Uz Chichen Itzu dodos jau 8.reizi, bet katreiz tā mani pārsteidz un atrodu, ko jaunu.. Šoreiz gan mans mērķis ir tiešs un skaidrs – rudens ekinokcija. Divas reizes gadā, El Castillo piramīda kļūst par apbrīnojama fenomena līdzdalībnieci. Tikai pavasara un rudens saulgriežos saule krīt uz piramīdas šķautnēm tādā leņķī, kas senajai Maiju tauta lika noticēt, ka viņu dievība – Kukulkana Spārnotā čūska nokāpj no debesjuma pie savas tautas.. Neiedomājami precīza arhitektūra, astronomija un matemātika šai senajai civilizācijai ir ļāvusi uzcelt templi, kurš vēl mūsdienās slēpj noslēpumu par tās ārkārtīgi precīzo celšanas tehnoloģiju..
Ikreiz saules-ēnas spēle pulcē tūkstošus brīnuma gaidītājus – un es šo brīdi nu gaidu jau trešo reizi..
Dienas pirmā puse ir skaidra un pelēkbaltā Kukulkan piramīda žilbina spilgtajā Jukatānas saulē.
Bet tad ne no kurienes apmācas, sāk līņāt un debesis aizklāj draudīgi biezi negaisa mākoņi..
Liekas, ka kāds šodien nav omā..
Lietus dievs Chaak ir nolēmis Kukulkan Dievu pie sevis paturēt..
Nedaudz vīlušies par neredzēto ļaužu pūļi klīst uz parka izejas pusi, bet es neskumstu, jo reiz brīnumu jau esmu redzējis.. :)) (lasi – Kukulkan čūskas atgriešanās)
Tālāk esmu nolēmis apmeklēt pazemes ezerus, jeb maiju valodā Ts’not (cenotes) – kas šajā pusē ir krietni daudz..
Dažās nopeldos, dažās Izbaudi mistisku klusumu, bet kādā satieku lūk šādu vīriņu..
Citviet pa meža taku brienot man uzglūn baisi nezvēri.. 😀
Bet kad beidzot tieku laukā, no džungļiem – metos zivju zupā plunčāties..
Bet lai vai kā visi ceļi allaž ved uz pludmali..
..p.s. Un protams, ka tas nav ne tuvu viss ko es redzēju un piedzīvoju.. Būs, būs vēl daudz, kas interesants, gan bildēs, gan lielajā rakstā – ļaujiet to man pašam no sākuma izdzīvot un sajust..
Bet man priekšā vēl garš pārgājiens uz pazudušu Maiju pilsētu dziļi džungļos.. El Mirador..
Viens Pats Meksikā... 