Venecuēlas Bolivāra republika

Caracas lidosta, Venecuēla

Zini, kas mani pārsteidza? Ok, “pārsteidza” nebūtu īsti korekti teikt..bet tas, kas iepleta manu seju platā smaidā, un noteikti nebija plānots, lai gan ļoti pazīstams, tuvs un gaidïts.. Tas mirklis, kad tikko no lidmašīnas salona sper soli tunelī un kā tveicïga, bieza, karsti mutuļojoša gaisa masa pārveļas pāri.. “Mājas!” es zemapziņā noķēris mirkļa sajūtu nodomāju, un seja iepletās platā smaidā..
Šī ir pirmā mana reize Venecuēlā, bet zinu, ka ne pēdējā – tāpēc savā atmiņu komposā iegrāmatojis lidostas termināļus un izvietojumu, atrodu iekšzemes lidojumus.. Jau līdz šim brīdim paspēju divreiz iepazīties ar šīs Karību tautas atvērtību un draudzību.. Pirmā ar mani koķeti izrunājas un kopā pasmejamies ar pasu kontroles meiteni, otrais ne no kurienes uzrodas kāds formā tērpts kungs, brīdī, kad meklēju Avianca aviosabiedrības “ofisu”. Iztaujājis ko meklēju un uz kurieni lidoju, piesakās mani pavadīti līdz tam – soļojot pārsimts metrus līdz tam aprunājamies un “nogādājis” mani tieši to darbinieku rokās, kungs tikpat nemanīti pazūd.. Hmm.. Pēc mexikas ieraduma esmu jau sagatavojis “tējas naudu“.. Laikam te citi likumi un paražas. Vai tiešām cilvēki mēdz izpalīdzēt tā pat vien..?!
Pirmie, otrie iespaidi..
Sievietes! Bet protams! Un tā ir TIKAI lidosta! Atkal jāsaka salīdzinājumam ar mexiku.. Slaidākas, garākas, dažādākas, košākas..un ja gribas tad arī D izmērs te ir krietni populārs.. :)))
Ok ok laikam esmu sailgojies pēc savas venecuēlas princeses.. :DD
Vairs tik pāris stundas un būšu Andu kalnu pakājē – Merida pilsētā, kur tad arī sāksies īstais ceļojums..

Merida
Jau lidostā pamanu venecuēliešu atvērto dabu – dejas, dziesmas gaidot savu lidojumu – uhh…troksnis, kas tur valda – kā tirgus placī, bet tas tāds pozitīvi dzīvespriecīgs! Gribas līdzi lēkt.. Iespējams kaut kur domās ielēcu līdzi ar, jo gandrīz aizlidoju pavisam citā virzienā.. Arī līdz tam noveda šīs tautas “vienkāršā, paviršība” – biju gan krietni izbrīnīts, jo biju vinīgais, kurš paspēja iekāpt nepareizā lidmašīnā un kādai samulsušai kundzītei aizrādīt, ka šamējā manā vietā apsēdusies.. Redz mans reiss uz El Vigia esot no cita “geita”, bet kāpēc uz ekrāna un skaļrunī izziņots mans lidojums, un biļeti pārbaudot neviens nav bildis ne vārda, paskaidrot neviens nevar.. Arī, kā pārējie 50pasažieri to zināja, neviens neuzņemas minēt.. Laikam ir kāds cits, tikai vietējiem zināms komunikācijas veids..
Tikmēr vēja nests, aiznesos līdz īstajam lidojumam – uz ekrāna 2minūtes līdz lidojumam, pie geita vien divi garlaikoti ceļotgribētāji.. Neņemu tos vērā un ātrāvis durvis skrienu uz lidmašīnu – bet tur vien uzkopšanas darbi.. Arī šamējie izbrīnīti, kā es “geitam” un “sekjuritī” kontrolei garām ticis.. “Apmēram pēc 15min, sāksim laist iekšā” – man noziņo viens no strādniekiem un izvada svinīgi atpakļ pie “tautas parastās”.
Nedaudz gan vairāk nākas uzgaidīt, un šoreiz tieku iekšā bez kontroles, jo mani jau pazīst kā tādu Čavesa radinieku.. :))
Lidoņi gan savākušies dažnedažādi un lai gan uz biļetēm ir norādītas vietas – visi sēžas kur pagadās vai gribās – līdz ar šo vietas izvēles teiāteri metāla putns debesīs paceļas teju 40minūtes vēlāk nekā paredzēts..
“Nekas neparasts” – man vēlāk skaidro..
Ielidojam, nolaižamies, somas saņemam gan veiksmīgi un bez problēmām.
Andu kalnu pakājē mani sagaida mana draudzene – Rafaela ar brāli Vicente, kura tad arī būs mans gids un pavadonis.
Dodamies mājās.. Jūtos nedaudz saņurcīts pēc garā ceļa, bet pilns enerģijas un prieka būt šajā līdz šim man neatklātajā zemē..
Ir tumšs, tāpēc neko daudz neredzu un nenojaušu kur esmu ieradies. Vien bars ar dažāda izmēra suņiem, vistām, retam kaķim un citiem ģimenes locekļiem..
Te arī jāmin, ka turpinājumā ik pa laikam būs salīdzinājumi ar mexiku, bet tas tikai saprotams, jo tekilas valstībā dzīvojot, un izceļojot, to krustu šķērsu, cita Latīņamerikas valsts rosina meklēt kopīgo un atšķirīgo..
Bez steigas mostoties pirmajā dienā Bolivāra republikā, nojaušu, ka kalni un džungļi ir man visapkārt.. Augstas banānpalmas uz mūžzaļa kalnu fona..
Pa balto, gaišo māju skraida neskaitāmi suņi, turpat vistas.. Vairākos līmeņos un piebūvēs mitinās bagātās ģimenes saimes lielākā daļa.. Es tieku stādīts priekšā kā “El Leton” – esmu sen gaidīts un nu beidzot sastapts.. Tik atvērti sirsnīga viesmīlība Latīņamerikā man ir neliels pārsteigums.

Aklimatizācijas labad dienu sākam ar nelielu, īsu 10km pastaigu līdz kādam ūdenskritumam – tas pats par sevi nav nekas īpāšs, bet vide, ceļš, cilvēki, ciemi ir tie, kas man ļauj atvērties šai pasaule.. Ciemi – kā pēc varavīksnes lietus, cilvēki atvērti, runīgi un sirsnīgi, bet ne uzbāzīgi – un lai gan šie ir ciemi, kuros tūristi nerādās, nav jūtami “garie” skati pakausī.. Nevienam nav lielas intereses, ko un kāpēc te dari – bet ja ir tad laipni apjautājas.. Arī no fotogrāfa nebēg, bet ar prieku un smaidu iepozē, lieki piebilst arī, ka naudu pat neiedomājās par to prasīt.. Patīkami.

Vakarā dodamies uz pilsētu – Merida, pēc iedzīvotāju skaita nedaudz mazāka par Rīgu, lai gan ne tuvu tā neliekas.. Iespējams dēļ tās plašajām priekšpilsētām, nostāk no centra rajoniem.
Ne ar ko īpašu ievērības cienīgu izcelties tā nevar, ne arhitektūra, skaisti laukumi.. Vien pasaules augstākais “gaisa tramvajiņš” kurš ved uz Venecuēlas agstākā kalna – Pico Bolivar (5007m) līdzās esošu virsotni. Diemžēl šobrīd un līdz pat rudenim tas ir slēgts.
Pēc pusdienām aizejam uz kādu populāru bāru alu iedzert un satikt draugus, un te nu sākas mani pārsteigumi, saņemot rēķinu pēc 12miezīšu piebeigšanas – 72Bolivāri!!! esmu sirdstriekam tuvā šokā, jo nepilnus 30 santīmus par alu, bārā nebiju maksājis nekad savā mūžā.. :)))
Smaidā lidz ausīm, meklējam taksi, lai dotos uz draugu cabaña skaistā, zaļā kalnu ciemā pilsētas nomalē. Noķeram 60to gadu milzu Ford ar vismaz 8litrīgu motoru! Eleganti!
Čalis tik piebilst, ka degviela jāielej, jo tāls ceļš mums braucams – es vēl nosmeju, ka ar šitādu zvēru var vien apkārt benzīntankam takšot, bet pusis manā jokā “neiebrauc“.. Hmm..skaidrs, ka tādus jokus nesaprot, ja pilnu bāku viņš pielej pa 1usd!!!!!!!!!!!!!! Aaaaaaaaaaaaaa – are you serious????!!! Redz viņi te pat, ja gribētu nopirkt vienu litru benzīna nevar to izdarīt – jo vienkārši nav tik mazas naudas.. Lētākā pasaules degviela!!!! Ja gribas precīzi – tad 1.5santīmi par litru.
Arī naudas kurss te dikti īpatnējs! Valdība ir noteikusi, ka par vienu asv dolāru vari dabūt 4,3bolivārus – un tāds kurss būs jebkuram ārzemniekam, ja maksājot norēķināsies ar karti, vai bolivārus izņemsi ar karti bankomātos, vai mainīsi naudu bankā. BET – melnajā tirgū par vienu dolāru var dabūt 8-10bolivārus – tas ir tieši divas reizes vairāk, un tieši tas attaino īstās cenas par pakalpojumiem un precēm. Dolārus iemainīt pa “melno” cenu var jebkur un tieši šis fakts mani nedaudz samulsināja, jo biju pieradis, ka melnā tirgus cenas allaž ir sliktākas, lai gan te tas ir tieši pretēji un “must do” uzdevums ceļotājiem..
…atgriežoties pie lielā, vecā takša, kurš mūs ved uz El Valle ciemu – iespējams 40% no visiem takšiem un autobusiem ar ko pārvietojāmies tā arī līdz mūsu galamērķim mūs nekad neizveda, jo redz katram bleķim ir savs mūža ritums, un dažiem tas kā reiz akurāt bija iekritis mūsu ceļa laikā – arī šim. Nav jau brīnums, ja vidējais auto vecums svārstās ap 40gadiem – bet tāda labi ierūsējuša, veca “čemodāna” cena ap 1000-1500Ls uhh…
Autiņi tiešām nepieklājīgi dārgi..
Bet neskatoties uz to pie draugiem cabañā ierodamies. Fernando ir koktēlnieks un mājiņu ceļotājiem uzcēlis pats – gaumīgi tumšais koka interjērs, divsstāvu namiņā ir pietiekami plašs, lai izguldītu 6 cilvēkus.. Mēs šoreiz ar saimnieku un viņa draugu – 4atā, vāram zupu – “ala venezuela” un malkojam tekilu – kāpēc tekilu, ne rumu, gan nezinu.. :))
Zupa Venecuēlas gaumē nozīmē – vismaz 15-20sastāvdaļas, jeb viss kas ir mājās.. Un uz uguns vārīta pasniegta ar tradicionālajiem kukurūzas plācenīšiem – arepām. Bet bija gardi gan!

Šī ir tiešām burvīga vieta, kur dzīvot, vai apmesties kā ceļotājam – prom no pilsētas, neliels ciems, kalnu ielejā.. Ja patikšana – ir iespēja doties vairāku dienu pārgājienos kalnos, ir kalnu upes, ezeri, košdzeltenas pļavas, zirgi un mājas vīns..
Pēc divu dienu plezīra laiks doties citā virzienā un mēs lecam mazā mikrī un nododamies 5h (140km) serpentīnkalnu labirintiem ceļā uz Canagua ciematiņu. Runājot, ka esot dikti jau smuks.
Tiklīdz buss nogriežas no lielceļa un maziem solīšiem tipina augstāk un augstāk kalnos, nojaušam, ka ceļš mākoņos būs pa kalna kores zeltītu maliņu.. Kalna muguras zigzagā, caur mākoņu aizskariem dudinam tālāk..augšup un lejup ielejā.. Bet tur zaļa jūra pārvēlusies un nosmērējusi zaļas visas kalnu sienas, zemi..liekas pat saules stari košzaļi spīd.. Rets, kalna strauta čurkstošs kritums klusajā ielejā.. Govs. Namiņš, kā kniepadatas sarkana dakstiņu galva.. Ceļš līkumains ved pa maliņu, caur birzi.. Un itkā no malas, uz kādu pasauli citu es lūkotos, no garāmslīdoša, lēna mākoņekspreša..

Kad buss atkal, kā tramīga bite tiecas augšup kalna korē pretī saulei, otrpus akmens sienas paveras neaizsniedzams plašuma horizonts.. Izstiepis roku es to aizsniedzu, dvēsele jau iepleš spārnus, kad pēkšņš motora krekšķis mani atgriež realitātē..
Ceļš uz “dienvidu ciemiem” (Pueblos Del Sur) ir tāls, bet skaists, katra tā līkuma vērts. Pēc piecām, garām stundām beidzot sasniedzam galamērķi.. Smagi, līki koki pārkārušies pāri ceļam, kā vārti, līdzās pelēka mūrīša sienai aiz kura maza, zema būdiņa.. Turpat līdzās cita, zila, sarkana, dzeltena divstāvu mājiņa.. Tikpat kā nav satiksmes..vien rets mocīts vai kājāmgājējs lēni čāpo pa akmens flīžu ielu..
Lecam laukā pie kādas no skoliņām, kur manai pavadonei ir sarunāta darba tikšanās.. Koši oranžās sienas omulīgajās telpās ar milzu Bolivāra un Čavesa bildēm pie sienas, patīkami uzņem tālos viesus un pat nepamanām kā jau sēžam pie bagātīgi klāta galda skolas direktores apartamentos! Sirsnība un atvērtība ir venecuēliešu ikdiena.. Pēc mirkļa jau iekārtojamies vienā no divām vienīgajām naktsmājām ciemā.

Vēlā pēcpusdienā laiks pastaigai un Canagua apkārtnes iepazīšanai. Kluss. Tīrs. Miers. Pat vējš liekas te piestāj atvilkt elpu.. Skaista pērle. Bet noteikti ne “tūristam parastajam“, jo pat atrast kādu ēstuvīti ir grūti.. Liekas, ka lielāka iespēja te ir tapt ielūgtam pusdienās vai vakariņās..
No rīta meklējot brokastu vietu, kad pēc teju nedēļas ilgas, kukurūzas miltu un fritētu ēdienu diētas, neizsakāmi prasās kāda cepta oliņa satiekam kādu tantuku, kurš mazā, slēgtā vārtrūmes virtuvītē gatavo maltīti izsalkušajiem.. “Protams, ka varu jums uzcept olu” – sirsnīgi atsauc sieviņa, un uz čurkstošās grillpannas met pāris savu vistiņu rīta dētas oliņas.. “Biezpienu ar ēdīsiet?” – nedroši jautā kundzīte, bet mana pārsteigti smaidīgā seja sniedz viņa tūlītēju atbildi.. Un pasniedz gaišu šķīvīti ar ceptu olu, biezpiena šķēli un nupat gatavotiem, dievīgiem kukurūzas-burkānu plācenīšiem. Gardi, kā mājās.. Venecuēlas lauku mājās! 🙂

Lai kā mēs gribētu šeit aizkavēties, šoreiz tas nav iespējams.. Mikrobuss pie “posadas” ir tieši laikā un jau pēc 5stundu ceļa esam atgriezušies uz zemes pelēkajā realitātē..
Nākamajā dienā jau esam iecerējuši apmeklēt kādu citu, runājot,ka skaistu ciemu – La Azulita. Līdz tam nedaudz tuvāk – vien 50kilometru braucams, bet arī kalni un līkumi.. Un tā – 60to gadu bussiņš, sēdina mūs pēdējā rindā un vēl ar padsmit pasažieriem dodamies ceļā tieši no Meridas pilsētas autoostas. Līdzās mums pie lodziņa, kāda sirma kundzīte, kura līdz ar pirmajiem auto motora rūcieniem met krustus un aizlūdz par visiem ceļabiedriem. Sākumā tas liekas sirsnīgi jauki, bet kad svētiem vārdiem tiek komentēts viss apkārt notiekušais, un dzīvības- nāves robežas jautājums tantei tiek piešķirts Venecuēlas “Mirttantes” statuss.. Arī kad pēc pāris stundām ceļi krustojas ar pamatīgu negaisu – lietusgāzes, pērkona un pamatīgas zibeņošanas izskatā ome kļūst pamatīgi tramīga un citē Bībeles rindas vienu pēc otras. Ceļš vietām ir izskalots, sagāzušies koki un kalnu strauti gāžas pār ceļu līkumiem.. Zibeņo un rībina neganti! Auto slāpst bez dzīvības pazīmēm – un kāds no pasažieriem piebilst, ka varbūt sirmajai kundzei taisnība..
Satraukums autobusā ir manāms, arī kudzīte manāmi meditatīvā stresā pamanās aizbraukt garām savai pieturvietai. Šoferis atver durvis, bet aiz sliekšņa izeja uz haosa pasauli – negants lietus, vējš, pērkona un zibens – “Uiii dieviņ, pērkons mani nospers!” noteic ome, sasmīdinot visu salonu, nozūdot pelēkajā negaisa mākonī..

Četras stundas un tik vien 50kilometru ceļš.. Uhh.. Kad lecam laukā Azulita ciema centrālajā laukumā, lietus sāk mitēties.. Šur tur debesis pašķiras saules staram un pār mazo ciemu izaug spilgts varavīksnes loks.. Zaļo oāzi piepilda dzidra vakara gaisma un mēs jautrā solī lēkājot no vienas peļķes uz otru bezmērķīgi bērna priekā klīstam pa miestu.. Gaiss mutuļo kā dzidra kalnu upe, nesdams līdzi lietuslāšu un tikko pļautas zāles smaržu, sijādams to pār mazajām pakalnu ielām. Tās vēljoprojām ir tukšas, bet liekas, kā sajutuši svaigo vēja brāzmu, no šīfera pažobelēm, aiz zilo, zaļo namu metāla durvīm parādās tumsnējas galvas, vērīgi skati debesīs un pilsēta lēnām agūst savu tik ierasto kluso kņadu..
Pēc sātīgām vakariņām atrodam sev naktsmājas, ciema nomalē, kalna nogāzē, biezu krūmu, banānpalmu un košaugu paēnī.. Pats saimnieks, pēc izskata kā Latvijas lauku brangs zemnieks, mums uzvāra kafiju, aprunājamies un ar nakts melnumu, dodamies pie miera, miljons siseņu āriju ieaijāti.

Rīts ierasti agrs. Suņa rejas jaucas ar putnu dziesmām. Šodien Merida pilsētā ir prezidenta Chavesa politiskais mītiņš, uz ko ierašanās visiem “piespiedu brīvprātīgi”.. Arī Rafaelai. Nolemju doties viņai līdz un uz šo visu “balagānu” paskatīties no iekšienes.
Pašā Azulita ciema centrā pretim autoostai pamanām vairākus autobusus ar sarkani tērptu kavalēriju tiem apkārt.. “Gan jau šie ar laiž uz mītiņu,” skubimu savu draudzeni uzjatāt brigadierim vai gadījumā nevaram šiem pievienoties.. “Protams, lecat iekšā!” – mums smaidot uzsauc šoferis un jau pēc mirkļa sēžam starp desmitiem “sarkano” Chavesa atbalstītāju. Četras brauciena stundas ir garas, ceļš līkumoti lēns.. Dažam līdz apelsīni ar ko cienāt kolēģus, citam “empanadas”, citam “arepas” un limonāde.. Veci un jauni, kundzītes un jaunkundzes visi ir gatavi dziedāt, dejot, un daži pat runā, ka iespējams pats prezidents pagodināšot ar savu klātbūtni..
Pēc teju 4ar pus stundām, koši sarkanām lentām rotāti busi, viens pēc otra ieripo Merida pilsētā! Līdz stadionam vēl gabaliņš ejams un no pakalna jau redzams kā ļaužu masas virzās uz pasākuma epicentru.. Mēs metamies barā!
Darba kolektīvi, ciemi, ģimenes – daudzi sadalījušies pa grupiņām ar karogiem, bungām, taurēm, bet visi vienādās, sarkanās maikās vien saukļi atšķirīgi līdzīgi – “Lai dzīvo Chaves!” “Uh, Ah, Uh, Ah Chaves no se va” (chaves neaizies), “Radīts Sociālismā” u.c.

Ienirstam pūlī arī mēs.. Pasākuma galvenā skatuve ir kādā hallē, labākās vietas jau aizņemtas un iekļūt tajā sagādā nelielas problēmas, bet sanākušie ir labā omā, un laipni dod ceļu “ārzemju preses dienesta fotogrāfam”! :)))
Uz galvenās skatuves aiz gara galda sēž “lielie” vīri, līdzās uz mazās skatuves kāds pāris sniedz deju priekšnesumu, vēlāk kāds “lauku muzikants” uzkurina daudzgalvaino ļaužu pūli.. Ik pa brīdim tūkstošu zāli pārņem ekstāzes kliedzieni un virs galvām iznirst simtiem plīvojošu karogu.. Bungu rīboņa nemitas ne uz mirkli.. Tāds hiptnozējoši uzlādējošs “sarkano” sprādziens!
Ir interesanti.. Interesanti pavērot šo ļautiņu pārņemtību.. Un šis ir politiskais pasākums – prezidenta Chavesa priekšvēlēšanu kampaņai! Mazāk runu – vairāk deju, dziesmu un svētku!! Nešaubos kāpēc prezidentu tauta šeit tik ļoti visi mīl! Viva la Chaves!

Skaistai valstij, skaista tauta, skaistai tautai, skaists prezidents..
Venecuēla iespējams ir viena no skaistākajām valstīm latīņamērikā, bet diez vai tās apciemojums būtu pilnīgs bez pasaules augstākā ūdenskrituma apmeklējuma.
Savilkuši visus plusus un mīnusus garajam ceļam – (ap 32h), krāmējam somas un ar ekstra ērtu nakts autobusu dodamies ceļā – Merida-Puerto la Cruz. 22stundu ceļš vien par 5Ls. Tālāk jādodas uz Puerto Ordaz, kur dzīvo Rafelas māsas ģimene, no kurienes tad arī sākas galvenais ceļš uz Anhela ūdenskritumu. Bieži Venecuēlā, autoostās var atrast un uz sev vēlemo galamērķi var nokļūt ar privāto auto – protams nedaudz dārgāk, toties krietni ātrāk.. To arī izvēlamies un tiekam pie kādas jaunas sievietes un Toyota autiņa.. Vēl nenojaušam, bet šis būs trakākais brauciens mūsu mūžā..
Jauna, simpātiska meitene tikko iekāpj auto teju kļūst par Sennas rinkarnāciju.. 300kilometu ceļu veicam 2.5stundās.. Lietus – nekādu problēmu, korķis uz ceļa – priekš tam tiek izmantota pretējā josla, fūri apdzīt var arī brīdī, kad arī tā veic apdzīšanas manevru, bet katram zvanītājam mobīlā telefonā skuķis noteic, ka šobrīd runāt nevar, jo atrodas pie stūres…un zvana nākamajam!!!
Pārsteidzoši – tomēr dzīvi un veseli tiekam galā, lai gan kājas ir mīkstas.. Nosolamies atpakaļ atgriezties ar autobusu.. 🙂
Pārnakšņojuši pie Rafelas māsas ģimenes, nākamajā rītā agri dodamies uz vietējo lidostiņu un saorganizējam sev tūri apbrīnot pasaules augstāko ūdenskritumu..
Ceļš sākas mazā mikrobusa izmēra lidaparātā pusstundas planējumā uz Canaima ciemu. Hmm..lidostiņa te gan mazāka par Embūtes autoostu, toties dažus viesus “īpašos” sagaida uztjūnēts indiānis “īstais”.

Ciems neliels. Tomēr ir jūtams tūrisma tranzīta pieskāriens.. Lai gan tas nav uzbāzīgs un nemaz ne nomācošs. Reta viesnīciņa, cabaña. Stadions sporta spēlēm un līdzās retas ēstuvītes.. Baznīca zem milzīga mango koka, kura pakājē bērni mētā sprunguļus pa sulīgajiem augļiem zaros un tumši brūnais ezers, kura dzīlēs mitinoties Bui nezvērs.. Vismaz tā mums mazākie cieminieki stāsta – “Viņš ēd tūristus! Reiz, kāda tante braucot laivā pa ezeru, roku turēja ūdenī, Bui viņu saķēra aiz rokas un ierāva ūdenī!”
Mums paveicas. Šoreiz un jo īpaši. Kad laivā dodamies šķērsot ezeru teju zem mutuļojošā ūdensmākoņa, nezvērs, nemierīgi krāčainajos ūdeņos pietur laivu stabilu, lai mēs varētu ļauties varenajam Sapo ūdenskrituma skaistumam..
Šeit, Dievs ir sēdējis un zīmējis pasauli.. Bezgalīgas debesis un augsta, stāva zaļi zilu kalnu platforma fonā..bet tā pakājē – krēmkrēsas mutuļojošs mākonis ar dunu veļas ezerā..

Šķērsojuši ezeru, mēs kāpjam smilšainajā krastā, un dodamies nelielā gājienā līdz citam kritumam. Ar katru soli tuvāk, gaiss sāk teju vibrēt un zemā dabas basā dunēt katrā krūmāja lapā, kā stīgās.. Un te nu mēs stāvam – tieši zem varenām ūdensmasām gāžoties no 5stāvu klintsmalas.

Tālāk jau taka ved pa slidenu akmeņu ceļu tieši otrpus ūdens sienas. Upes pusē novilkta stingra, mitrumā sen apsūbējusi trose aiz kuras ūdenskritums veļas nezināmajā..
Gaiss ar rasas lāsēm jaucas arvien vairāk, gaismas stari metas līdz krēmkrāsas ūdenim un pazūd gaišā krēslas dziļumā. Trakojošais ūdensspēks veļas mums virsū nejautājot un neatstājot nevienu sausu ķermeņa vietu.
Vareni. Spēcīgi un skaisti.
Krituma otrā pusē atvelkam elpu un noraugamies uz dabas radīto.. Pāris metrus pakāpjoties uz visu šo skaistumu no augšas var palūkoties un kā rāma upe pēkšņi pazūd dziļā ielejā un atkal top par mierīgu, klusi plūstošu upi.. Itkā nebūtu tai šķēršļu..
..un tā nebeidzami mūžīgi plūstot tā gadsimtiem tek, netraucēti stīvu kalnu pakājē, līkumojot starp zaļām pļavām un augstām sarkana akmens mugurām.

Nākamajā rītā ar “pirmajiem papagaiļiem” tiek pasniegtas brokastis, no lietus un slikta laika ar ne vēsts un mēs sākam ceļu uz pasaules augstāko ūdenskritumu..
Viss posms dalās trīs daļās – pirmā – pāris kilometru ceļš auto līdz laivai, tad garākais ceļš pa upi un pēdējais posms – kāpiens līdz pašam kritumam..
Kopā esam 15ceļotāji un 4pavadītāji sadalīti pa divām šaurām, koka laivām. Līdz Anhela ūdenskritumam 90kilometri pa upi, pret straumi.. 3 stundas savs dibena mīkstums jāziedo koka beņķa bezamortizācijas eksekūcijai.. Uhh.. Un esmu dzirdējis, ka citiem ceļotājiem šis posms ir ievilcies līdz 5h..

Bet katrs upes līkums apbur ar savu košumu, fona kalnu tapetēm, mieru un klusumu.. Daba ir tieši tik neskarta, lai tieši te sajustos, kā viesim, ciemiņam, kuram ievērojot tejienes cieņas likumus tiek vizināts uz vēja spārna, upes krācēm līgani šūpojot, fonā skanot atbalsotām džungļu putnu dziesmām..
Dzidri sarkanbrūnā upe met asus līkumus. Biezi apaugušie krasti brīžiem veido aleju no necaurejamu liānu un augu vītemēm. Atkal ass līkums. Mazu, apaļu akmentiņu saliņa un krāces, kas krietni izkrata un izšūpu mūsu transportlīdzekli.. Pēc pārstundu brauciena, dibens jūt katru mazāko zemūdens vibrāciju. Tomēr tas neliedz baudīt dabas burvību.
Ar acīm slīdot pa horizontu līdz tālumā no zaļo džungļu meža izaug stāva, sarkana kalna platforma.. Kā no “pazudušās pasaules“. Uzreiz atceros bērnības plānus, kad ar brālēnu padzirdējuši par kādu mistisku kalnu dienvidamērikā, kura virsotnē dzīvo dinozauri un visādi citādi neredzēti mošķi, kalām plānu doties ekspedīcijā uz to. Toreiz kaltais plāns tā arī palika bērnības skapī, līdz šai dienai..
Dinazaurus gan neredzēju.. Laikam nedaudz par ilgu vilcinājāmies ar ceļojuma plānošanu uz šo “zudušo pasauli“..

Pēc 3 garām stundām laivā mūsu acu skati pastiprināti sāk pētīt katra kalna platformu un tā virsotni, meklējot “īsto” Anhela ūdenskritumu, jo teju no katra kalna lejup veļas upe vai palielāks strauts.. Drīz vien tur tālu priekšā, mākoņu ieskautu atpazīstam slaveno “eņģeļu” ūdenskritumu, kurš teju palēlinājumā lēni birst no augstās virsotnes, cauri mākonim, lejup dziļā mežu biezoknī.. Mistiski dīvainu sajūtu pārņemti turpinām līkumot starp milzu akmeņgalvām upē, tuvāk kritumam.
Vairs pavisam nedaudz un laivai lēkājot pa krācēm, tā strauji griežas akmeņainā krasta virzienā un mums tiek dota zīme lēkt krastā – esam klāt. Ar pirmo stabilo un ilgi gaidīto soli uz sauszemes, tiklīdz paceļam acis, skatam paveras nenosapņojams dabas brīnums..

Anhela ūdenskritums. Augsta kalna platforma, sarkani, zaļa dabas otas veidots upes kritums, brīvā kritienā pazūdot mākoņu strēlē.. Līdz zemei jau lejas vairs tikai mākoņu lējums. Lēni, brīvi un pavisam nesteidzīgi..
No vietas, kur to vērojam līdz pašam kritumam ir vismaz 2-3 kilometri, bet ir iespēja tam piekļūt arī tuvāk.. “El Mirador Alejandro Laime” – Aleksandra Laimes skatu punkts, ir tieši pretī un teju zem Anhela, jeb Karepakupai Vená (vietējā valodā – dziļākās vietas ūdenskritums) augstā krituma.
Kad saviem pavadoņiem palielos, ka Aleksandrs Laime ir mans “paisano” (no vienas valsts), šiem nekādas emocijas tas neizraisa – pat Rio Gauya, Rio Ogre – anhela izteces upes kuras tā nostaļģiski nodēvējis latviešu avantūrists, neviens zem šiem nosaukumiem īsti nepazīst.. Arī oficiāli “papīros” pasaules augstākā ūdenskrituma atklājējs ir Jimmie Angel kura vārdu ūdenskritums arī nes.. Hmm..bet varēja būt arī “Laimes ūdenskritums” 🙂 kā nekā latvietis ir pirmais, kurš ar kājām to sasniedzis un apstaigājis riņķī apkārt..
Arī stundu kāpiena garu taku no upes līdz skatu punktam, pa džungļu taku, slideniem akmeņiem, saknēm un liānām tieši Aleksandrs iezīmēja un iztīrija..

Gaiss te pavisam sabiezējis biezs. Tumīgs un mutuļojoša biezs.. Līst lietus. Rasa. Sviedri. Vecākie cilvēki no mūsu grupiņas bieži stājas..bet mēs ar Rafaelu visiem pa priekšu un drīz jau paši pirmie sasniedzam slaveno skatu laukumu.. Lietus pieņemas spēkā un augsto kritumu ieskauj biezi mākoņi.. Bet tikai uz mirkli. Drīz tie pašķiras un skatam paveras viss apbrinojamākais dabas radītais skats, ko esmu redzējis..
Es nevaru to aprakstīt…

Mēs apsēžamies uz klints malas – un ļaujamies tam..
Kad laiks doties prom – es ik pa laikam atskatos sev pār plecu.. Ir sajūta, ka šeit es vēl atgriezīšos..varbūt tikai no citas puses..
Lejup pie upes mūs jau gaida laivas. Drīz vien arī pārceļamies turpat otrpus krastam un iekārtojamies apmetnes šūpuļtīklos, zem jumtiņa. Duša. Tualete. Pusdienu galds. Ugunskurs. Un padsmit šūpuļtīklu biezu, zaļu, dzīvu džungļu sienu ieskauti..
Uz iesmiem jau čurkstot grilējas vistiņas. Kaut kur tālumā zaros trako un bļaustās zirnekļpērtiķi jaucot meža klusuma āriju ar čurkstošu upes melodiju..
Tik gardas vakariņas sen nav ēstas.

Ar nakts melnumu vēl nedaudz uzkavējamies sarunās, bet drīz gurdums ņem savu un šūpuļtīklu ieaijāti ieslīgstam džungļu sapnī..
Es pamostos nakts vidū. Kaut kur tālumā dzirdama dziļi dobja, rēcoša balss.. Nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir.. Arī sikspārņi un citi lidoņi apsēduši mūsu nakstmājas.. Dabas skaņas, trokšņi ir tik bagātīgi, ka es vēl brīdi palieku nomodā, klausoties tajos. Neiedomājama fantastika!! Un ja vēl pieķer sevi pie domas, ka līdz tuvākajai civilizācijai vismaz 100km.. Hmm.. Mēs esam tikai nebūtiski ciemiņi šeit..
No rīta mostamies ar pirmajiem saules stariem. Agras brokastis, duša un atkal esam upes ceļā. Atpakaļceļš lai gan ātrāks, tomēr es jau atkal paspēju izkalt jaunu, interesentu piedzīvojumu sev.. Kaut kad nākotnē! 🙂
Tiklīdz ierodamies Canaima ciemā, nojaušam, ka līdz mūsu Iidmašīnai vairs nav daudz laika, tāpēc ātri, bet bez steigas aiztransportējamies līdz lidostiņai un jau pavisam drīz pametam džungļus “dzelzs spārnos“.
“Pludmali?” – abi saskatamies un nolemjam pēdējās dienas pavadīt Karību jūras smiltīs.. Izvēle krīt par labu Playa Colorada, kur mums paziņas iesaka Jakera hosteli.
Turpat ceļmalā, kur vienā pusē sarkanbrūnu smilšu pludmale, otrā – aiz milzu dzelzs bleķu sētas slēpjas paradīzes dārza miera osta.. Košiem augiem, mango kokiem ieskauta, bohīmiska pasaulīte. Turpat daži suņi, kaķi.. Atvērts un šādās vietās ierasti draudzīgs personāls. Abas meitenes – dvīnes no ASV.. Šī ir pavisam jauka vieta.

Turpat netālajā pludmalē pusdienas notiesājam svaigi ķertu zivi, laiski atlaižamies smilšainajā krastā ļaujoties Karību viļņiem maigi glāstīt un saules stariem nesteidzīgi lutināt..
Laiks doties prom. Bet esmu drošs, ka vien uz laiku. Es būšu atpakaļ. Ir kaut kas visā latīņamērikā, kas mani vilina. Arī Venecuēlai priekš manis jau ir plāns, un es esmu tai gatavs. Gan kalni, gan dziļie džungļi un anhels.. Pārsteidzošās pludmales un cilvēku smaidi.. Es katru dienu ar smaidu te pavadīju un tā atsmaidija man..