Saullēkta mednieks

“Hmm..” – pie sevis kluībā skaļi nodomāju, “ceļš met līkumu, bet vienmēr tas atgriežas tur, kur reiz sācies.” Īsti nezinu, kur sākās mans, bet visas tās neskaitāmās ceļa zīmes, “nejaušības” ved pie viena zināma, ierakstīta scenārija..
Nu ticu es pasaules kārtībai, kas mūs virza, ticu es ka ir spēks, kurš zina kā labāk.. Sauc to par likteni, ja vēlies, bet kurš gan ir teicis, ka katram mums tas ir tikai viens.. Principi ir tie, kas tur robežās un ne katrs spēj šīs robežas nojaukt, lai veidotu SAVU likteni. Izraujies, ieplet spārnus, lido! Mums ir kājas dotas, lai staigātu par zemi, bet dvēsele, lai lidotu.. Robežu nav! Ne uz zemes, ne debesīs..
Manas debesis jau sen ar zemi jaucas, mākoņu ezeri ielejās, upju krāces zvaigžņu jūrā.. Es zinu, ka saule rītos lec no tumšas jūras dzīlēm un pēc garas dienas ar staru otu krāso apelsīnzeltainu piepildījuma stundu..
Es esmu saullēkta mednieks! No rīta noķēris, es to vakarā palaižu prom..lai ķertu no jauna!
Manā dvēselē mīt dažādu pasauļu saullēkti..
Un vienam, īpašam es pakaļ aizbraukšu..
“Vienspatsmeksikā” – tullīt un pavisam drīz dodas jaunā piedzīvojumā uz Venecuēlas Bolivāra Republiku.
Šis būs citāds un jo īpašs ceļojums un Tev es saullēkta šķēli ar atvedīšu..