Torīt modinātāja skaņa mani nespēja piecelt.. Mani modināja izkaltuša mute un spaiņa galva… Sen tik saņurcīts nebiju juties. Bet biju nosolījies čaļiem, izvest viņus līkumā pa pilsētu un arī līdz tirgum. Svaigā gaisā atžirdzis atkal iejūtos gida lomā, savā mīļākajā mexikas pilsētā.. Stāstu, skaidroju un rādu dažādo kultūru sajaukumu San Cristobal de las Casas, Tzotzil indiāņu pilsētā..
Kad šķiramies aizskrienu vēl līdz maiju medicīnas muzejam, un kādu stundu pazūdu tajā.. Dikti vērtīgs un interesants tas!
Un kad sajūtos pamodies un no jauna atdzimis, kurbulēju vocho tālākam ceļam..
Šos 300kilometrus esmu braucis vairākkārt, bet tik garš un līkumots ceļš man šis pagadījies pirmo reiz.. Un nav jau ar nekāda šoseja. Divu joslu asfalts kalnu serpentīnos augšup un lejup, augšup un pa labi, straujš līkums lejup pa kreisi..miests! Topes! Un tā visu laiku, līdz pat Palenque pilsētai! Galva katrā mazākā pagriezienā no pleciem veļas un džinkst kā kolibri putnu būris.. Eh..smagi smagi.. Labi ka vocho ar nav nekāds “skrējējs”, un mēs ik pa brīdim varam piestāt un atvilkt elpu un palaist garām man sekojošo auto kolonnu.
Pēc 5stundām sasniedzu šodienas galamērķi. Palenque pilsētu. Esmu apmetis loku un pēc teju divām nedēļām atgriežos te no citas puses pagalam saņurcīts..
Lai gan šo pilsētu pazīstu labi, naktsmājām izvēlos, ko nezināmu, turpmākai pieredzei, pie paša pilsētas laukuma un par labu cenu! “Pakal Hotel”. Vilties nenākas.
Protams šeit neizlaižu arī savu tradīcīju – Las Tinajas restorāna Al Ajillo garneles un Pacifico alus! 🙂 Drupas gan.. Tur jau esmu pabijis 2reizes mēneša laikā!
No rīta prombraucot pieskrienu pie sava čoma, mehāniķa, kurš manu autiņu pie dzīvības atgrieza pirms divām nedēļām un palūdzu savienot vadiņus tuvajām gaismām! Darīc! 🙂
Vīrs tik man novēl laimīgu ceļu un par darbu naudu atsakās ņemt! Tik netipiski mexikai.. Bet tāda tā ir, no allaž apgāžamiem steriotipiem viedota..
Mans ceļš tālāk šodien ved līdz Campeche pilsētai. Bez entuziasma un cerībām iepētījis virtuālajā pasaulē iespējamās nakstmāju vietas pametu Chiapu štatu un krustojot Tabasco iebraucu Yucatan rajonā. Kad pēc 200kilometru ceļa kreisajā pusē aiz retiem kokiem un krūmiem pamanu mexikas jūras līci, nolemju meklēt kādu klusu vietiņu laiskai pusdienas pauzei..
Bet tad šaurais ceļš sadalās un kļūst par plašu maģistrāli ar zaļu sadalošo zālāju. “Varens tas, kam lamborvocho” nodomāju pie sevis un metos bezceļu zonas šķērsojumā pretī jūrai.. Un trāpu! Turpat arī šaura smilšu iebraukta taka kāpās līdz pat ūdenim.. Pilnīgi viens. Netālumā seklajā ūdenī ganās rozā flamingo, virs galvas zilas debesis un zem kājām gliemežvāku tepiķis.. Šīs pusdienas ir baudījums dvēselei..
Nu jau pacilātā omā dodos tālāk ceļā uz “pelēko un neinteresanto naftas pilsētu”.
Nekad iepriekš tajā neesmu bijis, un pat īsti nebija skaidrs no kurienes man šis “uzburtais” priekšskats. Bet nu tāds nu tas bija.. Bija!
Jo tiklīdz sāku līkumot pa pilsētu saprotu, ka esmu kļūdījies. Bet kad izbraucu caur senajiem, absūbējuši brūnajiem pilsētas mūra vārtiem man burtiski pārņem šoks un apdullinošs pārsteigums..
Kā pasaku valstībā, kurā lietus līst visās varavīksnes krāsās.
Kā senā vēstures grāmatā, kurā pedantā arhitektūras šķīstība ir izsmalcināta līdz niansēm un ar krāsu otu iedrošinātiem spilgtu toņu vaibstiem.
Nez kā es biju to palaidis garām. UNESCO arhitektūras vēstures mantojuma sarakstā esošā pilsēta nu pievienojas manai skaistāko Mexikas pilsētu listei.
Reiz bijusi arī karību jūras pirātu galvaspilsēta, šī pilsēta to uzsver un lepojas.
Lai gan solītais “vērienīgais” pirātu šovs cietoksnī izrādās pagalam blāvs, siltais vakars izgaismotajās košajās ieliņās man neļauj tik ātri nozust viesnīcā uz nakstmieru.. Haizivs vakariņu galdā kādā klusā restorāniņā, naksnīgs klasiskās mūzikas orķestra koncerts pilsētas laukumā un negaidīti burvīgi piepildīta diena!
Rītdien ir mana ceļojuma neoficiālā noslēguma diena, jo ierodoties Merida pilsētā uzkavēšos tajā kādu laiciņu pirms atgriezties Eiropā..
Pilsētu pametu atkal pa bezmaksas apvedceļu un dodos pa “Ruta Puuc” iezīmēto arheoloģijas pieminekļu taku dziļāk Jukatānas pussalā.. Līdz galamērķim 200 kilometru, bet pirms tam vēlos apskatīt dažas no ievērojamākajām Maiju civilizācijas drupām šaipusē.. Edzna, Sayil, Kabah.. un daudzas citas ir ievērības cienīgas, un visas tepat ceļmalā, pāris kilometrus viena no otras. Tomēr laika trūkuma dēļ un dēļ vēlmes izjust jauno vietu nesteidzībā izvēlos neierasti apaļās, augstās piramīdas pilsētu Uxmal.
Ceļš līdz tām lēzeni zaļš vietām metot līkumu paugura mežā, te atkal lejup cukurniedru pļavās.. Rets bagātīgs rančo, pavisam reti auto, vien lamborvocho klusībā skaļi kā kamene zum skrejot pa piķa paklāju līdz pamanu norādi uz arheoloģisko zonu.
Plašais stāvlaukums gan nav diez ko pārpildīts un nopircis ieejas biļeti dodos baudīt tūkstošs gadus senus pieminekļus. Jau turpat pretīm ieejas vārtiem pēc pārsimts metriem aiz pakalna izaug šīs vietas galvenā un slavenākā būve. Tik netipiski maiju arhitektūrai, ierasto četrstūra terasu piramīdu te aizstāj augsta, apaļa celtne, kuras virsotne nudien slejas mākoņos…
Glīšs, zaļš mauriņš, silti sules stari un viegla veja brazmas.
Tā es klīstu pa teritoriju, šur tur piesēžot un aizpeldot senā pagātnē, kad 15tūkstošu pilsēta kņadēja un debesis bija zilākas.. “Puuc” arhitektoriskais stils ir nudien skaistākais no visiem maiju civilizācijā sastopamiem. Daudz mazu un smalku elementu, pinumu, griezumu.. Bagātīgi skaisti. Baudu ar dvēseli..
Bet diemžēl arī šai ciemošanās reizei pienāk gals un drīz vien lecu autiņa, lai dotos uz Meridu, kur tikšos ar Rafaelu..
Šai tikšanās man ir īpaša nozīme. Pirms 3gadiem kad dzīvoju Cancun, mēs satikāmies pirmo reizi, bet toreiz to nebija ilgi lemts baudīt, jo abiem bija jāatgriežas dzimtenē – man Latvijā, Raffai Venecuēlā.. Bet kontaktu mēs nezaudējām ne mirkli..
Un manas ceļojuma pēdējās nedēļas šoreiz pārvēršam neaizmirstamā “medusmēnesī”.
Nedēļas nogale pasakainā pludmales mājā.. Pašu gatavotas jūras ņammas un pilnīgi bezrūpīga bezsteidzība..
Pasakains noslēgums manam ceļojumam..
Tik vien kā paspēju vēl uz dienu aizskriet līdz Cancun un Playa del Carmen satikt vecos, labos draugus un no +36C jāatgriežas ziemotajā Eiropā. Iedegt smuki sanāk Play pludmales baltajā smiltīs – pirmo reizi pusotra mēneša laikā, kopš esmu mexikā.. Citādi Eiropa nesapratīs.. 🙂
Apmeties “hostel Playa” satieku jau iepriekš iepazītos čaļus no Lacandon džungļiem un SanCristobal. Maza tā Mexika tomēr..
Arī visas 3dienas kopš esmu Playa del Carmen, restorāniņā kurā reiz piestrādāju esmu patstāvīgs viesis.. Lai gan bildīte ar Melngalvju namu tā bāra plauktu vairs nerotā, aizmirsts nemaz neesmu! Milzīgs atkalredzēšanās prieks visiem!
Arī ar klientiem atkal izpalīdzu.. 🙂 gan tiem kuri nerunā Spāniski, gan tiem kuri nerunā Angliski…
Tā piemēram, satieku kādu meiteni no Maskavas, kura runā tikai un vienīgi krieviski, bet ceļo vienatnē..un nesatraucas, jo internacionālā zīmju valoda vienmēr nostrādā..
Tā mēs 3atā restorāniņā brokastojam.. Es, maskava un čalis no vācijas.. Un kā domājat cik valodās man bija jārunā? Ja čalis runā tikai angliski, Nataša tikai krieviski un Maribella (restorāna saimniece) tikai spāniski.. Uhh.. Pasūtīt ēdienu pat mēģināju latviski hehe
Tā nu teju trīs mēneši ir paskrējuši nemanot. Jautri, aizraujoši un neaizmirstami… Šis ir bijis mans skaistākais, bagātīgākais un emocionālākais piedzīvojums Mexikā.. Nezināmi un mazi miestiņi, neskartas pludmales, dziļi mūžadžungļi un fantastiski cilvēki.. Un piedzīvojums katru dienu!
Es zinu, ka daudziem liekas dīvaini ka allaž ceļoju vienatnē, bet tieši tā es varu saklausīt, redzēt un sajust to pēc kā braucu..
Un šoreiz Es to patiešām atradu…
P.S.
Statistika no Mexikas ceļojuma –
Kopā tika nobraukti ap 6200km,no kuriem 3600vienatnē,tam benzīns 400L (3790peso-150Ls), un 15Ls maksas ceļos.
Kopējais ceļš kartē..
Viens Pats Meksikā... 