Autotūre a la mexicana 3.daļa

5.- 6.diena

Divas diena esmu pavadījis pašā jūras krastā.. Nedarot neko. Pat domām ļaujot brīvību..
Esmu piepildīts ar sātu gandarījuma sajūtu – nevajadzētu to iznīdēt un atgriezties uzreiz pilsētburzmā.
Nolemju tomēr uzmeklēt iepriekš noskatīto Los Amigos neskarto kaktiņu.. Runā, ka esot varen labs.
Taujāju ciemā un noskaidroju laivu ar kuru doties uz to. Citādi nevar, vienīgais ceļš esot pa upi. Atstāju tantei uzpasēt manu vočito un lecu zilajā baržā. Tikko iejuties un sācis ķert tropisko gaisa brāzmu savā sejā, laivas gaita pierimst un turpat upes otrā krastā stājam malā.
Košos krūmos un augos paslēpušies nelieli namiņi. Zaļš un dzīvi košs viss, katra taka un teciņš.. Man uzreiz pretī steidz jauna meitene un pusis – “Bienvenido'” tieku sveicināts un uzriez sacienāts ar brokastu augļiem.. Nespēju aprast, tiešām esmu ēdeni atradis? Man tiek ierādīts viens no 6vietīgiem hostal namiņiem, kura katrā mazajā, baltajā terasītē vējā iekārts, plīvo koši rozā šūpuļtīkls.. Lieki piebilst, ka šobrīd esmu vienīgais ciemiņš šajā ģimenes rančo..

20111107-103421.jpg

20111107-103549.jpg
Pēc brokastīm un sarunām tieku aicināts bez steigas aizmaldīties 10hektāru plašajā teritorijā, ko arī daru. Augstāk kalnā pa retam namiņam, gan ģimenei, gan viesiem, kuri vēlas privātu atmosfēru. Aiz palmu un tumšzaļu lapu ēnas zib Mexikas jūras viļņi, čalo putni. Košsarkani ziedi gar taciņu un milzu taureņi spieto ap tiem..
Gumijas “kroku” čībiņās nolecu nost no takas un pa brikšņiem spraucos augstāk kalnā. Skats atsver visu..
Tepat lejā lagūna un upe, kura tur aiz loka ietek košzilā jūrā. Tikpat plata, zaļa zemes strēle ar mazmazītiņu ciemu, kurā iepriekš mitinājos, atdala jūras viļņus no balto pelikānu ezera.. Tie retos baros pa trim, kā smagi dirižabļi planē zemu virs dzidrā ūdens.
Metos tiem līdz..
Dievīga vieta. Var tikai apskaust un ar dziļu cieņu novērtēt tos cilvēkus, kuri nomaina pilsētu pret šo paradīzes nostūri..

20111107-103929.jpg

20111107-104104.jpg
Nu arī es.. Nedaudz pasmelšos šo laimes sajūtu te, kaut kur Mexikā..

Sasmēlies laimi pilnu krūti, vakaru aizvadām ar saimnieku sarunās. 83 gadu jauneklīgais onka, gaišā sombrero cepurē, džinsu auduma kreklā un gaišā pletbiksēs aiz kuras jostas uzkrītoši paslēpts brangs revolveris.. “Kam tad tas?”, jautāju. “Indīgām čūskām!” – tikpat pašsaprotami man atbild vīriņš. Redz, ar mačeti šamējām nebūtu variantu izbēgt, bet ar pišķiku viņš varot arī netrāpīt.. “man patīk dot iespēju..” man noteic Alfredo.
Kad pirms 28 gadiem viņš iegādājies šo zemes pleķi, te nebijis neviens koks – “tad Tu vari iedomāties manu lepnumu, kad es eju pa paša stādītu mežu..” stāsta kungs – hmm.. varu gan.. Pie sevis nodomāju un ienirstu naksnīgā miegā.
Neguļas un pilnmēness naktī reizes 3-4 pie mani nāk kāds melns, vientuļš zvejnieks.. Baisi.
Ne īsti izgulējies, ceļos agri, jo šodien plānots ļoti garš ceļš.
Izprašņājis par iespējamajiem mazceļu variantiem, drīz nākas atmest visinteresantāko, jo pārceļoties ar visu Vocho pāri ezeram, un ceļam līkločojot gar piekrasti, nāktos šķērsot kādu upi, bet kā man pastāsta kāds “collectivo” šoferis, tā esot pārplūdusi un šķērsot ar auto nebūs to iespējams..
Lai nu. Ceļu daudz.. Ka tik nav maģistrāle..un griežu stūri pa kreisi atkal kalnos un neceļos..
Asfalta ciets segums. Fermas un siltumnīcas. Tāds kā fermeru rajons. Ciemi. Sāk smidzināt. Jo augstāk kalnos, jo stiprāk.. Arī cietzeme zem auto riteņiem pazūd. Peļķes un bedres. Serpentīnu līkumi, miglu mākoņi un lietus. Liekas, ka braucu debesīs.. Krāsas kļūst košākas, un tur tālumā, ceļa galā balta mākoņgaisma mirdz..
Ik pa mirklim apstājos, izkāpju un baudu. Lai gan līst stipri, tas netraucē.. Esmu kaut kur nekurienes vidū.

20111107-104524.jpg

20111107-104646.jpg
Arī vēljoprojām nestrādājošie logu tīrītāji ir iemesls piespiedu apstāšanās reizei, jo redzamība ir tuvu 10% no vēlamā.. No malas skats uz mani iekš vocho droši vien diezgan amizants – kā padzīvojusi kundzīte, kura tiko pie tiesībām tikusi iekrampējusies ar abām rokām stūrē un seju “pielīmētu” pie priekšējā stikla…
Neko darīt – tā arī lēnu garu čubinu.
Bet ceļš brīžiem pazūd pavisam. Atpakaļ griezties nebūtu prāts vairs. Dažs labs Latvijas dziļo lauku zemnieks šo apskaustu un uzskatītu par “varen labu eiropas ceļu”.
Bet es takš tankā. Vocho iet cauri visam. Viz nou probļem.

20111107-105044.jpg

20111107-105122.jpg
Pēkšņi uzduros kaut kādam mazmazītiņam ciemam. Gāž lietus, bet viss ciems – sievietes sapucējušās koškošās drēbēs kaut kur dodas.. Košu džungļu ieskautas, pa ceļu bariņiem dodas dzeltenas, sarkanas, rozā, zilas, zaļas sieviņas un meitenes koškošos tērpos..
Vīrus satieku nostāk. Ap tādu kā tirgus placi. Esmu ceļa un lietus samocīts, tādēļ lēni vien noslīdu garām..
Pēc 200km pilnīgu neceļu un lietus, uzelpoju atgriežoties uz cietzemes. Esmu Tabasco štatā, kurš ir Mexikas lauksaimniecības un fermu centrs. Biežie plūdi un lietus te nav nekāds pārsteigums. Arī šogad. Drīz vien pamanu pirmās ar smilšu maisiem nobarikādētās šosejas, aplūdušos laukus un pļavas.. Vietām izskatās ka braucu pa ezera tiltu. Ceļmalā nopērku grillētu zivi. Kad atkal sāk gāzt lietus un redzamība tikpat kā tiek pazudināta, stājos malā un ieturu gardas pusdienas.

20111107-105425.jpg
Tālak dodos augšup atpakaļ uz piekrasti, gar kuru esmu nolūkoji skaistu ceļu gar pašu pludmali. Sākums solas daudzsolšs.. No jūras puses nāk virsū melni negaisa mākoņi, ūdens mutuļo un es lēnu garu slīdu caur mazajiem mexikas līča zvejnieku ciemiem..
Skaisti un baudpilni.
Bet tad pēkšņi asfalts beidzas jūrā. Viss ceļš nogruvis zem dabas spēka. Nākas griezties meža līkločos starp palmām… Un tā 100kilometrus.. Ik pa brīdim samaksājot 10peso “caurbraukšanas nodokli” kādai komūnai, ik pa brīdim pārpeldot kādu lagūnu, “uzkaroties” uz kāda celma un nost tiekot vien ar ciema puišu palīdzību, ar rokām pārceļot vocho tam pāri, bet par izpalīdzēšanu man palūdz aizvest kādu meiteni ar bērnu pie radiem pāris ciemus tālāk. Protams neatsaku jaunai sarunbiedrenei…
Uhh..traks, bet bezgala interesants posms.

20111107-105632.jpg

20111107-105741.jpg

20111107-105759.jpg

20111107-105821.jpg
Lai gan līdz noliktajam galamērķim Paraiso netieku, nepārdzīvoju un ar tumsu iekārtojos Comalcalco pilsētas labākajā viesnīcā – esmu to abi nopelnījuši

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s