Krustu – šķērsu pa Jukatānu..

Uz Chichen Itzu dodos jau 8.reizi, bet katreiz tā mani pārsteidz un atrodu, ko jaunu.. Šoreiz gan mans mērķis ir tiešs un skaidrs – rudens ekinokcija. Divas reizes gadā, El Castillo piramīda kļūst par apbrīnojama fenomena līdzdalībnieci. Tikai pavasara un rudens saulgriežos saule krīt uz piramīdas šķautnēm tādā leņķī, kas senajai Maiju tauta lika noticēt, ka viņu dievība – Kukulkana Spārnotā čūska nokāpj no debesjuma pie savas tautas.. Neiedomājami precīza arhitektūra, astronomija un matemātika šai senajai civilizācijai ir ļāvusi uzcelt templi, kurš vēl mūsdienās slēpj noslēpumu par tās ārkārtīgi precīzo celšanas tehnoloģiju..
Ikreiz saules-ēnas spēle pulcē tūkstošus brīnuma gaidītājus – un es šo brīdi nu gaidu jau trešo reizi..
Dienas pirmā puse ir skaidra un pelēkbaltā Kukulkan piramīda žilbina spilgtajā Jukatānas saulē.

Bet tad ne no kurienes apmācas, sāk līņāt un debesis aizklāj draudīgi biezi negaisa mākoņi..
Liekas, ka kāds šodien nav omā..
Lietus dievs Chaak ir nolēmis Kukulkan Dievu pie sevis paturēt..
Nedaudz vīlušies par neredzēto ļaužu pūļi klīst uz parka izejas pusi, bet es neskumstu, jo reiz brīnumu jau esmu redzējis.. :)) (lasi – Kukulkan čūskas atgriešanās)

Tālāk esmu nolēmis apmeklēt pazemes ezerus, jeb maiju valodā Ts’not (cenotes) – kas šajā pusē ir krietni daudz..

Dažās nopeldos, dažās Izbaudi mistisku klusumu, bet kādā satieku lūk šādu vīriņu..

Citviet pa meža taku brienot man uzglūn baisi nezvēri.. 😀

Bet kad beidzot tieku laukā, no džungļiem – metos zivju zupā plunčāties..

Bet lai vai kā visi ceļi allaž ved uz pludmali..

..p.s. Un protams, ka tas nav ne tuvu viss ko es redzēju un piedzīvoju.. Būs, būs vēl daudz, kas interesants, gan bildēs, gan lielajā rakstā – ļaujiet to man pašam no sākuma izdzīvot un sajust..
Bet man priekšā vēl garš pārgājiens uz pazudušu Maiju pilsētu dziļi džungļos.. El Mirador..

Un atkal viņa mani pārsteidz..

Zini, to sajūtu, kad IR!? Tā pa īstam – IR!!!?
Esmu dzīvojis Mexikā un izceļojis to krustu šķērsu, un vienmēr ir vietas, kas mani pārsteidz..
Bet Holbox sala ne tikai pārsteidza.. Tā likās, kā vieta, ko es vienmēr esmu šeit meklējis..
Droši vien, ja ne skaidri zināmi plāni un cilvēki, kuri ar mani rēķinās – būtu te palicis.. Ilgi palicis..

Skaidrs ir viens.. Šeit es atgriezīšos noteikti.
Dīvaini, bet arī Rio Lagartos es iepriekš nebiju bijis.. Košsārtie Flamingo lauki rītausamā..

Las Coloradas putnu paradīze.. Košsarkanā ūdens atblāzma.. Eh.. Fantastisks skaistums.

Un protams.. Kā gan bez Maijiem.. Šoreiz arī jauna pilsēta manā listē Ek Balam.. Vareni un skaisti!
Uzrāpos uz pasauli no augšas palūkoties.. 🙂

Šis ir mazs ieskats manā šībrīža ceļā..
Rīt dodos uz Chichen Itzu vērot vienu no 8 pasaules brīnumiem savā burvībā – tikai divreiz gadā Kukulkan dievs nokāpj no debesīm pa piramīdas kāpnēm pie savas tautas.. Rīt! 🙂
Esmu to jau piedzīvojis, bet nelaižu garām nekad..

P.S. par to ko es redzēju Chichen Itza pagājušo reiz sagaidot maiju dievu, lasi rakstā – Kukulkana čūskas atgriešanās.

Turpini sekot man pa pēdām..

Daudz laimes, Tev, Mexika

..aiz ilumintātora loga balts putu krējums kā apgāztā bļodā ar gaišzilu melleņu debess krēmu. Metālu putns lēnā planējumā šķir deserta mākoņus un nes mani atkal uz pasauli manu..
Tur kur – jūrmalas smiltis karstākas un tekila lētāka, tur kur ziema nomaina vasaru un vienīgais, kas par to liecina ir jūras zilas, skaidras debesis diendienā..
Šodien ir Mexikas neatkarības diena un es ierodos tieši un svinībām! Dejas, dziesmas.. Pilsētu galvenie laukumi un ielas mudž no krāsām un košuma, tauru trokšņuma, dzērieni un ēdieni, atrakcijas un karuseļi, karsta nakts un salūts zvaigžņotās debesīs..
Šonakt Mexika negulēs..
Arī manas acis, prāts, dvēsele un sirds izdejos sailgojošos Salsas ritmu nakti..

Viva La Mexico