Autotūre a la mexicana 4.daļa

7-11.diena

Lai gan līdz noliktajam galamērķim Paraiso netieku, nepārdzīvoju un ar tumsu iekārtojos Comalcalco pilsētas labākajā viesnīcā – esam to abi nopelnījuši!

Izgulējies nolemju, ka bezceļu takas kādu brīdi būs gana un pēc fantastiskām Comalcalco drupām, kurās esmu vienīgais viesis, taisnā ceļā dodos uz Villahermosa pilsētu un Olmecu civilizācijas ekoparku La Venta.

20111121-154350.jpg
Nebiju gaidījis, ka tas būs tik labs. Lai gan visi artifakti un pieminekļi no īstās La Venta atrašanās vietas te nogādāti jau pirms daudziem gadiem pastaiga pa to, zvērudārzs un putnu māja vienā ir lieliski. Un protams.. Ka gan te bez lietus…
Šodienas galamērķis jau manās “mājās” Chiapa štatā.
Līst visu ceļu. Stipri. 15kilometrus pirms Palenque, galamērķa, pamanu, ka pazudušas bremzes.. Hmm.. Pavisam lēni un prātīgi ceru aizbraukt līdz galam. Logu tīrītāji vēljoprojām nestrādā un līst. Bet es braucu. Bez bremzēm un neko neredzot..
Kādus 5kilometrus pirms finiša tomēr apstājos malā, lai uzmestu aci, kas par vainu..
..un tā arī palieku.
Iedarbināt no jauna vairs auto neizdodas.
Apskrienu apkārtnes mājas meklējot mehāniķi, bet ir svētdiena un tas nozīmē, ka cerību nekādu..
Nolemju atstāt vāģi ceļmalā un ar taksi doties uz pilsētu. Taksists man iesaka elektriķi un iedod arī nummuru, lai varu sazvanit, ko tullīt daru un sarunājam nākamā dienā tikties pie auto.
Uz kādas bedres esmu sarāvis vadus. Bremzes gan darbojas, it kā nekas nebūtu bijis – laikam lielais lietus pie vainas..
Arī logu tīrītājiem tiek nomainīts viss ko var nomainīt un šķiramies kā veci draugi un varu doties ceļā, jau droši..
Vēl vienu dienu uzkavējos Palenque.
No rīta gan agri dodos uz drupām un izbaudu tās kārtīgi. Dievīgi skaista un maģiska vieta. Esmu te 5.reizi un ik reiz atrodu ko jaunu..

20111121-154528.jpg

20111121-154541.jpg

20111121-154553.jpg

20111121-154603.jpg

20111121-154614.jpg
Šodienas galamērķis Lacandon džungļi.
130kilometru vien laba asfalta ceļa līdz tiem.
Pļavas un ielejas, līdzenumi un kalnu nogāzes, pa retam ciemam un kārtējām topēm ar aplesīnu un kokosriekstu tirgoņbērniem.. Nopērku.
Ieklājis klēpī dvieli ēdu bezgala sulīgo, mizoto apelsīnu un strauji tuvojos vienai no pasaules lielākajām džungļu zonām..
Kad ceļu sāk ieskaut smagi koku zari, biezs mežs – zinu esmu jau tuvu.
Nekavējies dodos taisni pie saviem paziņām – pie Martin uz vienkāršajām, bet jaukajām Ya-Ajche kabaņām un tulīt arī pie Lucas uz KinKin restorāniņu vakariņās. Neaprakstāms atkaltikšanās prieks, jo vēl lielāks, jo līdzi esmu paņēmis bildes no manām iepriekšējām viesošanās reizēm..

20111121-171644.jpg

20111121-171835.jpg

20111121-171906.jpg
Uz restorānu vakariņās līdz uzaicinu nupat satikto pāri no Spānijas un kādu čali no pašiem Mexikas ziemeļiem. Tā mēs visi bariņā pavadam vakaru. Lucas ar lepnumu stāsta par nupat iegādāto satelītu un tv programmām ko redz. Turpat ceļa otrā pusē, pavisam necilā salmu namiņā uzcelta improvizēta baznīciņa un sanākušie ļaudis rindas kārtībā katrs mikrafonā skaļi dzied kristīgas dziesmas, bet es atkal esmu tur prom domās..
Redz kā – reiz Lacandoni aizbēga no savām mājam Jukatānas pussalā, uz šiem dziļajiem džungļiem, lai paslēptos, kad spāņi nāca ar savu jaunās pasaules “modernizāciju” un kristietību.. Uz pārsimts gadiem aizbēga. Noķēra tomēr, atrada un turpina iesākto iznīcināšanas procesu..
Satelīta Tv, auto, džinsi, kristietība..
Nav vairs viegli atrast Hach Winik – jeb “patieso cilvēku” kā sevi dēvē Lacandoni, kurš dzīvotu pēc dabas likumiem un saskaņā ar to.. Ari balto “kreklu” – kas ir to tradicionālais un vienīgais apģērba gabals, Lucas ir viens no retajiem šaja ciemā kurš velkā..
Bet cik ilgi vecās tradīcijas vēl dzīvos..
Uulis – Martina sievas brālis man stāsta par savu omīti, kurai esot 119gadu..
Reiz viņas esot bijušas 8 sievas viņa vecamtēvam, un visas dzīvojušas saticīgi. Sieviešu vienkārši bijis ļoti lielā vairākumā..
Bet, ja kāds vīrietis bija noskatījis drauga vai kaimiņa sievu, tā bija jāatdod, ja ne, tad attiecības risināja duelī uz nāvi, ar loku.. Vien zaudētājs bieži bijis vakariņu galdā līdzās chayote, pupiņām un citiem dārzeņiem. Esot bijuši ļoti īpatnēji, bet gardi cilvēkgaļas tako..
“Haha, tas bija sen!” – pamanot izbrīnu manā sejā atsmej jaunietis ogļtumšiem, gariem matiem, baltajā “kreklā” – “neviens pat īsti neatceras vai tā ir taisnība!” Omīte arī visus augus un zālītes pazīst un ne reizi mūžā pie daktera neesot bijusi. Pats viņš gan vien dažas, zināmākās zinot.
Te pieminēšu, ka pāris gadus atpakaļ, kad te viesojos, un nez kādu iemeslu dēļ man uz vēdera un muguras bija uzmetušies alerģiski izsitumi, Uulis māsa ar Cha’ak koka mizas mīkstumu mani izārstēja dienas laikā..

Katra nakts te atnāk ar zvaigznēm – Lacandoni tic, ka ja tiek nocirsts koks, viena zvaigzne no debesīm nokrīt…
Tumsā tie negrib dzīvot – un nu jau daudzus gadus šie džungļi ir vieni no pasaules visvērtīgākajām skābekļa rezervēm un dabas rezervātiem.
Bet tici vai ne – bija uzradušies gudrīši, kuri gribēja celt te starptautisku lidostu…
Nu ir liegums te jebko celt un būvēt…
Labi ka tā..
Nākamjā rīā vienojos ar Uulis, kurš džungļu tūrē pavadīs spāņu pāri un mexikāņu puisi Victor, ka tiksimies pusceļā pie ūdenskrituma un tālāk viņiem pievienošos, jo vienatnē doties uz senajām Maiju pilsētām šajā lieguma zonā, bez gida neatļauj arheoloģijas un vēstures centrs.. Lai kaut ko nelauž un nenozog pa akmenim..
Kamēr pie La Cascada de las Golondrinas ūdenskrituma gaidu savu kompāniju, aprunājos ar vecu draugu un meža uzraugu – Miguel. “Kā allaž, neko nedari?!” – pamanot starp kokiem iesietu zilu šūpuļtīklu uzsaucu aizmigušajam sargam. Satrūcies, bet bez steigas atvēris savu kreiso aci viņš, uz mirkli aizdomājas, līdz sejā parādas smaids un mani atpazīst – “Ehh.. Es jau domāju atkal kāds no universitātes.. Como estas amigo, Rey?!” – vecais vīriņš mani sveicina Chol mēlē..
Ir labi. Abiem. Runājamies, ūdenskritums mutuļo un kaut kur augstu zaros dzied putni. Saules stari spēlējas ūdenī metot varavīksnes loku uz krastu.. Drošāk būtu pa to šķērsot upi, jo laipa uz otru krastu pavisam slapja un slidena. Riskants gājiens.
Drīz arī mana internacionālā kompānija ir klāt un kopā dodamies dziļāk selvas taku līkločos.
Uulis noteikti ir viens no jaunākajiem šajā ciemā, kurš pavada džungļos svešzemniekus, bet arī viens no interesantākajiem stāstniekiem. Gan par augiem un zālītēm, ko izmanto medicīnā un ikdienā, gan sadzīvi.. Garās sarunās tumšās takas vijas un nes mūs dziļāk mežā.. Te nav ļauts ne cirst kokus, ne kā citādi apdraudēt dabu.. Akmeņu pakalni te vienmēr paliks apauguši, tumši pauguri – nekad vairs tie neatgūs savu majestātisko piramīdas stāju.. Dzīvi čalojošas mūžamājas tiem..
Vairs nav tālu un pēc 2h gājiena no ūdenskrituma pamanām tur tālumā, augšā pakalna virsotnē gaismas staros spīdošu akmens celtni.. Vientuļi viena. Tās zaļganais sūnu akmens, vietām sarkanīgi pelēkzils, kā kuģa vraks šajā biezajā selvas jūrā nogrimis tas..
Maģiska aura ieskauj to. Biezs vēja klusums…

20111121-172102.jpg
Klusu čukstot, itkā baidoties pamodināt aizmigušo milzi brīdi klīstam tam apkārt, līdz tikpat nemanot atkal nozūdam džungļu takā otrupus tam…
Vēja šalkas vien klusi manāmas koku galotnēs, te lejup – sutīgi bieza tveice ik pēc soļa izspiež pa sviedru lāsei uz pieres. Vēl apmetuši loku ap pakalnu, dodamies atpakaļ civilizācijas virzienā, garām apsūbējuši zaļiem akmens stabiem, kuri reiz kalpoja kā grāmatas un informācijas nesēji nākamajām paaudzēm, bet nu atmiņas vien noglabājuši savās akmens sirdīs..

20111121-172212.jpg

20111121-172235.jpg

20111121-172247.jpg
Atgriezies ciematā, padzēris ūdeni, lecu vocho un brucu uz tepat tuvajām drupām Bonampak, kas slavenas ar saviem košajiem tempļa sienas gleznojumiem.
Ar savu auto tieku tikai līdz stāvvietai, tālāk vēl neliels gabaliņš ejams, cik atceros, tāpēc no piedāvātā transporta atsakos un nolemju lēnu garu aizčāpot kājam – steigties nav kur..
Uhh.. Smaaaagi kļūdos. Un esmu kļūdijīs atmiņās un iecerēto 2km vietā, nākas nosoļot 10km pa šķembu ceļu “Crock” čībiņās… 😦 Kājas pagalam beigtas. Vien ceru, ka atpakaļceļam izdosies sarunāt kādu auto.. Un izdodas. Kāds lacandonu suvenīru tirgotājas vīrs mani pamanījis garāmbrucot, uzrunā parka teritorijā un piedāvā izvest līdz manam auto, kad būšu gatavs atgriezties, jo darba diena ir galā un viņi ar došoties prom. Es ar.
Līdz tam skrienu baudīt seno maiju arhitektūru un mākslu.. Teritorija nav liela, bet visapkārt dziļu mežu un augstu koku ieskauta. Galvenā laukuma centrā, košzaļā mauriņā, divas milzu “stelas” ar karļa inaugurācijas ainu, tām pretī kalnu nogāze ar terasēm un tempļiem, no kuriem viens ir īpaši vērtīgs atradums maiju arheoloģijā un kultūrā.. Tā trīs telpās vēljoprojām pēc vairāk kā 1400gadiem ir skaidri saskatāmi koši zīmējumi no karagājiena un cīņas ainām. Uzvara un kargūstekņi, lielas svinības. Tik skaidri, dzīvi, īsti.
Šī pasaule nav nekur pazudusi. Tepat vien tā ir..
Aizver acis, dzirdi..?

20111121-172351.jpg
Ilgi klejot senā pagātnē man gan neļauj sargi – teritorija tiek slēgta un steidzu meklēt savu šoferi, lai atgrieztos ciemā..

20111121-172449.jpg
Vakariņās dodos pie Lucasa uz “KinKin” restorānu un ēdot sulīgus tako, piedzerot kolu apspriežam dažnedažādas ikdienas un dažādo pasauļu tēmas.. Arī savu valodu man Lucas atkal pamāca.. “Bajo, sa’a sii! Malo kim, Lucas!” (Paldies, ļot garšīgi! Ar labu nakti, Lucas!) dodos nakts pastaigā un saldā dusā. Rīt garš ceļš ieplānots..
Mostos ļoti agri, duša, brokastis un sametis mantiņas autiņa, māju ardievas Martinam ar ģimeni un kurbulēju vočo.. Klusums. Jopcikarārā.. 😦 Visādi lēkāju tam riņķī apkārt, kā tādā rituālā dejā, bet nekā.. Mēģinam ar iestumšanas metodi.. Ar nekā. Visi pētam, bet ar to arī viss aprobežojas, jo visi vienādi gudri motortehnikā.. Pēkšņi no nekurienes, kā saukts, piebrauc Martina brālis, un sarunāju, ka viņš mani aizvedīs uz tuvāko pilsētu pakaļ mehāniķim.. Laižam, līdz Palestina ciemam – jā, jā “Palestina”, mexikas džungļos un neviens navarēja man paskaidrot, vai tam kāds sakars ar “īsto” Palestinu, vismaz vizuāli noteikti ne. Tipisks meksikas ciems, ar mazām, prastām betona mājelēm uz kuru sienām dažnedažādi politiski partiju lozungi un reklāmas.. Bedrainām ielām, klaiņojošiem suņiem un bērniem..
Atraduši mehāniķi, kurš ir manāmi sasvinējies vakardienu, mēģinam to pielauzt atbraukt savienot vadiņus manam auto, bet šis operatīvi saorganizē savu padsmitgadīgo praktikantu sekot mums un iegūt vērtīgu pieredzi – “sak, nebūs tač’ nekas sarežģīts!”
Un nebija ar.. Kut kur, kaut kas uz īso, kaut kādi vadiņi notīti ar izolentu un vočo atkal dūc kā bitīte.. (Statistikai – martina brālis par manu aiztransportēšanu un mehāniķā atrašanu uz 30km tuvo pilsētiņu paprasa 300peso (15Ls), mehāniķis par atbraukšanu ar savu auto, un darbu paprasa 200peso (10Ls))
Kamēr tehniķi ņemas ap “vaboli”, satieku divus vācu čaļus, kurus biju jau saticis Palenque drupās. Vārds pa vārdam un piedāvāju puišiem pievienoties un doties trijatā ar vocho uz Yaxchilan drupām, protams, ja autiņš atgūs otro elpu..
Un atgūst ātri vien! Lecam iekšā, es nu jau kārtējo reizi māju ardievs Lucasam, Martinam un visiem pārējiem lacandon indiāņiem un laižam prom.
Nav tālu un arī laiks sarunās paskrien raiti. Frontera Corazal ir robežpilsēta. Starp Mexiku un Gvatemalu, starp jauno pasauli un pazudušo maiju pilsētpērli. Līdz Yaxchilan – zaļā akmens pilsētai, vienīgais nokļūšanas ceļš ir no šī ciema laivā pa upi.
Esam vienīgie ceļotāji kurus laivinieki, pagalam garlaikoti, upesmalā cenšas iekārdināt ar labākajām cenām par transportēšanu, bet man šeit ir “savs” šoferis un drīz vien to arī uzmeklēju..
40minūšu brauciens pa Mexikas-Gvatemalas robežupi.. Pēdējā mēneša trakie lieti upi ir pārvērtuši ezerā.. Ne vairs stāvo krastu, kukurūzas lauku vietā spoguļūdens, vien koku galotnes kā ūdenszāles virspusē.. Daža nama sarkanais jumtiņš un reiz stāvā kalna virsotnē sēdošā akmens piramīda, nu upes viļņu apskalota.. Neiedomājami. Reiz esmu redzējis pie Yaxchilan drupām laivas stājamies 20m platā smilšu pludmalē, tad seko vēl 10metru kāpiens pa stāvām trepēm, līdz nokļūsti zaļā meža priekšpagalmā ar retiem namiņiem. Nu ūdens skalojas pie tiem.. Vismaz 10metrus augstāks ūdesnlīmenis, kā ierasts… Kaut kas pavisam neiedomājams… Tomēr pašas drupas un teritorija ir neskarta!

20111121-172746.jpg

20111121-172808.jpg

20111121-172912.jpg
Arī no tūristu masām. Šoreiz pavisam kluss un esam vienīgie apmeklētāji, kas protams jau tā šo maģisko vietu pārvērš tikpat kā ne šīs pasaules aizmirstā, dievišķā nostūrī.. Kārtējo reizi pāliecinos un jau apstiprinu sev – šīs ir Mana maiju pilsēta.. 2stundas te pazib mirklī, mirklī kurā no varenas civilizācijas šī vieta ir pārvētusies vēsu, klusu, zaļu akmeņu drupās..

20111121-173147.jpg

20111121-173258.jpg
Pa pārplūdušo upi atgriežamies pilsētiņā jau krienti izbadējuši.. Iepērkam alu vakaram, turpat veikalā, no tantes arī turpat, nopērku 10L degvielu autiņam, jo kas zina vai tālāk būs kāds Pemex (Petrolium Mexicana – valsts degvielas uzpildes monopols. Degviela pa 0.40Ls/L) un uzmeklējam ēstuvīti, kurā mums uzgrilē vistiņu. Pie sarunu un pusdienu galda uzmetis plānu savam ceļam, nolemju tomēr kārtējo reizi atgriezties pie Lacandoniem, jo citādi līdz tumsai maz ticams, ka tiktu līdz savam nākamajam galamērķim..
Atgriežoties Aj-Ajche kabaņās uzreiz satieku Martinu, kurš smejās, ka es laikam te uz palikšanu.. Kas zin, kas zin..

20111121-173446.jpg

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s