Mani 100 kilometri džungļu dzīves..

Pasaule ir pilna ar izaicinājumiem un apbrīnas pilnām vietām. Un ir dažas, kuras apslēptas tā, lai sasniegtu tās apbrīnam, ir jāmetās piedzīvojumu pilnā izaicinājumā..
Pirms daudziem gadiem, kad pastiprināti sāku interesēties un aizrauties ar seno Maiju civilizāciju un kultūru, atklāju, ka seno pilsētu drupas ir izkaisītas pa visu plašo reģionu no Mexikas līdz pat Hondurasai. Liela daļa – brīnišķīgi restaurētu tempļu ar lokločiem iztīrītu smilšu taku, tūristu netraucētām pastaigām ap tiem.. Skaisti. Bet apbraukājot neskaitāmus zudušās pasaules pieminekļus es tomēr neatradu meklēto.. Šie likās nedzīvi, mākslīgi atjaunoti, nozogot to patieso dvēseli, kura Maijiem allaž dzīvojusi harmonijā ar dabu. Man tomēr gribējās vēl vairāk sajust seno dzīvības elpu…
Dziļi, necaurejami džungļi vēl ar vien slēpj aizmirstas akmens pilsētas, koku zaros trako zirnekļpērtiķi un vējš klusi sijā saules starus. Maiju valstība vienmēr ir slēpusies aiz valdzinoši noslēpumaina mistiskas plīvura.. Par to no kurienes nākuši, kur guvuši tik apbrīnojamas zināšanas, nonākot līdz izzušanai un teju aizmirstībai, ir tikai pieņēmumi, ne skaidru faktu. Šajā džungļu cilvēku pasaulē ir kas mistiski valdzinošs, ko es nolēmu uzmeklēt..
..612.gads pirms mūsu ēras – 1 Manik, 6 baktun, 6 katun, 17 tun, 0 winal, 9 kin, 5 muluc, 2 zec, pēc Maiju kalendāra. Tveicīgā centrālamērikas marta saule kliedē biezo rīta miglu virs nebeidzami tumšszaļas džungļu jūras. Kāda koka augstākā zarā tukāna putns klusi noraugās zaļo dabas viļņu līganā dejā. Šī pasaule pieder dabai. Lietus rasa un saules stari spītīgi lauž savu ceļu caur biezo mežu segu, krītot dziļāk džungļu paēnā, nestedzīgā solī mītās svaigās cilvēka pēdās.. Kāda Kitche cilts, Maiju indiāņu lielā ģimenes saime, ir devusies jaunas, piemērotas apmetnes vietas meklējumos..
Jau 18 saules un 18 dienas bez lietus viņi ir gājuši.. Dziļajai selvas jūrai nav malas un to tie arī nemeklē. Džungļi ir to mājas.
Ir pavasara saulgrieži, kad pēc mēnešiem ieilguša sausuma sāk līt un Maiji to uztver kā labu zīmi, un to vadonis Ek Balam dod rīkojumu celt nometni. Vieta ir kā radīta pastāvīgas dzīvesvietas veidošanai – ir gan vairāki, dabīgi milzu ūdens rezervuāri ar desmitu tūkstošu litru ietilpību, gan zemākas ielejas laukssaimniecībai..
Pavisam drīz šī jaunā apmetne izaugs par ciemu un no ciema par varenāko pilsētu visā reģionā. El Mirador kļūs par Maiju civilizācijas ietekmīgāko un apbrīnojamāko dzīvesvietu, kur reliģiski politiskais kults ir kas vairāk kā sociālais statuss..

Man bija tur jānonāk. Jutu, ka man tas ir nepieciešams. Tas būtu mans svētceļojums. Kā jebkuram musulmanim nepieciešams kaut reizi mūžā apmeklēt Meku, man bija mans El Mirador.. Bieži arheologi El Mirador svarīgumu Maiju kultūrā pielīdzina kristiešu Jeruzalemei, un es jutu, ka mans laiks to apmeklēt ir pienācis.. tagad.
Apmēram pirms pieciem gadiem es pirmo reizi izlasīju un atklāju sev šo noslēpumaino, vareno un zudušo Maiju pilsētu. Tad arī nolēmu, ka man tā ir noteikti jāapmeklē. Mēneši, gadi gāja, es turpināju lasīt un mācīties par to, bet iespēju ne finansiāli, ne fiziski tajā nokļūt atrast nespēju.. Visam savs laiks.. Un pirms gada, atkal ceļojot pa Mexiku, es sajutu, ka nākamais piedzīvojums būs tieši šis – sen gaidītais.
Gadu gaitā biju ievācis kaudzi informācijas par to kā tur nokļūt un kam gatavoties, tāpēc šoreiz atlika vien visu salikt pa plauktiņiem un smuki saplānot. Ja pirms gadiem El Mirador bija vien arheologu un mērkaķu apdzīvotas drupas, tad piecu gadu laikā jau uzradušās tūrisma aģentūras, kas piedāvā tur nokļūt, un ciema koorperatīva “takziņu” pavadībā, ienirt džungļu jūrā.. Nu te visu kontrolē arheoloģijas biedrības un komūna – nodeva vienam, nodeva otram – atļaujas un paraksti par savu drošību. Kā to visu ērti samenedžēt? Varianti divi – doties tieši uz Carmelita ciemu, kura kontrolē ir viesu un arheologu vizītes un plānot ceļojumu tieši no “džungļu vārtiem“, vai uzticēt visu kādai aģentūrai. Pirmajā gadījumā nāktos nīkt “trīsmāju” ciemā pāris dienas, kamēr tiktu sagādāti pārtikas krājumi garajam ceļam. Tukši zaudētas dienas nav manā gaumē, tāpēc izvēlējos otro variantu, un tiku sapazīstināts ar “uzticamo Oscar” no Flores pilsētas. Reino Kan Travel aģentūras īpašnieku.
Uz manu epastu Oscars atbild uzreiz – kas ir tik netipiski latīņamērikai. Pozitīvs, atvērts, draudzīgs un izpalīdzēt gribošs.. Viņš ātri iemanto manu uzticību un nolemjam sadarboties. Var just, ka Oscara kaislība ir tūrisms un ceļotāji un viņš patiešām lepojas ar savu valsti – no sirds prieks strādāt ar tādiem. Jau laicīgi piekodinu, ka vēlos visu ceļu veikt vienatnē, par ko Oscars ir pārsteigts un patīkami gandarīts reizē, jo arī te runājam “vienā valodā”.
Kārtējo reizi izceļojis līkumu pa Mexiku, laiks doties uz Gvatemalu un sākt mana piedzīvojuma skaistāko daļu. No Mexikas Karību krasta nokļūt Gvatemalas lietusmežā nav tik vienkārši – toties ir kāds neliels autobuss, kurš diendienā veic tūristu maršrutu no Chetumal pilsētas tekilas zemē, caur Belīzi uz Gvatemalu. Nolemju to arī izmantot.
Pametu Playa del Carmen pilsētu pusnaktī, lai pēc 4 stundām ierastos Chetumal, rokas stiepina atālumā no bijušās Britu Hondurasas, tagadējās Belīzes valsts, – tieši divas stundas pirms svarīgā autobusa atiešanas. Klusi atbalsotā, tukšā autoosta un reti tumsnēji stāvi.. Starp tiem pamanu vēl trīs gaišas ceļotgribētāju sejas un uzsāku sarunu. Maria – 65 gadu veca, jautra, runīga un jauneklīga omīte, Kostarikas franču ģimenē dzimusi gide steidzas sagaidīt savus ceļotājus Gvatemala city, pēc nedēļas ciemošanās pie bērniem Mexikā. Un kāds britu pāris ap gadiem 50. Abi profesori univeristātē. Ceļo pa pasauli, bieži iesaistoties nevalstiskās organizācijās, palīdzot skolām un bērniem. Četratā dalāmies ar iespaidiem un ceļojumu pieredzi un gaidām savu busu, līdz tā šoferis paziņo, ka uz Belīzes-Gvatemalas robežas ceļu ir bloķējuši streikotāji, nelaižot garām auto – līdz ar to maršruts tiek atcelts.. Vēl pāris stundas cerībā nogaidām, bet nekādas izmaiņas un cerību staru neredzot, dodamies ceļā saviem spēkiem..
Drīz no ceļā iepazīta puiša noskaidrojam, ka patiesībā nekādas blokādes uz robežas neesot, un vien nevēlēšanās mērot garo ceļu dēļ četriem braucējiem, bijis par iemeslu sadomātajam stāstam.. Skarbi un melīgi..

Ceļu sākam četratā, braucot ar taksi līdz Meksikas-Belīzes robežai. Izbraukšanas-iebraukšanas atļaujas un lecam “tuktukā” šķērsot robežu. Tur valūtas maiņa, dokumentu kontrole un buss līdz robežpilsētai. Autoostā sagaidām savu pirmo “vistu busu” (Chicken bus – tautas valodā iesaukts autobuss, jo ikdienas pasažieru vidū mēdz būt gan vistas, zosis, kazas, gan citi ģimenes locekļi). Šoreiz bez fermas zvēriem, dodamies garajā ceļā līdz Belize city – Belīzes valsts galvaspilsētai. Profesoru pāris mūs pamet ātri, arī Marias satrauktais dēls noorganizē mātei avio biļeti un drīz palieku atkal viens garajā ceļā.. 5 stundas..
Tad 3 minūtes galvaspilsētā, pārliecot jau citā busā, un nākamās 4 stundas ceļa, līdz Belīzes-Gvatemalas robežai.. Busā no tirgotāja nopērku vien pāris “mājas cepumu”, lai aizmirstu satrakojušos izsalkumu un atkal iegrimstu ainavas baudījumā.
Robeža. Protams, nekāda streika un blokādes! Esmu saprotoši dusmīgs, bet laimīgs soļa attālumā no sava galamērķa. Dokumentu kontrole, iebraukšanas maksa un tūlīt vienojos ar taksistu par manu aiztransportēšanu uz Flores pilsētu – 2 stundu brauciena atālumā.. Septiņos vakarā, 19 stundas pēc ceļa sākšanas, saņurcīts un izbadējies sasniedzu Flores pilsētu.
“Green World” zaļajā viesnīciņā rezervēts nummuriņš, garš miegs un pelnīta atpūta, lai nākamo dienu pirms galvenā piedzīvojuma aklimatizētos citā maiju vēstures un kultūras senpilsētā Tikal. Iespadīgi varena.. Esmu pārsteigs un sajūsmināts. Skaisti.

Emociju līmenis un pacilājums ir tieši tik kvalitatīvs, lai es būtu pilnīgi gatavs džungļu tūrei nāmajā rītā, kad 7ņos pie viesnīcas druvīm pieripo liels, smagnējs pikaps – atpakaļceļa nav – somas tiek mestas bagāžas nodalījumā, tauriņu kņuda pavēderē un miljons mazu straukuma salūtzibšņu agrajās rīta domās..
Līdz Carmelita ciemam, no kura sākšu savu pārgājienu – 3 stundu brauciens. Ceļš smilšains, vijas caur ciemiem un zaļiem līdzenumiem, piramīdveida pauguriem un lopu aplokiem, pār upei mazā miestiņā, lēni lavierējot starp tītaru, vistu, suņu un pundurcūku ordām. Pie kādas šķības sētiņas auto strauji bremzē sarkani mālainajā zemē, lai mūs izlaistu uz brokastīm turpat kādā tikpat šķībā būdiņā.. Tiekam aicināti iekšā, kur dibenistabā maza sieviņa uzreiz mums steidz cepināt oliņas no vistu rīta perējuma. Pie galda mēs vien ar Oskaru, runājot par visu un neko, malkojam kafiju. Senīgas rozā dēļu sienas, dermantīna galdauts, pie sienām seni, melni apsūbējuši plaukti ar porcelāna pabalējušiem ziedu zīmējumu traukiem.. Aizslēpies aiz plaukta, mūsos noraugās vien krāsu zaudējis 80to gadu ziepju operu stārs.

Kad labi paēduši turpinām ceļu – tālu vairs nav jābrauc un drīz esam sasnieguši ciemu. Mani sagaida kādi seši vīri – koorperatīva prezidents stāda priekšā arī manu “komandu” – Hugo – 45 gadu vecs, neliels vīrs, retu ūsu līniju, sirmiem matiem būs mans galvenais pavadonis un takzinis, un Goijo, 22 gadus jauns čalis, kurš mūs pavadīs ar diviem mūļiem un ēdiena, ūdens un iedzīves rezervēm. Tiklīdz mantas ir saliktas maisos un uzmestas zirgiem mugurās – ar laba vēlējumiem atvadāmies, lai nozustu džungļos..

Pirmajai dienai mums pievarami vien 18kilometri līdz Tonina drupām, kur paredzētas naktsmājas. Bet tiklīdz speram pirmos soļus lietusmežā, top skaidrs, ka ceļš viegls nebūs. Taka met līkločus un brīžiem pazūd – reizēm aiz koku un zaru brikšņiem, reizēm zem dubļu un ūdens baļļām. Mačetes griežas zaru un liānu cīpslainajās rokās un katrs solis, lēns, bet uzstājīgs mūs ved tālāk prom no civilizācijas.
Zirgu puisis ar abiem kumeļiem nolemj nošķirties no mums un iet citu ceļu – lielāku līkumu, bet zirgiem vieglāk izejamu. Mēs ar Hugo paliekam uz savas takas divi vien. Ik pa brīdim kaut kur mežu biezoknis atdzīvojas un mūsu atcis interesē urbjas tumšzaļajā sienā..
Spalgi putnu kliedzieni, mērkaķu ķērcieni, koku lapu šalts un klusa vēja pieskāriens pilnīga miera un klusuma uzvedumā.. Katrs solis ir solis dziļāk, ciemojoties šajā svešajā valstībā, katrs solis pārkāpj robežu starp divām pasaulēm. Sajūta, ka kāds mūs novēro nepamet ne uz brīdi, bet tajā pašā laikā – ne uz mirkli nejūtos apdraudēts – drīzāk sargāts..

Ikreiz ar pirmajiem soļiem ko speru svešā teritorijā – es lūdzu atļauju viesoties te, es lūdzu to aizsardzību sev, pretī sniedzot savu viscēlāko cieņu un apbrīnu.. Maiji allaž ir dzīvojuši harmonijā un dziļā saskaņā ar dabas likumiem – lai tos izprastu man kaut nedaudz jākļūst par vienu no tiem. Es dziļi ievelku plaušās tumīgo selvas gaisu. To pašu, ko pirms tūkstošs gadiem elpoja šie koki, savvaļas orhidejas, tauriņi un katra dzīvā būtne, kura te reiz mita. Es ļaujos džungļiem. Es ļauju tiem kļūt par mani, sev kļūstot par daļu no dabas.
Es esmu otrs Tu, bet Tu otrs es..
Sirdspukstu ritmā, katrs solis pa dzīvu taku, acis jaguāra dzidrumā šaudās pa brikšņu biezokni, prāts satraukta tauriņa košumā trako. Pirmie pāris kilometri pazūd emociju karuselī, ķerot katru mazāko sajūtu, smaržu un iespaidu dzirksti.
Nemitīgi veros caur zariem tur tālu nebeidzamā biezoknī, cenšoties saskatīt kādu zvēru, bet bez krāšņiem putniem un skaļiem mērkaķiem neko citu nemanu.. “Džungļos viens no otra baidās” – stāsta Hugo – “katrs pats par sevi..“. Tauriņš vairās no putna, putns no lapsas, lapsa no jaguāra, jaguārs no cilvēka.. Un cilvēks.. Eh.. Tas satrūkstas no katras mazākās skaņas šajā, tik svešajā, pasaulē.. Kad pamanām svaigas jaguāra rīta pēdas mūsu takā – atpazīstam savu kluso novērētāju, kurš ne uz brīdi nepamet.. Viņš seko mums visu ceļu, līdz pat El Mirador.

Pēc 5stundām pirmajā dienā, sasniedzam savu pirmo galamērķi – Tonina drupas. Apmetnē rosās vairāki strādnieki, kuri kā reiz uzstāda civilizētas dušas un tualetes. Trīs pastāvīgi dzīvojošie vīri liekas izsalkuši sabiedrības un dikti interesējas – kas jauns “pasaulē“.. Mani tieši pretēji – interesē viņu “pasaule” un saulei krītot zaļajā selvas jūrā, es uzrāpjos snaudošā ciema augstākajā piramīdkalnā, tai nedaudz pretī..
Pelēkzaļa krēsla kā bieza sega krīt pār pirmsmiega mežu. Kāds mazs mākoņbērns steidz raudāt spējas vakara asaras, uz ko zelta saules bumba priecina ar vakara klusējošu varavīksnes loku pa kuru tai laisties naktsmierā.. Putni trako. Klusi trako. Vējš silda. Maigi glaudot. Līdz ņemot līdzi visu putnu čiepstus un varavīksnes gaismu, iemieg dziļā džungļu miegā..

Liekas, ka uz brīdi iemiegu es tai līdz, jo “bāzes” nometnē jau nākas atgriezties pa tumsu, taku spīdinot vien ar galvas lukturīti.. Skeeriii.. :))
Kā balva mani sagaida Hugo pagatavotas gardās vakariņas un naktsnīgas sarunas, līdz acu plaksti sagurumā liek gari žāvāties un meklēt savu telti..
Nakts. Līst. Pa plašās telts sienu sitas simtiem skaļu lietus lāšu, pērkona duca kā dobjš, sens bungu ritms atbalsojas no viena paugura otrā un liekas, ka Gvatemalas meži ir atguvuši seno dvēseles elpu un uz mirkli atdzīvojas..
Ir nakts un esmu teltī, Tintal drupu, bāzes nometnē. Nupat esmu sagaidījis saulrietu ar zilām agavēm un krūmiem apauguša tempļa virsotnē, ļaujot varavīksnes lokam vēl reizi pieskarties reiz tik varenajai ReinoKan Maiju dinastijas valdīšanas zemei.. Ja vien akmens spētu runāt.. Katram no tiem būtu savs stāsts. Šeit katra taka reiz dunēja no soļiem un katra lietus lāse te atgriežas no jauna.. Vējš, lietus un akmens.. Tie ir laika liecinieki. Bet es esmu tikai nebūtisks ciemiņš reiz tik varenajā Maiju civilizācijas šūpulī.
El Mirador, Nakbé – šīs ir divas leģendām apvītas pilsētas, kuras pat pieminētas to svētajos rakstos un pasaules radīšanas eposā “Pupohl Wooh“. Un es esmu vien soli no tām.. Nakšņojot, uz 30metru plata “maģistrālā” ceļa, kas savieno Tintal un El Mirador tirdzniecību un reliģiskos centrus, es pieploku zemei, klausoties tūkstošu soļu atbalsīs, akmens nestos čukstos un džungļu elpā.. Es dzirdu. Viņa vēljoprojām dzīvo dziļi snaudošā miegā. Es netraucēju.
“Aizver acis un iemiedz..” – man teica lietus aicinot. Un es ieniru dziļā lietusmeža miegā..
Kad no rīta, vēl acis cieši sažmiedzis, vārtos pa telts zemes cieto paklājiņu, aiz naktsmājas sienām saklausu kņadu – tādu it kā es būtu pamodies putnu būrī.. Ar saules atspulgu rasas lāsēs mostas visi putni un es ar tiem. Kas par troksni, kas par traci! Brīdi klausījies visā jezgā, pazūdu tulkojumā, un atgriežos savās šīs dienas takās un galamērķī. El Mirador jau vairs tikai rokas stiepiena un pārdesmit kilometru gājiena attālumā..
Nomazgāta seja, kafija, sausās brokastis ar sauso pienu (!!! – jo tā Gvatemalā ir iecienīts), un metu somu plecos, lai sāktu ceļojuma pēdējo un garāko – 26kilometru posmu turpceļā. No Tintal nometnes taka lielākoties ved pa seno maiju tirdzniecības ceļu Sac’be (Baltais ceļš) – to nav grūti pamanīt bez arheologu vai pētnieku norādēm, jo uz džungļu lēzenā fona tas manāmi izaug kā apaudzis, nebeidzami garš valnis.. Brīžiem līdz 30metru plats un 6 metru augsts. Apbrīnojami, kā vien ar roku darbu iespējams panākt ko tik iespaidīgu.. Un šādi ceļi nav vien starp šīm divām pilsētām, te tika radīta vesela tirdzniecības ceļu sistēma, kas savienoja kaimiņu ciemus.
Lai gan taka pa “Sac’be” ir krietni vien ērtāka iešanai, džungļi laika gaitā ir ieviesuši savas korekcijas un bieži vien nākas nogriezties no tās brikšņos un slapjās ielejās. Dubļi un ūdens vannas jau vairs nepārsteidz. Koši ziedi, putni, skaņas, koku zaru izliekti silueti gan.. Orhideju smarža. Lietus.

Jā – lietus pārsteidza. Biju pieradis, to dzirdot arī sajust sev uz pleca.. Bet te nekā.. Gaidu, gaidu – itkā līst. Krietni līst, bet līdz zemei netiek neviena pati lietus lāse.. Lūk, ko nozīmē “biezi džungļi“!
Un laikam jau labi vien ka tā – diez vai mana “dzīvā taka” par to būtu sajūsmā.. Miljons un miljons mazu zemeskrāsas mošķīšu nesas pa manu taku visos iespējamos virzienos. Mans ceļš par dzīvu tapis.. Liekas, ja apstātos – tie mani nestu, kā pa skrejceliņu. Stājos, skatos un brīnos – bet šamējiem ne mazākā interese par milzi – kurš tos novēro..
Ik pa laikam arī kāds zirnekļpērtiķis augstu zaros mūs ar interesi vēro un met zaru sprunguļus svešajiem viesiem, bet, brīdi pasekojies, tas tik pat ātri, ar zaru šalkoņu tālienē, nozūd mežā.

Te, negaidot, ceļš kļūst slapjāks, dubļi un ūdens nepamet un vairs ērtu pastaigu pa džungļiem nesola, līdz atduramies pie liela, tumša dubļu dīķa.
“Kā tālāk?” – es izbrīnīts jautāju.
“Cita ceļa nav – mums tas ir jāšķērso“, Hugo man izvēli nedod..
Vismaz 30 metru plats, tumša ūdens dīķis.. Reti koki, krūmi, satrūdējuši zari, lapas, zaļi zāles puduri.. Brīžiem gari zāles stiebri aizsedz saduļķoto redzamību, un par to, “kas tur apakšā mīt” atliek vien minēt.. Kājas grimst stieganos mālos, katrs solis nezināmajā. Roka stiepjas pret zara roku, vien jāatceras iepriekš to noskanēt, vai kāds uz tās jau negaida gardam kodienam, vai šis nav “adatu koks“, vai tas maz izturēs manu svaru..

Klumpuroju soli pa solim. Smagākais gan ir grimstošās un iestigušās kājas dubļos.. Par bagāto zemūdens mošķu dzīvi nav laika filozofēt.. Lēni un smagi, šļakstu un zaru sprakšķu pavadīti pārvaram grūtāko šķēršli un tūlīt otrpus krasta pamanām lielu izkārtni ar uzrakstu – El Mirador.
Esam klāt. Lai gan vēl pāris džungļu mirkļa kilometri ejami lidz nometnei, esam ienākuši senās pilsētas teritorijā..
Pēc 23kilometriem atkal vairs neesam vieni – ne vien mērkaķi un tauriņi atgriezušies mūs uzraudzīt, bet, arī tiklīdz pārvaram meža apēsto, apsūbējušo pilsētas vārtu valni, sajūtamies drošībā. Sargāti.
Nu jau katrs mazais paugurs un pakalns ir sens templis. Ēteriskā kopāla dūmu smarža savij koku stāvus kā senus cilvēktēlus. Saule spīd spožāk un klusuma mieriņš hiptnotizē tik spēcīgi, ka pārņem neizsakāma baudas vēlme iemigt šajā sapnī..tagad.
Pasaules jaucas – kura ir mana un kurā es tikai viesojos..
Vai ir svarīgi tās nošķirt?
Starp taku līkumiem, kādā nostūrī aiz liela koka saknēm, man negaidot, izaug divas staltas akmens būves. Eleganti zaļi apsūbējušas, tās stāv viena otrai iepretī jau teju divus tūkstošus saules.. Tik kluss. Liekas, ka pat vējš virs tām pierimst, putni zaudē balsi un saule dzesē savus starus.. La Muerta. Nāve. Īstais nosaukums, gan nav zināms, bet tā tumšzaļā akmens drupas nosauktas, pēc kādas “vācējas” nāves no malārijas šaivietā..
Baisi, bet ne biedējoši. Un, kad pamanu kādu tumšu eju vienā no tempļiem, mudinu Hugo doties tajā mani pavadīt.

Ieslēdzam galvas spuldzes, metamies četrāpus un, pārliecinājušies, ka pretī negaida kāda no indīgajām Gvatemalas čūskām pazūdam zem tūkstošgadu akmens bluķu mūriem. Gaismas stars izgaismo baltu, pliku sienu tuneli. Ausīs džinkstošs tīrs klusums un vien smilšu graudu čirkstoņa zem kājām.. Eja pa kreisi. Nogriežos tumsā un man sejā metas sikspārņu pāris. Sasodīts!!!
Milzu zirnekļi, plaukstas lieluma tarakāni, un, bez skaņas gaisu kuļošas, mazas asinssūcējpeles un piķa tumsa pakausī.. Šis liekas kā tads laika tumsas portāls – ieeja pagātnē. Nez, kas šajos pazemes tuneļos reiz mitis un gulējis..

Dīvaini dzidrs klusums. Nedaudz biedējošs klusums te mīt tagad..
Lieki netraucējot sūnās snaudošo akmens milzi, pavisam drīz nozūdam līkumu takā tālāk tumši klusējošajā meža..
Arvien biežāk ceļš met līkumus ap nelieliem pakalniem, akmens krāvumiem.. Mēs šoļojam pa tūkstoš gadu senu pilsētu. Piestājuši pie reta akmens staba, uzrunājot kādu milzu mozaīku, arheologu atraktu un, zem masīvas metāla konstrukcijas, sargātu no lietus. Liekas, ka viss šis mežs ir kā milzu parks, kā rotaļu laukums – atliek vien ņemt rokā lāpstiņu un spainīti un rakt laukā šos aizmirstos Maiju pasaules brīnumus..
Līdz bāzes nometnei tiekam reizē ar spēcīgu lietusgāzi. Šīsdienas 7 džungļu taku stundas aiz muguras liek pārlaimīgi sagurušajam skatienam trakot līdzi lietus peļķē – vārtīties tajā aiz priekiem kopā ar lietuslāsēm un ķert, beidzot, saskatāmos mākoņkalnus virs koku galotnēm.. Gaiss smaržo pēc lietus ūdens un turpat līdzās kūpoša ugunskura, uz kura jau lēni sutinas ilgi gaidītās vakariņas..
Plašā El Mirador bāzes nometne izvietota ap līdzenu zāles lauku, kurā ganās tītaru bari un starp tiem klīstoši zirgi.. Lielākas un mazākas primitīvas arheologu mājiņas, āra virtuvītes un teltis.. Viena lielāka, arī man, nostāk no visiem. Ieskatos senajā pilsētas plānā un secinu, ka šonakt gulēšu pašā “vecpilsētas” centrā – nu tā apmēram “pie Operas” 🙂 “Vareni!” – nosmeju 🙂 un uz šo ziņu atkorķēju rumiņu, ko man ceļam līdzi iedevis Oscars, ar piekodinājumu atvērt tikai, kad ir sasniegts galamērķis.

Sagurums, rums un valdzinoši mistiskā aura rada reibinoši ēterisku kokteili.. Atkal līst lietus un es ar savu pavadošo svītu slīdu garās nakts sarunās. No visu vērojošajām jaguāra acīm mums līdzās, līdz pasaules radīšanai pēc maiju uzskatiem, no saullēktiem džungļos un Gvatemalas indīgākās čūskas kodienu manam zirgu puisim, še pat El Mirador, no kā viņš teju ņēmis galu..
Laisks piepildījuma miers. Īsti vēl nespēju noticēt, ka tiešām te esmu.. Te un tagad.
Es aizveru acis un iemiegu. Bet varbūt tikai mostos sapnī..
Rīts sutīgi silts, tas smaržo pēc dzidri zaļa meža mākoņbērna. Tikko dzimis no selvas miglas un saules stariem..kā es.
Brokastu kafija. Viegla ņamma, somā fotokamera un ūdenspudele. Un mani soļi pavadīti klīst apgaitā pa vareno El Mirador valstības vraku. Taka met līkločus starp biezi apaugušiem kalniem un pauguriem. Katrs un visi tie reiz mirdzēja vēstures saulē. Kā sena, milzu kuģu pēdējā osta, šai nebeidzamajā džungļu jūrā. Kā zuduši kuģu vraki tie aizmiguši mūžībai. Tempļi un piramīdas. Dievu mitekļi.
Zem manām pēdām pretī triecas tūkstošiem dievabērnu pēdu soļu manu sirdspukstu ritmā. Manā sirdsbalsī dzied simtiem putnu balsu un nenogurdināms vējš. Nekas nav zudis. Vien iemidzis miegā..
Iemiedz, lai sadzirdētu, klusējošo. Mosties, lai ieraudzītu guļošo..
El Mirador lepnums ir varenākā un lielākā piramīda maiju civilizācijā un viena no pasaules vislielākajām piramīdām pēc tās tilpuma – La Danta (2.8milj. m/3). Nešaubīgi, man ir neizsīkstoša vēlme uzkāpt tās virsotnē, lai uz visu šo skaistumu no augšas palūkotos.. Pamata terase vien liekas kā milzu 600metru garš kalns. Garas, absūbējušas trepes.. Atkal terase. Masīvi akmens zaļi bluķi. Kāpnes uz gaismu tur augšup. Plašs koku “dārza” laukums un tur arī pats virsotnes templis. Kā no džungļu grāmatas.

Akurātu akmens krāvumu kalns, rets iesakņojies, līks koks spītīgi ieaudzis aukstajā pamatnē, kā raupjas rokas, ko kalns stipj pretī saulei.. Tā virsotne – tur mākoņos.
Kāpnes, kas reiz veda tempļa virsotnē ir izgaisušas reizē ar krāšņo dekorējumu, sarkano saules krāsojumu. Cilvēkauguma kultūrslānis Jēzus vecuma laikgaitā spēji noēd tempļa sienas. Sāņus pieslietas milzu koka trepes zigzagā ir mūslaiku cilvēku radītas, pa kurām lēniem soļiem paceļamies virs bezgalīgās džungļu jūras..

Soli pa solim, roka pie margas tveras, pie kādas liānas stīgas, lai paceltos augstāk. Pakāpieni nav augsti, bet mērķtiecīgi. Soli solī es eju ceļu. Es kāpju augstākajā kalnā, lai uz pasauli no augšas palūkotos un zvaigznēm pieskārtos..
Te nu es stāvu. Te un tagad. Atkal.
Starp debesi un zemi. Starp sauli un upi. Starp sevi un Tevi..

Starp pasaulēm esmu es. Un zaļu viļņu jūra līdz pat horizontam. Un mākoņi kuri ķeras man matos. Un putni manā galvā.
Gribas raudāt no smiekliem, un lēkāt no emocijām, un kliegt aiz sajūsmas, un vārtīties pa zemi no prieka. Un bļaut līdzi tiem bauru mērkaķiem tepat piramīdas pakājē.. Un tad atsēsties ēnā un pazust, aizpeldēt tur tālu prom, atrast sevi vēlreiz no jauna.
Un atkal. Lai nokāptu pie tautas savas es tīrs un īsts, un patiess..
Sajust kā jutās Ek Balam, valdnieks. Sajust kā jūtas saule viņa krūtīs.
Un kad pēdējā rītā mostos, lai ar saullēktu celtos kādā pavisam citā džungļu nostūrī jau atpakaļceļā, saule pār lietusmiglas džungļiem uzlec no manām krūtīm..
Un putni.
Tie vienmēr ir bijuši ar mani..

P.S. Paldies vārdi..

Neizmērojama pateicība Oscar Salas (ReinoKan Travel boss, racsosalas@hotmail.com), kurš palīdzēja visu saplānot un saorganizēt tandēmā ar Luis Mis RIP – lai mūžzaļi debesu džungļi Tev, mans draugs.. Kā arī manai džungļu komandai Hugo un Goijo, bez kuriem šis pasākums nebūtu izdevies.
Un protams vislielākais paldies manai mūzai Līvai par iedvesmu un pacietību klausīties, lasīt un pārlasīt, un vienkārši būt līdzās..
…
..
.

Pasaules gals 2012. Būs vai nebūs?

Jau kopš neatminamiem, aizvēstures laikiem cikvēkbūtne ir gaidījusi un bijībā skaitijusi dienas līdz pastarai dienai. Desmitiem tūkštošu gadu laikā nekas nav mainījies un arī nekas nemainīsies.. Pasaules gals kā nav bijis, tā arī tuvā nākotnē nebūs..
Jā – tā nu tas ir. Daru jums visiem, zināmu – Pasaules gals pēc Maiju pareģojumiem 21.decembrī 2012.gadā NAV gaidāms!
Un nu par to kāpēc atkal visi, izmisīgi gaidošie pastardienu, paliks bešā..
Pasaules ievērību “jaunais” pasaules gals pievērsa ne tik senā pagātnē, kad savā zinātniskajā novelē maiju pareģojumu pieminēja amerikāņu rakstnieks Graham Hancock. Slavu tas iemantoju un naudas žūksni sapelnīja un miljoniem cilvēku galvu ar nepilnīgiem faktiem sagrozīja. Laiki gāja, bet sazvērestības teoriju alkstošā tauta iepazina virtuālo pasauli un internetu, un pasaules gala gaidīšana drīz vien ieguva kulta pasākuma slavu visā plašajā pasaulē, aizmirstot sausi izdomātā lasāmdarba tā galveno – informatīvi izklaidējošo uzdevumu un neko vairāk..
Pirms vairāk kā 1000 gadiem centrālamērikas plašumā no Mexikas līdz El Salvadorai pletās plaša un varena civilizācija. Zināšanas, ko tie pārvaldīja apbrīno pat mūsdienu prāti. Matemātika ar “nulles” simbolu, agronomija ar precīzu un auglīgu vairākkultūru sistēmu, politika, tirdzniecība, sociālā sistēma, izglītība un protams astronomija, kura balstīja maiju pasaules uzskatus un dzīves ritmu. Iespējams, mēs zinātu daudz vairāk par šo noslēpumaino tautu, ja vien 16.gadsimtā Katoļu garīdznieka Djego da Landa uzraudzībā, nebūtu sadedzinātas visas rakstiskās liecības un manuskripti, noslēpumi un zināšanas, ko tūkstošiem gadu laikā glabāja un uzkrāja varenā Maiju civilizācija. Līdz mūsdienām ir vien saglabājušies 3(4) manuskripti un “svētā grāmata” Pupol Vuh, kuri arī kā vienīgie un galvienie kalpo par maiju zināšanu glabātājiem.
Viena no visapbrīnojamākajām lietām maiju zināšanās ir kalendāra sistēma. Līdz pat mūsdienām zinātniekiem nav izdevies atminēt visas tā mīklas un precizitāti, kurā tas par 0.003 dienām pārspēj mūslaiku Gregoriāņu kalendāru. Liekas maz.. Tomēr jāatceras, ka maiji “strādāja” ar gadskaitļiem no 1000-100000 gadu periodos un vairāk. Atšķirībā no mūslaiku kalendāra lineārās sistēmas, Maiji izmantoja ciklus, kuri laikam ritot atkārtojas, tādejādi atgriežoties sākumpozīcijā. Viņi ticēja, ka “laiks” ir ciklisks termins, kurš mēdz atkārtoties. Atnesot jau piedzīvotos notikumus un enerģijas. Laika būtība viņiem bija filozofijas pamatakmens. Tādēļ nereti viņus arī dēvē par “laika aizbildņiem“.
Pamatkalendāru veido trīs “cikli“, jeb trīs kalendāri, kuriem savstarpēji mijiedarbojoties tiek noteikta attiecīgā diena.
Tzolkin, jeb svētais kalendārs – sastāv no 13 dienām pa 20 “mēnešiem” veidojot 260 dienu ciklu.
Haab, jeb saules kalendārs – sastāv no 18 mēnešiem pa 20 dienām katrā un 5 “uayeb“, jeb nelaimīgām dienām kopā veidojot 365 dienas.
Pavisam Maiji ikdienā lietoja ap 20 dažādu kalendāru, kuri harmonizēja un izskaidroja telpu un laiku, katra individuālā cilvēka ikdienā, bet šoreiz gan tikai par galveno.
Visam kalendāra ciklam atgriežoties sākuma pozīcijā paiet 52 gadi, līdz tas sākas no jauna. Lai datumu nenāktos apzīmēt ar to pašu simbolu, tika radīti lielāki cikli, kas tos skaidro un apzīmē –
uinal (1 uinal = 20 kin = 20 dienas)
tun (1 tun = 18 uinal = 360 dienas = apm. 1 gads)
katun (1 katun = 20 tun = 7,200 dienas = apm. 20 gadi)
baktun (1 baktun = 20 katun = 144,000 dienas = apm. 394 gadi) max – 13 baktuni
Gadu skaitīšanu Maiji aizsāka 13.augustā 3114.gadā pirms Kristus. Un līdz pat mūsdienām nav skaidrs, kāpēc tieši šī diena iezīmē kalendāra pirmo dienu un šā gada 21.decembrī noslēdzas kalendāra lielākais un pēdējais cikls – “13 Baktun”, tullīt iezīmējot jaunā cikla 0.0.0.0.13. sākumu. Nekas nebeidzas. Viss turpinās.
Un šeit slavenais amerikāņu rakstnieks “aizmirsa” piebilst un aprakstīt maiju priekšstatus, par to ko mums gaidīt no nākamā lielā cikla.
Viena no kalendāra “īpašajām” vērtībām ir tā 260 dienu cikls, kurš ir arī sievietes grūtniecības perioda laiks. Maiji to zināja un smalki aprakstīja, pat šūnu un embrija veidošanās procesa laikā notiekošās izmaiņas, izmantojot tās arī lielākos laika skaitīšanas apmēros, piemēram – lielā cikla 5128 gadu periodā sadalot to pa 9(20) attīstības un pārmaiņu posmiem. Šobrīd mēs dzīvojam pēdējā “lamat” zīmē, universāli materiālā laikmetā. Tas iezīmē gatavošanos jaunajām pārmaiņām – jaunajai pasaulei. Maiji nākošo posmu gaidīja un aparakstīja īpaši.. Skeptiķiem par prieku, jāatzīmē, ka ik reiz “lielais cikls” (5128gadi) ir noslēdzies ar milzu katastrofu. BET šis pēc maiju domām ir ilgi gaidītais pārmaiņu laiks, “piektā saule” (arī šumēru, ēģiptiešu, hindu un Tibetas kultūrā) ir gaidāmais jaunais garīgo vērtību laiks, kurš nomainīs “materiālo” vērtību laikmetu. Kaut kas pazīstams, ne? “Lamat” cikls pats par sevi iezīmē uzkrāto bagātību gan materiālo, gan garīgo, tās tērēšanu un darbu pabeigšanu. Grūtniecības periodā šis ir pēdējais posms – pirmsdzemdību periods, kad bērns jau ir iznēsāts un nobriedis un gatavs “doties pasaulē“.
Maiji mūs laicīgi gatavoja jaunajām pārmaiņām, ar enerģētisko, piesātināto garīgo pasauli – kādu līdz šim nepazīstam. Arī citas senās reliģijas un filozofijas ir vienisprātis – nāk pārmaiņu laiks. Bet ne katastrofu vai kataklizmu izskatā globālā mērogā. Katram no mums.
Mums svarīgi būs iemācīties un pieņemt jaunās vērtības. Tieši to māca senās civilizācijas gudrība.
Pasaules gals nebūs. Ne šoreiz..

Ceļojot pa mexiku vienatnē, ir nācies satikt dažādus viedos gan indiāņu, gan erudītu vēstures profesoru vidū. Pasaules gala tēma jebkurā no tiem izraisa nokaitinātu dusmu smīnu..
“Maiji, neko tādu nav teikuši..”

P.s. Rakstu uzrakstīju maksimāli īsi un saprotami, jo iedziļinoties visās kalendāra un ciklu detaļās nāktos rakstīt grāmatu.. :))
…Varbūt kādreiz arī par šo tēmu 🙂

Krustu – šķērsu pa Jukatānu..

Uz Chichen Itzu dodos jau 8.reizi, bet katreiz tā mani pārsteidz un atrodu, ko jaunu.. Šoreiz gan mans mērķis ir tiešs un skaidrs – rudens ekinokcija. Divas reizes gadā, El Castillo piramīda kļūst par apbrīnojama fenomena līdzdalībnieci. Tikai pavasara un rudens saulgriežos saule krīt uz piramīdas šķautnēm tādā leņķī, kas senajai Maiju tauta lika noticēt, ka viņu dievība – Kukulkana Spārnotā čūska nokāpj no debesjuma pie savas tautas.. Neiedomājami precīza arhitektūra, astronomija un matemātika šai senajai civilizācijai ir ļāvusi uzcelt templi, kurš vēl mūsdienās slēpj noslēpumu par tās ārkārtīgi precīzo celšanas tehnoloģiju..
Ikreiz saules-ēnas spēle pulcē tūkstošus brīnuma gaidītājus – un es šo brīdi nu gaidu jau trešo reizi..
Dienas pirmā puse ir skaidra un pelēkbaltā Kukulkan piramīda žilbina spilgtajā Jukatānas saulē.

Bet tad ne no kurienes apmācas, sāk līņāt un debesis aizklāj draudīgi biezi negaisa mākoņi..
Liekas, ka kāds šodien nav omā..
Lietus dievs Chaak ir nolēmis Kukulkan Dievu pie sevis paturēt..
Nedaudz vīlušies par neredzēto ļaužu pūļi klīst uz parka izejas pusi, bet es neskumstu, jo reiz brīnumu jau esmu redzējis.. :)) (lasi – Kukulkan čūskas atgriešanās)

Tālāk esmu nolēmis apmeklēt pazemes ezerus, jeb maiju valodā Ts’not (cenotes) – kas šajā pusē ir krietni daudz..

Dažās nopeldos, dažās Izbaudi mistisku klusumu, bet kādā satieku lūk šādu vīriņu..

Citviet pa meža taku brienot man uzglūn baisi nezvēri.. 😀

Bet kad beidzot tieku laukā, no džungļiem – metos zivju zupā plunčāties..

Bet lai vai kā visi ceļi allaž ved uz pludmali..

..p.s. Un protams, ka tas nav ne tuvu viss ko es redzēju un piedzīvoju.. Būs, būs vēl daudz, kas interesants, gan bildēs, gan lielajā rakstā – ļaujiet to man pašam no sākuma izdzīvot un sajust..
Bet man priekšā vēl garš pārgājiens uz pazudušu Maiju pilsētu dziļi džungļos.. El Mirador..

Un atkal viņa mani pārsteidz..

Zini, to sajūtu, kad IR!? Tā pa īstam – IR!!!?
Esmu dzīvojis Mexikā un izceļojis to krustu šķērsu, un vienmēr ir vietas, kas mani pārsteidz..
Bet Holbox sala ne tikai pārsteidza.. Tā likās, kā vieta, ko es vienmēr esmu šeit meklējis..
Droši vien, ja ne skaidri zināmi plāni un cilvēki, kuri ar mani rēķinās – būtu te palicis.. Ilgi palicis..

Skaidrs ir viens.. Šeit es atgriezīšos noteikti.
Dīvaini, bet arī Rio Lagartos es iepriekš nebiju bijis.. Košsārtie Flamingo lauki rītausamā..

Las Coloradas putnu paradīze.. Košsarkanā ūdens atblāzma.. Eh.. Fantastisks skaistums.

Un protams.. Kā gan bez Maijiem.. Šoreiz arī jauna pilsēta manā listē Ek Balam.. Vareni un skaisti!
Uzrāpos uz pasauli no augšas palūkoties.. 🙂

Šis ir mazs ieskats manā šībrīža ceļā..
Rīt dodos uz Chichen Itzu vērot vienu no 8 pasaules brīnumiem savā burvībā – tikai divreiz gadā Kukulkan dievs nokāpj no debesīm pa piramīdas kāpnēm pie savas tautas.. Rīt! 🙂
Esmu to jau piedzīvojis, bet nelaižu garām nekad..

P.S. par to ko es redzēju Chichen Itza pagājušo reiz sagaidot maiju dievu, lasi rakstā – Kukulkana čūskas atgriešanās.

Turpini sekot man pa pēdām..

Daudz laimes, Tev, Mexika

..aiz ilumintātora loga balts putu krējums kā apgāztā bļodā ar gaišzilu melleņu debess krēmu. Metālu putns lēnā planējumā šķir deserta mākoņus un nes mani atkal uz pasauli manu..
Tur kur – jūrmalas smiltis karstākas un tekila lētāka, tur kur ziema nomaina vasaru un vienīgais, kas par to liecina ir jūras zilas, skaidras debesis diendienā..
Šodien ir Mexikas neatkarības diena un es ierodos tieši un svinībām! Dejas, dziesmas.. Pilsētu galvenie laukumi un ielas mudž no krāsām un košuma, tauru trokšņuma, dzērieni un ēdieni, atrakcijas un karuseļi, karsta nakts un salūts zvaigžņotās debesīs..
Šonakt Mexika negulēs..
Arī manas acis, prāts, dvēsele un sirds izdejos sailgojošos Salsas ritmu nakti..

Viva La Mexico

Autotūre a la mexicana. Pēdējā daļa

Torīt modinātāja skaņa mani nespēja piecelt.. Mani modināja izkaltuša mute un spaiņa galva… Sen tik saņurcīts nebiju juties. Bet biju nosolījies čaļiem, izvest viņus līkumā pa pilsētu un arī līdz tirgum. Svaigā gaisā atžirdzis atkal iejūtos gida lomā, savā mīļākajā mexikas pilsētā.. Stāstu, skaidroju un rādu dažādo kultūru sajaukumu San Cristobal de las Casas, Tzotzil indiāņu pilsētā..

Kad šķiramies aizskrienu vēl līdz maiju medicīnas muzejam, un kādu stundu pazūdu tajā.. Dikti vērtīgs un interesants tas!
Un kad sajūtos pamodies un no jauna atdzimis, kurbulēju vocho tālākam ceļam..

Šos 300kilometrus esmu braucis vairākkārt, bet tik garš un līkumots ceļš man šis pagadījies pirmo reiz.. Un nav jau ar nekāda šoseja. Divu joslu asfalts kalnu serpentīnos augšup un lejup, augšup un pa labi, straujš līkums lejup pa kreisi..miests! Topes! Un tā visu laiku, līdz pat Palenque pilsētai! Galva katrā mazākā pagriezienā no pleciem veļas un džinkst kā kolibri putnu būris.. Eh..smagi smagi.. Labi ka vocho ar nav nekāds “skrējējs”, un mēs ik pa brīdim varam piestāt un atvilkt elpu un palaist garām man sekojošo auto kolonnu.
Pēc 5stundām sasniedzu šodienas galamērķi. Palenque pilsētu. Esmu apmetis loku un pēc teju divām nedēļām atgriežos te no citas puses pagalam saņurcīts..
Lai gan šo pilsētu pazīstu labi, naktsmājām izvēlos, ko nezināmu, turpmākai pieredzei, pie paša pilsētas laukuma un par labu cenu! “Pakal Hotel”. Vilties nenākas.
Protams šeit neizlaižu arī savu tradīcīju – Las Tinajas restorāna Al Ajillo garneles un Pacifico alus! 🙂 Drupas gan.. Tur jau esmu pabijis 2reizes mēneša laikā!
No rīta prombraucot pieskrienu pie sava čoma, mehāniķa, kurš manu autiņu pie dzīvības atgrieza pirms divām nedēļām un palūdzu savienot vadiņus tuvajām gaismām! Darīc! 🙂
Vīrs tik man novēl laimīgu ceļu un par darbu naudu atsakās ņemt! Tik netipiski mexikai.. Bet tāda tā ir, no allaž apgāžamiem steriotipiem viedota..
Mans ceļš tālāk šodien ved līdz Campeche pilsētai. Bez entuziasma un cerībām iepētījis virtuālajā pasaulē iespējamās nakstmāju vietas pametu Chiapu štatu un krustojot Tabasco iebraucu Yucatan rajonā. Kad pēc 200kilometru ceļa kreisajā pusē aiz retiem kokiem un krūmiem pamanu mexikas jūras līci, nolemju meklēt kādu klusu vietiņu laiskai pusdienas pauzei..
Bet tad šaurais ceļš sadalās un kļūst par plašu maģistrāli ar zaļu sadalošo zālāju. “Varens tas, kam lamborvocho” nodomāju pie sevis un metos bezceļu zonas šķērsojumā pretī jūrai.. Un trāpu! Turpat arī šaura smilšu iebraukta taka kāpās līdz pat ūdenim.. Pilnīgi viens. Netālumā seklajā ūdenī ganās rozā flamingo, virs galvas zilas debesis un zem kājām gliemežvāku tepiķis.. Šīs pusdienas ir baudījums dvēselei..

Nu jau pacilātā omā dodos tālāk ceļā uz “pelēko un neinteresanto naftas pilsētu”.
Nekad iepriekš tajā neesmu bijis, un pat īsti nebija skaidrs no kurienes man šis “uzburtais” priekšskats. Bet nu tāds nu tas bija.. Bija!
Jo tiklīdz sāku līkumot pa pilsētu saprotu, ka esmu kļūdījies. Bet kad izbraucu caur senajiem, absūbējuši brūnajiem pilsētas mūra vārtiem man burtiski pārņem šoks un apdullinošs pārsteigums..

Kā pasaku valstībā, kurā lietus līst visās varavīksnes krāsās.
Kā senā vēstures grāmatā, kurā pedantā arhitektūras šķīstība ir izsmalcināta līdz niansēm un ar krāsu otu iedrošinātiem spilgtu toņu vaibstiem.

Nez kā es biju to palaidis garām. UNESCO arhitektūras vēstures mantojuma sarakstā esošā pilsēta nu pievienojas manai skaistāko Mexikas pilsētu listei.
Reiz bijusi arī karību jūras pirātu galvaspilsēta, šī pilsēta to uzsver un lepojas.
Lai gan solītais “vērienīgais” pirātu šovs cietoksnī izrādās pagalam blāvs, siltais vakars izgaismotajās košajās ieliņās man neļauj tik ātri nozust viesnīcā uz nakstmieru.. Haizivs vakariņu galdā kādā klusā restorāniņā, naksnīgs klasiskās mūzikas orķestra koncerts pilsētas laukumā un negaidīti burvīgi piepildīta diena!

Rītdien ir mana ceļojuma neoficiālā noslēguma diena, jo ierodoties Merida pilsētā uzkavēšos tajā kādu laiciņu pirms atgriezties Eiropā..
Pilsētu pametu atkal pa bezmaksas apvedceļu un dodos pa “Ruta Puuc” iezīmēto arheoloģijas pieminekļu taku dziļāk Jukatānas pussalā.. Līdz galamērķim 200 kilometru, bet pirms tam vēlos apskatīt dažas no ievērojamākajām Maiju civilizācijas drupām šaipusē.. Edzna, Sayil, Kabah.. un daudzas citas ir ievērības cienīgas, un visas tepat ceļmalā, pāris kilometrus viena no otras. Tomēr laika trūkuma dēļ un dēļ vēlmes izjust jauno vietu nesteidzībā izvēlos neierasti apaļās, augstās piramīdas pilsētu Uxmal.
Ceļš līdz tām lēzeni zaļš vietām metot līkumu paugura mežā, te atkal lejup cukurniedru pļavās.. Rets bagātīgs rančo, pavisam reti auto, vien lamborvocho klusībā skaļi kā kamene zum skrejot pa piķa paklāju līdz pamanu norādi uz arheoloģisko zonu.
Plašais stāvlaukums gan nav diez ko pārpildīts un nopircis ieejas biļeti dodos baudīt tūkstošs gadus senus pieminekļus. Jau turpat pretīm ieejas vārtiem pēc pārsimts metriem aiz pakalna izaug šīs vietas galvenā un slavenākā būve. Tik netipiski maiju arhitektūrai, ierasto četrstūra terasu piramīdu te aizstāj augsta, apaļa celtne, kuras virsotne nudien slejas mākoņos…

Glīšs, zaļš mauriņš, silti sules stari un viegla veja brazmas.
Tā es klīstu pa teritoriju, šur tur piesēžot un aizpeldot senā pagātnē, kad 15tūkstošu pilsēta kņadēja un debesis bija zilākas.. “Puuc” arhitektoriskais stils ir nudien skaistākais no visiem maiju civilizācijā sastopamiem. Daudz mazu un smalku elementu, pinumu, griezumu.. Bagātīgi skaisti. Baudu ar dvēseli..

Bet diemžēl arī šai ciemošanās reizei pienāk gals un drīz vien lecu autiņa, lai dotos uz Meridu, kur tikšos ar Rafaelu..
Šai tikšanās man ir īpaša nozīme. Pirms 3gadiem kad dzīvoju Cancun, mēs satikāmies pirmo reizi, bet toreiz to nebija ilgi lemts baudīt, jo abiem bija jāatgriežas dzimtenē – man Latvijā, Raffai Venecuēlā.. Bet kontaktu mēs nezaudējām ne mirkli..

Un manas ceļojuma pēdējās nedēļas šoreiz pārvēršam neaizmirstamā “medusmēnesī”.
Nedēļas nogale pasakainā pludmales mājā.. Pašu gatavotas jūras ņammas un pilnīgi bezrūpīga bezsteidzība..
Pasakains noslēgums manam ceļojumam..

Tik vien kā paspēju vēl uz dienu aizskriet līdz Cancun un Playa del Carmen satikt vecos, labos draugus un no +36C jāatgriežas ziemotajā Eiropā. Iedegt smuki sanāk Play pludmales baltajā smiltīs – pirmo reizi pusotra mēneša laikā, kopš esmu mexikā.. Citādi Eiropa nesapratīs.. 🙂

Apmeties “hostel Playa” satieku jau iepriekš iepazītos čaļus no Lacandon džungļiem un SanCristobal. Maza tā Mexika tomēr..
Arī visas 3dienas kopš esmu Playa del Carmen, restorāniņā kurā reiz piestrādāju esmu patstāvīgs viesis.. Lai gan bildīte ar Melngalvju namu tā bāra plauktu vairs nerotā, aizmirsts nemaz neesmu! Milzīgs atkalredzēšanās prieks visiem!
Arī ar klientiem atkal izpalīdzu.. 🙂 gan tiem kuri nerunā Spāniski, gan tiem kuri nerunā Angliski…
Tā piemēram, satieku kādu meiteni no Maskavas, kura runā tikai un vienīgi krieviski, bet ceļo vienatnē..un nesatraucas, jo internacionālā zīmju valoda vienmēr nostrādā..
Tā mēs 3atā restorāniņā brokastojam.. Es, maskava un čalis no vācijas.. Un kā domājat cik valodās man bija jārunā? Ja čalis runā tikai angliski, Nataša tikai krieviski un Maribella (restorāna saimniece) tikai spāniski.. Uhh.. Pasūtīt ēdienu pat mēģināju latviski hehe

Tā nu teju trīs mēneši ir paskrējuši nemanot. Jautri, aizraujoši un neaizmirstami… Šis ir bijis mans skaistākais, bagātīgākais un emocionālākais piedzīvojums Mexikā.. Nezināmi un mazi miestiņi, neskartas pludmales, dziļi mūžadžungļi un fantastiski cilvēki.. Un piedzīvojums katru dienu!

Es zinu, ka daudziem liekas dīvaini ka allaž ceļoju vienatnē, bet tieši tā es varu saklausīt, redzēt un sajust to pēc kā braucu..
Un šoreiz Es to patiešām atradu…

P.S.
Statistika no Mexikas ceļojuma –
Kopā tika nobraukti ap 6200km,no kuriem 3600vienatnē,tam benzīns 400L (3790peso-150Ls), un 15Ls maksas ceļos.

Kopējais ceļš kartē..

Autotūre a la mexicana 6.daļa

15.-23. Diena

Pa nakti paliekam Robina pilsētas mājā, lai no rīta uzmeklētu mehāniķi manam auto, kuram atkal piemetušies mehāniskie niķi un kaprīzes. Šoreiz raize maza un drīz vien vocho kārtējo reizi ir atguvis elpu, un es varu doties uz Nuevo Leon ciemu, jo šodien ir Lucy dzimšanas diena.

Torte, puķes un vēl šādi tādi labumi un dodos uz 27kilometru tālo, kalnu serpentīnu un ieleju apslēpto ciemu. Esmu dzirdējis, ka šis tiek uzskatīts par visskaistāko ceļa posmu visā Mexikā – es par to nešaubos ne mirkli.. Un lai gan asfaltētais ceļš brīžiem pārvēršas par teju neizbraucamu bezceļu posmu, ainavas un dabas fona tapetes teju stundu garo ceļu pārvērš brauciena uz paradīzi..
Krūtīs kņud un satraukums pieaug ar katru metru tuvojoties Nuevo Leon miestam.
Un kad beidzot jau lēni ripoju pa ciemata galveno ielu, acu skatieni manā virzienā ir jau atpazīstami, neticīgi pārsteigti atkalredzot un smaidīgi..
Māja atrodas ciemata otrā pusē izbraucot tam šķērsu cauri. Tieši pirms gada spēcīgu lietusgāžu un zemes sļūdoņa dēļ skaistā, košā māja tika teju sagrauta… Neko vairāk līdz šim nezinu, tik vien, ka ģimene uzcēlusi koka dēļu piebūvi kurā šobrīd mitinās..
Jau pa gabalu tuvojoties pamanu drupas reiz tur, kur zaļais divstāvu nams slējies..

Pirms 2gadiem

Pēc nogruvuma

Bremzēju iepretīm šķībajiem vārtiņiem un tullīņ man pretī steidz arī mazais Maritto un viņam seko Lucy.. Apskāvieni un prieka pilni smaidi..

Tās pašas balsis, acu skati.. Vien māju nu vairs neatpazīstu.. Drupas. Vietā, kur reiz slējās divstāvu koša, zaļa ēka nu ir apdrupusi, netīra vienstāvu sienu ēka. Tai līdzās, blakus ēkas vietā kur reiz atradās mana istaba nu ir uzcelta koka dēļu piebūve kurā ģimene arī mitinās.. Viena paliela dzīvojamā telpa un terase ar virtuvi, ēdamistabu, svētvietu un altāri, kura priekšā uz matracīšā es ari izmitinājos turpmāko nedēļu..

…tas notika naktī. Spēcīgi lija. Visi jau gulēja, kad pēkšņi no miega tos pamodināja skaļš, čīkstoši, brakstošs troksnis.. Māja kustējās kā sēkociņu kastīte. Lucy pamodinājusi Marito un kopā ar mammu izskrējuši laukā pagalam pārbijušās! Viņām nav bijusi ne mazākā nojausma ko darīt, jo atgriezties mājā nu bija pavisam bīstami. Viņi trijatā pārlaida nakti un tad vēl vienu, un vēl pāris, 3×3 metru mazajā āra virtuvītē līdz pašu spēkiem, vien meitenes pašas, uzcēla jauno piebūvi.. Kaimiņu vīrieši vien palīdzējuši nojaukt betona un ķieģeļu drupas.. Ciema vecākais iedevis pāris maisus cementa.
Kad Leonor man šo stāsta balss nodreb vien pieminot bagātos pilsētas radus, kuri atteikuši palīdzību.. Citādi gan – īsts prieks un miers, ka visi veseli. Un liekas, ka notikušais it nemaz nav viņus skāris. Tāds iekšējs miers, smaidi, pozitīvisms mīt tajos..

“Šie ir pirmie ziedi, kurus jebkad esmu saņēmus”, mani pārsteidz Lucy par saņemto dzimšanas dienas puķu pušķi, “šī ir labākā dzimšanas diena manā mūžā!” Torte, pašu audzēta kafija un tekila, ko lēni malkojam pie ikvakara sarunu galda pirms miega..
Miers, dabas balsis un zvaigžņu jūra – šīs pasaules dārgumi.. Fantastiski ir te atgriezties atkal.
ir tieši nedēļa līdz visu svēto dienai. Līdz tai Lucy jāpaspēj uztaisīt 5rožu kroņi, ko nest saviem tuvajiem uz kapiņiem. Piesakos par palīgu un arī vienu kroni no sevis uztaisīt donam Mario..
Dienas paskrien ātri. Šādi tādi darbiņi, sarunas, ciemošanās pie senajiem kaimiņpaziņām, kādu dienu ar lielu loku arī aizstaigāju līdz mistiskajam La Lanza kalnam.

Biju padzirdējis, arī ka šajās dienās San Cristobal pilsētā uzstāsies Lila Downs, ko nu nekādi nevar palaist garām, tā nu sēdinu Lucy ar Marito vocho un laižam nelielā ceļojumā. Sākumā apciemojam Robinu viņa rančo un nedaudz paklīstam pa to kopā ar zirgiem, vistām, zosīm un trušiem. Tad braucam uz UNESCO dabas mantojumu sarakstā esošo Sumidero kanjonu, bet atduramies pie slēgtiem vārtiem. Izrādās, ka skatu laukumi un ceļš uz tiem tiek rekonstruēti un ir slēgti apmeklētājiem. Nu nekas.. Vēl jau varam ar laivu pa kanjona upi izbraukt.. Jautāju ofisa meitenei, līdz cikiem tas iespējams – “vēl divas minūtes, līdz 16.30, tagad ir 16.28” – viņa līdzjūtīgā smaidā atbild.. Eh.. Neliels 100kilometru ceļojums pa maģistrāli turp un atpakaļ un ierodamies pilsētas laukumā tieši stundu pirms koncerta sākuma.
Lila Downs savās mājās, Mexikā nekad neuzstājas par maksu. Viņas bezmaksas koncerti ir kā labdarība un nenovērtējami mīlēts tautas mūzikas kultūrmantojums izpildot dziesmas ne tikai spāņu, bet arī Tzotzil, Nahual, Chol tautu valodās.. Tāds tas ir arī šoreiz. Harizmātiski enerģiskā Lila San Cristobal laukumu piepilda ar fantastiski pozitīvas un krāšņas auras notīm. Grūti spriest kurš izbauda koncertu vairāk – līdzi dziedošais, daudzgalvaino ļaužu pūlis vai māksliniece pati.. Pat pēc trešās atkalsasaukšanas atpakaļ uz skatuves Lila pavada uz tās vēl stundu paziņojot – “Nesaprotu, kāpēc man vispār jāiet prom, ja pašai tik labi patīk te būt. Mājās!” Izcils koncerts un baudījums.. Mazs sapnītis piepildīts redzot Lila Downs savās mājās 🙂

Atpakaļ mājās atgriežamies visu svēto dienas priekšvakarā. Rožu kroņi jau gatavi, kārumi “dvēselītēm” arī sagādāti.. Jautāju mazajam puikam vai šamējs ar grib iet spokoties un kārumus lūgties uz kaimiņmājām uz ko saņemu sakautrējušos, bet drošu “Nē!”
Šī man jau ir otrā reize mexikā un tieši šajā vietā, visu svēto dienas laikā (par to apraksts lasāms šeit -> http://wp.me/p11hUL-17) tāpēc sīkāk šoreiz par svētku norisi neiedziļināšos.
Nākamā dienā agri mostamies, es uzspodrinu un nopucēju vocho, un visi dodamies uz Teopisca pilsētas kapsētu, kurā apglabāts dons Mario. Līdzi rožu kroņi, limonāde, šādas tādas uzkodas un priecīgs garastāvoklis visiem, jo ir taču svētku diena!! 🙂
Kapos esam agri, bet jau atrakciju un uzkodu, kārumu teltis ir uzslietas, futbollaukumā rit pirmie mači, un cilvēki rosas ap krāšņajām kapličām jestras marimbas mūzikas fonā.
Dona Mario brāļi un māsas ir diezgan turīgi, par to liecina arī lielā ģimenes kapliča, pilna ar ziediem un krāšņiem rožu kroņiem.
Nu tiem pievienojam arī mūsu taisītos un nupat pirktos ziedus.

Sēžam, pļāpājam, smejamies un graužam zemesriekstus..

Ap pusdienslaiku pienāk šķirties, līdz nākamai reizei.. Skūpsti un bučas un attā lecu ar Marcosu vocho un divatā dodamies uz SanCristobal pilsētu un tālāk uz San Juan Chamulu, kura visu svēto dienā izskatoties fantastiski..
Jau iebraucot pilsētā un tad tuvojoties tirgus laukumam pamanām pagalam klusu pilsētu.. Pat ikdienā te pulcējas vairāk cilvēku. Vien baznīcas priekšpagalmā kāds bariņš vīru spēlē mūziku, cits bariņš svinīgajos “chol” tērpos apspriežas nostāk, bet pašā baznīcas priekšā pilsētas pārvalde un “viedie” iezvana baznīcas zvanus..

Par īpatnējo reliģiju un baznīcu šajā Tzotzil indiāņu miestā, kas apvieno kristietību ar seno maiju pasaules uzskatiem vari lasīt te – http://wp.me/p11hUL-m
Iekšā pašā svētnamā viss kā ierasti ikdienā, varbūt nedaudz vairāk puķu un krietni mazāk viesu.. Jautāju kādam kungam pie lielajām sarkanajām dievnama koka durvīm, kur visi cilvēki? Izrādās, ka visu svēto dienu lielākais vairums Tzotzilu ģimenes svin mājās. Jo vēljoprojām, pēc senām tradīcijām daļa aizgājēju tiek apglabāti savā dzīvesvietā..turpat zem grīdas.. Ģimene sanāk vienkopus, dzer “posh” (kukurūzas kandžu) un svin..
Bet svin visi, vairāk vai mazāk, bet svin. Arī bariņš vīru, kuri zvana baznīcas zvanus. Lai gan vīri neliekas traucēti un ritmiski turpina raustīt trīs zvanu šņores, tiekam novēroti un uzmanīti.. Tzotzili pret savu reliģiju un kultūru izturas ar lielu cieņu un piesardzību. Svešinieki tai pārāk tuvu netiek pielaisti.. Tāpēc pēc pāris vārdu pārmīšanas ar vienu no “vecajiem”, esmu pārsteigts par negaidīto uzaicinājumu iezvanīt San Juan Bautista baznīcas zvanus!

Cenšos un pūlos no baltā torņa izdvest kādu kaut cik skanīgu melodiju, bet nekas vairāk par bezritmisku rīboņu no tā neizskan.. Pēc pāris minūtēm padodos un ļauju pašam bravūrīgākajam rādīt, kā tas darāms! Uhh.. Skan tik dziļi, dzidri..
“Satrennēšos un atgriezīšos!”, nosmejamies un atvadoties nozūdam tukšajā tirgus placī aiz baznīcas vārtiem.

Kamēr čāpojam līdz auto iedomājamies aizčāpot līdz vietējiem kapiem.. Te nu gan balle tiek griezta!! Un kas par krāsām!! Viss kapu lauks no vienas nogāzes līdz pat vecajām baznīcas drupām oranžu samteņu noklāts. Kaut kur pa vidu orķestris, turpat netālu alus un pepsi kastes un improvizēts veikaliņš. Kāds svinētājs jau saguris starp kapu kopiņām, cits atnācis aprunāties ar sievu, ērti apgūlies tai līdzās..

Kamēr čāpojam līdz auto iedomājamies aizčāpot līdz vietējiem kapiem.. Te nu gan balle tiek griezta!! Un kas par krāsām!! Viss kapu lauks no vienas nogāzes līdz pat vecajām baznīcas drupām oranžu samteņu noklāts. Kaut kur pa vidu orķestris, turpat netālu alus un pepsi kastes un improvizēts veikaliņš. Kāds svinētājs jau saguris starp kapu kopiņām, cits atnācis aprunāties ar sievu, ērti apgūlies tai līdzās.. Ģimenes uz svinību vietu plūst bariem, bet mēs kādu laiku aizrauti par šo Mirušo dienu Chamula pilsētā nolemjam doties dziļāk Tzotzil indiāņu reģionā un apmeklēt kolorītos Tenejapa pilsētas kapus.
Līdz tiem 35kilomteri kalnu serpentīna ceļa. Pa laikam caurbraucam mazus miestus, līdz kādā parkojos nost retajā, brīvajā vietā, tieši iepretīm krāšņai atrkaciju teltij kapukalniņā. Las Ollas miests un te visu svēto dienu svin ar vērienu.
Pamatīgs sastrēgums uz ciema galvenā, bedrainā ceļa. Lai izmainītos ar pretīmbraucošo auto nākas lavierēt pa kabatiņām ar milimetru precizitāti.. Viss ciems un vēl kaimiņu rajoni sabraukuši uz svinībām. Arī mēs.
Turpat lecam laukā no auto un kāpjam pakalnā, starp zilo plēvju teltīm kur dūmmu mākonī grillējas koši sarkanas, sulīgas vistiņas.. Turpat pie vaskadrānas plēves galdiņiem sēž ģimenes, malko dzērienus, skaļu, spiedzošu karuseļu virpuļu fonā.. Kapu kalniņš šodien ir atdzīvojies. Jā, te šo kultūru filozofija ir skaidri manāma – “šie ir svētki tiem, kuri no mums ir aizgājuši! Mēs viņiem dodam, to kas tiem vienmēr ir paticis un iepriecinājis..”

Tradīcija šajā Tzotzil indiāņu ciemā paredz apglabājot aizgājēju atstāt kapu kopiņā nelielu “izeju” uz virszemi, to piesedzot ar dēli. Un reizi gadā, Visu svēto dienas laikā, šis dēlis tiek noņemts, lai dvēsele var iznākt laukā un piedalīties svinībās..

Šie kapi ir īpatnēji fascinējoši. Koši ornažiem samteņu ziediem klāti, zaļu skuju paklājā. Balti, pelēki un melni krusti – kas atzīmē aizgājēja vecumu, jo gaišāks krustiņš, jo jaunāks bijis te paglabātais… Kapu kalna galvgalī slejas milzu 22 zaļi un zili krusti košām samtenēm pušķoti… Maiju kultūrā krusta simbolam nav nekāda sakara ar kristietības krustu vai Jēzu, tas attaino vissuma uzbūvi, jeb dzīvības koku. Un dzīvība te kļūst par kādu citu enerģijas veidu.. No ielejas augšup kāpj bieza balta migla, gaiss ir tumīgi vēss. Fonā karuseļu gaismas miglā jaucas ar pūļa smiekliem un mūziku..un šodien šeit svin visi..

Bet svin gan šmucīgi! Tik lielu šmuci neatceros redzējis kopš Rīgas 800gades svinību nākamā rīta pilsētā..

Lai gan ir jau vēla pusdiena, tomēr nolemjam pabraukt nedaudz tālāk līdz Tenejapa pilsētai, par kuru svinībām šajās dienās dzirdēts daudz..
Migla pieņemas spēkā ar katru kalnu kilometru. Bet iebraucot mistiskajā Tenejapa, kura slejas teju uz klints sienām šaurā kalnu ielejā, pēkšņi pamatīgi sakrēslo.. Kapus īsti atrast arī neizdodas, lai gan pa gabalu tos redzam, bet ceļu līdz tiem gan ne.. Arī daudzie pamatīgi sasvinējušies pilsētnieki un uzrunātās sievietes no mums bēg un nemaz neielaižas sarunās par virzinu uz kapsētu.. Hmm..laikam nav lemts un griežam atpakaļ “mājup”.

Kalnu augstie pleci slēpj saules gaismu, un krēsla atri vien pārvēršas par necaurredzamu tumsu.. It kā jau nekas, ja vien auto gaismas strādātu.. Stājamies malā, cenšoties sapratu kur vaina.. Nekā! Pāris metrus pabraucu, bet gabarīt gaismas te nelīdz un virzienu kalnu serpentīnos nākas vien minēt.. Stājos atkal. Un kad garām brauc kāds autiņš, sēžos tam astē un sekoju tā gaismā.. Atkal migla. Brīžiem mans pavadonis pazūd baltajā mākonī. Panika!!!! Redzamība vien 5metri.. Kad šis atkal parādas, pamanām kādus dīvainus manevrus, līkločus. Sākumā liekas, ka tas dēļ miglas un nakts (ne)redzamības, bet drīz vien saprotam, ka visa vaina svētkos un šofera lielajā sasvinējuma pakāpē! Pilnīga koma!!!! Un es sekoju šoferim kura organismā liekas asinis ir vien krāsai.. Pārņem nolemtības sajūta – naktī, tumsā, miglā kur redzamība vien pāris metri, bez gaismām sekoju pilnīgi peidzērušam šoferim braucot mājās no kapiem…
Ne mana diena, ne laiks.. Un kad iebraucu laternu izgaismotā pilsētā, pabraucot garām un pamājot “paldies sveicienu” savam pavadonim, svētki ir mani, jo šajā Visu Svēto dienā kāds ir bijis man līdzās…
Atgriežoties viesnīcā satieku kādus “mugursomnieku” jauniešus no Šveices, un nolemjam iziet nedaudz pasvinēt uz pāris aliņiem līdz Revolution bāram.. Uhh.. Nakts ar pāris aliem nebeidzas, jo izrādas, ka puiši neko nezin par Michelada, Chelada, Sacrificio Maya, Mezcal, Tequila un citiem labiem Mexikas dzērieniem..
Bet man nākamajā dienā 300kilometru kalnu serpentīnu ceļš paredzēts…

Autotūre a la mexicana 5.daļa

12.-14.diena

Vakars pāris internacionālu cilvēkseju un miljons zvaigžņu ielenkumā aizrit sarunās par to kā te – pirms tūkstoš gadiem, ko toreiz dievi, no ketcala putna astes debesīs, vērojuši te lejā..
Rīts džungļos jau ierasti agrs,bet gaišs.. Brokastojam pie Lucasa un tudaļ arī lecam vāģī, lai transportētos tālāk – abus čaļus aizvedinu līdz Banamerito pilsētelei, un pa abzolūtu neceļu, bedru un peļķu ceļu, pašā pilsētas centrā, nogādāju līdz laivai, kura tos pārvedīs pār upi uz Gvatemalu. Reizē ar Tomasa un Jensa pasu kontroli, tā teikt kompānijas pēc, armījnieki uzprasās pārmeklēt manu mašīnu – “bienvenidos!” – un rauju durvis vaļā, un ļauju šamējiem savā vocho nedaudz pavandīties..

“Atvainojiet par neērtībām un laimīgu ceļu!” – neko vērtīgu neatraduši vīriņi drīz vien māj man ardievas..
Līdz nākamai pilsētas vārda cienīgai vietai vairāk kā 250kilometru, tomēr šodien vēlos pievarēt vien 200 līdz kādai ievērības cienīgai un skaistai ekotūrisma vietai blakus ūdenskritumam “Las Nubes” – bildēs tā izskatas iespaidīgi skaista.. Saleju “gāzīti” visam ceļam, līdz pat “ūkai”, un griežu stūri Mexikas dienvidu virzienā.
Kreisā pusē Usmanitsa upe un Gvatemala, labajā pusē Lacandon džungļi un visa Mexika līdz pat Texasai. Ceļš vien pārsimt metru no robežas, bet ne zīmes, ne brīdinājumu.. Ne ciemu, ne dzīvības. Vien rets rančo un ganību plašumi abpus bezlīkumu ceļam no viena pakalna otrā..

Brīžiem peizāža jau kļūst garlaicīgi apnicīga un pat ne viena uzmundrinošā “tope”, kas allaž tur nomodā.. Vien pie modrības tur tas, ka šis ceļš slavens ar savu kriminālo nozīmi. Kad 70tajos gados valdība uzlēja piķa upi caur šiem džungļu mežiem daudzi vietējie to prata izmanto savā labā un ātri, labi nopelnot izveidoja bagātīgus rančo..
Citi, un lielākais vairums atrada ceļu labi nopelnīt ar narkotiku kontrabandu un Gvatemalas nelegālo imigrantu pārvešanu un izmitināšanu.

Nez, nez – viss mierīgi, teju 100kilometrus nobraucu neredzējis nevienu pašu auto un tie paši pie kārtējās militārās kontroles.
Šie gan tādi netipiski jautri armīnieki.. Un pat manu autiņu nepārmeklē.. 🙂
Lai gan ir jautri visiem, ilgi neuzkavējos un jautājis pēc sava galamērķa noskaidroju, ka vairs tik 30kilometri atlikuši..
Jerusalem pilsēta. Nē, nu man jau nekas pret šīm glabalizācijas pazīmēm, bet gribētos zināt kurš to nosaukumu izdomājis..
Tālāk atkal neceļš un vien smilšu mālu iebraukts “virziens”. Kādi kilometri 20…
Bet galamērķis ir tā vērts..
Mani sagaida kāds mazītiņš vīriņš – sirmu bārdu. “Dikti tālu, līdz jums.. !” – saguris nosaku. “Jā”, bez vilcināšanās atsper saimnieks – “esam tuvu debesīm!” ( “Las Nubes” spāņu valodā nozīmē “mākoņi”)
Balti, palieli namiņi košā dārzā. Fonā spēcīga ūdens rīboņa.. Nometis mantas dodos meklēt slaveno ūdenskrāci… Plata ar ūdeni bagātīga upe strauji krāčo lejup, drīz vien arī pirmais no daudzajiem kritumiem. Platā kā abavas rumba, vien divtik augstāka un krietni varenāka tā turpina velties un gāzties pār melnajām akmeņu galvām līdz pazūd pavisam šaurā, sarkanā aizā saceļot milzu miglas mākoņus..

Es pa taku sekoju tai kalnā. Apsūbējuši zaļi klints krasti, trakojoš ūdens pie to kājām. Kādā mirklī starp koku zariem kādā “logā” pamanu vietu, kur ūdens ar varavīksni jaucas..

Mutuļiem un putu mākoņiem tas krāsojas un atkal pazūd bezdibenī, lai otrpus klintij jau izplūstu košzaļā debess tonī pār visu ieleju šķeļot salas un ielejas..
Dievišķa vieta. Noteikti skaistākais ūdenskritums ko esmu redzējis Mexikā.
Emocionāli jūtos piepildīts, bet gastronomiski ne tik, tāpēc dodos uz restorānu, lai tur pat ūdenskrituma krastā ieturētu vakariņas. Ierasti neloloju lielas cerības uz ko īpašu, it sevišķi pēc tam, kad kādu brīdi “izūjinājies” sasaucu pavāru, kurš stāsta, ka vēl īsti neesot nekas gatavs, bet varot man “šo to uztaisīt” – Kā būtu ar pildītu vistu, chipilin mērcē? Hmm.. Izklausās jau dikti labi, bet pazīstu Mexiku un tās virtuvi ļoti labi, lai zinātu, ka cerības uz ko īpašu nevajag lolot.. 🙂
Eh..kā šoreiz kļūdos. Kad lielais, zolīdā, melnā pavārancukā tērpies pavārs man iznes ēdienu, esmu tik apstulbis, ka liekas esmu iekļuvis kādā tv šovā! Kā augstākās klases restorānā, perfekti skaisti pasniegts. Garša arī pārspēj visu. Viennozīmīgi labākais ēdiens, ko jebkad mexikā esmu ēdis. Jautāju, Sergio, ko tas nozīmē?! Ko viņš te – džungļos dara? Izrādās, ka viņi divi – abi pavāri esot vien studenti, praktikanti no skolas, un restorāna īpašnieks viņiem ļauj improvizēt un izpausties. Perfekta attieksme. Es uzriez abus jauniešus aizrunāju darbam un apmainamies kontaktiem. Vēl tieku pie dievīgas ziedu krēmzupas, bet meitene mani sacienā ar nupat ceptu desertu..
Diena un vakars ir izdevies, un liekos uz auss upes dunoņas fonā..
Nākamā dienā vien 100kilometri jāpievar.
Izgulējies mostos ar brokastīm.
Kurbulēju vocho un turpinu tālāk savu ceļu līdz “krāsaino ezeru” rajonam. Laiks ir pamatīgi nomācies, ir bieza migla un radzamība tikvien cik “ezītim miglā”. Nojaušu, ka desmitiem ezeru krāsu burvību šodien man nebūs lemts izbaudīt..

Tā arī ir. Piestāju pie dažiem, bet neko vairāk par miglainu krastu nesaskatu. Vien kāds “Sapņu ezers” man atklāj sirreālas pasaules košos toņus.
Šī ezeru pasaule noteikti ir neizsakāmi skaista pavasarī, skaidrā laikā, tāpēc nolemju te reiz noteikti atgriezties..

Pēc nepilniem 100kilometriem nonāku savā galamērķī.
Teopisca pilsētciems man allaž ir bijis īpašs. No šī ciema ved 27km kalnu serpentīnu ceļš uz “manu rančo”, bet uz to došos pēc pāris dienām. Sākumā došos pāris dienas paciemoties pie sava drauga Robina viņa “Rancho la Escondida”.
Kamēr klīstu pa ciemu iepērkot ko ēdamu, neplānoti un pavisam negaidīti satieku savu mexikas “ģimeni” Lucy ar Marito un Leonoru, kuri atgriežas no pilsētas savā rančo. Neesam tikušies vairāk kā divus gadus, tāpēc atkaltikšanās ir jo īpaši emocionāla un patiesa prieka pilna. Apsolos ar torti ciemos ierasties tieši uz Lucy 25.dzimšanas dienu.
Līdz mana drauga Robina rančo padsmit kilometru zemes ceļa. Nesagaidījis zvanu tomēr nolemju doties taisna ceļā cerot viņu sastapt uz vietas. Tomēr ierodoties atduros pret rančo slēgtiem vārtiem. Pēc stundas rietēs saule un palikt uz ceļa mexikas nekurienes vidū, kurš ved uz Zapatistu nemiernieku ciemu nemaz nav vēlme, tāpēc dziļi ceru, ka Robins ir vien uz mirkli izbraucis..

Pēc divdesmit minūšu gaidīšanas un klīšanas ap “apslēpto rančo”, tā dziļumā pamanu saimnieka suņus – “Tad jau arī pašam, saimniekam jābūt tuvumā”, nodomājis drīz arī viņu pamanījis sasaucu..
Vēlāk gan Robins man stāsta, ka devies saulrietu vērot, bet tiklīdz apsēdies skaidri sadzirdējis kādu saucam viņu vārdā un devies skatīties.. Dīvaini, jo es viņu saucu tikai, kad pamanīju jau nākam..
Atkaltikšanās prieks un garas sarunas dievišķā saulrietā pār Chiapu zemi…
Vēlāk sarunās uzkūpinājuši pīpi ar “chupa miel” aizrunājamies līdz naktsgaismai..

Rīts šajā mexikas kalnainē ir dzestri vēss, bet jau agri paspēju izskriet riņķi pa Robina pasakainās zemes laukiem.. Kopš pirms 3gadiem iepazinu Robinu un viņa rančo, neskaitāmi latviešu ceļotāji ir novērtējuši un izbaudījuši šīs vietas burvību. “Latvieši ir labākie viesi, kas pie manis viesojas!” stāsta Robins, “ja zinu, ka atkal brauc Latvieši, esmu drošs, ka problēmu nebūs un mēs visi izbaudīsim šīs dienas!” Agrāk Robins aktīvi nodarbojās ar ekotūrismu, bet nu tam laika īpaši neatliek. Bet visos laikos nemainīgi populārākie tūristi Rancho Escondida ir bijuši tieši no Latvijas..

Pēc brokastīm nolemjam doties uz 300m augsto Mexikas dabas brīnumu ūdenskritumu Chiflon. Pēdējā mēneša bagātīgās lietusgāzes ir pamatīgi piepildījušas upes un lagūnas. Arī Chiflon un tā “līgavas plīvurs” ir pamanāms jau pa krietnu gabalu..
Gar upes kaskādēm un kritumiem augšup ved pusotru kilometru gara taka ar vairākiem skatu laukumiem. Kāpnes ir slapjas un slidenas, gaiss mitrs un biezs kā rasas pilienu mākonī.. Un ne reiz, nekad neviens nav redzējis tik daudz ūdens šajā kritumā.

Līdz pēdējam skatu punktam pašā Chiflon apakšā eja ir norobežota un slēgta, tomēr nedomājot rauju nost kreklu un metos krituma lietus lāšu peldē.. Neparakstāma bauda un sajūtas – tur apakšā stāvot zem mūžīgi neizsmeļamā ūdens spēka Chiflon ūdenskritumā. Negribas prom iet… Lai aizskalo.

Autotūre a la mexicana 4.daļa

7-11.diena

Lai gan līdz noliktajam galamērķim Paraiso netieku, nepārdzīvoju un ar tumsu iekārtojos Comalcalco pilsētas labākajā viesnīcā – esam to abi nopelnījuši!

Izgulējies nolemju, ka bezceļu takas kādu brīdi būs gana un pēc fantastiskām Comalcalco drupām, kurās esmu vienīgais viesis, taisnā ceļā dodos uz Villahermosa pilsētu un Olmecu civilizācijas ekoparku La Venta.

Nebiju gaidījis, ka tas būs tik labs. Lai gan visi artifakti un pieminekļi no īstās La Venta atrašanās vietas te nogādāti jau pirms daudziem gadiem pastaiga pa to, zvērudārzs un putnu māja vienā ir lieliski. Un protams.. Ka gan te bez lietus…
Šodienas galamērķis jau manās “mājās” Chiapa štatā.
Līst visu ceļu. Stipri. 15kilometrus pirms Palenque, galamērķa, pamanu, ka pazudušas bremzes.. Hmm.. Pavisam lēni un prātīgi ceru aizbraukt līdz galam. Logu tīrītāji vēljoprojām nestrādā un līst. Bet es braucu. Bez bremzēm un neko neredzot..
Kādus 5kilometrus pirms finiša tomēr apstājos malā, lai uzmestu aci, kas par vainu..
..un tā arī palieku.
Iedarbināt no jauna vairs auto neizdodas.
Apskrienu apkārtnes mājas meklējot mehāniķi, bet ir svētdiena un tas nozīmē, ka cerību nekādu..
Nolemju atstāt vāģi ceļmalā un ar taksi doties uz pilsētu. Taksists man iesaka elektriķi un iedod arī nummuru, lai varu sazvanit, ko tullīt daru un sarunājam nākamā dienā tikties pie auto.
Uz kādas bedres esmu sarāvis vadus. Bremzes gan darbojas, it kā nekas nebūtu bijis – laikam lielais lietus pie vainas..
Arī logu tīrītājiem tiek nomainīts viss ko var nomainīt un šķiramies kā veci draugi un varu doties ceļā, jau droši..
Vēl vienu dienu uzkavējos Palenque.
No rīta gan agri dodos uz drupām un izbaudu tās kārtīgi. Dievīgi skaista un maģiska vieta. Esmu te 5.reizi un ik reiz atrodu ko jaunu..

Šodienas galamērķis Lacandon džungļi.
130kilometru vien laba asfalta ceļa līdz tiem.
Pļavas un ielejas, līdzenumi un kalnu nogāzes, pa retam ciemam un kārtējām topēm ar aplesīnu un kokosriekstu tirgoņbērniem.. Nopērku.
Ieklājis klēpī dvieli ēdu bezgala sulīgo, mizoto apelsīnu un strauji tuvojos vienai no pasaules lielākajām džungļu zonām..
Kad ceļu sāk ieskaut smagi koku zari, biezs mežs – zinu esmu jau tuvu.
Nekavējies dodos taisni pie saviem paziņām – pie Martin uz vienkāršajām, bet jaukajām Ya-Ajche kabaņām un tulīt arī pie Lucas uz KinKin restorāniņu vakariņās. Neaprakstāms atkaltikšanās prieks, jo vēl lielāks, jo līdzi esmu paņēmis bildes no manām iepriekšējām viesošanās reizēm..

Uz restorānu vakariņās līdz uzaicinu nupat satikto pāri no Spānijas un kādu čali no pašiem Mexikas ziemeļiem. Tā mēs visi bariņā pavadam vakaru. Lucas ar lepnumu stāsta par nupat iegādāto satelītu un tv programmām ko redz. Turpat ceļa otrā pusē, pavisam necilā salmu namiņā uzcelta improvizēta baznīciņa un sanākušie ļaudis rindas kārtībā katrs mikrafonā skaļi dzied kristīgas dziesmas, bet es atkal esmu tur prom domās..
Redz kā – reiz Lacandoni aizbēga no savām mājam Jukatānas pussalā, uz šiem dziļajiem džungļiem, lai paslēptos, kad spāņi nāca ar savu jaunās pasaules “modernizāciju” un kristietību.. Uz pārsimts gadiem aizbēga. Noķēra tomēr, atrada un turpina iesākto iznīcināšanas procesu..
Satelīta Tv, auto, džinsi, kristietība..
Nav vairs viegli atrast Hach Winik – jeb “patieso cilvēku” kā sevi dēvē Lacandoni, kurš dzīvotu pēc dabas likumiem un saskaņā ar to.. Ari balto “kreklu” – kas ir to tradicionālais un vienīgais apģērba gabals, Lucas ir viens no retajiem šaja ciemā kurš velkā..
Bet cik ilgi vecās tradīcijas vēl dzīvos..
Uulis – Martina sievas brālis man stāsta par savu omīti, kurai esot 119gadu..
Reiz viņas esot bijušas 8 sievas viņa vecamtēvam, un visas dzīvojušas saticīgi. Sieviešu vienkārši bijis ļoti lielā vairākumā..
Bet, ja kāds vīrietis bija noskatījis drauga vai kaimiņa sievu, tā bija jāatdod, ja ne, tad attiecības risināja duelī uz nāvi, ar loku.. Vien zaudētājs bieži bijis vakariņu galdā līdzās chayote, pupiņām un citiem dārzeņiem. Esot bijuši ļoti īpatnēji, bet gardi cilvēkgaļas tako..
“Haha, tas bija sen!” – pamanot izbrīnu manā sejā atsmej jaunietis ogļtumšiem, gariem matiem, baltajā “kreklā” – “neviens pat īsti neatceras vai tā ir taisnība!” Omīte arī visus augus un zālītes pazīst un ne reizi mūžā pie daktera neesot bijusi. Pats viņš gan vien dažas, zināmākās zinot.
Te pieminēšu, ka pāris gadus atpakaļ, kad te viesojos, un nez kādu iemeslu dēļ man uz vēdera un muguras bija uzmetušies alerģiski izsitumi, Uulis māsa ar Cha’ak koka mizas mīkstumu mani izārstēja dienas laikā..

Katra nakts te atnāk ar zvaigznēm – Lacandoni tic, ka ja tiek nocirsts koks, viena zvaigzne no debesīm nokrīt…
Tumsā tie negrib dzīvot – un nu jau daudzus gadus šie džungļi ir vieni no pasaules visvērtīgākajām skābekļa rezervēm un dabas rezervātiem.
Bet tici vai ne – bija uzradušies gudrīši, kuri gribēja celt te starptautisku lidostu…
Nu ir liegums te jebko celt un būvēt…
Labi ka tā..
Nākamjā rīā vienojos ar Uulis, kurš džungļu tūrē pavadīs spāņu pāri un mexikāņu puisi Victor, ka tiksimies pusceļā pie ūdenskrituma un tālāk viņiem pievienošos, jo vienatnē doties uz senajām Maiju pilsētām šajā lieguma zonā, bez gida neatļauj arheoloģijas un vēstures centrs.. Lai kaut ko nelauž un nenozog pa akmenim..
Kamēr pie La Cascada de las Golondrinas ūdenskrituma gaidu savu kompāniju, aprunājos ar vecu draugu un meža uzraugu – Miguel. “Kā allaž, neko nedari?!” – pamanot starp kokiem iesietu zilu šūpuļtīklu uzsaucu aizmigušajam sargam. Satrūcies, bet bez steigas atvēris savu kreiso aci viņš, uz mirkli aizdomājas, līdz sejā parādas smaids un mani atpazīst – “Ehh.. Es jau domāju atkal kāds no universitātes.. Como estas amigo, Rey?!” – vecais vīriņš mani sveicina Chol mēlē..
Ir labi. Abiem. Runājamies, ūdenskritums mutuļo un kaut kur augstu zaros dzied putni. Saules stari spēlējas ūdenī metot varavīksnes loku uz krastu.. Drošāk būtu pa to šķērsot upi, jo laipa uz otru krastu pavisam slapja un slidena. Riskants gājiens.
Drīz arī mana internacionālā kompānija ir klāt un kopā dodamies dziļāk selvas taku līkločos.
Uulis noteikti ir viens no jaunākajiem šajā ciemā, kurš pavada džungļos svešzemniekus, bet arī viens no interesantākajiem stāstniekiem. Gan par augiem un zālītēm, ko izmanto medicīnā un ikdienā, gan sadzīvi.. Garās sarunās tumšās takas vijas un nes mūs dziļāk mežā.. Te nav ļauts ne cirst kokus, ne kā citādi apdraudēt dabu.. Akmeņu pakalni te vienmēr paliks apauguši, tumši pauguri – nekad vairs tie neatgūs savu majestātisko piramīdas stāju.. Dzīvi čalojošas mūžamājas tiem..
Vairs nav tālu un pēc 2h gājiena no ūdenskrituma pamanām tur tālumā, augšā pakalna virsotnē gaismas staros spīdošu akmens celtni.. Vientuļi viena. Tās zaļganais sūnu akmens, vietām sarkanīgi pelēkzils, kā kuģa vraks šajā biezajā selvas jūrā nogrimis tas..
Maģiska aura ieskauj to. Biezs vēja klusums…

Klusu čukstot, itkā baidoties pamodināt aizmigušo milzi brīdi klīstam tam apkārt, līdz tikpat nemanot atkal nozūdam džungļu takā otrupus tam…
Vēja šalkas vien klusi manāmas koku galotnēs, te lejup – sutīgi bieza tveice ik pēc soļa izspiež pa sviedru lāsei uz pieres. Vēl apmetuši loku ap pakalnu, dodamies atpakaļ civilizācijas virzienā, garām apsūbējuši zaļiem akmens stabiem, kuri reiz kalpoja kā grāmatas un informācijas nesēji nākamajām paaudzēm, bet nu atmiņas vien noglabājuši savās akmens sirdīs..

Atgriezies ciematā, padzēris ūdeni, lecu vocho un brucu uz tepat tuvajām drupām Bonampak, kas slavenas ar saviem košajiem tempļa sienas gleznojumiem.
Ar savu auto tieku tikai līdz stāvvietai, tālāk vēl neliels gabaliņš ejams, cik atceros, tāpēc no piedāvātā transporta atsakos un nolemju lēnu garu aizčāpot kājam – steigties nav kur..
Uhh.. Smaaaagi kļūdos. Un esmu kļūdijīs atmiņās un iecerēto 2km vietā, nākas nosoļot 10km pa šķembu ceļu “Crock” čībiņās… 😦 Kājas pagalam beigtas. Vien ceru, ka atpakaļceļam izdosies sarunāt kādu auto.. Un izdodas. Kāds lacandonu suvenīru tirgotājas vīrs mani pamanījis garāmbrucot, uzrunā parka teritorijā un piedāvā izvest līdz manam auto, kad būšu gatavs atgriezties, jo darba diena ir galā un viņi ar došoties prom. Es ar.
Līdz tam skrienu baudīt seno maiju arhitektūru un mākslu.. Teritorija nav liela, bet visapkārt dziļu mežu un augstu koku ieskauta. Galvenā laukuma centrā, košzaļā mauriņā, divas milzu “stelas” ar karļa inaugurācijas ainu, tām pretī kalnu nogāze ar terasēm un tempļiem, no kuriem viens ir īpaši vērtīgs atradums maiju arheoloģijā un kultūrā.. Tā trīs telpās vēljoprojām pēc vairāk kā 1400gadiem ir skaidri saskatāmi koši zīmējumi no karagājiena un cīņas ainām. Uzvara un kargūstekņi, lielas svinības. Tik skaidri, dzīvi, īsti.
Šī pasaule nav nekur pazudusi. Tepat vien tā ir..
Aizver acis, dzirdi..?

Ilgi klejot senā pagātnē man gan neļauj sargi – teritorija tiek slēgta un steidzu meklēt savu šoferi, lai atgrieztos ciemā..

Vakariņās dodos pie Lucasa uz “KinKin” restorānu un ēdot sulīgus tako, piedzerot kolu apspriežam dažnedažādas ikdienas un dažādo pasauļu tēmas.. Arī savu valodu man Lucas atkal pamāca.. “Bajo, sa’a sii! Malo kim, Lucas!” (Paldies, ļot garšīgi! Ar labu nakti, Lucas!) dodos nakts pastaigā un saldā dusā. Rīt garš ceļš ieplānots..
Mostos ļoti agri, duša, brokastis un sametis mantiņas autiņa, māju ardievas Martinam ar ģimeni un kurbulēju vočo.. Klusums. Jopcikarārā.. 😦 Visādi lēkāju tam riņķī apkārt, kā tādā rituālā dejā, bet nekā.. Mēģinam ar iestumšanas metodi.. Ar nekā. Visi pētam, bet ar to arī viss aprobežojas, jo visi vienādi gudri motortehnikā.. Pēkšņi no nekurienes, kā saukts, piebrauc Martina brālis, un sarunāju, ka viņš mani aizvedīs uz tuvāko pilsētu pakaļ mehāniķim.. Laižam, līdz Palestina ciemam – jā, jā “Palestina”, mexikas džungļos un neviens navarēja man paskaidrot, vai tam kāds sakars ar “īsto” Palestinu, vismaz vizuāli noteikti ne. Tipisks meksikas ciems, ar mazām, prastām betona mājelēm uz kuru sienām dažnedažādi politiski partiju lozungi un reklāmas.. Bedrainām ielām, klaiņojošiem suņiem un bērniem..
Atraduši mehāniķi, kurš ir manāmi sasvinējies vakardienu, mēģinam to pielauzt atbraukt savienot vadiņus manam auto, bet šis operatīvi saorganizē savu padsmitgadīgo praktikantu sekot mums un iegūt vērtīgu pieredzi – “sak, nebūs tač’ nekas sarežģīts!”
Un nebija ar.. Kut kur, kaut kas uz īso, kaut kādi vadiņi notīti ar izolentu un vočo atkal dūc kā bitīte.. (Statistikai – martina brālis par manu aiztransportēšanu un mehāniķā atrašanu uz 30km tuvo pilsētiņu paprasa 300peso (15Ls), mehāniķis par atbraukšanu ar savu auto, un darbu paprasa 200peso (10Ls))
Kamēr tehniķi ņemas ap “vaboli”, satieku divus vācu čaļus, kurus biju jau saticis Palenque drupās. Vārds pa vārdam un piedāvāju puišiem pievienoties un doties trijatā ar vocho uz Yaxchilan drupām, protams, ja autiņš atgūs otro elpu..
Un atgūst ātri vien! Lecam iekšā, es nu jau kārtējo reizi māju ardievs Lucasam, Martinam un visiem pārējiem lacandon indiāņiem un laižam prom.
Nav tālu un arī laiks sarunās paskrien raiti. Frontera Corazal ir robežpilsēta. Starp Mexiku un Gvatemalu, starp jauno pasauli un pazudušo maiju pilsētpērli. Līdz Yaxchilan – zaļā akmens pilsētai, vienīgais nokļūšanas ceļš ir no šī ciema laivā pa upi.
Esam vienīgie ceļotāji kurus laivinieki, pagalam garlaikoti, upesmalā cenšas iekārdināt ar labākajām cenām par transportēšanu, bet man šeit ir “savs” šoferis un drīz vien to arī uzmeklēju..
40minūšu brauciens pa Mexikas-Gvatemalas robežupi.. Pēdējā mēneša trakie lieti upi ir pārvērtuši ezerā.. Ne vairs stāvo krastu, kukurūzas lauku vietā spoguļūdens, vien koku galotnes kā ūdenszāles virspusē.. Daža nama sarkanais jumtiņš un reiz stāvā kalna virsotnē sēdošā akmens piramīda, nu upes viļņu apskalota.. Neiedomājami. Reiz esmu redzējis pie Yaxchilan drupām laivas stājamies 20m platā smilšu pludmalē, tad seko vēl 10metru kāpiens pa stāvām trepēm, līdz nokļūsti zaļā meža priekšpagalmā ar retiem namiņiem. Nu ūdens skalojas pie tiem.. Vismaz 10metrus augstāks ūdesnlīmenis, kā ierasts… Kaut kas pavisam neiedomājams… Tomēr pašas drupas un teritorija ir neskarta!

Arī no tūristu masām. Šoreiz pavisam kluss un esam vienīgie apmeklētāji, kas protams jau tā šo maģisko vietu pārvērš tikpat kā ne šīs pasaules aizmirstā, dievišķā nostūrī.. Kārtējo reizi pāliecinos un jau apstiprinu sev – šīs ir Mana maiju pilsēta.. 2stundas te pazib mirklī, mirklī kurā no varenas civilizācijas šī vieta ir pārvētusies vēsu, klusu, zaļu akmeņu drupās..

Pa pārplūdušo upi atgriežamies pilsētiņā jau krienti izbadējuši.. Iepērkam alu vakaram, turpat veikalā, no tantes arī turpat, nopērku 10L degvielu autiņam, jo kas zina vai tālāk būs kāds Pemex (Petrolium Mexicana – valsts degvielas uzpildes monopols. Degviela pa 0.40Ls/L) un uzmeklējam ēstuvīti, kurā mums uzgrilē vistiņu. Pie sarunu un pusdienu galda uzmetis plānu savam ceļam, nolemju tomēr kārtējo reizi atgriezties pie Lacandoniem, jo citādi līdz tumsai maz ticams, ka tiktu līdz savam nākamajam galamērķim..
Atgriežoties Aj-Ajche kabaņās uzreiz satieku Martinu, kurš smejās, ka es laikam te uz palikšanu.. Kas zin, kas zin..

Autotūre a la mexicana 3.daļa

5.- 6.diena

Divas diena esmu pavadījis pašā jūras krastā.. Nedarot neko. Pat domām ļaujot brīvību..
Esmu piepildīts ar sātu gandarījuma sajūtu – nevajadzētu to iznīdēt un atgriezties uzreiz pilsētburzmā.
Nolemju tomēr uzmeklēt iepriekš noskatīto Los Amigos neskarto kaktiņu.. Runā, ka esot varen labs.
Taujāju ciemā un noskaidroju laivu ar kuru doties uz to. Citādi nevar, vienīgais ceļš esot pa upi. Atstāju tantei uzpasēt manu vočito un lecu zilajā baržā. Tikko iejuties un sācis ķert tropisko gaisa brāzmu savā sejā, laivas gaita pierimst un turpat upes otrā krastā stājam malā.
Košos krūmos un augos paslēpušies nelieli namiņi. Zaļš un dzīvi košs viss, katra taka un teciņš.. Man uzreiz pretī steidz jauna meitene un pusis – “Bienvenido'” tieku sveicināts un uzriez sacienāts ar brokastu augļiem.. Nespēju aprast, tiešām esmu ēdeni atradis? Man tiek ierādīts viens no 6vietīgiem hostal namiņiem, kura katrā mazajā, baltajā terasītē vējā iekārts, plīvo koši rozā šūpuļtīkls.. Lieki piebilst, ka šobrīd esmu vienīgais ciemiņš šajā ģimenes rančo..

Pēc brokastīm un sarunām tieku aicināts bez steigas aizmaldīties 10hektāru plašajā teritorijā, ko arī daru. Augstāk kalnā pa retam namiņam, gan ģimenei, gan viesiem, kuri vēlas privātu atmosfēru. Aiz palmu un tumšzaļu lapu ēnas zib Mexikas jūras viļņi, čalo putni. Košsarkani ziedi gar taciņu un milzu taureņi spieto ap tiem..
Gumijas “kroku” čībiņās nolecu nost no takas un pa brikšņiem spraucos augstāk kalnā. Skats atsver visu..
Tepat lejā lagūna un upe, kura tur aiz loka ietek košzilā jūrā. Tikpat plata, zaļa zemes strēle ar mazmazītiņu ciemu, kurā iepriekš mitinājos, atdala jūras viļņus no balto pelikānu ezera.. Tie retos baros pa trim, kā smagi dirižabļi planē zemu virs dzidrā ūdens.
Metos tiem līdz..
Dievīga vieta. Var tikai apskaust un ar dziļu cieņu novērtēt tos cilvēkus, kuri nomaina pilsētu pret šo paradīzes nostūri..

Nu arī es.. Nedaudz pasmelšos šo laimes sajūtu te, kaut kur Mexikā..

Sasmēlies laimi pilnu krūti, vakaru aizvadām ar saimnieku sarunās. 83 gadu jauneklīgais onka, gaišā sombrero cepurē, džinsu auduma kreklā un gaišā pletbiksēs aiz kuras jostas uzkrītoši paslēpts brangs revolveris.. “Kam tad tas?”, jautāju. “Indīgām čūskām!” – tikpat pašsaprotami man atbild vīriņš. Redz, ar mačeti šamējām nebūtu variantu izbēgt, bet ar pišķiku viņš varot arī netrāpīt.. “man patīk dot iespēju..” man noteic Alfredo.
Kad pirms 28 gadiem viņš iegādājies šo zemes pleķi, te nebijis neviens koks – “tad Tu vari iedomāties manu lepnumu, kad es eju pa paša stādītu mežu..” stāsta kungs – hmm.. varu gan.. Pie sevis nodomāju un ienirstu naksnīgā miegā.
Neguļas un pilnmēness naktī reizes 3-4 pie mani nāk kāds melns, vientuļš zvejnieks.. Baisi.
Ne īsti izgulējies, ceļos agri, jo šodien plānots ļoti garš ceļš.
Izprašņājis par iespējamajiem mazceļu variantiem, drīz nākas atmest visinteresantāko, jo pārceļoties ar visu Vocho pāri ezeram, un ceļam līkločojot gar piekrasti, nāktos šķērsot kādu upi, bet kā man pastāsta kāds “collectivo” šoferis, tā esot pārplūdusi un šķērsot ar auto nebūs to iespējams..
Lai nu. Ceļu daudz.. Ka tik nav maģistrāle..un griežu stūri pa kreisi atkal kalnos un neceļos..
Asfalta ciets segums. Fermas un siltumnīcas. Tāds kā fermeru rajons. Ciemi. Sāk smidzināt. Jo augstāk kalnos, jo stiprāk.. Arī cietzeme zem auto riteņiem pazūd. Peļķes un bedres. Serpentīnu līkumi, miglu mākoņi un lietus. Liekas, ka braucu debesīs.. Krāsas kļūst košākas, un tur tālumā, ceļa galā balta mākoņgaisma mirdz..
Ik pa mirklim apstājos, izkāpju un baudu. Lai gan līst stipri, tas netraucē.. Esmu kaut kur nekurienes vidū.

Arī vēljoprojām nestrādājošie logu tīrītāji ir iemesls piespiedu apstāšanās reizei, jo redzamība ir tuvu 10% no vēlamā.. No malas skats uz mani iekš vocho droši vien diezgan amizants – kā padzīvojusi kundzīte, kura tiko pie tiesībām tikusi iekrampējusies ar abām rokām stūrē un seju “pielīmētu” pie priekšējā stikla…
Neko darīt – tā arī lēnu garu čubinu.
Bet ceļš brīžiem pazūd pavisam. Atpakaļ griezties nebūtu prāts vairs. Dažs labs Latvijas dziļo lauku zemnieks šo apskaustu un uzskatītu par “varen labu eiropas ceļu”.
Bet es takš tankā. Vocho iet cauri visam. Viz nou probļem.

Pēkšņi uzduros kaut kādam mazmazītiņam ciemam. Gāž lietus, bet viss ciems – sievietes sapucējušās koškošās drēbēs kaut kur dodas.. Košu džungļu ieskautas, pa ceļu bariņiem dodas dzeltenas, sarkanas, rozā, zilas, zaļas sieviņas un meitenes koškošos tērpos..
Vīrus satieku nostāk. Ap tādu kā tirgus placi. Esmu ceļa un lietus samocīts, tādēļ lēni vien noslīdu garām..
Pēc 200km pilnīgu neceļu un lietus, uzelpoju atgriežoties uz cietzemes. Esmu Tabasco štatā, kurš ir Mexikas lauksaimniecības un fermu centrs. Biežie plūdi un lietus te nav nekāds pārsteigums. Arī šogad. Drīz vien pamanu pirmās ar smilšu maisiem nobarikādētās šosejas, aplūdušos laukus un pļavas.. Vietām izskatās ka braucu pa ezera tiltu. Ceļmalā nopērku grillētu zivi. Kad atkal sāk gāzt lietus un redzamība tikpat kā tiek pazudināta, stājos malā un ieturu gardas pusdienas.

Tālak dodos augšup atpakaļ uz piekrasti, gar kuru esmu nolūkoji skaistu ceļu gar pašu pludmali. Sākums solas daudzsolšs.. No jūras puses nāk virsū melni negaisa mākoņi, ūdens mutuļo un es lēnu garu slīdu caur mazajiem mexikas līča zvejnieku ciemiem..
Skaisti un baudpilni.
Bet tad pēkšņi asfalts beidzas jūrā. Viss ceļš nogruvis zem dabas spēka. Nākas griezties meža līkločos starp palmām… Un tā 100kilometrus.. Ik pa brīdim samaksājot 10peso “caurbraukšanas nodokli” kādai komūnai, ik pa brīdim pārpeldot kādu lagūnu, “uzkaroties” uz kāda celma un nost tiekot vien ar ciema puišu palīdzību, ar rokām pārceļot vocho tam pāri, bet par izpalīdzēšanu man palūdz aizvest kādu meiteni ar bērnu pie radiem pāris ciemus tālāk. Protams neatsaku jaunai sarunbiedrenei…
Uhh..traks, bet bezgala interesants posms.

Lai gan līdz noliktajam galamērķim Paraiso netieku, nepārdzīvoju un ar tumsu iekārtojos Comalcalco pilsētas labākajā viesnīcā – esmu to abi nopelnījuši