz nav ko rādīties!!!

Smaidi Tu un Tev pretī smaidīs arī „akmens seja” dzelzs rumakā.

Neviens negrib sev par ceļa biedru ņemt divu nīgrus ‘’lupatlašus”, toties smaidīgi un pozitīva izskata jaunieši vienmēr viesis uzticību un vēlmi uzsist „klačiņu”.

Abpusēji izdevīgs darījums.

Gatavība.

Un tā tieši mēnesi pirms noliktā datuma mēs aktīvi sākām strādāt pie maršruta izstrādes un „must have” lietu saraksta.

Ātri vien kopīgi nospraudām divus galamērķus – Barcelona un draugi Po pilsētā Francijas dienvidos. Šim pasākumam atvēlētais laiks tieši divas nedēļas ir krietni maz, bet – nolemjam uz to neiespringt un ļauties piedzīvojumam: kur ceļš vedīs, turp mēs arī dosimies.

Pat ideja par atgriešanos Rīgā no Milānas vai citas megapoles ar gaisaputnu tiek ātri atmesta – ja stopējam, tad stopējam!

Dzimtenē no Norvēģijas es iegriežos vien uz vienu dienu. Laiks tik vien cik iepirkt trūkstošās lietas, pārkrāmēt somu un laisties agrā miegā, jo turpmākās 13 dienas solās būt „matracīša vulgaris” un telts varā…

Ceļā.

28.08. 1.Diena

Skaidri zilas debesis. Es smaidu. „Zīme par burvīgu ceļojumu”, pie sevis nodomāju. Lai gan plāns mums paredzēja startēt agri no rīta – Iečammājamies un no Langstiņiem līdz Rīgas apvedceļam mūs Katrīnas brālis „kompaktajā” Audi TT nogādā salocītus kā origami zvirbuļus. Smejamies, ka varētu jau tā arī līdz Barselonai, braukt – nekāda vaina!

Uz ceļa esam nedaudz pēc 13tiem. Un te nu sākas ceļojums.

Pirmā īkšķi ceļ Katrīna. Tad es. Tad maināmies. Mēģinām ar kartona zīmēm. Bauska. Arī Barselona. :))) Nepalīdz. Stāvam kādu stundu. No ceļa tālienes iznirst kāds tēls ar mugursomu. Savējais. Igaunis. Stopējot uz Angliju. Esot paņēmis universitātē „akadēmisko gadu” un tagad tik plāno ceļot apkārt. Sākšot ar drauga apciemošanu Londonā.

Parunājam un viņš godīgi ienirst meža nogāzē, lai nogaidītu savu rindu. Vien piekodina – ja kādam mašīnā ir 3 vietas, lai viņu ar saucot.

Pēc brīža mūsu ‘’īkšķa Dievs” apžēlojas un pie mūsu košajām somām strauji bremzē Mercedes markas auto ar divām sievietēm. Viņas braucot uz Baldoni – un labprāt mūs uzņemtu savā auto. Juhuuuuu!!!! Pamājam kalnā sēdošajam „Erki” un dodamies ceļā!

Māte ar meitu. Kura māte, kura meita grūti atšķirt – bet sarunas ne par to, bet – gan par peldi jūrā, gan par aizgājušo vasaru un mūs vēlmi to pavilkt nedaudz garāku. Šķiramies pie Čagām uz Bauskas šosejas.

Ar lepnu zīmi – Bauska, gaidām vien nepilnas 20min, līdz mazs darba buss mūs gatavs vest līdz mūsu galamērķim. Jauns čalīts virs 30 nav diez ko runīgs – labprātāk viņš komunicē ar skaļiem „bumsi bumsi” ritmiem radio frekvencēs. Pusceļā līdz Bauskai sāk līt lietus, un tas jau nebūt nekas, ja vien, raušoties laukā no mašīnas, pie Katrīnas somas neaizķertos vīra lietussargs, un vien cerot ar patiesu atvainošanos brīdī, kad buss jau nozudis tālumā, ka neplānotais grēks tiks piedots…

Uzvelkam lietus jakas sev un somām, un jau pēc ceturdaļstundas, lēni šūpojoties, ceļmalā bremzē dzeltenīgs treilerbuss.

Veras durvis, un jau manāmi smaidīgs somu vīrs lec laukā un aicina pievienoties. Pie stūres viņa kundze Regina. Mēs ērti iekārtojamies plašajā istabā zem ierāmētas bites bildītes, pie virtuves galdiņa, ar plašu logu uz garām slīdošām Lietuvas dabas ainavām. Ik pa brīdim busa rūkoņu pārņem Harri uzsauciens lietuviešu kārtībniekiem – „F***in Police!” Un pēc kārtējiem pārdesmit kilometriem tiek atkorķēta jauna KOff alus bundža. Šī ir jautra kompānija! Sarunas par visu un neko. „Viņi dodoties uz Drakulas pili”Harri man stāsta, „jo viņa sieva ir traka asinssūcēja”! Laiks paiet mirklī un kā seni draugi šķiramies pie Kauņas apļa.

Tiek zīmēta jauna zīme – Marijampole. Cerības šodien tikt līdz Polijai zūd ar katru minūti. Strauji paliek tumšs. Pašiem kauns par pirmās dienas mazo posmu. Stāvam tumsā zem izgaismotas laternas ar galvas lukturīti pie pieres. Prātā iezogas negriboša doma par pirmās naktsmītnes celtniecību kaut kur ceļmalā.. eh..

Pēkšņi strauji bremzē tumšs BMW, mēs neticībā skrienam klāt, bet no tā kāpj laukā divi jaunieši, un auto tikpat strauji atkal uzņēmis ātrumu pazūd vakara tumsā…

Sākam sarunu angliski – bet akcents šiem tāds pazīstams – „Where’re you from?”, jautāju, un kad atbildē saņemu „Latvia”, saku – „jā, jā mēs tādi paši!” Izrādās, šie stopē no Amsterdamas mājās un jau teju atgriezušies dzimtenē, sapratuši, ka kaut kur šajā apkārtnē pie Kauņas pazaudējuši somu ar pasi. Viņi iesaka mums labāku vietu, kur stopēt, mēs novēlam atrast nozaudētos dokumentus un šķiramies.

Nakts uzstājīgi pārņem savā varā. Statoil benzīntankā dzeram kafiju un kaļam nakts plānu. Satiksmes nav. Izredzes turpināt ceļu tikpat kā vairs nav, līdz rītagaismai. Pēkšņi mana vērīgā ceļabiedre pamana, ka uzpildīties piebrauc liels džips ar Latvijas numuru – „vajag uzrunāt!”

Un jau pēc mirkļa metam somas tā bagāžniekā un turpmāko ceļu 9h garumā sastādām kompāniju jaukam latviešu ārstu pārim un satraukti ņaudošam kaķim, no nelielas Vācijas mazpilsētas Cottbus. Līdz tai arī nolemjam kopīgi doties. Kaķazvērs par jaunajiem līdzbraucējiem liekas ir priecīgāks, jo vairs tik traki par tālo ceļu krātiņā nepārdzīvo. Ar Noru un Andri slīgstam garās, naksnīgās sarunās. Arī poličiem samaksāts 50Eiro kukulis pār ātruma pārsniegšanu, līdz visi 4, izņemot šoferi iemiegam. Poļu ceļi, un džipa sēdekļi gan nav ērtākā gulta tomēr pēc saraustītiem sapņiem, pavisam aukstām pieturvietām, raiti virzāmies tālāk poļu ārēs…

29.08. 2. Diena

Agrs rīts. Kaut kur Polijā. Knapi plusgrādi virs nulles.. Uh.. Vai tiešām mēs uz dienvidiem braucam? Ap 7 no rīta sākam līkumot pa Vācijas mazceļiem.

Zaļa pļava, zilas košas jūras debesis. Un vieta, kur dzimst mākoņi. Mutuļu mutuļiem tie baltām putu gubām veļas pār milzu skursteņa malu tieši zilajā debesjūrā. Vēja ventilatori kalnagalā tos stumj prom no saules – tur uz meža pusi..

Garš kaķa ņaudiens liek visiem draudzīgi nožāvāties. Pirms pāris stundām nolemti naktij Kauņas apriņķī, mēs mostamies 700km tālāk. Mūsu „glābēji” mūs izved cauri visai pilsētai nelielā ekskursijā – stadions, futbola kluba benzīntanks. Šķiramies nelielā, zaļā priekšpilsētā. Nora iedod savu tālruņa numuru – ja nu kas.. Jauki. Paldies.

Okupējam mazmiestiņa pieturu iepretim kādam „Gasthaus” un ieturam brokastis. Knorr – kartupeļu biezputra, burkāniņi un varam turpināt ceļu.

Var jau būt, ka minūtes 20 gaidām līdz malā piestāj kāda dūšīga, jauna meitene ar kaut kādu mazmazītiņu Fiatiņu, kuras seju rotā pārdesmit metāla gabalu un rotu. Toties ap viņas auto atpakaļgaitas spoguli ir apsietas Jaagermaister lentas!!! Tad jau savējā! Mums ar viens tāds somā paķēries līdz „aukstiem vakariem”. :)))

Paved viņa mūs vien apmēram 1,5km – jo ceļi mums šķiras. Sakām lielu paldies un dodamies pa ceļmalu meklēt, kādu drošu vietu, kur mūsu nākamajam transportam mūs uzņemt. Vien pa joslai katrā virzienā. Auto svilpodami zib mums garām. Plaši, košdzelteni labības lauki abpus melnās piķa upes. Tālumā aiz meža mehānisko vēja dzirnavu spārni. Bet mēs savā nesteidzībā lēni nočāpojam divus kilometru līdz pirmajam miestam.

Pat īsti iejusties vidē un Kulturhaus pieturā neizdodas, jo tūlīt pat kāds jauniešu pāris ir gatavi mūs aizviest kādu gabalu. Izrunājamies un viņi mūs pat piedāvā aizvest 12km tālāk līdz Autobānim. Sākumā nedaudz neērti, ka viņiem tāds līkums braucams, bet tikai vēlāk saprotam, ka cilvēkiem tiešām ir prieks palīdzēt un arī piedalīties mūsu ceļojumā.

Netālu pamanām benzīntanku. Pa mazdārziņu taku garām dābolainam zirgam aizčāpojam nomazgāt seju un iekafijot. Pa placi vizinās kāds onka košā ratiņkrēslā. Liekas, tas katru garāmbraucēju uzrunā. Arī mēs aprunājamies – no kurienes, uz kurieni. Vācu valoda gan mums vēl nedaudz bremzē – toties laimīga ceļa vēlējumus saņemam.

Pie uzbrauktuves uz bāņa ar zīmi Dresden nostāvam kādu stundu, līdz mūs savā mašīnā gatavi uzņemt jauns vācu sēņotāju pāris. Vai nu gribēdami „pazīmēties” vai nu kā, bet sākumā tiek atvērts bagāžnieks, kurš pilns ar bekām – te nu viņi gan nošāva greizi, jo sēņotāju nācijas 4 vērīgās acis uzreiz pamana 100% izgāšanos un barību tārpiem. Kā partizāni noklusējuši, raušamies auto aizmugurējā beņķī un dodamies ceļā.

Šķiramies ar bučām un labvēlējumiem „tankštellē”. Un tiklīdz paceļam īkšķi pirmajai mašīnai, tas durvis veras un aicina pievienoties ceļā. Vīrs ap gadiem 45, viņa divi dēli 5 un 7 gadus veci, vecs VW pasāts un nu arī divi ceļotāji no Austrumeiropas.

180km/h pa autobāni, vienā rokā turot cigareti un stūri, ar otru aktīvi žestikulējot un draudzīgi pārmetot dēlam, kāpēc šamējs nav vērojis pareizo pagriezienu. Nākamais benzīntanks 80km attālumā. „Neliels līkums” liek mums justies vainīgiem, un kad atvainojamies, un sacienājam bērnus ar Latvijas konfektēm, bet šoferi ar Mītavas alu – čalis atteic, ka viss kārtībā – tā jau viņa paša vaina. Prieks bijis mūs aizvest tālāk un lai mums veicas! ( kopā 180km)

Pēc šāda brauciena ir uzdzīta dzīvelīga apetīte. Nolemjam ko nedaudz iekost vietējā ceļmalas restorānā. Grilēti dārzeņi, desas un tēja ar kūku…

Visam savs laiks. Un apetīte gan jau, ka nāca laikā, jo tiklīdz labi papusdienojuši izejam laukā, mūs uzrunā kāds pāris gados. Vai mēs braucam ar stopiem? Viņi labprāt mūs pavestu, ja mums pa ceļam. Jā, ir gan pa ceļam – feinais pāris sapriecājās vairāk par mums un krietnu gabalu nu mēs mērojam kopā. Izrādās, ka viņiem dēls arī stopē, un tas piekodinājis ņemt katru stopētāju, kas pagadās ceļā. Ļoti patīkams poļu pāris. Kad šķiramies uzdāvinām mazu suvenīru par piemiņu.

Turpat benzīntankā uzrunājam kādu kungu, kurš pēc izskata atgādina Cobra seriāla maniaka personāžu. Iegarenu seju, pliku galvu, apaļām brillītēm uz acīm. Vācu valoda tobrīd Katrīnai vēl atmiņu līmenī, bet man vien internacionālā zīmjuvaloda un angļu, kura maz palīdz, jo čalis uzskata, ka atbildēt uz to var arī vācu mēlē. Lai nu kā – esam ceļā. Sākumā viss rit smuki, jauki un ātri. 200km/h pa autobāni mūs vairs nebaida, kur nu vēl jaunajā Citroen C4. Bet līdz brīdim. Satumst. Priekšā autobāņa remonts. Tas apbraucams pa mazajiem ceļiem, ko liekas lielais vīrs cenšas mums paskaidrot. Lai nu būtu. Sākumā mazie lielceļi, tad pievadceļi, pēc stundas līkumošanas jau mazi lauku serpentīnu ceļi, pilnīgā tumsā, mežonīgā ātrumā un lietū… Paliek neomulīgi. Sataustu kabatā gāzes baloniņu. Ir. Liekas, arī mūsu šoferis sajūt, ka mēs sākam nervozēt. Viņš strauji griežas malā un kartē mums raitā vācu buldurējienā kaut ko mēģina ieskaidrot. Nu tipa – vedīšu jūs uz šejieni! Lab, lab ved – man jau katrs līkums kā karuselī liek justies, sāku jau atminēties, kas pusdienās, ēsts un kas uzdzerts… Kad pēc pārdesmit kilometriem strauji nogriežamies nost no ceļa, ”šumahers” bremzē pie zīmes Camping. Ātri metas iekšā recepcijā, sarunā mums palikšanu, kartē iezīmē maršrutu un ciemu nosaukumus caur kuriem stopēt nākamajai dienai. Arī alu uzsauc. Iedzēris ar mums pāris malkus, viņš dodas mājās. Šis esot viņa rajons.

Patīkami un vizuālais iespaids var būt krietni mānīgs, ja ir kaut neliela valodas barjera. Kamēr dzeram alu un Katrīna kur nozudusi, mani uzrunā blakus sēdošā jautro opju kompānija. „Vai es alu dzeršot?” jautrā prātā man jautā runīgākais – „Kāta, ka dzeršu!” –atsaucu. „Tad es Tev arī paņemšu, bet vai sieva nebūs dusmīga?” Sasmejos, uz ko sirmais, kungs smaidā uzsauc – „Sapratu!”Un jau pavisam drīz ar Katrīnu tukšojam nākamos alus, spriežot, ka „feini tie vācieši”.

Pavisam drīz mūsu kaimiņkompānija atstāj tukšo terasi, vien piekodinot mums promejot izslēgt gaismu.

Līst lietus. Kad alus piebeigts, Es spīdinot naksnīgajās treileru alejas lukturīti, atrodu vietiņu, mūsu „zārciņteltij”. Ātri uzcēlis, ievīstu to melnā plēvē, lai no rīta nejūtamies, kā baseinā. Sanesam, mantas, ieraušamies guļammaisā un ceļa, un alus sagurdināti saldi iemiegam…

30.08. 3.Diena.

Mostamies agri. Saule tikko uzlekusi, bet starp baltajiem riteņu namiņiem jau manāma rosība. Drēgni dzidrs rīts klaidē retu miglu pār Salem ciema pakalniem. Turpat līdzās kempinga sētai pļavā ganās bariņš ar raibiem zirgiem… Vēsā dūmakā tie rāmi brokasto rīta rasas zālienu.

Bet mēs – raitā nesteigtībā nomazgājamies, nojaucam telti un iedzeram karsti kūpošu kafiju ar „rolton” kartupeļu biezenīti, patērzējam ar jauno pusaugu meiteni recepcijā, kura uzzinājusi mūsu plašo ceļamērķi skumji novelk – „Ja es būtu vecāka, es arī dotos ceļojumā ar stopiem!” Uzmundrinām viņu, lai domu neatmet – par ko jaunā paziņa mums uzsauc kafijas! Vēl tikai iepētījuši kartē nākamos ceļapunktus, sarakstam uz kartonplāksnes pilsētu nosaukumus un dodamies pie „darba”.

Mazs lauku ceļš ar retu, garāmskrejošu automobili.. Ātri nojaušam „ka nekas labs te nebūs”, un dodamies gājienā gar ceļmalu uz pilsētas pusi, ik pa laikam paceļot īkšķi kāda „dzelzs rumaka” priekšā. Nekā. Pēc 1km soļojam jau pa mazu Vācu miestu. Baltas mazmājiņas, rindu jaunceltnes. Kluss. Kādā no šķērsielām mūsu priekšā izgriežas jauns BMW –Katrīna man uzreiz jautā – „Negribi ar šito BMW izbraukt?!”„Gribu”, un jau pēc mirkļa uzrunājuši tā šoferi sēžam tā auto salona un dodamies uz nākamo pilsētu mūsu ceļā – Markdorf.

Šķīrušies un atraduši pareizo ceļu uz mūsu nākamo pilsētu, nogaidām vien minūtes 20, līdz pie mums piestāj jauna meitene ar pavecu džipu. Viņa pati arī ir stopējusi, tāpēc labi saprot un vienmēr cenšoties ņemt stopētājus, ja pagadās pa ceļam. Arī aizved viņa mūs krietni tālāk, kā pašai vajag un šķiramies pie kāda lielveikala un uzbrauktuves uz bāņa.

„Lidlā” (lēto veikalu tīkls Eiropā) ievācam jaunus kartoniņus mūsu ceļazīmēm un atkal ķeramies pie darba. Diezgan smagi. Laiks riebīgs. Nomācies un vēss. Arī vieta nav no tām labākajām, kur stopēt, jo lielākā daļa mašīnu uzreiz nogriežas pilsētā un nevis turpina braukt pa autobani, kā mums vajag. Vismaz 1h gaidām līdz „savai mašīnai”. Tas ir kāds jauns čalīts, kurš darba pārtraukumā izbraucis „tāpat vien” pavizināties. Aizvizina viņš mūs līdz Lindau pilsētai.

Pie izejas no apļa pašā pilsētas centrā , tiklīdz esam atvēruši riekstiņus, stājas sarkans auto ar jaunu sievieti. Viņa dodoties pie draudzenes uz Bregenz (Aus) un labprāt mūs pavestu. Raušam somas un paši lecam iekšā un kopīgi šķērsojam Vācijas – Austrijas robežu. „Wellcome to Austria!”, jaunā meitene nosmej!

Šķiramies kādā no pilsētas ceļamalas benzīntankiem un tiklīdz atsākam stopēt pirmā mašīna bremzē un ver durvis. Sarkans Mercedes pikaps pilns ar dažādām mantām un „būvgružiem” – uz jautājumu „Vai mēs divatā tajā ierūmēsimies?” – lādzīgais šoferis, oranžā strādnieku kombinezona nešaubīgi atmet ar roku un sastūmis aizmugurē mantas vēl krietnākā kaudzē, norāda mums savas somas mest virsū – „plīstošs nekas neesot!” Katrīna lec aizmugurē, es priekšā dalu vietu ar zelta retrīvera paskata mīļu suni Max, kurš visu ceļu noguļ, savu galvu turot man uz ceļiem. Saimnieks stāsta, ka tas visu nedēļu esot nodzīvojis suņu patversmē, un tagad dikti esot sailgojies pēc kompānijas…

Līdz Breganz pilsētas centram ir vien 2km. Šķiramies pie pagrieziena uz mums vēlamo pusi un dodamies jaunos piedzīvojumos.

Ilgi meklējam un nevaram īsti atrast labāko stopēšanas punktu. Te satiksme par lielu, te nav kur apstāties utt… Sāk smidzināt. Dirnam un spriežam par citiem variantiem. Te lieti noder līdzpaņemtais „Jāgerītis”, lai sasildītos. Iepētam karti un pēc vairāk kā stundas nīkšanas nolemjam stopēt pretējā virzienā. Bez gaidīšanas lecam lielā, baltā darba busā un dodamies ceļā. Viss rit raiti un smuki arī brīdī, kad šķiramies uz autobāņa benzīntankā. Šķērsojam ceļu un tad tik nojaušam, ka „tankštelle” uz pretējo pusi ir tikpat kā izmirusi… Reta, reta mašīna, busiņš iegriežas. Cenšamies uzrunāt katru, bet nesekmīgi. Sākam jau apsvērt domu par blakus pamanīto dzelzceļu, bet noskaidrojam, ka tuvākā pietura atrodas pagalam tālu… Šodien esam nosprauduši mērķi nokļūt līdz Dženovai Vidusjūras krastos, bet ar katru minūti cerības, kā garām braucošu auto skaņas švīksts, pazūd tālumā…

Vien pēc izmisīgas pusotras stundas izdodas sarunāt kādu tālbraucēju. Lecam iekšā lielajā, melnajā Volvo fūrē un dodamies ceļā. Laimīgi bez gala par izraušanas no bezcerības sprosta, pēc brīža jau attopamies Šveicē. Pie Bellinzona pilsētas mūsu ceļi šķiras.

Iedzeram kafiju un uzkožam sieru uz sniegotu Alpu fona. Nesteigtība un prieks par paveikto. Te jau gribas uzkavēties. Bet vēl nav laiks. Steidzam meklēt ceļabiedru. „Fūres” jau gatavojas uz naktsmieru, bet auto maz. Katrīna atrod un uzrunā kādu kungu ar mazu busiņu. Liekas, viņš pat īsti neapjautis, ko no viņa vēlamies tika apvārdots un kautrīgi piekrīt mūs aizvest līdz Milānai!!! Juhuuuuuu!!!! Klasiskās mūzikas pavadīti un Šopēna valdzināti slīdam Itālijas virzienā. Alpu kalnu baudījums, zaļajās ielejās atbalso retus, vēsus saulstarus. Serpentīnu kalnu čūska ved te lejup, te augšup. Tumša kalnu ala, dzeltenām aukstas gaismas lampiņām. Tunelis. Priekšā gaisma. Zīme. Italy. Robeža.

Kā cita pasaule. Robeža uz kartes un dabā. Mākoņjumu nomaina košzilas debesis. Saule caur vējstiklu silda degunu un dvēseli pārņem Vidusjūras gaiss… Viegls. Tumīgi silts.

Kad kāpjam laukā no mašīnas Milānas pievārtē, rudenīgā jaka liekas lieka.

Klāt jau vakars. Un līdz tumsai vairs nav tālu. Nolemjam raiti atrast transporta līdzekli uz Dženovas pusi. UN tas pat pirmā mirklī neliekas grūti. Milzu satiksme un viss benzīntanks mudž no cilvēkiem. Sākam tik runāt! Itāļu augstprātība jau nošokē pirmajās minūtēs. „Gucci, Gucci, Prada, Prada” – skaidrs, ka šeit uzrunāt jauniešus ir bezjēdzīgi.

Drīz mūsu divotnei pievienojas divi jauni stopētājčaļi no Izraēlas. Viņi braucot no Jaunzelandes. Šobrīd mērķis – Berlīne. „Pag, pag!” – saucam, „bet tas tač uz pretējo pusi!” Uz ko jaunie paziņas atbild, ka „viss ir attieksmē. Vispār jau visiem šiem šoferiem ir ar mums pa ceļam – svarīgi tikai kā to viņiem pateikt!”

Tā mēs četratā cenšamies uzrunāt teju katru, kurš piestāj uzpildīties, vai iedzert kafiju… 30min..1h.. 2h.. nekā. Neviens no mūsu kompānijas nav atradis sev ceļabiedrus. Vienīgi Itāļu grenadieri nopietnām un dusmīgām sejām uzjautā pēc mūsu pasēm, iepēta tās un klusējot nozūd nakts melnumā…

Sāk pārņemt nolemtības un izmisuma sajūta. Iesprūst vietā, kur tik daudz mašīnu – un vai tiešām NEVIENS nebrauc uz Dženovas pusi??! Nestāstiet… eh..

Vēl pēc brīža, kad klāt ir arī nakts sagurums – dodos meklēt vietu kur uzcelt telti. Plaša, nožogota lauka malā, zem milzu koka, zālītē, nakts melnumā spīdinot lukturīti, uzslejam telti.

„Rīt būsim Dženovā”, saldiem sapņiem čukstu Katrīnai

1.09. 4.Diena

Mostamies ar saulstariem.

Modinātājā vietā dūcošs riteņu un motoru švīksts.

Satiekam Izraēlas puišus – arī viņiem naktī prom tikt nav veicies.

Padzēruši kafiju ar kruasānu, steidzam meklēt „savu” šoferi un pēc aptuveni 40 minūtēm sarunājam kādu Bulgāru tautības Itāli, kurš dodas kā reiz mūsu virzienā. Lecam iekšā un visu ceļu līdz pat Tortonai izrunājam visu kā seni, neredzējušies draugi…

Šķīrušies uzreiz sarunājam nākamo tālbraucēju un ar to dodamies līdz pat ilgi gaidītajam galamērķim – Dženovai. Kamēr mana smukiņā līdzbraucēja kabīnes guļamdaļā saldi snauž kalnu serpentīnu līkumos, mums ar vietējo šoferi raisās bagātīgas sarunas – viņš Itāliski, es Spāniski – gan joki, gan dzīves nopietnība nepazūd valodu labirintos…

Pašā pilsētas centrā pie ostas smagā mašīna bremzē. Mēs veram durvis, mājam „Ciao!” – un speram kāju Vidusjūras krastā!!!

Debesis ar jūru jaucas zilā lagūnas košumā. Karsē spoža olīvsaule un viegls vējš tramda tās starus.. Pulkstenis rāda 11mit no rīta. Sapriecājamies, ka mums būs gana laika, lai iepazītu pilsētu un nesteidzīgi vakarpusē atkal dotos ceļā.

Smagām somām plecos, rudenīgās jakās un džemperos lāčojam ziemeļbrieža gaitā gar piekrasti, ostu uz vecpilsētas pusi. Mazajās, vecajās šaurieliņās saules stari iesprūst. Pirmajā šķērsielā metam somas nost un pilnībā nomainām savu ziemeļnieku „tautastērpu” pret vasarīgām čībām un vieglu apģērbu. Te nu Katrīna mani sasmīdina līdz asarām – viņa nolemj, pie reizes nolakot arī kāju nagus „Un Tu vēl pārmeti man, ka gribēju līdzi ņemt bārdas dzenamo mašīnu!” – es nespēju noticēt savām acīm.. !!!

P.S. (līdz pat šai dienai Katrīna man stāsta, ka nagus esot nevis krāsojusi, bet pielabojusi! Var jau būt – bet atšķirību neredzu! Nagu laka tomēr bija līdz!!! :DDD )

„Uztūningojušies” – ala Itaiano, nirstam iekšā vecpilsētas burvībā. Šauras, mazas ieliņas ar košu drāniņu, vešīņu „karodziņiem”. Skvēriņi un mazi laukumiņi ar kafijas galdiņiem. Pie tiem pa retam, kolorītam itāļu kungam kafijas pauzē pāršķirsta „Dženovas vēstnesi”.

Vienkārši. Mājiņas bez lieka uzfrišinājuma, ieliņas bez dārga bruģējuma, kāds zaļaugs, pie nama durvīm, kāds aizkavējies ziemassvētku dekors..

Kādā termometrā pamanām +32.C atzīmi. Galvenajā pilsētas laukumā strūklaka. Noskalojam seju. Patīkams svaigums.

Mirkli veldzējumā atvelkam elpu un uzmeklējam informācijas centru.

Pirms devāmies ceļā – izlēmām, ka Itālijā noteikti meklēsim kādu mājas Picēriju, bet Barcelonā – Paeljas restorāniņu pusdienās.

Bet te nu mūs čalis pārsteidz – „Nē, nē – Dženovā, jūs īstu picu nedabūsiet! Šis nav picu reģions”

„Morso o Sorso?” – kāds plakātiņš ceļmalā ar inčīgu saukli, kurš turpmāk mūs pavada visu ceļojumu – aicina mūs iekost vai iemalkot – ko arī sekojam darīt..

Galvas nenokaram par nedabūto picas šķēli un jau pēc mirkļa uzmeklējam nelielā iekšpagalmiņā iekārtotu kafejnīciņu, kurā padzeram alu un iekožam veselīgas, gardas pusdienas. Grūbu – dārzeņu salāti ir kā reiz laikā.

Pēc „siestas”, turpinām bezmērķīgi klīst pa vecpilsētu un uzduramies kādai mazbodītei. Mazītiņā ieliņā, izstieptu roku platuma, pamanām vitrīnu ar burciņām un makaronu paciņu saiņiem. Ejam iekšā izlūkot.

Gaiša letīte, vitrīna ar svaigu pastu, dažādiem marinējumiem olīveļļās, svaigs bazilika pesto!!! Mmmm…

Vieta tik vien, cik mums diviem apgriezties. Aiz muguras plaukti ar desmitiem dažādu „mājas” makaronu. Taisot tepat uz vietas. Viss svaigs. Smaržīgs. Gribas visu.

Nopērkam pesto. Burciņu ar baravikām, olīvēm un artišokiem olīveļļā kādam īpašam piknika brīdim. Toties aizmirstam pilsētas karti un sazīmēto „evakuācijas plānu”. Vēlāk tā krietni pietrūkst..

Uzraušam somas atkal plecos un dodamies uz autobusu, lai pamestu centru un sāktu ceļu uz Francijas pusi.

Pusstunda pa zaķi Itālijas sabiedriskajā transportā līdz „ikarussus” met loku Voltri priekšpilsētā un stājas pašā Vidusjūras krastā. Kā bērns pie bonbonkas ticis, metamies lejup pa akmeņu oļu galvām uz jūras krastu. Skaidri zilā debess, silts jūras vējš, un bangu uzsists, smalks viļņu lietus sejā.. Baudījums dvēselei.

Šis ir ilgi gaidīts brīdis.

3 pilnas dienas ceļā, lai sasniegtu Vidusjūru.

Laiski atgāžamies pludmalē, karotēm baudot dievīgu pesto ar skatu tur – tālumā…

Virs mūsu galvām debesis dala kaiju bari, zem kājām pludmali – pelēkmelni oļi, bet sirds dauzas un raujas tālāk, jo nojaušam, ka mūsu ceļojums vien tikai sākas… Un skaisti sākas!

Šeit sākas.

Pēc piepildītas stundiņas jūrmalā, ceļam iedzīvi plecos un dodamies uz ceļa turpināt stopēt…

Mēģinām tepat. Nekā. Nedaudz tālāk. Arī nekā…

Nolemjam ar autobusu pabraukt pāris pieturas atpakaļ… Eh, ka tagad karte noderētu.. Izkāpjam par ātru. Aizčāpojam līdz vietai, par kuru bijām iedomājušies un saprotam, ka jēgas turēt paceltu īkšķi te nebūs… Uzrunājam kādu čali un tas pastāsta, ka tepat aiz līkuma esot Autobāņa maksas punkts. Dodamies uz to. Izliekamies neredzot zīmi, kas aizliedz stopēt – mēģinām laimi. Lielā ātrumā garām braucošie auto pat neatskatās uz malā stāvošajiem.. Jēgas maz.. Nav saprašana ko darīt.. Vēlreiz izmantojam tūristu priekšrocību un par „zaķi” atgriežamies centrā.. Kļūdīgi paziņoju – „te mēs jau bijām”, lecam laukā un saprotam, ka līdz īstajai „te mēs jau bijām” vietai krietns gabals ejams… Pa to laiku jau satumst. Nolemjam meklēt hosteli vai lētā gala viesnīcu.

Izrādās, ka Dženovā hosteļu nav! Hmm.. vai tiešām. Vismaz neviens par tādiem nezina, ja arī zin, tad vietā kur tiem jābūt tādu nav… Pēc klīšanas un meklējumiem netīšām satieku kādu kungu, kurš izīrē istabu. Sarunājam labu cenu istabai – 55Eu par nakti un nolemjam palikt. Milzīga telpa, ar kopīgu virtuvi. Gaumīgs remonts, smuka, tīra un plaša dušas telpa. Naksnīgs skats no 6.stāva pār naksnīgo pilsētu un ostu.. Esam priecīgi par omulīgajām naktsmājām atzīmējot to ar alu, Latvijas rupjmaizi, roltoniem un nedaudz vecu šveices sieru… :DDD

Patīkams sagurums pēc jau pievarētā ceļa, pat alu liedz piebeigt – līdz ieslīdam kopīgā sapnī..

2.09. 5.Diena

Toskānas kaķis murrājot, gari ņaudošu „laabriit”, ar Vidusjūras saules vēju, sadzirdu Katrīnas balsī. Plaši atvērtais logs. Zilas debesis. Saules stari istabā. Un brīnišķīgs jaunas dienas sākums.

Rīta kruasāns jau uz galda. Mikroviļņu krāsnī sildīts piens kakao dzērienam, nomazgāta seja un atvadāmies no jaukā, plašā 6.stāva apartamenta Dženovas centrā.

Nolemjam mēģināt šodienas laimi, vakardienas neveiksmīgajā punktā autobusa pieturā, pašā pilsētas centrā.

Sākumā liekas bezcerīgi. Bet vismaz sejas garāmbraucošajos auto uz mūsu „īkšķošanu” reaģē – tas uz labu! Kāds rāda, ka nogriežas, kāds rausta plecus, kāds pasmaida, kādam mašīnā „ledusskapis” un nav brīvas vietas… Vien pēc kādas stundas vai nedaudz vairāk – stājas jauns čalīts gaišā auto un ved mūs līdz Savona pilsētas benzīntankam!!! Prieks un milzu pateicības vārdi „mūsu glābējam”!!!

Tiklīdz šķiramies un jau metu ieinteresētu skatu uz potenciālajiem ceļabiedriem, Katrīna mani sauc. Kāds vīrs pats piedāvā mūs aizvest, ja mums gadījumā ir pa ceļam. Un protams, ka ir. Lecam iekša, jaunā, glaunā Mercedes džipā un dodamies ceļā.

Šis iespējams ir viens no interesantākajiem ceļabiedriem, kas mums gadījies ceļa. Pat skumji, ka ceļi šķiras, jo katru viņa stāstu, par unikāla patenta pirkšanu no Nasa un fantastiska produkta radīšanu, par ekspedīciju uz Japānu kādu īpašu garneļu šķirņu meklēšanai, par stopēšanu agrā jaunībā un daudz ko citu…

Diemžēl ceļš nav mūžīgs un Albenga pilsētā šķiramies.

„Autogrill” uzpildes stacijā apēdam pa saldējumam laiski klīstot starp autostāviem uzrunājam teju katru šoferi.

Satiekam stopētāju no Vācijas. Viņš arī dodas uz Barselonu un tad tālāk pie draudzenes uz Madridi.

Drīz vien uzrunāju divas jaunas meitenes un pēc mirkļa jau draudzīgi čalojot ar zobu dakterēm – Seleen un Erik par Latvijas un Lietuvas vēsturi, (Seleen labākā draudzene ir no Lietuvas), par stopēšanu, par mūziku, kannu filmu festivālu un daudz ko citu, līkumojam gar Vidusjūras krastu lielceļa līkumos no kalnu tuneļa citā un nākamā. Līdz atkal pienāk brīdis šķirties.

Kopbilde jaukām atmiņām un „Ciao y Gracias!”

Pelēksārtu kalnu muguru ieskauta „bedre”. Ventimiglia. No autobāņa nostāk, bet krietni pirms pilsētas. Ne šur – ne tur. Arī auto benzīntankā un restorāna stāvlaukumā stājas reti.. Mēģinu uzrunāt tālbraucējus – bet šiem šī ir „naktsmītnes” vieta.. „Hmm.. Līdz tumsai gan krietni tālu vēl..” – nodomāju, „bet gan jau šiem citāds laiks pulkstenī..”

Mums gan laiks neļauj dirnēt uz vietas un baudīt skaisto kalnu sienu autostāvvietas fonā. Jādodas tālāk. Lai īsinātu laiku Iepērkam alu, bet pat līdz pusei neizdzeram, jo uzrunājam kādu kungu ar puiku.

Vārds pa vārdam angļu mēlē, līdz sadzirdam viņus savstarpēju sarunājoties krieviski. Pēc nelielas pārdomu pauzes – braukt, vai ne – jo tomēr „īsti pa ceļam” nesanāk, lemjam doties kopīgā ceļā. Ar mazītiņu īres mašīnu līkumojam Itālijas kalnu autobānī strauji tuvojoties Francijas robežai. Virs ar „atvērtu” krievu sirdi, stāsta mums par Francijas kultūras pērlēm, Nīcu un Marseļu. No lielceļa parāda Monako jahtu mastus un iesaka, kur apmeties Montpelje pilsētā. Viņa dēls mācas Francijā kādā koledžā un viņš ar sievu – kura nu jau devusies atpakaļ uz Maskavu, atbraukuši savu atvasi apciemot. Tiešām tik pozitīvi un atvērti cilvēki. Prieks tādus satikt. Un lai gan sākumā vēl spriedām vai mums maz pa ceļam, „krieviņi” mūs aizved vismaz 40km tālāk par pašu nobrauktuvi uz ciemu. Sposibo ot duši.

Pēc kopīgi pārvarētiem (km) šķiramies jau Francijā. Frejos.

Katrīna ir pamanījusi kaut kur tuvumā jūru – nolemjam atzīmēt to ar pikniku un dodamies tās meklējumos. Šķērsojam „piķa upi ar metāla līdakām” – asfaltēts režģs tilts teju robeža pār to uz klusu, zaļu meža oāzi… Smilšains meža ceļš. Līdzās pamanu kaktusus ar sarkaniem augļiem. Metos tajos prātīgi ātri, pārsteidzot savu jaunkundzi ar šokētu seju – „Ko Tu dari?”„šie ir ēdami!” es saucu atpazīstot pazīstamos augļus vēl no Mexikas laikiem – „Tuna” augļi, vai labāk zināmi kā Opuncijas.

Mikroskopiski maziem dzelonīšiem klāti, kurus cenšos ar šķiltavām nosvilināt. Daļa tomēr paliek rokās – uzacu pincete un „dakterīte Katrīna” glābj pacientu no sūrkstošiem, teju neredzamiem dūrieniem pirkstos. Auglis gan vēl nedaudz zaļš, un noprovējuši to atstājam „putniem” pusdienās..

Paši ķeramies pie Rankas rupjmaizes un siera un ieturam brīnišķīgi jauku, netraucētu pikniku zem liela, liela koka paēnā.. Izjusti un skaisti. Pikniks kaut kur Francijas nomalē – tālu prom no acīm, no skaņām un kņadas..

Pēc nenoteikta laika atgriežamies pie lielceļa.

Pie Shell uzpildes stacijas teju uzreiz sarunājam kādu zolīdu kungu aizvest mūs līdz Marseļai.

Katrīna praktizējas franču valodā un saņem uzslavas par to, bet es slīdu peizāžā aiz loga.. Būvdarbu vadītājs mums stāsta par saviem projektiem un ievērojamām ēkām Marseļas centrā, kuras ir cēlis un projektējis, parāda arī kurā pats dzīvo. Mēs kā kino – aiz loga vērojam Francijas lielpilsētu un ienirstam pazemes tunelī, kurš šķērso to visu. „Mēs tagad esam zem vecās ostas!” – francūzis stāsta – „oho – skaaaisti” – smejamies tumsā! Ik pa brīdim tuneļa līkums „izpeld” virszemē un skatam paveras kāda skaista baroka laika baznīca, tad kāds stikla monumentāls milzu nams… Līdz esam šķērsojuši visu pilsētu. Mūsu šoferis uzmet skatu laikrādim un nolemj mūs aizvest vēl gabaliņu tālāk. Šķiramies jau kalnainā Francijas lauku apkārtnē, kādā klusā benzīntankā… „Merci” – teju kopā vienbalsī saucam!

Sarkanas klints sienas, pakalna virsotnē kārtējais klusais benzīntanks zem košām, zilām debesīm. Rosība „autogrillā” gan nav manāma, bet sajūta, ka te mēs varētu iesprūst uz kādu laiku arī nav… Nedaudz paklīduši pa to un uzrunājuši pāris „iebraucējus”, uzsāku sarunu ar diviem jauniem puišiem. „Dodaties uz Montpeljē?”, jautāju – „vai diviem cilvēkiem – man ar draudzeni vieta jūs busā atrastos?” Saņemu apstiprinošu atbildi, un metam somas busiņā aizmugurē.

„Mēs Tulūzā studējam avio inžinēriju!” – čaļi stāsta, un sarunājam kopīgi doties teju līdz pat Spānijas robežai, kur mūsu ceļi šķirsies. Viens no puišiem uzzinot, ka pēc pāris dienām, arī plānojam būt viņu pilsēta – ielūdz uz savas grupas „Lessons for Children” (http://www.myspace.com/lessonsforchildren )koncertu. Diemžēl to apmeklēt mums vēlāk neizdodas.

Bet sarunas mums – par visu. Patīkama un brīva atmosfēra. Puiši zina par Latviju kā tādu, interesējas par PSRS laika mantojuma un „oldskūl” mantām – gičām, mundieriem utt..

Kādā benzīntankā pieturot uz pīppauzi pamanu citus stopētājus un uzrunāju. Viņi no Vācijas. Jau vairāk kā stundu bezcerīgi nīkstot un gaidot „savu” auto. Kamēr sarunājamies pie mums piestāj vecs „fordiņš”. Paveras logs, no kura kā ūdenskritums veļas dūmu mākonis – „Marijuana? Hashish?”„No, Gracias” – nosmejam – „Jā, Barcelona tiešām ir tuvu…”

Kad šķiramies, sapriecājamies, ka esam jau tik tuvu pie sava galamērķa! Vēl tik nepilni divsimts kilometri..

Visiem spēkiem un lūdzot „ceļa dievus” pirms tumsas iestāšanās meklējam ceļabiedru. Lai gan vēl joprojām esam Francijā pie Narbonne – te pietur ļoti daudz automašīnu ar Spānijas numuriem. Uzrunāju teju katru – bet tie vai nu izvairīgi atsaka, vai norāda uz pilno auto, kurā mudž no dažnedažādiem ģimenes locekļiem. Arī tālbraucēji jau ir „noparkojušies” naktsmieram. Pēc kādas stundas pamanu apkārt klīstošu, vientuļu tālbraucēju. Uzrunāju. Mazais, kalsnais turciņš, kurš ja būt ieģērbts austrumu apģērba, būt ideāls tēls no „Mazā Mūka”, kautrīgi atbild. Saprasties grūti. Jo valodas, kuras es pārvaldu, nemaz nav saprotamas manam sarunbiedram, tomēr kaut kādā internacionālā zīmjuvalodā skaidrībā tiekam. Sākumā abi ar Katrinu nolemjam, ka, lai gan ir pa ceļam līdz viņa nākamai nakšņošanas vietai ir par tuvu, lai dotos ceļā kopā. Tomēr mirkli padomājuši, ka jebkura virzība ir ceļš uz priekšu, nolemjam piebiedroties un doties uz Eiropas lielāko tālbraucēju ciematu – La Jonqueria.

Kad izbraucam un šķērsojam Spānijas robežu ir jau tumsa. Pēc stundas vai vairāk griežamies nost no lielceļa. Neskaitāmi pārvadi, barjeras, iebrauktuves, vārti un košas, milzu reklāmas šiltes. Šis ir mākslīgs ciemats tālbraucējiem. Milzu auto mazgātuves, restorāni, un moteļi, lielveikali un tikai lielās, smagās mašīnas. Spānijas, Francijas, Polijas, Slovākijas, Horvātijas un Lietuvas numuru zīmes.. Pa grupiņām čupojas milzu stāvplačos.

Mazais turks mūs ieved kādā benzīntankā un stāsta, ka no šī visi auto dodas uz Barselonu vai vēl tālāk – mums savs šoferis jāmeklē noteikti te! Sakām lielu paldies un šķiramies.

Naktī meklēt ceļabiedru nav prāts – tāpēc nolemjam meklēt vietu, kur celt naktsmāju. Viss ciemats slīgst miegā, pavisam rets auto un uz tukšajām ielām vairs tikai „naktstauriņi” kuras ķersta izslāpušie šoferi.

Ar somām plecos klīstam prom no stāvlaukumiem un angāriem. Kādā smilšainā šķērsielā griežamies iekšā un uzlikuši pieres lukturīšus mīdām tumšo, garo pļavas zāli…

Kaut kur tālumā elektrodzeltena laternu gaisma, kaut kur – kādas cilvēkbalsis tumsā.. Un mēs abi viens otram elpas tuvumā. Uzcēluši telti, ieritinām to tumšajā „maskēšanas” plēvē un cieši saspiedušies iemiegam, lai agri no rīta jau dotos pretī savam ilgi gaidītajam galamērķim…

P.S. Tikai atpakaļ braucot uzzinām, kā šī ir viena no viskriminālākajām vietām visā Eiropā – tālbraucēju vidē.

3.09. 6. Diena

Mostamies agri kā katru rītu – reizē ar sauli. Pār Jonquera pilsētu vēsa, zila migla. Arī „kaķis” mostas staipoties, cenšoties pielāgoties Vidusjūras rīta klimatam..

Sakravājam mantiņas un salocījuši telti atgriežamies mums jau ierādītajā benzīntankā, kurā rīta agrumā jau mudž no tālbraucējiem. Pirms doties ceļā „piečakarējam” administrātoru un pa lēto nomazgājamies dušā.

Svaigi un mundri ātri sarunājam kādu Poļu tālbraucēju un laimīgi dodamies ceļā.

Barselona! Mēs nākam!” – sejas un sirdis smaida!

Pēc 2 stundu ceļa mūsu ceļi šķiras galamērķa industriālajā rajonā. Pirmo reizi izmantoju savas spāņu valodas prasmes un noskaidroju virzienu, kurā doties jebkāda sabiedriskā transporta vai vilciena meklējumos. Dīvaini – bet visi uzrunātie mums norāda doties pāri kādam gājēju tiltiņam – kurš gan dabā ir tikpat tālu uzcelts kā Rīgā „Gaismas pils”. Pa būvlaukumu mums gan staigāt un lēkt pāri autobānim nav vēlmes, tādēļ pabrīnījušies par spāņu viesmīlību, no šīs idejas atsakāmies. Drīz vien līdz pilsētas centram nokļūstam gana ātri – vilciens un metro, un pēc pārdesmit minūtēm jau kāpjam laukā pie Ramblām. (galvenā un slavenā gājēju iela Barselonā)

Juhuuuuuuuu!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Mēs to izdarījām!!!!!!!!!!!! Prieks ir patiess un īsts!

Barcelona

Gaišs, silts rīts pār Eiropas Bohēmijas galvaspilsētu. Starp daudzgalvaino, raibo tautas pūli no metro pazemes virszemē iznirst divas starojoši laimīgas ceļotāju galvas. „Mēs to tiešām izdarījām!” – es pievelku Katrīnu cieši sev klāt, stāvot Plaza Catalunya„es nespēju iedomāties nevienu citu ar ko būtu gatava šādu ceļu veikt”, viņa skatoties man acīs, smaidot teic, lasot manās acīs piekrītošu smaidu. „Bet vai Tu nojaut, ka mēs esam tikai ceļojumā pusē?!” – es viltīgi smaidot nosaku, ļaujot uz mirkli aizslīdēt jau līdz šim pavadītajās neaizmirstamajās ceļa dienās…

Katrīna reiz Barselonā jau ir bijusi, un toreiz ar mammu bagātīgi izbaudītā kultūras dzīve šoreiz atmiņu kartē krietni noder. Nolemjam pilsētas dzīvei veltīt 2 dienas un 2 naktis. Sākam ar hosteļa naktsmītnes meklēšanu.

Ieniruši Ramblas koku ēnas veldzējumā, saguruši slīdam pa to lejup. Cilvēku ir tieši tik daudz, lai tie netraucētu un ar lielajām mugursomām ļautu brīvi lavierēt starp dažādu pasaules seju stāviem.

Hosteļi, kuros ienirstam ceļmalā, ar izteiksmīgajiem nosaukumiem – Hostel Paris, Hostel NewYork – pārsteidz ar savu dārdzību – 40Eur no cilvēka. Noskurinamies un brienam vien tālāk, līdz kādā krustojumā man rokās tiek iebāzta blāva vizītkarte – Aparamentos for Rent. Hmm.. Apstājamies. Apgriežamies kā franču kavalērija vienā solī pret druknu, vienkāršu kundzīti. „Vai jūs izīrējat apartamentus? Pa cik?” – spāniski taujāju, visu kas uz sirds.. Ieinteresēti dodamies pārdesmit metru nostāk uz dzīvokli to apskatīt. Vecas, nobružātas koka durvis, bagātīgi raibi nopūstas ar dažādu krāsu nemākslinieciskiem grafiti ķēpājumiem. Es vēlreiz uzlūkoju kundzi – vai tiešām gadījumā viņai nav padomā šos lētticīgos tūristus aplaupīt?!

Durvis, čīkstoši pārtraucot ielas kņadu, veras uz tumšu telpu. Es pirmais speru tajā nedrošu soli. Kundze tūlīt seko un ved mūs pa trepēm augšup. Otrā stāva melnā kabatiņā, aukstas metāla eņģes ver smagās durvis un mēs pārkāpjam tā slieksni. „Šeit jau otro nedēļu dzīvo divas krievu meitenes, bet jums es došu šo istabu”, stāsta druknā Bulgāru sieva, skaidrā krievu mēlē, ievedot mūs prastā, nedzīvā padsmit kvadrātmetru istabiņā ar vienu divstāvu gultu un divām šaurām vienvietīgām, sarkanām kušetēm. Telpas galā stiklotas durvis ar skatu uz jūru – tik jāskatās „pāris metru uz augšu un pa labi”. Tumšs, 4 kvadrātmetru pagalmiņš ar veļas šņoru dekorācijām, maziem kaimiņlodziņiem, kuros pa retam iesprakšķas karstā pannā uzmests bekons vai spāņu mēlē ierejas kāds suncis… Bet tas te lieliski iederas vidē.

Liela virtuve, vannas istaba ar tualeti, televizors – bet viss pavisam vienkārši, pat vecišķi. Mūs gan tas nebiedē, jo telpu vien naktsmieram pašā pilsētas centrā par tādu cenu neatradīsim. Metam somas uz gultas, un noskaitām saimniecei 36 eiro par abiem kopā par nakti.

Dienu nolemjam sākt ar peldi jūrā. Līdz tai gan gabaliņš ejams.

Pa slaveno gājēju ielas aleju slīdam kopā ar daudzgalvaino ļaužu pūķi. Suvenīru kioskiņi, ar Gaudī mākslās miniatūrām piemiņlietām, turpat līdzās restorānu metalgaldiņi piedāvā „labākās” Paeljas pilsētā, turpat tiem pretī „dzīvās skulptūras” – pie bagātīgi klāta galdiņa sēdošs bezgalvains ķermenis, kura galva kustas un mēdās tieši no jūras „mošķu” pannas. Cilvēki stājas, fotogrāfē, pozē un met eirocentus mākslinieka „cepurē”. Šādi pelnošu te ir desmitiem – gan Spārnota feja, gan reindžers, gan indiāņi, gan „svešais” un augļu cilvēks. Citi pat ļoti pastrādājuši – un ar savu izdomu un apbrīnojamu darbu arī attiecīgi nopelna, bet dažs ar nomātu kostīmu pat seju uzzīmējis ar trafaretu no bērnu krāsojamās grāmatas… Skumji kontrasti.

Mēs gan ar nezīmētu, dabīgu smaidu ķeram sajūtas un ļaujamies valdzinājumam – saule silda, pūš patīkami maigs Vidusjūras pilsētas vējš, un slīdot garām mākslinieku dzīviem portretdarbiem, košiem, sarkani-oranžiem ainavu skatiem, mēs tveram aiz rokas katru soli, smaržu un to savā atmiņu azotē liekam…

Jūra. Pelēkzila. Plīvo dzeltenais karogs un lai gan visa pludmale ir kā nosēta ar laiskiem, retu saules staru medniekiem, vien rets bērnelis plunčājas siltajā ūdenī. Klājam dvielīti rupjajā spāņu smiltī, atskrūvējam „Dona Simona” sangriju, kožam sulīgos persikos un ar kanonisku – „Cik skaaaaasti…” (sveiciens Ilzei :)))) – novelkam kopīgi vienā notī…

Kā mirkli uzrunājuši jūru sēžam tās krastā, baudām un vērojam, kā mazie knēveļi cīnās ar viļņiem – vien kājas un rokas zib baltajās putās.

Katrīna nespēj vairs nosēdēt mierā un savaldzināta lec viļņu dejā.

Kad pēc krietnas plunčāšanās viņa nāk krastā, acis ir sažmiegtas sāpēs…

„Man kaut kas iekoda!” – peldone man caur sāpēm, rādot roku saka. Trīs lielas dzēliena svītras liecina par kāda jūras zvēra „nedarbu”.

„Izskatās pēc medūzas,” es konstatēju, „vajag uzčurāt!” – mierinu – „bet gan jau, ka jābūt arī kādam citam variantam!” Es manu savas draudzenes, sejas vaibstos ciešas sāpes un steidzu uz tuvējo pludmales bāru jautāt pēc padoma vai aptieciņas.

Bārā uzrunāju kādu „rastamanu” ar drediem. Izskaidrojis situāciju – bet viņš man Spāņu mierā teic – „Aaa Medusa! Nē, nav indīga, no šitās nemirst!”

„Lab, lab, bet ko darīt – sāp tač!” – es mēģinu rast ārstniecības metodi.

„Kā, ko darīt?!”„rastamans” ir manāmi pārsteigts.

Čalis vērīgi uzmet skatu apkārtesošajai tautai un nodemonstrē man „Briseles čurājošā puisīša” – stāju.

„Jāa, jā – šito es zinu!” – es smejos un šim saku, „bet ko darīt, ja nevajag?”

„Aaa – nu tur ir Sarkanais Krusts uzjautā šiem!” – puika beidzot konkrētāks. „Gracias y Adios” es steidzu atpakaļ pie medūzas upura un vedu to uz medpunktu.

Bet šie tādi pat kā mans nupat uzrunātais „bartenders”.

„Aaa Medusa…”

„Pšss, pšss” – tiek uzpūsts etiķis, piespiesta marles strēle un pēc 10sek – esi sadakterēts! Vsjo – Basta y Adios!

Sēžam uz beņķīša un smejamies – gan jau, ka Meduzas kodiens Vidusjūrā ir tas pats, kas bites vai lapsenes kodiens Latvijā – iespēja, ka iedzels kāds no šiem „žeļejnezvēriem” varētu būt, ka ir 1:30 – un redz Katrīnai ir paveicies, par ko jūtos krietni apbižots! Nu kāpēc ne es!? Tādi piedzīvojumi man kā avantūristam piestāvtu krietni vairāk… :DDD

Drīz vien etiķis krietni noņem sūrstošo sāpi, bet roka paliek jūtīga vēl ilgi, un arī atmiņas rētas paskatā paliks uz visu mūžu… Un nu zinām, ka šajā pusē pacelts dzeltenais karogs liecina par Medūzām pludmales tuvumā.

Nolemjam sāpi un pārdzīvojumu remdēt ar lētiem 30centru aliņiem un bezmērķīgi nesteidzīgu klīšanu pa netūristu klusajiem rajoniņiem. Klusas, mazas ieliņas, košu vešiņu virtenes virs galvām, Katalonijas karogi pār balkonmalām, skvēriņi, zaļas oāzes. Mazas bodītes, soliņi, klusi atbalsota čaloņa saules ēnā.. Viss pa īstam.

Vecpilsētas mazieliņas aizrauj ar savu neskarto šarmu, mazliet bohēmiski māksliniecisko elpu. Jo vairāk klīstam pa to – jo vairāk tā paņem sevī..

Vakarā nolemjam doties uz „dīvānceļotāju” (couchsurfing.org) iknedēļas sanākšanu. Kādu mazu šķērsielu labirintos, pašā dziļākajā kaktā – mazs krodziņš, kurš jau mirdz no dažādu tautu smaidiem. Vienmēr interesanti stāsti, dažādi cilvēki. Satiekam, dažādus eiropiešus, arī čali no Taizemes, kāds cits puisis no Čīles stāsta, ka braucis ar draugiem ceļojumā uz Barselonu, un tā viņam tik ļoti iepatikusies, ka viņš zvanījis šefam un teicis, ka darbā nebūšot – jo paliekot tepat. Kāds cits Kolumbietis iejuties te jau 2 gadus. Kāda jauna Vāciete stāsta, ka Barselonā viņa jau ir 7. reizi – un kādu reiz viņa arī šeit noteikti apmetīsies uz dzīvi..

Jā – šī pasaule noteikti paņem – paņem tik ļoti, ka grūti izrauties – bet vai vispār, kāds, kurš ir šīs spāņu pērles pārņemts, mēģina no tās valdzinošajām skavām izrauties?! Diez vai…

Tā mēs plūstos alus upēm dalāmies ar pasaules stāstiem, pieredzi un ceļojuma iespaidiem – un paliekam vieni no pēdējiem, kuri pamet krogu…

4.09. 7.Diena

Rīta plaksti smagi veras, pūkains skats vēl uz dzīvi un lieli kultūras plāni šai dienai.

Duša modina, un nemanot jau slīdam pa ielu galveno apskates punktu virzienā.

Pirmajā iegriežamies slavenajā Barselonas tirgū. Lieli, melni metāla vārti uz viena kvartāla iekšpagalmu turpat Ramblas sānā. Zem gadsimta veca jumta rosība un kņada, smaržas burvība un garšu kārpiņu kairinājuma pārbagātība… Smuki izkārtoti dažnedažādi augļi ar kartona plāksnītēm teic – „No Tocar!” (Neaiztikt). Cenu milzu svārstībās, izvēles raibumā jaucas ar blakusstenda jūras mošķu radībām ledus galdā. Kolorīta kundzīte aktīvi žestikulē un stāsta par „milzu garneles šī rīta pēdējo cīņu ar zvejnieku”. Ņem to – līdzās iepērc garšvielu krājumus, sveramas no maisa, vai elegantās kārbiņās, turpat tālāk labs spāņu vīns, un svaigi cepta maize.. Viss vienuviet.

Smaržu kokteilī jaucas jūras valdzinājums ar nedaudz asu garšvielu saišķi, turpat līdzās pie koka sijas atsietu, atsvaidzināts ar 5 gadu Katalonijas Savignion un svaigiem persikiem. Bagātība ir sajūtās. Smarža ir pasaulīga…

Ari viens no pilsētas slavenākajiem un labākajiem restorāniem atrodas pašā tirgus centrā, eju alejās, allaž ļaužu burzmas iekauts. Šoreiz tam pat tuvumā netiekam, bet noskatām vakariņām kādu citu, tirgus paelju ēstuvi…

Iepirkuši augļus, čāpojam baudīt kultūru.

Gaudi

Gan (šķībā māja), gan Sagrada Familia ir kas īpašs. To IR jāredz savām acīm. Brutāli, skarbā akmens kaluma skulptūras ar izkopti skaidru torņu eleganci skaidri kontrastē ar vīnogām, augļu groziem un putniem zem ceļamkrānu stāviem. Bet uz skaidri zilo debess fona Gaudi ir uzzīmējis fascinējošu mākslas darbu, kurš vienaldzīgu nespēj atstāt. Nez vai bez būvdarbu sētas, stalažām tā būtu tā pati SagradaFamilia, kura tā arī nekad netiks pabeigta un vienmēr paliks noslēpumā tīta…

Nolemjam uz Gaudi parku arī doties ar kājām, pa mazajiem rajoniņiem un ieliņām. Kādā mazbodītē iepērkam dievīgu persiku sulu (70%) un kādu 98centu vērtu „Trakā āža” dziru – Jarra Alegre (sp. Jautrā Krūka) ar 5% alk. Tā nu Jarra ir mūsu gids turpmākajā pilsētas iepazīšanā. Draņķis jau baigs – bet jo vairāk to dzeram, jo labāk tas šodien garšo – dīvaini…

Līdz parkam ar kājām krietns gājiens. Diena jau iesilusi līdz +25C, zilajās debesīs spīd dzeltena persika saule, un līkumojot uz parka pusi mēs maldamies rajoniņu un pagalmu labirintos. Katrīnai tikmēr iemācu slaveno „kukaračas” dziesmiņu spāņu valodā, un kādu jautru frāzi, ko skandinām līdz pat virsotnei – „Quiero solo coca, pero tengo solo Jarra Alegre!”

Klīzdami zaļu skvēru un klusu šķērsielu labirintos stāvs eskalators mūs paceļ parka kalna virsotnē.

No vīteņkāpņu piramīdas augšas paveras dievīgs skats pār visu pilsētu. Ne augstu debesskrāpju, ne modernu „monstruēku”. Jūras līcis, ieplakā iegūlusi pilsēta un „Sagrada Familia” torņi pār to. Skaisti.

Plašajā Gaudi parkā smilšu taku kilometri līkločiem vijas pakalna nogāzēs starp kaktusu audzēm un olīvkoku lapenēm. Uz brīdi siltā vēja klusumu pārtrauc mūzika – ne no šīs pasaules… Mēs apsēžamies līdzas HangDrum muzikantam un uz mirkli pazūdam dvēselisku skaņu vibrācijās. Tieši tik dīvaini dziļš ir šis skanējums, cik nesaprasti interesants ir šī parka radītāja rokraksts – tie saplūst, it kā Gaudi pats to būtu sacerējis un spēlētu to katram savam ciemiņam…

Un ciemiņu ir gana.

Gan tūristi, gan vietējie sestdienas pastaigās…

Pie šķībo kolonu zāles, „mozaikas ķirzakas”, ļaužu bari jau kļūst nospiedoši. Foto zibšņi, „uhh” un „ahh” seju vaibsti un kāds pārsteidzoši briesmīgs uz tūristu naudu orientēts mākslīgu indiešu mūziķu duets ar daudzskanīgo nosaukumu – uzspēlēarmumskopā&nofotografējiespiemiņaiuniemetnaudiņascepurē!

Šis nu mums ir par traku!

Pametam „turisticēto” vidi ar virzību uz pludmali.

Šoreiz iztiekam bez medūzu kodumiem, lai gan uz tiem šoreiz patiešām cerējām un gaidījām, un vēlā pievakarē atvadāmies no Vidusjūras līdz citai reizei, lai noteikti atgrieztos. Alus, sangrija, Jarra Alegre, garā pastaiga, un pelde jūrā ir manāmi sagurdinājusi. Pilnai laimei pietrūkst vien jūras velšu Paelja vakariņās. Diemžēl tirgū iepriekš nolūkotais restorāniņš jau ir ciet. Arī citi vēlajā stundā veras ciet, vai jau savu dienu ir noslēguši. Uzmeklējam kādā senas pils cietokšņa vai baznīca sētā atvērtu restorānu un pavakariņojam.

Kausēts garšaugu siers un laša-sparģeļu rullīši ir tieši tas, kas nepieciešams.

Garā diena nu var noslēgties, jo rīt jāturpina ceļš uz Franciju.

5.09. 8.Diena

Mostamies lēnā spāņu nesteigtībā, bet laicīgi, jo pirms pamest pilsētu vēl vēlamies apmeklēt vietējo „latgalīti”. Saimnieces vīrs mums izstāsta un atzīmē metro stacijas, kā aizkļūt līdz tam un tālāk no tās, kā pamest pilsētu. Ok. Gracias.

Lecam laukā San Anders stacijā un dodamies uz tirdziņu.

Teritorijas platībā tikpat liels cik tā „brālis” Rīgā, bet krietni vien interesantāks un bagātāks. Gan drēbes, jaunas un „humpalas”, gan loriņi un krāmi no māju krājumiem. Antikvāras skaistumlietas, dizaina un interjera pērles! Kas tik tur nav! Nospriežam, ka jābrauc ar busu pakaļ mēbelēm un citām „vinage” lietiņām..

Tiešām bagāts tirdziņš un par smieklīgām cenām!

Katrīna šeit iepērk skaistu kleitu, brunčus un somu.

Krājumiem vēl iepērkam augļus, avokado, laimus un ūdeni un dodamies ar metro uz Bulgāru kunga ieteikto stopēšanas vietu.

Vietai nav ne vainas, arī satiksme ir laba.

Pēc teju stundas gaidīšanas ceļmalā pietur kāds melnīgsnējs jauneklis un piedāvā aizvest mūs tepat uz tuvējo benzīntanku, kur stopēšoties labāk. Tikmēr Katrīnai kāds riteņbraucējs stāsta par tuvējo vilciena staciju no kuras viegli nokļūt mūsu izvēlētajā galamērķī – Manresa. Uzpildes stacijā uzreiz nojaušam, ka „nebūs te laime” un dodamies meklēt norādīto vilcienu.

Pie gājēju tiltiņa gaidot liftu, atveras durvis un tajās parādās kāds jauns čalis ar mugursomu. Uzreiz atpazīstam savējos un uzrunājam.

„Esmu no Polijas”, stāsta ceļotājs, „dodos atpakaļ uz mājām!”

„Mēs gan vēl dodamies virzienā uz Franciju,” pārliecinoši stāstam, uz ko puisis rauc seju un jautā – „Kādēļ tad stopējat uz pretējo pusi?”

Visi trīs metam somas uz zemes un četrāpus krītam virsū kartei.

„Mēs esam te!” – bakstot ar pirkstu maģistrāļu krustpunktos ‘’Jureks” norāda, „bet jūsu ceļš ir šis te!”

Esam manāmi šokēti un pārsteigti!

Vai tiešām dzīvokļa saimnieces vīrs nesaprata vai mēs pārpratām viņa dotos norādījumus?!

Lai nu kā – lemts liktenīgi nomaldīties mums nebija. Zīmīgi vai nejauši satikts poļu ceļotājs, mums apskaidro īsto ceļu, atdāvina mums karti, metro biļeti un novēlot viens otram bagātīgu ceļa turpinājumu šķiramies.

Iekļūstot stacijas teritorijā pa „melno ieeju” gaidām savu čukčukbāni, kad no tālienes iznirst pāris ar vieglām mugursomām un uzriez mūs uzrunā.

„Jūs arī stopējat?” puisis ir tiešs.

„Vispār, jā!” – apstiprinu, „bet te neveicās, tāpēc ar vilcienu izbrauksim ārpus pilsētas!”

Arī precētajam pārim – runīgajam puisim no Čīles un klusajai Krievu meitenei Natašai iepriekšējā vakarā ar stopiem nav izdevies izkļūt laukā no Barselonas. Nakti viņi gribējuši pavadīt pludmalē, bet kāds kungs viņiem „tāpat vien” uzsaucis viesnīcu. Arī pusdieno viņi „pie krišņām”, kas ir viņu draugi un atbalsts. Patīkami un jautri tērzējam līdz pie perona pirmais pieripo mūsu jauno draugu vilciens. Šķiramies un novēlam veiksmi turpmākā ceļā.

Arī mūsu vilciens drīz ir klāt.

Līdz Manresa pilsētai ceļa pavadām 50min. Katrīna saldi snauž, bet es tērzēju ar kādu dīvainu kundzīti. „Ar jums viss būs labi!” – jau šķiroties viņa man klusi nosaka.

Pa zaķi pievarēts atkal krietns ceļa gabals.

Stacijā uzrunāju kādu kungu, kurš skaidri izstāsta, kā nokļūt līdz mūsu vēlamajam ceļam, kur varam stopēt. Skaidri redzams, ka reiz arī šis vīrs ir ceļojis šādā vīzē. Prieks allaž satikt tādus cilvēkus.

Ar somām plecos šķērsojam visu pilsētu un aptuveni pēc 2-3km gājiena, iepretim „Guardia Civil” (policija) ēkai, metam krustojumā somas nost un ceļam zīmi – Igualada, ko vēlāk mainām uz LLeida, jo kāds afrikāņu izcelsmes šoferis stājas malā tikai, lai izskaidrotu, ka pa šo ceļu uz mūsu izvēlēto pilsētu nevarot nokļūt.

Lai uzlabotu omu sev un garāmbraucošajiem autovadītājiem sāku žonglēt ar persikiem – iespējams, ka tas palīdz un pēc mirkļa jau dodamies prom no pilsētas.

Ap gadiem 40, runīgs vīrs stāsta par valsts aizliegumu ņemt stopētājus, par to kā pats agrāk ceļojis ar stopiem un par skaistām vietām Spānijā, ko apmeklēt mūsu ceļā. Arī par valodas īpatnībām – tā piemēram LLeida – kataloniešu valodā izrunā – kā „Džeida”, bet spāņu – kā „Lerida”. Dīvaini…

Kopīgais ceļš paiet ātri un šķiramies pie Tarrega pilsētas.

Kārtējais klusais benzīntanks, kurā pat retā dzīvība – kāds padzīvojis spāņu pāris, no mums bēg pa gabalu – pat neuzklausot jautājumu. Spānijas likums paredz bargus sodus tiem autovadītājiem, kuri uzņem savā mašīnā stopētājus. It sevišķi cilvēki gados – ir krietni iebiedēti ar kriminālo un bīstamo lielceļu laupītāju slavu kā dēļ, šāda veida ceļošana šeit nav populāra un ir grūta.

Nenokaram degunu un pacietīgi klīzdami gaidām „savu” auto…

Iepiknikojam vakariņām – avokado maize, ar laimu un Dženovā pirktajām sēnītēm olīveļļā. Otrpusceļa pa dzelteno zāli skraida desmit zaķu.

Benzīntankā līdzās cepumiem un saldējumiem tirgo arī pornofilmas, bet Katrīna dodoties šopingtūrē – iepērk tikai Lambrusco. :DDD

Dzeram to ceļmalā īkšķojot, kad pēkšņi bremzē auto un pamanām tajā sēdošu „svēto tēvu”. „Dieviņš visu redz!”, smejos un, velkot laiku, uzrunāju šoferi, kamēr Katrina noslēpj „vella dziru”.

„Es parasti ceļamalas stopētājus neņemu, bet jūs izskatījāties ļoti labestīgi!”, jau kopīgi mērojot ceļu man spāņu mēlē stāsta mācītājs.

Ar dažiem kompromitējošiem jautājumiem no sērijas – „bet es taču esmu mācītājs, man ir jāzina!” Garās un interesantās sarunās aizrit kopīgs ceļš.

Noskaidrojis arī par mūsu plāniem naktsmājām, vēlā krēslā šķiramies pāris kilometrus no Lleidas pilsētas. „Te apkārt ir daudz pļavu un lauku, kur jums uzcelt savu telti!” – uz atvadām teic dieva kalps, soloties par mums vakarā aizlūgt.

Gracias Padre!

Vēl pirms saule pavisam norietējusi, cenšamies sarunāt kādu ceļabiedru, bet nesekmīgi. Drīz vien dodos meklēt vietu kur celt mūsu „namu”.

Izbradājis pļavas atrodu kādu jauku nostūri tikko pļautā mauriņā tālā pļavas stūrī. Skaista un klusa vietiņa. Salasījis ābolus atgriežos „bāzē” ar jaunumiem un cienastu. „Iešu vēl pablandīties” – es nosaku un dodos pretējā virzienā.

Pārdesmit metru nostāk plašs stāvlaukums un ceļš uz kādu privātmāju. Tam pārlecis pāri es teju apstulbstu! Košzaļi zemi koku krūmi ar sarkanīgi dzelteniem persiku augļiem! Plaša 4 aleju audze. Visa zeme kā ar kastaņiem, bagātīgā Latvijas rudenī sabirusi. Sulīgi mīkstiem. Smaržo pēc medus. Es piebāžu pilnas kabatas un ņemu rokās cik varu.

Jau uzbūris ainiņu dzirdu smukā meitieša prieka spiedzienu!

Tuvojies slēpju savu atradumu – „Kuru roku gribi?”

Pārliecināta par jauniem ābolu krājumiem Katrīna garlaikota izvēlas – un spiedzienā no pārsteiguma ķer visus persikus un kož ilgi gaidītā, sulīgā baudījuma auglī.

Nolemjam rīt, jauno dienu sākt ar „ražas novākšanu”.

Zem miljonu zvaigžņu segas uzceļam savu dzelteno telts māju un nirstam persiku lauku sapņu jūrā…

6.09. 9.Diena

Ceļamies agrāk kā ierasts. Zaļā pļava vēl zem baltas miglas deķa.

Pa rasas zāli čāpojam uz ceļa pusi. Gaiss ir svaigs, vēss, bet ne auksts.

Pie persiku dārza nekavējoties nometam nomalē somas, atritinām lielu zaļu „miskastes maisu” un dodamies „medībās”.

„Šitos, kas pa zemi takš neviens nelasa!” – sevi attaisnojam – „jālasa mums, citādi aizies bojā tāds labums!” Vien zem – 3, 4 kokiem aplasām zemē nokritušos „dienvidu ābolus”, Katrīna gan cenšas uzlasīt vēl un vēl.. Es smejos – „KO Tu ar viņiem darīsi?!”

„Kā ko!?”- neizpratnē par jocīgo jautājumu ir mana sieviete – „ēdīšu!”

Hmm… nez cik dienā persikus var viens cilvēks apēst?! Mums maisā vismaz – 7-10kg…

Starojoši par „dabas velšu dāvanu” mēs strauji liekam lielajam augļu maisam sarauties… Brokastīs kafejnīcā iepirkta kafija, avokado, laims un, protams, persiki arī desertā.

Kad pēc laiska dienas sākuma atsākam „medīt” auto, laiku kavējam jau ar persiku atrakcijām. Vismaz mēs zinām kādas ir blakusparādības „pārmērīgai persiku lietošanai”! :DDD Jautrība ir augstākajā līmenī. Gan persiku zagļa iesprostošana krātiņā, gan „metiens pār gurnu”, gan žonglēšana ar augļiem un futbols ar tiem… Arī joga un meditācijā persiku virsvadībā. Smejamies. Un nosolos ar bildēm Katrīnai turpmāk atgādināt par tāadu izšķērdību! :DDD

Arī doma par to, ka „būtu jābrauc tālāk”, mūs neuztrauc..

Tikai ap pusdienas laiku saprotam, ka sen neesam ne ar vienu auto braukuši.. Un vajadzētu gan tā kā… Bet šeit to tomēr ir par maz vai visi no vietējā ciema, tāpēc nolemjam doties uz pilsētas pusi – laimi meklēt.

Persiku maiss jau sarucis uz pusi un izmisīgi jau sākam vērties pa ceļa malām…

Līdz pilsētai vismaz 4km ejami, un tālumā pie horizonta augsta kalna virsotnē pamanām cietoksni, vai baznīcu – „haha – reku līdz tai mums jāiet!” (šis ir no tiem skarbajiem jokiem – kuri neparedzēti mēdz piepildīties)

Ceļš, pa kuru ejam, ir krietni blīvas satiksmes noslogots pa joslai katrā virzienā. Drīz pie kādas privātmājas pamanām zaļo vīnogu stādus. Dievīgi saldas, daudz. Pilnām mutēm, milzu ķekariem raujam un ēdam. Mmm.. Vien pēc pārdesmit metriem, ceļa otrā pusē es pamanu kaut kādus augļu kokus – dodos pārbaudīt! Aaaa Nektarīni!!

Bet man pilnas rokas ar vīnogu ķekariem! Ko darīt?!

Skarba izvēle… Eh.. metu vīnogas prom un vācu sulīgos augļus.

Tiklīdz atgriežos pie Katrīnas pārsteigs skatos, ka viņa tukšām rokām stāv un jau gaida ciemakukuli no „otra krasta”„Kur vīnogas liki?!”„Aizmetu!” – eh.. šītā izšķērdība… :DD

Bet citādi jau mēs tiešām šo 3 stundu ceļa posmu nebūtu pieveikuši, jo priekšā vēl nākās ēst Kazenes, Vīģes, labi, ka valrieksti gan vēl bija negatavi. Un noslēdzām to ar saldējumu McDonaldā! :DDD

Saēdušies spāņu lauku labumus, ripojam uz dzelzceļa stacijas pusi.

Pie informācijas kundzes noskaidrojam visu par to kā, cikos un kurp mums jādodas. Vien žēl, ka somu glabātuve ir ciet. Terorisma draudu un drošības dēļ – tās lielākajās pilsētās vairs nedarbojas. Sataisījuši „visbēdīgāko un nomocītāko ceļotāju” sejas kādas kundze jebkad ir redzējusi jautājam, vai nav kāda iespēja kaut kur citur somas noglabāt – jo vēlamies nedaudz atpūsties un iziet pastaigā pa vecpilsētu. „Varat somas līdz jūsu vilcienam atstāt manā mašīnā!” – sieviete, pārsteidzoši piedāvā. Mēs piekrītam un dodamies divu stundu klejojumā pa pilsētu.

Vecpilsēta ir tukša, reti vientuļi garāmgājēji. Pilsētas laukumā lauku tirdziņš. Jauna sieviete, ugunīgi rudiem matiem un tikpat rudām acīm mūs uzrunā un piedāvā nogaršot aitu sieru. Nopērkam to.

Kādā no šķērsielām pamanām to cietoksni, kurš reiz mums likās neaizsniedzami tālu. Nu tas ir tepat – līdzās. Ja reiz esam tik tuvu – tad rāpjamies vien augšā. 30 metri ar eskalatoru, tad 10 eiro centi liftā un esam jau pils teritorijā. Veca, bet skaisti atjaunota viduslaiku pils. Augstākajā pils pakalnā. No tas skats pār visu ieleju.

Gaišie akmeņu bloki saule ir sakarsuši un nežēlīgi cepina. Vismaz +38C.. Uz zilo debess fona pils tornis mirdz. Plašais iekšpagalms ar krūmiem, zaļiem košumaugiem ar retajiem saules stariem no zilajam debesīm izskatās kā krāšņā pasakā, bet iekšā gan neejam, jo vairs ne laiks, ne līdzekļi neatļauj.

Izmetuši līkumu pa pils perimetru, lēnā solī atgriežamies stacijā. Suvenīrs no Rīgas par piemiņu mūsu mantu glabātājai un lecam vilcienā, lai turpinātu ceļu. Līdz Tardienta ciemam jābrauc stunda ātrgaitas vilcienā. Stacijā, izkāpjam vienīgie…

Nelielā, lauku stacijiņas ēka. Lai gan zolīda un tīra, bet pagalam klusa… Nemanām nevienu pašu dzīvu dvēseli. Vien aiz lodziņa pie biļešu kases, kāds ūsains, maza auguma onka uzsāk ar mums sarunu.

Jautājam vai šajā vietā ir kādi – „dostoremačatelnosti” ko aplūkot? Uz ko vīriņš rausta plecus, un stāsta, ka nekā jau te nav – „pavisam mazs miests!” – „Tur tālāk ir gan parks un baseini!” – nu, re – mums ari vairāk neko nevajag!

Sarunāju paglabāt mūsu smagās somas viņa ofisā un precizējuši virzienu – dodamies iepazīt pilsētu.

Tiklīdz paveram stacijas koka durvis, nokļūstam kā vecā vesterna filmā, kur tukšajās, smilšainajās ielās vējš dzenā kaktusu bumbas un saule no dzidrajām debesīm karsē kā tuksneša tveicē… Klusās šķērsielās, nemana nevienu cilvēku. Dažs, rets restorāniņš, ar roku rakstītu šķību-greizu ēdienkarti (mums kā viesmīlības industrijas pārstāvjiem šī īpaši iepatikās), pie mājas piesliets divritenis, hostelis bez dzīvības pazīmēm, kādā baltā, noskrandušā namā…

Ceļa krustojums. Izskatās svarīgs. Pilsētas zīme, karte, vēstures momentu atzīmes…

Es apguļos uz karstā asfalta pašā krustojuma vidū – nekas manu mieru neapdraud… Pat klaiņojošus suņus nemana.. Mēs kā „divi Palles vieni paši Pasaulē”.

No kāda stūra iznirst kāds pāris – jautāju – „uz kuru pusi ir parks?!”

„Tepat pa labi” – puisis norāda.

„Ok, gracias! Bet kur ir centrs?” – es cenšos precizēt.

„Kā?!” – jaunieši ir pārsteigti – „te!” – pārsteigti tie iepleš rokas norādot visapkārt uz kluso laukumu…

„Ja šeit tik „dzīvīgas” ir pirmdienas – kas notiek svētdienās?!” retoriski bez atbildes jautāju.

Varbūt tomēr visi cilvēki ir parkā un baseinos – par kuriem mums stacijas dispečers stāstīja.

Dodamies iepētīt.

200 metru garumā, zem dižskābāržu lapotnēm aleja ar soliņiem… Tik vien. Rets, vecs kungs ikdienas pastaigā, kāds bērns.

Kādā brīdī pamanu lielu sarkano plūmju koku. Lecu, uz apmales un salasījis pilnas saujas saēdam saldos kauliņaugļus.

Pēc pārdesmit metriem tālāk nedaudz nost no flīžu takas pamanu milzu zilo vīnogu ķekarus – kā tarzāns lecu tiem „mazdārziņā” pakaļ. Bet te nu bija – tam apkārt spieto desmitiem lapseņu. Bet kārdinājums ir liels. Nespēju atturēt. Atrodu citu ap kuru spieto par pāris negantniecēm mazāk. „Ļohkim dvižhenijem ruki” ar nazīti nošņācu lapsenēm gar degunu, paķeru smago ķekaru un metos prom, ko kājas nes…

Lunkanums un izveicība šoreiz manu ādu glābj, bez manāmiem ievainojumiem kaujā! :)))

Vīnogas ir balva – dievīgi saldas un gardas.

Alejā vēja stari un saules šalts sēž uz soliņa malas un netraucēti novēro garām klīdēju stāvus. Pēkšņi mēs sadzirdam netālus spiedzienus un ūdens šļakstus. Aiz augstas metāla sētas dzirdami smiekli plunčāšanās. „Tur laikam ir baseins, par kuru mums stacijas dispečeris stāstīja!” – mēs atceramies. Skumjām sejām, jo peldkostīmi atstāti stacijas somās, tveicīgajā dienā, noveramies vien uz „Ēdenes dārzu” caur stiepļu žogu un nogriežamies iekšā blakusesošajā parkā.

Aiz betona krūmu sētas, košzaļa angļu mauriņa zālīte. Soliņi, galdiņi, akmens grili piknikam, laukumi un plači bērnu rotaļām, košumkoki un krūmi… Un neviena cita cilvēka. Atkal mēs divi vien…

Metamies zālītē un stundu vārtāmies laiskā laika zudumā…

Stacijā atgriežamies laicīgi. Mantu sargs no mums saņem Rīgas suvenīru un sirsnīgi atsveicinājušies lecam uz perona gaidīt savu vilcienu. „Izskatās, it kā visa pilsēta būtu atnākusi uz staciju!” – iesmejam, jo tik daudz cilvēku mēs visā pilsētas iepazīšanas tūrē nemanījām!

Šie gan gaida citu vilcienu – un to mūsu „stacijas draugs” mums ar zīmēm arī norāda – „Šis nav jūsu vilciens!”, bet pēc mirkļa jau – „Šis nu gan ir riktīgais” – „Gracias y Adios!” – saucam un mājam, un lecam vienā no vagoniem.

Vien 20 minūšu ātrgaitas brauciens līdz Huesca pilsētai.

Katrīna jau ir sazinājusies ar Franču draugiem un ieminējusies, ka iespējams šodien mēs būsim pie viņiem. Bet, jo mēs tālāk braucam un esam tuvāk Po pilsētai, jo vairāk saprotam, ka šodien to vairs neiespēsim.. Arī tālāk no Huesca pilsētas līdz Jaca vienīgā iespēja rodama ar autobusu pēc pusotras stundas gaidīšanas… Un ir jau 8 vakarā…

Laiks atļauj aizklīst pilsētā, pēc alus, siera un nedaudz pazvilnēt pie strūklakas pilsētas laukumā.

Kad raušamies autobusā, saule jau slīd aiz horizonta un mēs baudot oranžo rieta gaismu, busa pēdējā rindā, dzeram alu, iekožam vieglas vakariņas un tērzējam par „gastronomiskajām izvirtībām” pasaulē.

Kad pēc 1.5h lielais autobuss stājas galastacijā – pilsētā valda tumsa. Pilsētas centrs ir kluss un mēs metam somas mugurā un dodamies meklēt kādu nostāku vietu, kur celt naktsmājas.

Lēni čāpojam ceļazīmes „Francia” norādītā virzienā. Pēc 2.5km gājiena esam pametuši centru un sākam spīdināt lukturīšus naksnīgajās pļavās. Kādā nelielā takā griežamies nost un uz arta, nelīdzena lauka nolemjam celt savu mitekli.

Šī ir skaista nakts.

Un mēs nesteidzam iemigt mūsu pēdējā spāņu sapnī. Debesjumā meklējam zvaigznāju rakstus, peldam pa to tālu Piena Ceļā un krītošu zvaigžņu lietus ēnā, nakts melnumā ar savām klusajām sarunām nomainām putnu dziesmas…

7.09. 10.Diena

Liela pilsēta. Svētki. Krāšņs gājiens. Tuvojas orķestris. Mēs stāvam ar baloniem rokās un kā bērni priekā, vērojam parādi. Tur no tālienes tuvojas bundzinieku kavalērija – „buum, babaam..” Ar katru savu soli tie nāk mums tuvāk. Tie nāk tieši pie mums. „Babbaam” – te pēkšņi spalgu rīboņu pārtrauc „šķīvju” šķindoņa..

Es pamostos.

Pa telts jumtu lēkā retas lietus lāses. Tālumā sadzirdu pērkona rīboņu. Tas nav sapnis! „Katrina, celies!” – es modinu saldi snaudošo skaistuli, „nāk negaiss, mums jāceļas!”

Piena ceļa taku neticami ātri ir nomainījusi dubļaina mākoņu upe. Teju melni zili tie mutuļiem gāžas pār Pireneju kalnu grēdu. Zibeņo. Pilina draudīgi lielas lietus lāses. Steidzīgi klusēdami, mēs rekordātrumā nojaucam telti, savācam mantiņas un uzvilkuši lietusplēves, 5 minūtes pēc pamošanās dodamies meklēt kādu pažobeli.

Tiklīdz speram soli uz asfaltētās lielceļa takas lietus pieņem spēkā. Zibens sper turpat līdzās, pērkons ducina virs kalnu galvām. Tumšs, nomācies. Garām trauc auto. Jaucot slapjo ceļa sagumu ar lietus miglu.. Līkumu serpentīns, caur zema „kanjona” aleju. Sāk līt stiprāk. Nekur nemana vietu, kur paslēpties, nekur nemana nevienu gaišu debess malu.

Slapji. Vējš dzenā lietus lāses, bet ne mākoņus.

Pēc 2 kilometru gājiena negaisā, pamanām kādu benzīntanku.

Tas ir slēgts, bet nojume labi pasargā un ļauj uz brīdi nogaidīt.

Visu negaisa „krējumu” esam dabūjuši uz savas ādas un drīz vien debesis skaidrojas un mēs dodamies pilsētā, lai atsāktu stopēšanas ceļu.

Kad atraduši kāroto vietu un ceļam kartona zīmi ar uzrakstu – France – pēc 5minūtēm pie mums pieripo auto ar druknu sievišķi pie stūres. Viņa braucot uz to pusi un līdz Confranc Estacion varot mūs aizvest – tas pie pašas Francijas robežas.

Braucam!

Tante stāsta par rajonu un vietām, un jautā, kur mūs labāk izsēdināt. Nu liela saprašana mums par šo apkārtni nav – tāpēc uzticamies viņas ieskatiem un šķiramies pāris māju ciemā, iepriekš norunātajā galamērķī.

Bez dzelzceļa stacijas – kura esot lielāka par Titāniku, un slēgtu Tūrisma Informācijas centru – te nekā arī vairs nav. Arī auto nav. Nekā nav.

Izskatās, ka šis ir no tiem miestiem, kurš atdzīvojas līdz ar pirmo sniegu.

Kādu brīdi cerībā panīkuši, nolemjam iet atpakaļ, līdz lielceļam.

Satiekam divas japāņu meitenes un divus čaļus, kuri mēro Santjago svētceļotāju ceļa posmu.

Tiem šeit gar ceļmalu iekārtota taka. Santjago ceļš – ir viens no slavenākajām svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Pa visu Eiropu, tas kā smalks zirnekļu tīkls, vairāku tūkstošu kilometru kopgarumā caurauž to, turpinoties Francijā un daļā Itālijas. Svētceļnieku mērķis jau no seniem laikiem ir Santjago de Compostela baznīca Spānijas ziemeļrietumos. Nu šo maršrutu tā skaisto ainavu un neskartās dabas dēļ ir iecienījuši miljoniem tūristu no visas pasaules, kuru labsajūtai ir pat iekārtotas bezmaksas naktsmītnes kalnu ciemos.

Pēc 2 kilometru čāpojiena pa svētceļnieku taku nopērkam kafiju un cepumus kādā benzīntankā.

Nolemjam mēģināt veiksmi.

Pēc 20 minūšu gaidīšanas strauji ceļmalā bremzē kāds auto. Es skrienu klāt.

„Bonjur, madam!” – sveicinu šoferi, „vai dodaties uz Franciju?”

„It kā, jā!” skan nedroša atbilde.

„Vai mēs varētu doties ar jums kopā?!” – jautāju jaunkundzei.

„Nuu, nezinu. Man bail!” – mani pārsteidz sieviete.

Es māju ar roku franču valodas speciālistei no Latvijas un tālākās sarunas risinās „Konstances” dzimtajā mēlē.

„Es tikai ceru, ka jūs neesat bandīti” – bailīgi un tieši paziņo šoferīte brīdī, kad jau esam uzņemti viņas auto.

„Nebaidieties, mēs ceļojam no Latvijas ar stopiem” – pastāstām savai ceļabiedrei viņu nomierinot.

Un tomēr mazliet dīvaini – ja reiz cilvēkam tik ļoti bail, tad kāpēc jāstājas malā, lai uzņemtu svešus ceļabiedrus. Vēlāk izvirzām teoriju, ka iespējams jaunkundze ieziet kādu psihoterapijas kursu, kura laikā ir jāpārvar savas bailes. :)))

Sarunas sākumā virzas lēnām un piesardzīgi, vien ar laiku francūziete iemācas mums uzticēties un stāsta, par savu braucienu pie draudzenes uz Spāniju un par dažādām skaistā, mūsu kopīgā ceļa kalnu „pērlēm”.

Šķiramies pēc teju 2h kopīga brauciena šķērsojot robežu un Pireneju kalnu masīvu.

Esam Francijā. Pau pilsētā, kuru pareizi izrunāt tā arī neiemācījāmies..

Uzreiz ceļmalā ceļam īkšķi un gaidām auto, lai dotos pie ilgi gaidītā galamērķa Francijā Fillipes un Martinas.

Kāds fanču čalis mūs ieved pat Espoy ciemā, kur pie baznīciņas šķiramies un sazvanāmies ar Katrīnas ģimenes draugiem.

Tas pozitīvisms, kas staro no šīs ģimenes nav vārdos aprakstāms!

Īsts fanču kungs ap 50, retiem iesirmiem matiem, gludu galvasvidu un ovālām brillītēm uz acīm – teju katru savu teikumu sāk ar smaidu vai dzidriem smiekliem. Viņa kundze Martina – neliela auguma, drukna, mīļa sieviņa mūs sveicina skaidrā latviešu valodā! Ierādījuši mūsu istabu saimnieki ļauj mums atpūsties un paši atgriežas dienas darbos.

Atsvaidzinoša duša un ļaujamies baseina veldzējošajam baudījumam – saules un skaista kaķa, Clarnette, skatienu ielenkti.

Pēcpusdienā lecam uz „dzelzs rumakiem” un minam pedāļus ciema iepazīšanas virzienā. Starp privātmāju mazieliņām, garām kukurūzu laukiem tālu netiekam, kad pēkšņi sajūtam smagu lietus lāšu pieskārienu uz pleciem..

Sāk līt..

Atpakaļ negribas braukt. Steidzam meklēt kādu nojumi.

Pie Espoy ciema baznīcas durvīm nolemjam pārlaist kārtējo negaisu.

Zaļa vīteņaugu siena, koku lapotņu cauri lietussargi, krīta baltas namu sienas.

30 minūtes slēpjoties no lietusgāzes aizvadām skaisto bilžu fotosesijā. Kad lietus manāmi pierimst, lecam atkal uz riteņiem un caur pielijušo peļķu ielu minamies mazā franču miesta kaifojumā.

Kā no romantisma kino ainas. Košu, dzīvu krāsu baudījums. Sarkani ziedi, salātzaļas vītenes pie baltas nama sienas, saules dzeltenas kukurūzas pļavas un lietus peļķē dejojošas retas lietus lāses. Smaržo pēc laukiem, pēc lietus, pēc ziediem.

Sāk atkal līt. Tālumā ducina pērkons. Mums nezinot – esam jau „izsludināti meklēšanā” un Filippe ar auto ir devies mūs glābt no negaisa.

Mēs tikmēr slēpjamies zem koka pie kādas privātmājas. Riteņus atstājam uz ceļa un paši lecam pāri akmeņu sētai, kopā spiežamies pie koka, sildāmies un izbaudot lietu runājam par kaislībām un sajūtām…

Īsti Franču stilā. :))))

Atgriežamies mājās gan pašu spēkiem, tomē siltajā lietū nemaz nejūtamies nosaluši.

Ar vakariņas īsti Franču stilā. Mums piebiedrojas arī abu kopīgie bērni – Marina un Jean Batist ar draudzeni. Nav vien trešās meitas Celine. Siers, apetaizeri, gaļiņas un viskijs.. Garšīgā maltīte paiet jautros smieklos, jokos un sarunās par visu un neko. Jauki. Patīkams vakars.

Laicīgi dodamies pie miera, lai jau nākamā rīta agrumā sāktu garo ceļu mājup.

8.09. 11.Diena

Franču brokastis ar kruāsānu un kafiju, un Filips mūs aizved līdz tuvākajai uzbrauktuvei un maksas punktam uz autobāņa.

Sirsnīgs paldies par naktsmājām un viesmīlību, un atkal stāvam ar paceltu īkšķi garāmbraucošu auto priekšā!

Pēc 10 minūtēm pietur kāda zolīda, un pēc pirmā iespaida diezgan nopietna un stingra, jauna sieviete ar diviem bērnu krēsliņiem salonā.

Pārkārtojam to un lecam iekšā.

Kā jau agrāk pamanījām – pirmais iespaids mēdz būt ļoti mānīgs – arī šī sieviete izrādās ļoti jauka un patīkama sarunbiedrene.

Šķiramies pie Tarbes pilsētas un tieši tādā pat veidā un vietā, kā iepriekšējā ceļabiedrene – arī pēc teju 10minūtēm stājas auto ar jaunu meiteni pie stūres.

„Vai braucat uz Tulūzu?”Katrīna jautā

„Jā, jā – es braucu tālāk – leciet iekšā!” – aicina jaunkundze.

Jaunā sieviete ir ceļā no draudzenes kāzām. Un priecājas, ka var garo ceļu dalīt ar kādu sarunās. Runājam ļoti daudz – par franču un latviešu kāzām, par ēdieniem. Mums tiek pastāstīta kāda kartupeļu-siera ēdiena recepte, kuru nepacietībā degam pagatavot. Runājam arī par streiku pret Sarkozi un daudz ko citu. Šķiramies jau kā seni un patīkami draugi. Meitene mūs ielūdz pie sevis ciemos uz Parīzi – un mēs solāmies nākamvasar stopēt uz viņas pilsētu.

Kopā nobraukti vairāk kā 400 kilometri.

Pie Valence gaidām pavisam neilgi līdz uzrunājam kādu biznesmeni, kurš mūs aizved līdz Lyon.

Kad benzīntankā šķiramies jau līst lietus. Ceram nogaidīt. Kad nedaudz norimst, uzvelkam lietus jaukas un cenšamies sarunāt kādu auto – diezgan bezcerīgi… Atgriežamies „autogrila” veikalā un cerīgi veramies laukā pa logu līdz beigsies lietus..

Cerības zūd ar katru minūti, pusstundu, stundu.. Iela un autobānis jau pludo, un tajā stāv peļķēs noslāpuši auto… Cerības no šis vietas tikt tālāk sarūk ar vien vairāk.. Pēc 3 stundu cerību zaudētas gaidīšanas nolemjam ķerties „vērsim pie ragiem” vai teju katram auto pie bamperiem.

Visi auto, lai apbrauktu plūdus nu kā „īsceļu” izmanto pašu benzīntanku. Mēs nolemjam stāvēt tieši pie uzpildes automātiem un uzrunāt vai ar zīmēm jautāt katram auto, kuri nu kā zivis nārsta laikā viens aiz otra lēni ripo garām mums…

Ilgi negaidām un kāds „kambalas” paskata čalis mani sauc un stāsta, ka aizvedīšot mūs uz kādu labāku vietu…

Uh.. – „ved vienalga kur – ka tikai prom no šejienes!”

Izmirkuši, bet bezgala laimīgi lecam iekšā.

Lietus gāž kā no spaiņiem. Un mēs lēni ripojot braucam „uz labākiem auto medību laukiem”.

Pamanu mašīnas salona basketbola bumbu – „Tu spēlē basīti?” – jautāju.

„Jā, Villafranche komandā!” lielais vīrs atbild – „Biedrins, Tu saki? Nē, neesmu dzirdējis gan!” Man stāsta marokāņu izcelsmes basketbolists, kurš drīzumā dosies uz Brazīliju, lai strādātu savā sfērā – naftas ieguvēs.

Pēkšņi mašīna strauji bremze liela lietus ezera vidu. „Te būs tā vieta, par ko jums teicu!” – lepni saka milzis.

Šokēti abi ar Katrīnu saskatāmies, un veram auto durvis.

Lietus nav mitējies. Pludo visa iela, ceļš. Pūš auksts vējš. Un mēs stāvam garām joņojošu auto straumei pie autobāņa maksas punkta.

Mēs pat nemēģinām stādināt kādu auto. To jau zinām vairāk kā skaidri – tas ir pavisam bezcerīgi…

Un basketbolistos to jau nevarēja zināt – ja viņš nekad nav stopējis, tad viņam liekas loģiski, ka vietā kur tik daudz auto – atrast ceļabiedru noteikti būs viegli…

Diemžēl, uzticoties viņam esam iesprūduši. Bet nenokaram galvas un mēģinām rast citu risinājumu.

Noskaidrojam, kur ir autoosta vai vilciens, un dodamies tās meklējumos.

Teju katrs uzrunātas ceļu un virzienu stāsta citādāk – brīžiem liekas, ka tikai tāpēc, lai nebūtu jāsaka, ka nezina..

Klīstam starp lietus lāsēm un luksoforiem. Pēc aptuveni 3 kilometru gājiena, izlijuši nonākam nelielā, vecā telpā ar biļešu automātu, diviem beņķiem un vilcienu sarakstu… Mēģinām kaut ko saprast, un jautājam pēc palīdzības vietējiem. Izrādās, ka vilciens, kurš mums derētu, ir atcelts sakarā ir plašo streiku.. Vien pēc pusotras stundas mēs varam aizbraukt pārdesmit kilometrus tālāk, bet tas arī viss.. Kamēr apsveram savas iespējas un tuvojošās nakts plānu – stacijas durvīs parādās mūsu basketbolists – „Vai tad tā nebija laba vieta?!” viņš pārsteigts jautā. Izstāstu viņam mūsu stāstu un to risināt ķeras visi, kuri nejauši ieklīst stacijā. Atceltie reisi un vai ir vēl eksistējoši, viesnīcas un hosteļi, „zvans draugam” un uz „že1188”. Nolemjam braukt vismaz tos pārdesmit kilometrus un tad domāt, ko darīt tālāk.

Vilciens paredzēts 22.00 – bet nemanām ne cilvēkus, ne pavadoņus…

Kad tuvojas jau noliktais laiks sākam jau satraukties. Jo nekas neliecina, ka arī šis vilciens nav atcelts. Nekādu zīmju un norāžu.

Ārpus stacijas atrodam un uzrunājam kādu stacijas darbinieku, kurš saka, ka vilciena vietā būs autobuss.

Nu ok. Gaidām. Ilgi gaidām. Bet te vismaz neesam vienīgie.

Arī citi ir manāmi satraukušies par neziņu un neskaidrību.

Ar teju 30 minūšu kavēšanos pieturai tuvojas liels autobuss. Beidzot.

Ir iespēja nedaudz pasnaust un sasildīties.

Pēc 40minūtēm autobuss stājas tumšā autoostas parkā, koku ēnā Macon pilsētā.

Lietus ir nedaudz mitējies. Nolemjam doties meklēt kādu hosteli vai lēto viesnīcu.

Pilsētā tādu ir tikai 3(!!!) un lētākā no tām maksā 65Eu no personas. Saguruši nolemjam meklēt kādu pažobeli pāris naktsstundām…

Klīstam pa vēsturisko, pilsētas daļu, spriežam, ka, lai gan neesam šeit bijuši pa dienas gaismu – naktī tā izskatās ļoti valdzinoša..

Pēc pusstundas klaiņojuma uzejam kādu „jaunā projekta” tipa māju. Ar plašu, tīru vestibilu aizvējā. Klusi izritinām matracīšus, ieraušamies guļammaisā un nakts pirmajā stundā varam beidzot ļauties atpūtai. Ļauju savai draudzenei ērti iekārtoties man klēpī, lai tā var droši sargāta iemigt… Bet es vienu aci visas nakts garumā tomēr turu atvērtu.. Ja nu kas… Domāju par Barselonu un Dženovu, par silto jūru un sauli, atceros kādu kopīgo joku un vienatnē sasmejos. Nez kā tur persikiem vieniem… Aizklīstu zvaigžņotajā nakti un vēl ciešāk piespiežu Katrīnu sev klāt.. Vai mēs atgriežoties spēsim to visu saglabāt… Ne tikai atmiņās. Arī sajūtās?!

9.09. 12.Diena

Modinu Katrīnu, kad pār pilsētu vēl tumsa.

Samiegojies kaķis, īsti nesaprot – kas un kāpēc, jāceļas?!! Sarullējam savu guļamvietu un metam mugurā.

Ātri atrodam kādu rīta agrumā, vietējam cilvēkam iecienītu restorāniņu. Iedzeram kafiju, nomazgājam seju un reizē ar saullēktu dodamies ceļā.

Gar ceļmalu klīstam un īkšķojam 2-3 kilometru garumā līdz mūs uzņem kāds balts darba buss, ar kuru dodamies līdz Chalon pilsētai.

Šķiramies un jau pēc 5 minūtēm sēžam citā busā pie runīga franču džeka, kurš mīl Amsterdamu un „kofīšopus”, arī agrāk ir stopējis un ilgu laiku nodzīvojis Anglijā, kur samācījies angļu valodu.

Ar viņu šķiramies pie Beaune pilsētas.

Benzīntankā pēc 20minūtēm uzrunājam divus elegantus biznesa puišu un dodamies viņiem līdz uz Besancon pilsētu, kura kā noprotam ir slavena ar saviem pulksteņiem.

Šķiramies pie ceļa maksas punkta un ar kartona zīmi uzrunājam autovadītājus nākamam kopā braucienam.

Pēc brīža pamanām uz ceļa atnākot vēl divus stopētājus. Un pārkāpjot „stopētāju zelta likumus” viņi nostājas mums priekšā. Ļaunā gan neņemam, jo vieta kur tie stāv ir bez iespējas automašīnai apstāties malā, lai uzņemtu pasažierus… 😛

Pēc pusotras stundas mēs sagaidām savu auto. Tā ir mūsu otrā māja uz riteņiem šajā braucienā. Kungs „labākajos gados” ap 50-60 gadiem, saulē apdegušu seju, mums stāsta par neseno kāpienu Momblānā, par savu labāko draugu, kurš ir profesionāls alpīnists un bērnu grāmatiņu rakstnieks, par savu pamatnodarbošanos kā niršanas instruktoram un daudz ko citu… Bagātīgs vīrs. Un aizraujoši interesantas sarunas.

Šķiramies ar viņu diezgan nepateicīgā vietā aiz Belfort pilsētas un jau liekas, ka atkal būsim liktenīgi iesprūduši.

Bet negaidīti pēkšņi, pēc 1h nīkšanas, pārkingplacī piestāj kāds auto – kurš uzķeras. Katrīna ātri viņu apvārdo un omulīgi tumsnējais čalis piekrīt mūs vest prom no šis vietas.

Sākam angliski, bet akcents atkal nodod. Kazahstānas krievs, kurš dzīvo Francijā un strādā Vācijā. Turpmāk runājam krievu valodā. Nav gan šis diez ko runīgs, vairāk liekas tā, ka sakautrējies un samulsis jaunuzņemto pasažieru kompānijā…

Pie Offenburg pilsētas mūsu ceļi šķiras.

Klīzdams pa stāvlaukumu, pamanu tālbraucēja auto ar lietuviešu numura zīmi.

„Labas dienas” – sveicu brōļuku.

„Labas, labas” – atbild resnais lietuviešu onka augstajā „fūres” lodziņā.

Taujāju vai uz mājām brauc un mums nebūtu pa ceļam, uz ko šis stāsta, ka ne – divus mēnešus jau pa Eiropu vazājas un nezin, kad mājās būs.

Runīgais vīriņš man izstāsta par Lietuviešu basketbolistu arī futbolistu panākumiem čempionātos par to, no kurienes un uz kurieni viņš brauc, un neaizmirst arī uzjautāt man ar mūsu ceļu.

„Klau – bet ko jūs ēdat? Esat paēduši?” – vīrs ir satraucies.

Jā, esam labi paēduši, viss kārtībā! Paldies!” es atsaucu

„Tu desu negribi? Man ir laba lietuviešu desa!” – „židrunas” man jautā – „Man par daudz. Jums noderēs! Svaiga, no saldētavas!” – viņš ir uzstājīgs.

„Ok, dod šurp!” – es pakļaujos desas spiedienam – „varbūt gribi bumbierus?”

Tā nu mēs iemainām desu pret pāris bumbieriem un šķiramies kā īsti „brōļukas”!

Nogaidījuši vēl 50 minūtes uzrunājam kādu turku ar baltu, netīru darba busu.

Metam somas blakus slīpmašīnai, krāsu spaiņiem un dodamies ceļā.

Pie Bruchal pilsētas benzīntanka šķiroties jau valda tumsa. Nolemjam vēl uzrunāt dažus autobraucējus un ja neveiksies – dosimies celt telti.

Bet veicas. Uzrunāju kādu zolidi ģērbtu čalīti ar mazo Peugeot 206

„Jā, varu aizvest” – atbild šoferis, „bet vai jūs man nopirksiet dzērienus?”- norādot uz abpusēji izdevīgo darījumu, mums viņš jautā.

Lai gan šis šoferis brauc pa citu ceļu, nekā mēs esam plānojuši, nolemjam doties ceļā. Vien pirms kāpjot auto melnais gončiks piekodina – „Es braucu ļoti ātri!”

„Tas nekas – mums patīk ātrums!” – vēlāk savus vārdus nožēlojot, smejoties nosakām.

Tumša nakts. Vācija autobānis. Sākumā nekas neliecina par „ātro braukšanu”, bet iesilis, mazais „franču ferāri” uzņem apgriezienus.

Nakts melnumā garām kā ziemassvētku virtenes zib ceļmalas izgaismojums, „fūres” kā uz vietas stāvoši pieminekļi paliek pagātnē, bet mazais, ņiprais tik spiež grīdā… 220km/h…

Līkums lēzeni kā amerikāņu kalniņos, apdzenot te vienu, te nākamo, paliek kaut kur tālu aizmugurē..

Kad sāk līt ātrums nemazinās ne bolīdam, ne logu tīrītāju slotiņām, kurš – kuru…

Nakts melnums, lētas „maximas” ščotkas un mežonīgs ātrums! Adrenalīns kāpj ar katru apdzīto „konkurentu” trasē.

„Šitas ir Šūmahera 2. brālis” – pie sevis nospriežu savai drosmei par šofera pārliecināto braukšanu…

Atviegloti un dzīvi šķiramies netālu no Holchstadt pilsētas un uzreiz dodamies celt telti naktsmieram…

10.09. 13.Diena

Mostamies jau ierasti agri, lai laicīgi dotos ceļā. Cenšamies uzrunāt gan tālbraucējus, gan vieglo auto šoferus, bet nesekmīgi…

Pamanām kādu mazo kravas auto ar Latvijas numuriem, bet šis vēl guļ..

Nolemjam gaidīt. Tikmēr paralēli meklējam citus braucējus. Bet nekā.

Pēc 3h nīkšanas metam somas zemē un krustcelēs stāvam ar zīmi. Latvietis vēl joprojām turpina krākt…

Arī Katrīna atlūzt uz somām, bet es lēkājot pa placi automašīnu priekšā vicinu kartona zīmēs – „Haloouuu! – Vai tiešām neviens?”

Pēc 4 stundu dirnēšanas pie mums stājas Mercedes markas auto un es modinu jaunkundzi – „Laiks doties ceļā!”

Netālu no Nurnberg pilsētas lecam laukā un pēc 10 minūšu gaidīšanas kāds onka lielā džipā mūs aizved līdz Lauf pilsētai un uzbrauktuvei uz autobāņa.

3 stundas klīstam no vienas vietas uz citu, meklējot īsto vietu, kur „ķersies”. Bet neķeras nekur.. Vāciešiem patīk braukt garām ar „akmens sejām”, tāpēc nolemjam tiem uzlabot omas! Ākstāmies, āzējamies, paši gar zemi krizdami no smiekliem un jautrības… Arī „akmens sejas” sāk smaidīt, māj mums un sveicina!

Malā drīz stājas kāds kungs ar džipu un piedāvā mūs aizvest uz kādu citu vietu – „Šeit jūs ilgi stāvēsiet!” – viņš saka – „es zinu ko saku!” Mums stāsta hippijvīrs, kurš agrāk pats ļoti daudz ceļojis ar stopiem. Arī viņa stāsti par „labajiem laikiem” un stopēšanas piedzīvojumiem tā gados mūs aizrauj.

No 29tās uzbrauktuves mēs tiekam nogādāti vienu tālāk. Te manāma krietni vien lielāka satiksme un ari veiksme jau čukst ausī.

Lielveikala bufetē iedzeram kafiju ar kūku. Nopērkam jaunu marķieri ceļazīmju zīmēšanai un dodamies uz ceļa. Sākam gan stopēt nepareizā vietā un kad kļūdu labojam, un uzlecam uz saliņas starp joslām, lai uzrunātu katru auto pie sarkanās gaismas signāla luksaforā, pirmais uzrunātais šoferis piekrīt mūs paķer sev līdz.

Šķiramies pie Pegnitz pilsētas uzpildes stacijas. Pašajā teritorijā ir gan stāvlaukums tālbraucējiem, gan vieglajiem auto. Liels veikals, kafejnīca.

Klīzdami starp smago auto rindām, pētām numurzīmes – līdz pēkšņi pamanām kādu „latvieti”.

„Labdien!” – uzrunājam jauno čali, pazīstamiem sejas vaibstiem.

„Sveiki, sveiki!” – skaidrā latviešu valodā skan atbilde.

„Vai dodies uz mājam?” – es esmu tiešs.

„Vēl ne – tikai pēc kādām 2 nedēļām,” stāsta šoferis, „tagad esmu ceļā uz Hamburgu!”

„Tad jau mums pa ceļam,” – sapriecājamies, „vai varēsi mūs pavest kādu gabalu?”

Šobrīd Sergejs ir apstājies uz 40 minūšu pauzē, pēc tās kopā varēsim doties ceļā.

Tikmēr iedzeram kafiju un satiekam vēl kādu latviešu tālbraucēju, kurš stāsta par to, ka 2 gadus jau nav bijis Latvijā – un nemaz arī negrib, jo viņam vairs tur neviens nav palicis. Arī dēls ir Londonā.

Mašīna arī tūlīt būšot nomaksāta un tad „pats sev priekšnieks”, arī cundes pa visu Eiropu, kur iepirkt un pārdot lētus vīnus, paklājus ir iegūtas.

Viņš stāsta arī par piedzīvojumiem ar laupītājiem, kā tikko izglābies no drošas nāves, kā uzplēsts viņa furgona tents un nozagti visi gludekļi… Un tas viss, bīstamākajā vietā Eiropā – La Jonqueria.

„Pag, pag” – mēs ar Katrīnu ieplešam šokā acis – „mēs tur nakšņojām teltī!”- labi, ka to tikai tagad uzzinājām.

Brīdi parunājuši, Sergejs dod zīmi – ka ir laiks doties ceļā!

Plašajā auto kabīnē ērti ierūmējamies un ļaujamies ceļam.

Apspriežam visu – gan mūsu ceļojumu, gan tālbraucēju kultūru un nianses. Sergejs ir 23 gadus jauns čalis no Jēkabpils, kurš tālbraucēju vidē ir iesācējs – vien pirmo gadu viņš stūrē lielos auto. Un patīk. Mums ar patīk kompānija.

„Bet jūs esat pirmie stopētāji, ko uzņemu savā auto!” – mums par pārsteigumu stāsta šoferis – „nav jau nemaz tik daudz to ceļotāju!”

Kopā pavadām teju 5 stundas ceļā un kad laiks jau šķirties, un Sergejam paredzētā atpūtas pauze, Vācijā jau iestājusies tumsa. Kādā „pārkingā” vairs brīvu vietu nav, un Sergejs riskējot nolemj braukt kādu krietnu gabalu tālāk – līdz mums vajadzīgajam 10tajam ceļam pie Berlīnes.

Atvadāmies pie Postdam pilsētas un sarunājam, „varbūt kādreiz tikties Latvijā”!

Ir jau tumša, vēl nakts. Līdz Polijas robežai vien nepilni 100 kilometri. Vēlme nokļūt mājas ir neremdināma. Ceram uz drīzu veiksmi uzrunājot teju katru auto ar Poļu numuru zīmēm. Tomēr nevienā auto nav mazāk par 3 cilvēkiem.

Pēkšņi, sajūtu spēcīgu vēlmi nekur nebraukt – palikt tepat. Vienkārši nevajag. Tāda iekšēji nepatīkama sajūta, neziņa – vien sajūta, ka labāk nevajag…

Ieminos par to Katrīnai, bet viņa ir nelokāma – „Tie tomēr ir 100-200km! Ja mums izdodas tos šonakt pievarēt, tad tas būtu lieliski!”

Nolemjam vēl uzrunāt 10 auto un, ja ne, tad ne – metīsim mieru…

Pēc pārdesmit minūtēm pie „tankštelles” piestāj kāds Poļu kungs.. Uzrunājam, bet pazūdam tulkojumā.. Viņš runā vien poļu mēlē.. Kartē bakstām ar pirkstu, rādām un jautājam – „Frankfurt?” „Da, da, dobro!” – apstiprina uzrunātais „pans”, un vēlreiz ar Katrīnu saskatos, vai tiešām braucam, es piekāpjos, un metam mantas mazajā „Kangoroo”.

Nakts štrāsē, asfalta naktsdziesmai skanot, garām zib reklāmu stabi un viaduktu masīvi. Cenšamies uzturēt sarunu – bet polis ir pārliecināts, ka viņa dzimto valodu „tač visi zina”. Nekur tālāk par „dobro, da, Lotva un avtostop”, netiekam, bet tas neliekas šķērslis, līdz brīdim, kad auto ieņem labo pozīciju un nogriežas nost no bāņa uz Drēzdenes pusi.

„Uz kurieni jūs braucat?!” – izmisis jautāju

„Wroclaw!” – pārliecinātā mierā man saka šoferis.

„Piedod!”- sadzirdu sabijušos balsi pie auss – „vari ar mani nerunāt!”

„Viss būs kārtībā!” es mierinu. Un bija man taču sajūta, ka nevajag braukt, tomēr arī es nebiju drošs par to, ko jutu.. Mums vajadzētu biežāk ieklausīties savās zemapziņas sajūtās…

Ātri šķiru vaļā mūsu Marco Polo karšu „Bībeli” un meklēju tuvāko ceļu, benzīntanku, kur mums izkāpt. Bet tuvākais vien pēc 100kilometriem.. eh..

Mēģinu noskaidrot, kā čalis iecerējis braukt. Grūti.

Sadzirdu – „Czestochowa – mājas”. Iepētu kartē un nelemjam braukt ar viņu kopā līdz galam.

Tiklīdz iebraucam Polijā, šoferis griež pa labi un pa maziem neceļiem, kaut kur brauc tumsā. Sataustu gāzes baloniņu sev kabatā. Pavisam neomulīgi. Uzticību šis šoferis man tā arī neievieš. Kaut ko poļu buldurējienā, viņš cenšas izstāstīt – tomēr nesekmīgi – neko nesaprotu. „Aaaa benzīntanks!” pamanot uzpildes staciju, uzelpoti nopūšamies.

Tālāk braucot, drošībai cenšos neiemigt, lai gan knābāju sapnī ik pa brīdim… Katrīna aizmugurē gan saldi dus. Pamanu, ka arī šoferis jūtas saguris. Ap 4no rīta viņš stājas kādā parkošanas vietā un izstāsta, ka viņam vajag stundiņu pagulēt un, ja mēs atrodam kādu citu auto – tad, lai mums veicas, bet ja ne tad viņš labprāt mūs paķers arī tālāk.

Ņemam somas plecos un dodamies un benzīntanku.

Vieta gan krietni kolorīta. Tipiņi treniņbiksēs un sporta jakās, naģenēs, grauž semačkas. Dzīvība un rosība mazajā „zapravkā” agrajā rīta stundā ir varena. Gan kafijas dzērāji, gan benzīntanka hotdogu ēdāji ar izteikti draudīgām fizionomijām. Brrr… Tālākais ceļš Polijā nesolās būt diez ko patīkams..

Pēc nepilnas stundas nīkšanas aukstajā Austrumeiropas kultūrvidē, pamanām, ka pamodies ir arī mūsu šoferis. Nopērkam viņam rīta kafiju un turpinām kopīgo ceļu.

Ar tumšās naktsgaismas atkāpšanos polijas līdzenumi ietērpjas sirreāli biezā miglā, kas ne uz brīdi negrasās pazust kopā ar pilno mēness tēlu zilajās debesīs…

Dīvaini bieza, tumīgi balta kā debesmanna migla silda rītā mostošos zemi…

Arī kad pēc 6 stundu kopīgā ceļa šķiramies kādā lauku necilā benzīntankā, pasaule apkārt ir pazudusi baltās dūnās…

11.09. 14.Diena

Nevelkam rītu garumā un turpat pie kāda viesu nama, ceļam īkšķi un ceram uz Poļu labvēlību pret diviem ceļotājiem. Nav diez ko labs, mašīnām noslogots ceļš stopēšanai, bet šobrīd citu variantu nav.

Vien pēc pusotras stundas stājas kāds auto ar diviem jauniešiem un piedāvā mūs aizvest līdz Czeshtochowa pilsētai.

Šķiramies un gaidām savu nākamo auto. Pēc mirkļa jau sarunājuši kādu tālbraucēju, kamēr gaidām viņu atgriežoties no veikala, malā stājas liels, balts darba buss ar jaunu, atraktīvu puisi, kurš ved mūs līdz pašai Varšavai, visu ceļu mēģinot pa rāciju mums sarunāt nākamo auto. Diemžēl nesekmīgi.

Bet tiklīdz izkāpuši no auto es uzrunāju, kādu vīrieti ar jaunu auto. „Es aiziešu pēc kafijas, un varam braukt!” – auto tirgotājs teic. Viņš pārdzen auto, ko nupat nopircis uz Bialystok pilsētu. Nolemjam braukt kopā.

Šķiramies un pie krustojuma jau stāvam patīkamo zīmi „LT”. Daudz tālbraucēju ar Latvijas numuriem, Lietuvas, bet tiem diemžēl te nav vietas, kur stāties, lai uzņemtu pasažierus. Ceram vien uz kādu privāto..

Pēc 15 minūšu gaidīšanas ceļmalā stājas džips ar divām jaunām meitenēm un vīrieti pie stūres. „Mēs arī braucam stopēt!” – viņi mūs pārsteidz – „mans tētis, mūs aizvedīs, līdz labākai vietai kur stāvēt! Brauciet līdz!” – viena no meitenēm mudina.

Nešaubīgi lecam iekšā un gidu pavadībā iepazīstam Bialystok pilsētu, tās kultūru, rajonus un politisko dzīvi. Ir jautri. Abas meitenes gatavojas stopēt uz Rīgu un tad uz Sanktpēterburgu. Šķiramies ceļu remonta posmā, kurš sākumā nesola veiksmi, bet ļaujam abām meitenēm pirmajām celt īkšķi. Pēc 5 minūtēm viņas jau ir ceļā. Novēlam veiksmi un kas zina – varbūt tiksimies, kaut kur pa ceļam uz Rīgu.

Arī mēs negaidām ilgāk par 10 minūtēm, līdz saraktā ceļa malā stājas jauns čalītis ar veco, trešo BMW. Puisis arī ir pavārs – dalāmies pieredzē un ideju apmaiņā no pasaulē iepazītā. Interesanti.

Šķiramies uz ceļa pie viņa restorāna, kaut kur lauku ceļa posmā.

Ilgi negaidām, vien kāds „slimais”, kad stāvot ceļmalā izstieptu īkšķi gaidām auto – strauji griež stūri mūsu virzienā – biedējot.

Mūs savā auto uzņem kāds puisis ar meiteni, ar kuriem grimstam ļoti dziļās, bagātīgas un interesantās sarunās – no ceļojumu piedzīvojumiem līdz sanskrita valodai un reliģijai. Viņi arī piedāvā mums tūlīt kopā doties uz kādu Ortodoksālu dziedātāju nometni. Ar ugunskuru, alu un sarunām.

Atsakām, jo nu dikti gribas mājās..

Šķiramies Augustow pilsētā jau tumsā. Un tiklīdz pie izgaismotas gājēju pārejas ceļam īkšķi – stājas auto. Atkal kāds jauniešu pāris. Izmetuši līkumu pa pilsētu, jaunais datordizainers ved mūs līdz „Swiss Bar” – pie kura viņš zinot, ka pulcējas tālbraucēji.

Un pulcējas ar. Kamēr es klīstu starp smagajiem auto – Katrīna pamana, kādu transporta busiņu ar latviešu numuriem, kurš jau vairakkārt ir te mūs apdzinis, te mēs viņu…

Uzrunājam latviešu kolektīvu, kurš atgriežas no darba darīšanām Polijā un pievienojamies mājās braucēju pulciņam.

Drīz vien iemiegam, un mostamies jau Babītē. Esam mājās. Pēdējais nostopētais transporta līdzeklis mūs izsēdina pie Teikas pulksten 2 naktī…

Izsaucam taksi un dodamies mājās. Sagurums ir nežēlīgs, bet iemigt vēl brīdi neļauj sarunas un atmiņas, un izdzīvotais…

Neticams ceļš ir atgriezies tur, kur tas reiz sākās, tomēr nu vairs nekas nebūs tā kā agrāk.. Katrs ceļš māca un katrs rāda…

Pēcvārds

Es aizveru acis un domāju – nez kā – Harri un Regīnai veicas Drakulas valstībā, un kā ņaudošais Anitas un Andra kaķis iejuties jaunajās mājās, un vai Itālijas bulgārs satika savu sen neredzēto sievu. Un Dženovā. Vai bez mums tur arī tikpat jauki… Un mūziķiem? Kā viņiem skan? Eh.. Barselonā vēl nedaudz uzkavēties… Un vai persiki jau novākti? Un vīģes? Mmm… Un mācītājam pasaku paldies, par svētību un sargeņģeli mums līdzās… Un tiem zvaigžņu miljardiem virs mūsu telts jumta… Un lietum, un pērkonam, un negaisam… Tas viss ir tas, kas nu pieder mums..

Un franču draugiem milzīgs paldies par viesmīlību. Īstu viesmīlību.

Un iedomājos – vai pie jaukās francūzietes uz Parīzi mums izdosies aizbraukt ciemos un vai Marokas basketbolists uzjautās „gūgles tantei” – kas ir Andris Biedrins?! Un vai latviešu tālbraucējs reiz vispār vēl atgriezīsies Latvijā.. Un Sergejs? Vai viņš sava auto tracinošo pīkstēšanu ir sataisījis… :)))))

Un par poļiem domāju. Par poļiem vispār. Cik dažāds un maldīgs priekšstats.. Tik patīkami un viegli ceļot pa to…

Eh.. Vēl ilgi kavējamies domās, atmiņas.. Tās mums neatņems nekad, neviens.

Polija, Vācija, Austrija, Šveice, Itālija, Spānija un Francija vairs nekad nebūs valstis tikai uz kartes.. Vieta, kur cilvēki dzīvo savu dzīvi, dodas ar auto ikdienas rutīnā, ceļojumā – bet mēs no malas, teju pa durvju šķirbiņu mazu, katra, teju no 70 savā ceļā satiktiem autovadītājiem, ar acu kaktu ielūram. Lai uz visiem laikiem tie kļūtu par mūsu mazās dzīves daļiņu.

Paldies jums!

Ceļot ar stopiem – nenozīmē vien „pa lēto izbraukt cauri”. Tas arī nav katram ceļotājam. Mēs esam dažādi un katrs bauda tā – kā tam vislabāk patīk… Šoreiz mēs izvēlējāmies piedzīvojumu katras dienas garumā. Un pat tās grūtās dienas, reizes, kad ceļš iesprūst, apstājas – aizmirstas jau pēc nākamā pievarētā ceļa līkuma un satiktā cilvēka…

Šis ir un vienmēr būs viens no emocionāli bagātākajiem ceļošanas veidiem un pa īstam aprakstīt to nevar – to var tikai sajust…

Mēs sajutām…


20110621-002236.jpg

20110621-002550.jpg

20110621-002915.jpg

20110621-003052.jpg

20110621-003337.jpg

20110621-003416.jpg

20110621-003533.jpg

20110621-003631.jpg

20110621-003716.jpg

20110621-003839.jpg

20110621-004034.jpg

20110621-004120.jpg

20110621-004223.jpg

20110621-004321.jpg

20110621-004459.jpg

20110621-004757.jpg

6 responses to “stopstāsts

  1. Atbalsojums: Tweets that mention stopstāsts | Viens Pats Meksikā… -- Topsy.com

  2. 🙂 Hei, nu malači!!! 🙂 Viens traks un spilgts brauciens bijis! 🙂

  3. Fantastiski!

  4. Paldies par interesanto stāstu! Bija patīkami izjust Jūsu ceļojuma emocijas un gremdēties atmiņās savā stopēšanas stāstā…

  5. forši 🙂

  6. Super! 😀 labs apraksts. tik aizdomājos kā ieksh auto var pielietot gazes baloninu 😀 atausa atmiņā paša stopošana pa LV, gulēšana siena gubā 😀 un braukshana 200km/h. tas gan bija S klases mercedes un tad jau bijām laimīgi izkāpjot, bet jus vel ar mazo 206 😀

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s