12.-14.diena
Vakars pāris internacionālu cilvēkseju un miljons zvaigžņu ielenkumā aizrit sarunās par to kā te – pirms tūkstoš gadiem, ko toreiz dievi, no ketcala putna astes debesīs, vērojuši te lejā..
Rīts džungļos jau ierasti agrs,bet gaišs.. Brokastojam pie Lucasa un tudaļ arī lecam vāģī, lai transportētos tālāk – abus čaļus aizvedinu līdz Banamerito pilsētelei, un pa abzolūtu neceļu, bedru un peļķu ceļu, pašā pilsētas centrā, nogādāju līdz laivai, kura tos pārvedīs pār upi uz Gvatemalu. Reizē ar Tomasa un Jensa pasu kontroli, tā teikt kompānijas pēc, armījnieki uzprasās pārmeklēt manu mašīnu – “bienvenidos!” – un rauju durvis vaļā, un ļauju šamējiem savā vocho nedaudz pavandīties..
“Atvainojiet par neērtībām un laimīgu ceļu!” – neko vērtīgu neatraduši vīriņi drīz vien māj man ardievas..
Līdz nākamai pilsētas vārda cienīgai vietai vairāk kā 250kilometru, tomēr šodien vēlos pievarēt vien 200 līdz kādai ievērības cienīgai un skaistai ekotūrisma vietai blakus ūdenskritumam “Las Nubes” – bildēs tā izskatas iespaidīgi skaista.. Saleju “gāzīti” visam ceļam, līdz pat “ūkai”, un griežu stūri Mexikas dienvidu virzienā.
Kreisā pusē Usmanitsa upe un Gvatemala, labajā pusē Lacandon džungļi un visa Mexika līdz pat Texasai. Ceļš vien pārsimt metru no robežas, bet ne zīmes, ne brīdinājumu.. Ne ciemu, ne dzīvības. Vien rets rančo un ganību plašumi abpus bezlīkumu ceļam no viena pakalna otrā..
Brīžiem peizāža jau kļūst garlaicīgi apnicīga un pat ne viena uzmundrinošā “tope”, kas allaž tur nomodā.. Vien pie modrības tur tas, ka šis ceļš slavens ar savu kriminālo nozīmi. Kad 70tajos gados valdība uzlēja piķa upi caur šiem džungļu mežiem daudzi vietējie to prata izmanto savā labā un ātri, labi nopelnot izveidoja bagātīgus rančo..
Citi, un lielākais vairums atrada ceļu labi nopelnīt ar narkotiku kontrabandu un Gvatemalas nelegālo imigrantu pārvešanu un izmitināšanu.
Nez, nez – viss mierīgi, teju 100kilometrus nobraucu neredzējis nevienu pašu auto un tie paši pie kārtējās militārās kontroles.
Šie gan tādi netipiski jautri armīnieki.. Un pat manu autiņu nepārmeklē.. 🙂
Lai gan ir jautri visiem, ilgi neuzkavējos un jautājis pēc sava galamērķa noskaidroju, ka vairs tik 30kilometri atlikuši..
Jerusalem pilsēta. Nē, nu man jau nekas pret šīm glabalizācijas pazīmēm, bet gribētos zināt kurš to nosaukumu izdomājis..
Tālāk atkal neceļš un vien smilšu mālu iebraukts “virziens”. Kādi kilometri 20…
Bet galamērķis ir tā vērts..
Mani sagaida kāds mazītiņš vīriņš – sirmu bārdu. “Dikti tālu, līdz jums.. !” – saguris nosaku. “Jā”, bez vilcināšanās atsper saimnieks – “esam tuvu debesīm!” ( “Las Nubes” spāņu valodā nozīmē “mākoņi”)
Balti, palieli namiņi košā dārzā. Fonā spēcīga ūdens rīboņa.. Nometis mantas dodos meklēt slaveno ūdenskrāci… Plata ar ūdeni bagātīga upe strauji krāčo lejup, drīz vien arī pirmais no daudzajiem kritumiem. Platā kā abavas rumba, vien divtik augstāka un krietni varenāka tā turpina velties un gāzties pār melnajām akmeņu galvām līdz pazūd pavisam šaurā, sarkanā aizā saceļot milzu miglas mākoņus..
Es pa taku sekoju tai kalnā. Apsūbējuši zaļi klints krasti, trakojoš ūdens pie to kājām. Kādā mirklī starp koku zariem kādā “logā” pamanu vietu, kur ūdens ar varavīksni jaucas..
Mutuļiem un putu mākoņiem tas krāsojas un atkal pazūd bezdibenī, lai otrpus klintij jau izplūstu košzaļā debess tonī pār visu ieleju šķeļot salas un ielejas..
Dievišķa vieta. Noteikti skaistākais ūdenskritums ko esmu redzējis Mexikā.
Emocionāli jūtos piepildīts, bet gastronomiski ne tik, tāpēc dodos uz restorānu, lai tur pat ūdenskrituma krastā ieturētu vakariņas. Ierasti neloloju lielas cerības uz ko īpašu, it sevišķi pēc tam, kad kādu brīdi “izūjinājies” sasaucu pavāru, kurš stāsta, ka vēl īsti neesot nekas gatavs, bet varot man “šo to uztaisīt” – Kā būtu ar pildītu vistu, chipilin mērcē? Hmm.. Izklausās jau dikti labi, bet pazīstu Mexiku un tās virtuvi ļoti labi, lai zinātu, ka cerības uz ko īpašu nevajag lolot.. 🙂
Eh..kā šoreiz kļūdos. Kad lielais, zolīdā, melnā pavārancukā tērpies pavārs man iznes ēdienu, esmu tik apstulbis, ka liekas esmu iekļuvis kādā tv šovā! Kā augstākās klases restorānā, perfekti skaisti pasniegts. Garša arī pārspēj visu. Viennozīmīgi labākais ēdiens, ko jebkad mexikā esmu ēdis. Jautāju, Sergio, ko tas nozīmē?! Ko viņš te – džungļos dara? Izrādās, ka viņi divi – abi pavāri esot vien studenti, praktikanti no skolas, un restorāna īpašnieks viņiem ļauj improvizēt un izpausties. Perfekta attieksme. Es uzriez abus jauniešus aizrunāju darbam un apmainamies kontaktiem. Vēl tieku pie dievīgas ziedu krēmzupas, bet meitene mani sacienā ar nupat ceptu desertu..
Diena un vakars ir izdevies, un liekos uz auss upes dunoņas fonā..
Nākamā dienā vien 100kilometri jāpievar.
Izgulējies mostos ar brokastīm.
Kurbulēju vocho un turpinu tālāk savu ceļu līdz “krāsaino ezeru” rajonam. Laiks ir pamatīgi nomācies, ir bieza migla un radzamība tikvien cik “ezītim miglā”. Nojaušu, ka desmitiem ezeru krāsu burvību šodien man nebūs lemts izbaudīt..
Tā arī ir. Piestāju pie dažiem, bet neko vairāk par miglainu krastu nesaskatu. Vien kāds “Sapņu ezers” man atklāj sirreālas pasaules košos toņus.
Šī ezeru pasaule noteikti ir neizsakāmi skaista pavasarī, skaidrā laikā, tāpēc nolemju te reiz noteikti atgriezties..
Pēc nepilniem 100kilometriem nonāku savā galamērķī.
Teopisca pilsētciems man allaž ir bijis īpašs. No šī ciema ved 27km kalnu serpentīnu ceļš uz “manu rančo”, bet uz to došos pēc pāris dienām. Sākumā došos pāris dienas paciemoties pie sava drauga Robina viņa “Rancho la Escondida”.
Kamēr klīstu pa ciemu iepērkot ko ēdamu, neplānoti un pavisam negaidīti satieku savu mexikas “ģimeni” Lucy ar Marito un Leonoru, kuri atgriežas no pilsētas savā rančo. Neesam tikušies vairāk kā divus gadus, tāpēc atkaltikšanās ir jo īpaši emocionāla un patiesa prieka pilna. Apsolos ar torti ciemos ierasties tieši uz Lucy 25.dzimšanas dienu.
Līdz mana drauga Robina rančo padsmit kilometru zemes ceļa. Nesagaidījis zvanu tomēr nolemju doties taisna ceļā cerot viņu sastapt uz vietas. Tomēr ierodoties atduros pret rančo slēgtiem vārtiem. Pēc stundas rietēs saule un palikt uz ceļa mexikas nekurienes vidū, kurš ved uz Zapatistu nemiernieku ciemu nemaz nav vēlme, tāpēc dziļi ceru, ka Robins ir vien uz mirkli izbraucis..
Pēc divdesmit minūšu gaidīšanas un klīšanas ap “apslēpto rančo”, tā dziļumā pamanu saimnieka suņus – “Tad jau arī pašam, saimniekam jābūt tuvumā”, nodomājis drīz arī viņu pamanījis sasaucu..
Vēlāk gan Robins man stāsta, ka devies saulrietu vērot, bet tiklīdz apsēdies skaidri sadzirdējis kādu saucam viņu vārdā un devies skatīties.. Dīvaini, jo es viņu saucu tikai, kad pamanīju jau nākam..
Atkaltikšanās prieks un garas sarunas dievišķā saulrietā pār Chiapu zemi…
Vēlāk sarunās uzkūpinājuši pīpi ar “chupa miel” aizrunājamies līdz naktsgaismai..
Rīts šajā mexikas kalnainē ir dzestri vēss, bet jau agri paspēju izskriet riņķi pa Robina pasakainās zemes laukiem.. Kopš pirms 3gadiem iepazinu Robinu un viņa rančo, neskaitāmi latviešu ceļotāji ir novērtējuši un izbaudījuši šīs vietas burvību. “Latvieši ir labākie viesi, kas pie manis viesojas!” stāsta Robins, “ja zinu, ka atkal brauc Latvieši, esmu drošs, ka problēmu nebūs un mēs visi izbaudīsim šīs dienas!” Agrāk Robins aktīvi nodarbojās ar ekotūrismu, bet nu tam laika īpaši neatliek. Bet visos laikos nemainīgi populārākie tūristi Rancho Escondida ir bijuši tieši no Latvijas..
Pēc brokastīm nolemjam doties uz 300m augsto Mexikas dabas brīnumu ūdenskritumu Chiflon. Pēdējā mēneša bagātīgās lietusgāzes ir pamatīgi piepildījušas upes un lagūnas. Arī Chiflon un tā “līgavas plīvurs” ir pamanāms jau pa krietnu gabalu..
Gar upes kaskādēm un kritumiem augšup ved pusotru kilometru gara taka ar vairākiem skatu laukumiem. Kāpnes ir slapjas un slidenas, gaiss mitrs un biezs kā rasas pilienu mākonī.. Un ne reiz, nekad neviens nav redzējis tik daudz ūdens šajā kritumā.
Līdz pēdējam skatu punktam pašā Chiflon apakšā eja ir norobežota un slēgta, tomēr nedomājot rauju nost kreklu un metos krituma lietus lāšu peldē.. Neparakstāma bauda un sajūtas – tur apakšā stāvot zem mūžīgi neizsmeļamā ūdens spēka Chiflon ūdenskritumā. Negribas prom iet… Lai aizskalo.
Viens Pats Meksikā... 