Autotūre a la mexicana 1.daļa

1.-3.ceļojuma diena.

Zini, ir autiņam savs smeķis.. Brauc kur gribi, apstājies kad gribi un stāvi cik ilgi vēlies.. Kaut dienu vai divas stāvi.. Un vispār – tas jau tāpat kā ar kājām ceļot, tik biku ātrāk..
Reiz bija “viens pats Meksikā”, nu ir divi – es un mans uzticamais Sančo Panza, jeb Lamborvočo. Meksikā “vaboles” par Vocho dēvē, bet tākā manējs ir “pirmais puika ciemā” ar durvīm kā šamējā 27.pakāpēs brālēnam Lamborgini, tad nu te arī ir mīļvārds radies.. 🙂

20111031-074911.jpg
Pirms doties ceļā vedu autiņu pie doktoriem un šie piešmirģelē motoru, sargulē vēl šādas tādas lietas un varu doties ceļā..
Izraucam sestdien, bet tas jau būtību nemaina, vien to ka mani pirmajā tālbrucienā pavada labi draugi, Lamborvocho krustvecāki un mani Pueblas pilsētas hosti Agnija ar vīru Nereo. Dodamies visi kopā, jo gribas sieru gardo iepirkt. Bet onka, kurš pa svētdienām tirgojas pilsētas tirdziņā nosolījās pietaupīt gardo, kūpināto siera rituli speciāli mums.. Dodamies taisni pie tā. Kā liekas varētu izskatīties mexikāņu zemnieks, kurš taisa sierus un varen smeķīgas kūpinātās gaļiņas?! Protams, ka pēc īsta vācijas vai pat latvijas lauksaimnieka. Gaišiem sejas vaibstiem, zilā džinsu kombinzonā tērpies, ne hūtes, ne sombrero..
Libres ciemata bodītē, kas ir arī saimnieka mājas, pašu donu uz vietas gan šoreiz nesatiekam, bet sieru iepērkam tāpat…
Pa ceļam pie siera ļaudīm, vēl tik sirreālu dabas skatu noķeram.. Sālsezeri.. Līdz pat horizontam līdzenums atduras zilos kalnos. Zaļa mauriņa zālīte, aitiņas. Vietām balti spoguļmākoņi starp tām. Ciiiik skaisti…

20111031-075152.jpg
Tālāk gan mēs dodamies divatā! Es un vočo..
Paldies par jauko un izpalīdzīgo uzņemšanu jauniešiem un tiekas citureiz..
Lēni nesteidzīgu garu zuzinu dūdiņu tālāk savā maršrutā. Zuzinu un priecājos, ka ātri nevar pabraukt vien 75-80km/h – atliek vēl brīdis peizāžu aiz loga baudīt.. Bet baudīt ir ko.
Kalnu ielejas. Dzelten brūna zāle, vietām zaļi kumšķi un džošua koku rets mežš.. Dīvaini jokains koks. Tāka koks, tāka kaktuss.. Un tā vien līdz horizontam. Ik pa laikam piestāju. Izkāpju izlocīties, lai gan patiesais iemesls ir ievilkt dvēselē, ieelpot katras šīs vietas auru..
Ceļš raiti lokās zem vočo gumijas čībiņu zolēm – serpentīnā augšup, tad atkal lejā.. Pāri mazai upītei un caur kādam ciemam. Pie katras topes – guļošā policista, tirgoņu bari, riekstiņi, augļi, popkorns un dzērieni. Bet topes katrs ciems liek cik nu uzskata par vajadzīgu – ja ciemā daudz šādu tirgot gribētāju, uzliek vēl pārīti.. Kaut vai resnu, pamatīgu virvi nomet uz ceļa, vai traktora riepas protektoru.. Ka tik izdodas braucēju sabremzēt un iespējams ko nopārdot. Arī es kādu riekstiņu, vai augli pa retam nopērku..
Līdz Xalapa vairs tikai padsmit kilometri. Jau skaidri redzu savu vakara plānu, vakariņas, alu.. Vēl tik pāris līkumi, liekas pēdējais ciems no kalna slīdot lejup, bet vočito sāk klepot un rīstīties nesmuki.. Uhh.. Kas tas nu? Slēdzu avareikas un bezgaitā noslīdu ceļmalā. Griežu atslēgu.. Nekas. Klusums. Nelec. Hmm.. Pagaidu mirkli. Nekas nemainas. Saule lec, varde lec, bet mans vočo nelec..
Pārsimts metru atpakaļ pamanu vēlvienu nelaimes putnu. Dodos aprunāties, varbūt zin kā līdzēt.. Esot jau izsaucis meistaru, kad būšot klāt atsūtīšot līdz manīm ar. Sacīts darīts.
Neliela auguma onkiņš, tumšiem cirkotiem matiem, bez priekšēja zoba, bet bezgala lādzīgs un varen melodisku valodu, burtiksi aplaizījis katru problemātisko detaļu, izdzēris teju sotaciņu ar banzīnu no mana lamborvočo, ceļ pirkstu gaisā un sludina – “Bomba!”
“Oh, yeah..!” zinu jau zinu, bet šamējs tik šūpo galvu un rāda uz benzīna sūkni..jāmaina esot! Eh..neko darīt. Makgaivera stilā pie mana dzelzs rumaka muguras tiek piestiprināta plastmasas kanna ar degvielu un “tiešās iešprices” šļauciņu un vizinamies uz Pončo darbnīcu..

20111031-075324.jpg
Te gan viss ātri un operatīvi, lai gan vienu brīd apsvērām meklēt detaļu rītdien, jo pulkstens jau pēc 8pm.. Bet tad kaut kur uzrodas kaimiņš no blakus servisa un tiek noskrūvēts sūknis no viņa peronīgā vocho, atdod gan viņš to diezgan negribīgi, bet mazais žiperis, šamējo apvārdo – “sak’ čalis iesprūdis, vajag izpalīdzēt, tālāk jātiek..”
Čau kakau, laimīgs lecu iekšā un rūcinu vaboli uz centra pusi. “Ja nu mazums kas, zvani!” – kā zinādams, Francisco dod man savu biznesa karti un spiež roku..
Pēc GPS virzos nakts melnumā svešās pilsētas labirintos. Sāk gāzt lietus. Gāž nevis līst un mani logu tīrītāji nespēj tikt galā. Ielas pārvēršas upēs, dažas kurās jābrauc kalnā jau pārvertušās par ūdenskritumiem.. Orientējos vien pēc priekšā peldošo kuģu gabarītgaismām.. Murgs. Stājos malā un gaidu. Nedaudz norimst. Bet tikko atkal sāku braukt un esmu satiksmes vidū viss sākas no jauna.. 10kilometrus braucu stundu. Bet īsti pat nenomaldos. Kad esmu jau ticis līdz pilsētas centram lietus beidzot rimstas,griežu iekšā pirmajā stāvvietā ko redzu un nolemju ar kājām aizstaigāt līdz savam hostelim. Ha, liels pārsteigums, bet esmu ieparkojies tam tieši blakus sētā. Garās dienas nobeigums tiek atalgots ar sulīgiem tako un pāris aliem.
Skaista tā Xalapa pilsēta. Šauras, slīpas ieliņas, kalnaina vide, koši namiņi..

20111031-075704.jpg
Bet plāns nākamai dienai skaidrs. Jātiek līdz Veracruz pilsētai. Mazais rīta skrējiens pa pilsētu un atzīmējis pa ceļam lielo iepirkšanās centru saku ardievas pilsētai. Hmm.. Dīvains gan iepirkšanās centrs. Klozites un visādas citādas uzpariktes, bet nav pārtikas bodes. Varu arī iztikt. Lecu vāģi, griežu atslēgu..klusums. Ibio rio… Kas tad nu??? Bet nu liekas vaina elektonikā.. Bāc. Zvanu māsteram.. Halo halo.. tā un tā, kad vari piebraukt? Ok gaidu. 6h lielveikala stāvlaukumā.. Abrauc, šamējs papēta, iestumjam, pielaiž.. Bet laižam uz servisu. Ok. Un atkal. Pulkstens ir 8 vakarā un kamēr dodamies cauri visai pilsētai sāk gāzt lietus, un vajag taču – mani logu tīrītāji atsaka pavisam… Nekrītu panikā, atskrūveju logu un iesēžos astē kādai pavisam lēnai fūrei.. Tā arī līdz galam aizčubinu.
“Rīt vakarā būs gatavs!” Paco redz manā sejā satraukumu, bet zin kur autiņam vaina..
“Laikam kāds – tur augšā, ir izlēmis, ka man tomēr tā Xalapa pilsēta ir jāiepazīst vairāk. Nu būs vesela diena. Vienojos ar meistaru, ka autiņam pakaļ atbaukšu parīt no rīta, jo rītvakar tāpat paliktu pilsētā, bet tad uzreiz pa taisno varētu doties ceļā..
Ko Xalapa pilsētā darīt vienu dienu? Esot otrs labākais Antropoloģijas muzejs valstī, dodos uz to, bet ir taču pirmdiena un muzeji ir slēgti. Ok.. Netālu ir parks un kalns ar skatu torni, kurā uzkāpt.. Dodos. Tas gan skaists un plašs un bez maksas. Vien tornī kāpiens 3peso vērts, bet no augšas skaists skats uz pilsētu. Atsēžos un noķeru mūzu, līdz trīs padzīvojuši kungi uzsāk ar mani sarunu – no kurienes un kapēc un kā patīk.. Izteic man skaudību, bet to pozitīvo, par to ka atļaujos un varu tā ceļot – viņiem neesot naudas ceļojumiem, bet gribētos gan, tāpēc sīki tieku iztaujāts par to kā tur – viņā krastā…
Pašā vakarā dodos uz La Chiva bāru alu iedzert, kura saimnieks ir man labam draugam čoms.. Tā teikt – tavs draugs, mans draugs.. Vietiņa pavisam feina. Baigi aizrāva. Iesaku. Arī Jorge, kas saimnieks, allaž esot uz vietas un kā saka meksikā ir “muy buena onda” – super čalis. Palīdz ar ceļojuma maršrutu, ideju kur ko skatīt.. Viņs man iesaka Jalcomulco ciemu.. Ir atzīmēts. Paldies par alu un padomu. Tiekas kaut kur citureiz.. 🙂
Trešais rīts Xalapa pilsētā pozitīvs. Jātiek taču reiz prom no šī ciema.

20111031-080033.jpg

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s