Viens pats Kinn salā

“Tu esi dīvains!” – atkal jau izskan man adresēta piezīme, kuru jau kādu laiku esmu iemācījies uztvert kā komplimentu, kad paziņoju, ka vienatnē došos uz mistisko Kinn salu pašos Norvēģijas rietumos, Norvēģu jūras apskalotu..
“Nez, kas tur dīvains?”, pie sevis klusībā nodomāju, saorganizējis telti savām naktsmājām. Bieži gan esmu dzirdējis apbrīnu, skaudību un reizē neizpratni par manu patiku ceļot vienatnē. “Nu, nē, man būtu garlaicīgi!” skan ierasta frāze, ko man nu nekādi neizprast.. Dabas orķestris, putni, jūras bangas – ar vārdu “garlaicība” manā filozofijā tas nav savienojams.. Bet tie, kas jau pazīst “Vienspatsmeksikā” zina – tāpēc jau viens, ka tikai tā var sajust netraucēti, klausīties ar sirdi, redzēt ar dvēseli un būtu te un tagad…
…tā nu te un tagad stāvu es betonētajā laivu piestātnē viens. Kuģis vēl dobji ducēdams, griežas rinķī, nolemti atstājot mani uz salas, un es sajūtos, kā “Izdzīvotājs” no Discovery Channel. Vien nav man “atbalsta komandas” un līdzi somā arī pāris “desmaizes un dzēriens paķēries.
Pāris sarkanu mājiņu un šaurs grantēts gājēju celiņš, aizauguši mazdārziņi, upeņu krūmi pļavas vidū un pie šķūņa piesliets sarūsējis divritens uz liela košzaļa kalna fona.

s uz liela košzaļa kalna fona. Visa sala ir viens liels kalns. Vismaz sākumā tā šķiet, ka viens.. Es lēni un bez steigas ļaujos vienīgai takai mani vest dzīļāk salas noslēpumā. Nesteidzos. Man pakaļ laiva atbrauks tikai pēc 16 stundām…
Taka ved pārdesmit metru no ūdensmalas, un jūras viļņi tās akmeņaino plecu glāsta neierasti maigi. Jūra te liekas bieza un reizē dzidra, saules staros ūdenī debesis peldas.. Akmenszāļu galvas, te iznirst, te pazūd atkal piekrastes dzelmē, un klusā jūras balādē pavada katru manu soli dziļāk salas noslēpumainībā..
“Pirmāmkārtām man vajag atrast vietu, kur celt telti un nobāzēties” nolemju savā vienprātībā. Aitu skatienu vērīgi nopētīts es slīdu pa ceļu, kā “robinsons” meklēdams vietu apmetnei. Prom no ceļiem un takām, tuvāk kalnam, aizvējā, vēlams saulrieta pusē, ne “pirmajā stāvā” izvirzu konkrētas prasības un vēlmes..
Bet līdz šim pat augstāk par “puspagrabu” nav izdevies pakāpties.. Milzu zaļa akmens siena kreisajā pusē, kuras virsotne kaut kur mākoņos.. Ne mazākās iespējas parāpties augstāk…
Kad liekas ciema košmājeles ir jau aiz muguras, aiz kāda līkuma iznirst divas sarkanas būdiņas ar ierasto zāļu, sūnu jumtiņu. Turpat pamanu akmens žogu un aiz tā košzaļā mauriņā izsētas akmens piemiņas plāksnītes. Smagnēja pelēka viduslaiku baznīca, un bieza mūra arka ar vārtiem un zvanu.. Tai līdzās klintsienas amfitētrī izkārtota skatuve uzvedumiem, zila ūdens krastā, tur kur debesis ar jūru tiekas…

Mirkli uzkavējies es dodos tālāk. Taka šeit vairs tikai nosacīta un tik vien cik aitu spiru iezīmēta. Lekšus no akmens uz akmens, starp viršu un kadiķu puduriem es atstāju šo viduslaiku baznīcu tālu aiz muguras..
Bet kad zaļā kalna plecs, tepat gar sānu, atsedz salas tālos plašumus es pārsteigumā sastingstu.. Aiz tā iznirst vēl kāda kalnu grēda, kura teju aizsenā strīdā sašķēlusies, pa vidu atstājot zaļu, bet stāvu nogāzi.. “Skaaaiisti!!!” es iekliedzos! Un uzņemu kursu uz to.
Bet jo tuvāk tai nāku, jo nojaušu, ka tik viegli tajā uzrāpties gan nebūs.. Kā zaļa oāze nosēta ar akmens drupatām, tā izskatās pavisam nedroši slidena.. Kad esmu jau klāt tā pakājē, apsēžos starp aitu baru, veros kalnā un jautāju aitām, ko darīt?! Bet šīs tik “bee un bee”..
Pametis skatu sāņus tomēr nolemju doties salas iekšienē, kur divu kalnu pāreja beidzas zilajās debesīs..
“Varbūt vēlāk atgriezīšos te ar..” mierinu sevi.
Kāpiens zaļā akmens sienā. Aitas mūk kur kurās, bet es uzstājīgi soļoju pretī virsotnei. Jau te pirmo reizi pamanu, ka šī sala itin nemaz neatgādina Norvēģijas un pat Eiropas dabu.. Drīzāk tā varētu būt kāda “pazudusī pasaule” subtropu joslā. Bieza dziļa zāle, papardes, mitri oļi zem kājām un tās milzīgās košzaļās akmens sienas…
Un kad kāpiens jau teju galā, vēl tik pāris metri, bet otrpus vēl neredz, ir miklis kurš liekas ir jebkā vērts.. Prātā miljons ideju, bildītes, ainiņas ar skatu, kurš pavērsies. Caur zāles stiebriem jau spīd mirdzoša gaisma..solis, vēl viens, tad pēdējais.. Un tur tas ir. Tas nojauc jebkuru tevis iepriekš radīto ilūziju un tu saļimsti uz ceļiem dabas mākslinieka priekšā…

Ieleja. Lēzens, zaļš akmeņu un pļavas kritums, kurš ietek tikpat zaļā jūrā… Ūdensbangu izgrauzts krasts un virs tā lēni kā palēlinātā filmā planē balti putni..
Es sastindzis stāvu. Es tiešām nezinu cik ilgi. Bet kad atgriezos realitātē, līdz šim bailīgās aitas, teju šiverējās gar manām “desmaizēm”..
“Jākāpj augstāk!” balss no augšas man dod zīmi un es metis somu plecos, teju četrāpus cenšos pievarēt stāvo klinti.. Stāvs kritums lejup, taka tik vien cik vienas pēdas platuma, domas drošuma..
Drīz pamanu kādu skaistu “balkonu” ar fantastisku “skatu pa logu”, viršu audzes ielenkumā.. Ne mazāko šaubu – telts jāceļ te! Esmu godam nopelnījis, vieglas pusdienas! 🙂 ..un atsēdies uz akmens dīvāna notiesāju sulīgu persiku, kaut kur augstu virs Norvēģu jūras..

Priecājos kā mazs bērns ar acīm peldoties baltajos viļņos tur tālu lejā.. Kopā ar putniem metoties rotaļās un ar vēju dzenājot mākoņu gubas kuras kutina augstā kalna izgāzto pavēderi..
Dzīvē nav vajadzīgs daudz. Ir vajadzīgs īsti..
Kad mani spārni sāka sagurt es no saviem jaunajiem, brīvības sajūtas draugiem atvadījos un nolaidos savas telts sāņmalā..
“Kas nu pēc plāna?” es sev tincinot jautāju.
“Kā būtu ar to sašķelto kalnu, ko pirms brīža satiku?” atbilde norāda virzienu un jau lecu lejup pa šauro taku..
Atkal iztramdu blējējas.. Un ne isti atvainojies, sāku kāpt pretī saules stariem. Tā pati ieleja, viena sala, bet zem kājām pavisam cita pasaule.. Katrs solis grimst dziļāk, katru soli sala kā akacī iesūc.. Biezas zāles kažoks, cietu lapu pārklājs, un galmērķis tieši saules augstumā.. Kur zāles sega retāka, tur slidena, tumša zeme.. Četrāpus lecu un cenšos stabili trāpīt uz puduriem. Vairs neskatos lejup.. Nav patīkami. Bet mērķis vilina. Es zinu, ka ceļš vienmēr svarīgāks par galamērķi, un šīs baisās nogāzes patieso skaistumu, es pamanīšu vien kad tā būs pievarēta..
Skatos vien, kur pieķerties, kur soli spert.. Nepaslīdēt. Atceros un priecājos par domu somu atstāt lejā..

Te pēkšņi pārsteigti atduros pret kādu akmeni un pacēlis acis pamanu jūras līci otrpus kalnam. Esmu augšā! Dažādas pasaules..viena sala.
Šaura ieleja starp kalnu stāviem ar rāmu, tumšu jūras līci.. Vikingu laivas griežas nost no bargās jūras un lēni ieslīd līcī, kurš sargā no skarbā ziemeļu vēja.. Klusums.
Pirms pāris gadiem šajā līcī, kādā kalna alā tika atrastas 13.gadsimta 8 mūku mirstīgās atliekas..bet kas ar tiem bija noticis, vēl aizvien neviens nezina.. Runā, ka nu ši esot viņu sala..
Un es to uz mirkli tikai aizņemos.. Ceru vecajie vīriem nebūs nekas pretī arī nakts stundā..
Līdz liktenīgajai alai man gan aizkļūt un to pajautāt neizdodas, jo jūrā ir paisums un vienīgais ceļš līdz tai ir pazudis dzelmē..
Bet domām ir spēks..
Kādu brīdi vēl ļaujos dabas valdzinājumam un saules peldei.. Domas vēl tur tālumā..un tās atpakaļ es vēl nesaucu. Lai dauzas, lai spēlējas. Lai trako ar mākoņiem un vēju. Es vēl paspēšu..
Man laika pietiks visam ko vēlos. Mans laiks ir mana pasaule.
Palieku te..

Atceros par lūgumu sazvanīt laivu un paziņot vai ar mani viss ir ok un tiešām nakšņošu uz salas. Vīrs ir manāmi pārstiegts un liekas, ka neticēja līdz pat pēdējam brīdim, ka tomēr es izlemšu palikt uz salas vienatnē. Nu manā rīcībā vēl 10h..
Kāpjot lejup saprotu, ka ātrāk, un iespējams drošāk būtu slidināties pa zaļo zāles paklāju lejup. Ātrāk noteikti, bet vērīgi jāuzmana vai priekšā stāvajā nogāzē nav paslēpusies kāda akmens galva. Veiksmīgi tieku lejā, kā slalomā līkumojot starp šķēršļiem.. Aitas gan par to nav priecīgas, un kad droši tuvojos to bariņam, lai ar “škic, bric, bēe, būu” šamējas palūgtu dot man ceļu, kāda sprogainā lemj savu ciltsbrāļu vietā un spriež, ka “par biežu Tu, te čalīt vazājies”! Un raitu soli nāk manā virzienā. Es te pēkšņi atceros par salas mistisko auru, gan par mūkiem, un ļauties aitu nobadījumam, nav man pa prātam, tēpēc pielieku vienu raitu skrejamsoli, lai ragugalva paliek tālu nopakaļ. Ka tik dzīvs un vesels!! 🙂
Atgriezies bāzes nometnē jūtu vieglu izsalkumu. Pusdienlaiks kraujas malā, zaļā dabas terasē augstu virs norvēģu jūras viļņiem.
Laiskas un pavisam nesteidzigas pusdienas. Bet kalns pavisam drīz vilina vēl tuvāk saulei. No manas telts augstāk nogāzē ved pavisam teju nemanāma un iedomu taka.
Sekoju tai. Lai gan nākas iet pa pāris metru platu kalna kori, kurai abās pusēs ir teju simts metru kritums, drosmi atrodu un mērķtiecīgi raiti kāpju aizvien augstāk.
Likloču serpentīniem, gar akmeņu kritumu kraujām lēnu soli pēc solim es tiecos augstāk..
Sajūtu viegli gaistošu vēju sev mugurā un izmantoju to un ļaujos kalnu vējiem plivināt manu prātu, vēdināt dvēseli un kļūt par daļu no tā. Vējš ir dzīvs.. Es vienmēr esmu zinājis to. Es sēžos tam plecos un krītu, lejup lai atkal tas mani nestu augšup un atstātu vienu salas augstākajā virsotnē…

Es to sajutu. Es redzēju. Es tur biju. Bet vai var aprakstīt zieda smaržu tā, lai tam kas to ne reiz nebūtu smaržojis, būtu skaidrs par ko ir runa..?!
Es apsēdos. Pārkāru kājas pār kraujas malu un aizvēris acis atgāzos uz muguras zālē.. Tikai tā var redzēt.
Tikai tā var dzirdēt atbildes uz jautājumiem kuriem nav atbildes.. Tikai tā var būt tur, kur nekad nav būts.. Esmu te un tagad.
Mirklis paliek par mūžību, ko man neatņems. Tas brīdis tur – augšā ir mana mūžība, kura vienmēr būs ar mani..
Sāk krēslot. Bet saule jau kādu laiku paslēpusies aiz biezu mākoņu aizkara. Šovakar saulriets blāvs un krāsas vakara režisors pietaupa sajūtu triepieniem.. Klusais, siltais salas vējš nedaudz pierimst. Teju sastingst. Un manu klusējošo mieru pārsteidz pēkšņa, smaga putna spārnu švīkstoņa tepat virs galvas. Kaut kur tālumā, atbalsotā klusumā dzirdami aitu blējieni, un pat viļņu ritmiskā rīboņa pieklust, itkā nogaidot.. Savāds mirklis. Dīvainas sajūtas pārņem.
Visa sala, kas nupat mudžēja no dzīvības trokšņiem, vēja spiedzieniem un siseņu dziesmām, nu klusība iemigusi.. Paliek pat nedaudz baisi..
Iekurinu ugunskuru, lai kaut nedaudz atdzīvinātu pelēkajā krēslā iegrimušo Kinn salu. Sprakšķot smalkajiem skaliem, gaisā laižas simtiem dzirkstelīšu.. Uz brīdi sevi iztēlojoties kā nemirstošu zvaigzni tās uz mirkli iemirdzas nomākušajās nakts debesīs un zīmē savus zvaigžņu rakstus.
Nakts ir radīta, lai meklētu gaismu.. Bet liekas, ka šī sala nakts stundā aprij ik mazāko gaismas staru.. Ugunskura liesma ātri apsīkst un vēsais vakara gaiss ap mani piepildās ar uzmācīgiem, maziem knišļiem, kuru kļūst arvien vairāk un vairāk.. Cīņu ar tiem ātri zaudēju, un paslēpjos teltī.

Gruzdošo skalu sprakšķoņu lēni un neuzkrītoši nomaina līgana vēja pieskāriens. Telts viegli sašūpojas un es atpazīstu savu vēju.. Bet vien uz mirkli, uz brīdi..teju tikai pārbaudījis, tas pēkšņi ar visu savu spēku triecas pret mana nama sienu.. Satrūkstos, ne pa joka, jo tas gan vairāk liekās tā itkā kāds cilvēkradījums būtu uzvēlies manam teltsnamam. “Muki?!” – pieķeru sevi pie pārdabiskas domas.. Un drīz vien tas atkārtojas.
Nometu somu telts stūrī, balansam un pats ieritinos uz naktsmieru.. Bet kurš gan ļaus?! Vēja brāzmas tikai pieņemas spēkā un visu namu ik pa brīdim piepilda auksta gaisa viļņi.. Vējam plucinot un purinot namu, aiz tā sienām saklausu skaņas un spiedzienus. Tas trako un ārdas. Mana telts bijībā trīc un šķobās, bet kalns liekas cenšas atbrīvoties no svešķermeņa… Tas nerimstas pat nedaudz.. Liekas, ka salas sargātāji itin nemaz nav sajūsmā par nelūgto viesi..
Nakts paiet saraustīti, Klausoties prātu zaudējušā vēja ālēšanās. Un šajā divcīņā ar salas sargiem un dabas varenību esmu uzvarējis!
Agri pirms saullēkta es izlienu no telts. Vējš liekas pavisam saguris no nakts trakulībām.. Es saloku telti, metu somu mugurā un dodos 5km rīta gājienā uz piestātni, kur pēc 16 vienatnē pavadītām stundām uz Kinn salas mani savāks laiva..
Sala vēl guļ. Bet es vairs ne.
Es katru savu nakti nu ar sapni par Kinn salu sākšu…

Ja visapkārt kalnu daudz – značit Himalaji…

Torīt pamodos ļoti agri.. Satraukts ceļotāja prāts nemierā trinās – virziens uz kuru jādodas pavisam nezināms un jauns. Norvēģija. Un ne vien tāda parasta tūrisma iestaigāta taciņa – mazītiņš ciems dziļākā fjorda krastos netālu no Norvēģu jūras un lielāka ledāja šai pusē..

AirBaltic organizētā skandināvu mierā visus lidotgribētājus bezierunu kapitulācijā iemāna San Anders kompānijas lidmašīnā un jau pēc neilga laika esam pārsimt metru tuvāk saules stariem, kuri tobrīd pa sudraba jūru mirdzumā savus starus kaisa.. un mēs vēzējot savus cerību metāla spārnus laižamies tiem augstāk pretī – uz ziemeļiem uz troļļu zemi un kalnu un fjordu ielejām…

Skaista, līgana pusotra stunda šķir Rīgu no neeiropas savienības valsts. Oslo nolaidiens – kā pēc pulksteņa – precīzi 12.50.. Ātri atradis izeju uz vilcienu – lieku savu plastmasas naudu darbā – novelku to – tačskrīnā saspiežu vēlamo galastaciju – i nesaprotu vai naudu paņēma vai ne – bet vārtiņi ir vaļā un tas ir galvenais – tecinu vien tālāk vien prātojot ka drukātas biļetes man ar nav ko konduktorkungam uzrādīt – ta jau varēju 15Ls vietā par divām pieturām saspiest ko tuvāku un lētāku.. Bet tās tik prātulas. Un drīz vien sēžu jau autobusā lai 360km attālumu no Oslo uz Sogndal ciemu mērotu 7 stundās par teju 50Ls..

Šoferis ar tipiskiem norvēģu sejas vaibstiem, iesirmi blondiem matiem, taisnstūra melniem briļļu rāmjiem man nosolās paziņot par manu pieturu un pat izlaist pie viesnīcas. Mierā un labsajūtā ieslīgstu zilajā busa benķī, novelku apavus un pielīpu dzīvajam stikla ekrānam aiz mana loga…

„Ak, tad redz kāda, Tu, Oslo?!” – šauras ieliņas, augstas mājas, tuneļi un viadukti – turpat līdzās „ūdens peļķe” un tajā miljons jahtas un laiviņas, kuteri un baržas.. Tā vien liekas, ka katram sevis cienīgam norvēģim pa kādam ūdenstransportam… skaaaaaisti!

Tā nu pirmās 2 stundas paiet iepētot pilsētas urbanizāciju, bet ar otru aci sapņaino miega tāli, bet tiklīdz pametam pēdējo civilizēto „priekšpilsētu” manāmi atdzīvojos un peizāža aiz loga kļūst par manu sapni, kurš lēni, bet saplūst ar realitāti kuru nu ir grūti atšķirt…

„Par kalniem vēl skaistāki ir tikai kalni” – svēta patiesība, par kuru pārliecinos ik uz katra serpentīna līkuma. Galva atgāzta veras virsotnēs, saule caur mākoņiem met savu zelta ēnu un buss nesteidzīgi raiti pa to slīd līkumojot pa ieleju krāčainas kalnu upes krastā..

Šeit, Norvēģijā, viss ir lielāks. Kalns, aiz kura pat saule slēpjas, upe kuras ūdeņi mutuļo sitoties pret pelēkbrūnajām akmens galvām tajā, krastos brūnas un dzeltenas sūnas liekas līdz ceļiem biezas, un ja klajš lauks – tad tik cik tālu acis veras – līdz pat nākamam pauguram.. Un patiesi, lai cik tālu un ilgi mēs brauktu, kalni nepamet – tie vien ar katru brīdi nāk tuvāk, drošāk.. Ceļš tam ļaujas.

Pakājē pa retam namiņam sarkaniem koku dēlīšiem un sūnu jumtiņu.. Brīžiem teju visa nogāze kā nosēta ar mazbūdiņām – bet netipiski vientuļām – bez sētiņas, bez mazdārziņa, brīžiem pat taku vai ceļu līdz tām neredzu. Tomēr tik valdzinoši skaistas. Mostoties katru rītu uz pelēkzaļas milža muguras, aiz loga debesīs zīmēta kalna saules trepēs..

Es ieraušos autobusa beņķī kā ērtā dīvānā un ar prāta otu slīdu pa kalnu kori..Kā no Potera stāstiem vai Gredzenu pavēlnieka, vai kādas no troļļu teikām.. pilnīgi vienalga – bet šī pasaulē kā no pasaku grāmatas – neīsta, tik neticama. Pa šauru ceļa strēli slīdot, starp nedzīvām, apsūbējuši zaļām, pelēkām sūnu kalnu grēdām. Klusums. Te vējam nav pat kur aizķerties. Debesis nomācas un kāds no ezeriem sabiezē tumšs un drūms. Pretējā krastā pamanu atkal kopiņu ar mazbūdiņām un iedomājos, „ka šeit nu gan tas trollis dzīvo!” Zili pelēks jau nomācies – tālumā kalni miglā, un kāds ceļa līkums drīz it kā pazūd mākonī..

Kā gaidot mūs un katru. Mākonis sabiezējis pelēki biezs smagi pārvēlies pār brauktuvi… Un tiklīdz autobusa dūkoņa saplūst ar to, logā iesitas tūkstoši smagu lietus lāšu.. Mēs ienirstam slapjā, baltas miglas spilvenā, caur kura samtaino drēbi cauri laužas sudrabaini saules stari..

Sirreāli neticams ir šīs pasaules dievu pirksts.. Ar to zīmēta ainava reizē raud akmeņainas krāču upes, saulstariem saaustiem turot kalnu vienu pie otra. Savvaļas aitu bari pa pauguru zālāju, milzu akmeņgalvas vientuļā pļavā.. Un migla. Tā ik pa brīdim gaida. Kaut kur kalna virsotnē, slēpjot sniega strēli jūlijā vidū..

Es kā vaļējām acīm sapņoju. Un kā dažādi stāsti tie mainās. Tad atkal tumšs, garš kalnu tunelis, priekšā gaisma un jau gaidu – kas nu, kāda bilde, kāda pasaku ainiņa krāsota?!

Katrreiz tā pati. Tik citāda. Nav divu vienādu. Tā pati zeme, tāds pat kalns, tāda pat pļava un baltu kalnu kazu bars.. Vien es to no jauna baudu.. Es to ar savu pasauli jaucu.. Lai kalni kļūst par manām dvēseles plaušām, lai ganības par manām domu krokām, dzidri spirdzinošā kalnu upe par asinīm un vējš par acīm manām..

Katrā no mums mīt savvaļas vējš. Kad gribas skriet. Redzēt. Es elpoju dziļi, lai sajustu. Lai tas piepilda mani, lai redzu ar dvēseli savu – lai dalīties varu..

Un kad stāvam ar autobusu uz prāmja pārceļoties pāri šaurumam, es stāvot uz klāja apjaušu Norvēģijas fjordu vērienību – tie nav mazi akmeņu pakalni, bet gan stāvi, tumšzaļi mūžkalni, kuru ieskauj tumšzils, dzidrs jūras ūdens.. Diena šodien ir skarba – pūš dzestrs vējš, viegli smidzina lietus – bet ne pa bišku tas neizbojā baudījumu.. Es smaidu.

Vēl tik pāris līkumi un šoferis mani solīti izsēdina iepretim Hoflund Hotel baltajam namiņam, kurš jau teju 100 gadus veras dziļākajā fjordā visā Norvēģijā. Es tam pievienojos.

Vien uz 2 mēnešiem. Katri rītu sākot ar iekafijošanu un brokastu maizi uz terases baltā plastmasas krēslā, acīm glaudot kalnu robusto muguru otrpus, zilā fjorda, klusā ūdens…

..bet tajā ik pa brīdim tālumā pazib tumša, liela mugura un drīz tikpat netraucēti tā atkal ienirst, pazūdot zaļajā ūdens kalna spoguļtēlā..

Debesu grīda ir mans ceļš…

…runā, ka Dievs radot Norvēģiju bijis iemīlējies – par to šaubu nav – un dzīves pirksta pieskāriens arī mani tieši šādā brīdi ir atvedis uz šo pasaules nostūri… Skaistāki par kalniem ir tikai kalni aiz kuriem riet saule, skaistāki par kalniem aiz kuriem riet saule ir tie aiz kuriem tā rītos lec un vien vēlme ar to visu dalīties, liek sajusties tāpat – kā Dievam, kā toreiz…

Nekad iepriekš šo troļļu zemi es nebiju savā „must see” listē iekļāvis, bet tagad nākas atzīt, ka tā allaž ir bijusi kaut kur tuvu, tepat līdzās… Tā nu es tagad 2 mēnešus dzīvoju, strādāju un iebaudu visu kas apkārt nelielā Norvēģu pilsētciemā – Sogndal.

Rītos, kad saule uzstājīgi pārņem ieleju, kalnu nedzīvi tumšās muguras atdzīvojas, līdz tā ienirst pelēkzilajā fjorda ūdenī un mirklī tas kļūst košzaļš… Kā mežkrāsas dzīvības spogulis kalnu nogāzes atspīd tajā un viss ieloks mostas…

Arī es. Namiņš, kurā mitinos ir vien pārdesmit soļu attālumā no „ezera” krasta un katrs rīts tiek sveikts ar brokastīm ērtā plastmasas beņķī, nolūkojoties stāvajās, klusējošajās kalnu sejās… Reiz kādā no tādiem rītiem – mana kaimiņiene ieminas, ka „redz – tajā tur kalnā varot arī uzkāpt”! Tanī pat brīdi – tika izlemts – pirmajā pilnajā brīvdienā došos to iekarot..

Nepilnu nedēļu pēc ierašanās, es nolemju doties iekaro kalnu ar „oriģinālu” nosaukumu – Storehaugen (latv. Liels kalns). No poļu darbabiedres aizņemta smalka karte ar takām, uzklausīti padomi, sasmērētas trīs dubultās sviestmaizes, puslitrs apelsīnu sulas, ērti apavi, mugursoma, fotoaparāts, piezīmju bloks un varu doties ceļā..

Pulkstenis ir tieši 9 no rīta. Balti apmākusies diena, bet kalna virsotne skaidri saskatāma. Iekšā, kaut kur dziļi dvēselē satraukums – tāds dzenošs nemiers. Kājas to jūt un kā spārniem viegli vēzējot, es nesteidzīgi lēnām aiz muguras atstāju savu pēdu nospiedumus pilsētas svaigi lietajā piķī. Liels loks pa ceļmalu apkārt visam fjorda līcim, ik pa brīdim iebaudu koši sarkanos namiņus uz tumšzaļā kalna fona.. Tālumā no ieloka ‘’mutes” kā balti ilkņi spīd sniegotas kalnu virsotnes. Storehaugen kalns gan kails, vien no lejas, pavisam maza, manāma balta sniega šalles aste..

Gar lielceļmalu ved gājēju un riteņminēju taka, tālāk nogriežos uz krastmalu lejup, pa veco ceļa daļu. Šaurā, garā zālē abpus tai, ieaugusi piķa upe – augstu virs galvas kā metāla dunduri laižas auto, bet mana taka uzstājīgi nozūd klusībā..

Tikai gan uz brīdi. Priekšā, zilā stikla fjorda pakājē, zaļā pļaviņā treileru kempinga ciems.. Baltas būdiņas uz riteņiem, teltis, auto namiņi, veļas šņore ar varavīksnes krāsu vešiņām, līdzās kūpošs grils. Tumšzilos atzveltnes krēslos pie apaļa galda sasēdusi omulīga ģimenīte, no kristāla glāzēm baudot malko sarkanvīnu…

Bet no augšas, no pakalna aiz drāšu žoga es slīdu savā gaitā tiem netraucēti garām, viens… Manas domas ir mans sarkanvīns.

Un meža zemenes, kuras ik pēc soļa ceļmalā, kā sarkana apmale. Diez vai „norvēģim parastajam” ir zināms baudījums – tupus-rāpus saujām sarkanās mazogas ēst. Šeit zaudēju manāmi daudz laika – bet saldais baudījums ir tā vērts.

Sarkanu muti sveicinu pretimnācējus, kuri devušies agrajā skrējiena gar fjorda krastu. Ik pa brīdim uzmetos vērīgu aci „savam” kalnam.. Tas vēl tur pat!

Drīz vien ceļš caur ciema mazajām mājelēm met līkumu ap ūdens līča ieloku un nozūd priežu kalnā…

Asfalta taka kļūst mīksta un pavisam citi soļi grimst skuju zemē. Šķibi koka vārtiņi ar baltā drātī iekārtu akmens atsvaru. Paveru tos bez skaņas, smagnēji tie aizveras, viegliem maniem soļiem iekāpjot „troļļu” mežā.

Akmeņaina koku sakņu taka, biezā priežu mežā. Taisni kalniņā, tad ar līkumu nedaudz lejup, atkal augšup un kāpiens turpinās.. Kreisais plecs slīd gar stāvu meža sienu, dažviet pelēki, sarkani klints robi, akmeņu strauti.. Viss zaļš un sulīgi brūns. Sūnas.. Pretējā takas pusē nogāze. Reti priežu stāvi starp gaiši bēšu klintsakmeņu galvām.. Aiz tā tirkīzzaļš – kā spogulis fjorda ūdens – bet tajā atspīd visa kalna dzīvā ēna..

Uz brīdi apstājos. Svaigs priežu meža gaisa kokteilis ar dzestriem fjordu kalna lāsumiem.. Gardi.

Ceļā vien nedaudz vairāk par stundu – bet kalns stāv nemainīgi, nekustīgs, vien mākoņu bites ap tā galvu spieto kādā vien tiem iestudētā dejā..

Drīz atkal kāds civilizēts miests. Satikts kādas mazviesnīciņas saimnieks man stāsta, ka „no augšas tiešām skats esot feins”, nedaudz aprunājamies un katrs turpinām savu gājumu… Neliels serpentīna ceļš lejup, tad atkal augšup, un šķērsoju pēdējo ciemu pirms vientuļā kāpiena. Pats fjorda līča ieloka gals. Lēzena svaigi pļauta, pļavas nogāze. Lejā, pļaviņā aitas ar zvaniņiem kaklā uz tumšzaļa ūdensgleznas fona pieskandina visu ieleju…

Un atkal smilšaina grants taka metot līkumu starp māju pagalmiem nozūd egļu un priežu silā. Brūnas sveķu saknes kā kāpnes, akmeņu muguras stingri tver katru manu soli. Plata, iemīta taka ved arvien augstāk – vien sekojot sarkaniem krāsas punktiem uz koku mizas turos uz kartē noteiktā Folkesti – gājēju takas. Drīz ceļš sadalās un krustcelēs stāvot, zīlēju skujās uz kuru pusi doties, jo ne iezīmētu punktu, ne citu atzīmju nemanu.. Griežos pa labi – vairāk uz kalna pusi, uz šauru, zemes taku pakalnā.

Virziens ir pareizs – bet sajūta, ka esmu nogājis no galvenā – „kalna spices iekarotāju” ceļa nepamet. „Ja reiz noklīst – tad ar vērienu” – savā avantūrista pārgalvībā lemju un griežos pirmajā zvēru ceļā prom, no jebkādas iestaigātas pēdutakas..

Kā grimstot zaļā dūnu segā es pa biezu sūnu lāčoju dziļāk meža biezoknī. Šaura vienas pēdas platuma taka, līkumu līkumiem ap katru koku, krūmu, pat viršu puduru. Zem mazām eglītēm , zem priežu zariem izlokoties, šķiru zarus kā slēģus smaržajā miera nostūrī, līdz nonāku retā, līdzenā koku cirsmā. Vien retas eglītes, kāds mazītiņš koku pudurs plašajā viršu laukā un bezgalības pārbagātības melleņu klājiens.. Bet tur lejā – kur kalna nogāze pazūd – zils ūdens līcis..

„Kas tās par ogām? Mellenes! Kāpēc zilas? Tāpēc ka zaļas! ‘’ – es jau pēc mirkļa saujām, zilu muti, melniem pirkstiem ēdu un baudu, ievelku elpu, uzmetu skatu Storehaugen spicei – bet nu jau no sāna. Pāris soļus pabrienu – un atkal mani ogas vilina.. Viltīgi. Tās mazos puduriņos sēž. Kad viens nolasīts – ķeros pie nākamā, tad līdzās kāda cita oga uzrunā. Kad nolemju – viss pēdējā – eh.. Nespēju pretoties un atkal kā izbadējies ogulācis četrāpus tupu iekritis mellenājā… Saldas. Dievīgas. Vien žēl ka piena kanniņa mājās atstāta.. J

Stingri saņemos, kad ogu pārbagātība manā organismā sāk izsist pirmo sviedru.. Laiks doties tālāk. Starp jaunaudzi un pelēku, asu sūnu, kura brīžiem sāpīgi skrāpē manas kājas, es sāku kāpt kalnā. Ik pēc pārdesmit metriem atskatos – katrs solis, nes augstāk un skats uz fjorda ieleju apbur arvien vairāk un vairāk..

Vienubrīd slīpajā meža cirsmā, aiz kāda krūma, un celma izdzirdu koku brakšķēšanu un kņadu.. Apstājos. Aizturu elpu. Vēroju. Vēja dzenātas lapas un vien rets putns. Neko vairs nemanu. Cerība satikt Norvēģu „lielpēdi”, saskvaču , vai sniegatrolli – pazūd, nolemju, ka tas vien blakusefekts no skandināvu mellenēm. J

Nekādu blakusefektu gandarījuma sajūtai. Baudot dabas zīmējumu kāpju vien augstāk. Atceros par seno kalnu tautu – Inkiem – kuru noslēpums kalnu pārvarēšanā slēpās lielu attālumu pārvarēšanā bez atpūtas pauzēm. Maziem solīšiem lēni, nesteidzīgi līdz galamērķim, lai cik tālu un augstu tas būtu. Mēģinu pielietot to praksē.

Kāpiens kļūst arvien stāvāks un smagāks. Brīžiem takai priekšā – krituši koki – un vismaz 50° kalna slīpumā tos ir diezgan grūti pārvarēt. Dziļas sūnas, mazi krūmāji, asi viršu puduri, skudru pūžņi. Viegls silts vējiņš pūš no mugurpuses un kā ar roku pietur, piepalīdz..

Pagājušas divas stundas kopš devos ceļā. Bet kalna virsotne vēl skrāpē mākoņmalu. Stāvu pie norādes – Storehaugen virsotne – 5.5km un nojaušu, ka smagākais un īstai kāpiens ir tikai priekšā! Iepētījis kartē ceļu – apjaušu, ka pa melleņu taku esmu nogriezis krietnu līkumu.. Tas priecē, jo arī baudījums dvēselei ir košāks, kā pa iemītu cilvēkpēdu taku.

Griežos norādes virzienā un speru platu soli pretī melnajai akmens spicei. Cieši nomīdīta skuju taka, divu cilvēku šaurumā. Uz ielejas pusi biezs, jaukts mežs – caur to saule brīžiem no līča ūdens met sejā spilgtus „gaismas zaķus”. Otrpus ceļam akmeņaina, retu koku, sūnu kalna robusta mugura. Viegli, mazi soļi mani raiti nes augstāk, bet tik līdz brīdim, kad taka izzūd „pasaku mežā”…

Kā bilžu grāmatas lappusē – biezu , salātzaļu paparžu paklājs un senīgu, līku koku audze. Noslēpumaini skaisti. Tumšā „vilnas zaļā” kažokā tērpti koki un lapots verandas dzīvs jumts.. Klusībā čurkstošs kalnu strauts. Kāds rets, balts ziedu augs. Akmeņu gultas un reti manāma, līkumota taka…

Es nometu somu. Šī ir vieta kur gribas uzkavēties mazliet. Gar strauta mitro, sūnu brienu lejup, kājas brīžiem grimst līdz celim, bet vēlme saujās iesmelt dzidro kalnu dziru, mani vedina arvien tālāk..

Kā izslāpis kumeļš es metos pie tā, ar saujām smeļu, strebju ledus auksto avotu.. Dzeru ar patiesu baudījumu, acīm ciet. Jūtu kā tas piepilda mani, kā dzīvības sulai izplūstot pa katru šūnu.. Atveldzējies, noskalojis seju – nu esmu atguvis spēku turpināt ceļu…

Līkumota, stāva kalna taka kādu ilgu brīdi ved pa šo brīnumaino meža daļu. Paparžu birztala, lapu koku parks un vien kādi klusi soļi uz apsūbējušajām akmens bluķu mugurām jauc mieru pasaku kalna nogāzē… Skaļi dungojot pie sevis dažādus dvēseliskus meldiņus es kā no malas, neticīgi vērojot burvību, piešķiru tai dziesmu, kas tobrīd ar manu pasauli jaucas… Esmu te un tagad!

Brīžiem palaižam garām mirkļus, kuri skrien garām – nav laika apstāties, paskatīties un iebaudīt. Nav laika sajust sevi. Man vienmēr licies svarīgi – pazust – izslēgt mobilo telefonu un klīst.. Vien uz laiciņu aizpeldēt domu baudījumā.. un atcerēties, ka pašas skaistākās lietas pasaulē ir bez maksas..

No augšas pasaule maziņa, ar katru manu soli, tā saraujas.. Un kad pamanu lielu, nokaltušu priedi – vēlos pakāpties tajā un redzēt vēl tālāk.. tur tālumā – pāri tām sniegotajām virsotnēm.

Bet kad mugura pavisam slapja, elpa smaga – pakalns pēkšņi kļūst mazītiņš. Tur lejā mierīgs, spoguļzaļš fjorda ūdens, tur kāds ciems. Baltas pakalnu virsotnes, un raustīta horizonta līnija līdz pat apvārsnim. Zeme zem kājām pārvēršas akmenī un sūnas mīkstā paklājā..

Kāds bērzakoks pārliecies bezdibeņa malai nemitīgā skaistuma vērojumā sastindzis, vien lapās dzenāts vējš liek tam bailēs no augstuma nodrebēt. Es speru soli. Prātīgi un lēni. Līdz malai vien metrs un tālāk brīvais putna lidojums pārdesmit sekunžu vēja klusumā… Skats aizrauj elpu – līdz fjorda ūdens šļakstiem gaiss sabiezē gaišzils, viegla migla pār visu ieleju saules staros šūpojas.

Es pagriežos pret kalnu – vien pēdējā kāpiena taisne. Ķērpji, sūnas un skarbas akmens pļavas. Šeit taka iezīmēta sarkaniem punktiem uz klintsbluķiem. Tie nedzīvi, katru pavada ar skatienu. Ielejas, kritums, dziļa aiza – viss kā iepriekš – tik virs galvas nav zaļā lapu jumta. Kādā ieplakā neliels, sekls ezeriņš, vien pāris metrus no kalna malas.. Kā oāze. Tā mierīgajā ūdenī plunčājas mākoņi.

Kluss. Vien pelēks akmens miers. Apavi slīd pa šķembu taku un pieturoties pie klints es raušos augstāk. Brīžiem ar visām četrām, uz leju neskatoties es ceļu savu, novirzījies no maršruta, rodu pats.. Nedaudz bailīgi. Augstums iespaidīgs. Nav ne mazākās nojausmas cik tālu vēl – sviedri līst, un katrs mazais uzkalns atņem jaunu kripatu spēku, un kad sasniedz kādu kalna kori – pamanu nākamo, vēl augstāku..

Un tur tā ir. Akmeņu piramīda virsotnē, liecina par galamērķi. Es iekliedzos!!! Aiz sajūsmas, aiz baudas, aiz prieka, aiz skaistuma. No visām debespusēm uz mani pūš vējš, uz visām es mākoņus sūtu, ar roku tos tverot, un zīmējot sajūtas savas…

Tepat – starp debesīm un zemi es elpoju gubu mākoņus.

Bet tur tālumā aiz horizonta sniegotām kalnu virsotnēm dzimst jauni, bet lejā viss kluss, nekustīgi rāms… Zilajā stikla spogulī, starp mākoņstarpām, saule met savu staru ēnu – tas mirklī kļūst spilgti zaļš – daba spēlējas, zīmējot ūdenī savu mirkļa mainīgo gleznu.. Kā košs ornaments, raksts.. Kāda teju nekustīga laiva aiz sevis velk baltu putu strīpu pār to un ievieš savas korekcijas saules zīmējumā..

Es apsēžos uz kraujas malas, pārkaru kājas pār to un pazūdu… Pasaules jumts ir manas mājas. Debesu grīda ir mans ceļš.

Domas trako. Es ļauju tām mesties no kalna lejā – kopā ar putniem, ar kaiju, neprāta ātrumā traukties pret zilo ūdens sienu… Ienirt. Noskalot putekļus, spārniem pilot, laisties atpakaļ… Tāds gaidīts prāta veldzējums. Baltas kalnu kaijas redzējums…

Es jūtu. Vēja dzidrumā. Ticu. Ir balti mākoņi un zils ūdens, sniegs un elpu aizrautas trīsas, kā aukstas Tavas rokas zem krekla… Es mīlu. Kā dievs mīlēja radot – es ar otu to sajūtās savās pārzīmēju… Līdz horizontam dziļu. Kā saules staru liānās laisties es no kalna uz kalnu savu dvēseli sūtu…

Absolūts miers. Kluss vējš, saules staru čaukstoņa un vien kaut kur tālumā zvaniņu skaņa.. Es palūkojos izbrīnīti apkārt, bet neko nemanu. Bet tā tuvinas. Pielecu kājās un dodos lūkoties, bet te pēkšņi no kāda akmeņu krāvumā manā priekša izlec divas aitas ar zvaniņiem kaklos. Mazie cirtuzvēri satrūkstas, ne mazāk par mani – katrs uz savu pusi lecam un tad pēc mirkļa atskatoties, atstatus vērīgi viens otru iepētam… Kurš kuru iztraucējis. Sprogaini, krēmīgas saules krāsā, mamma ar bērniņu. Kalnu aitas. Ziņkārīgi vērīgas. Bet vien pa gabalu. Tuvu nenāk. Pat, kad mēģinu ar savu siermaizi pievilināt.. :DDD Tā mēs tur kalnu korē kādu brīdi komunicējam. Es ēdu gardi nopelnītās maizītes, piedzerot apelsīnu sulu – bet manas kompānijas biedrenes turpat līdzās tiesā , sausu ķērpi un uz retu manu jautājumu atbild ar gari atbalsotu „Beeeeeee..!”

Es nesteidzos. Lēni tiesāju savas pusdienas un ar acīm slīdu pa savu ciemu, tur tālu lejā. Raibs kalnu ielejas musturs – nekas vairāk… Tik mazs un niecīgs pret pelēkajiem akmens milžiem…

Ir dienas vidus. Miera un labsajūtas deserts… Saules stari patīkami ieaijā. Ir silts. Tikpat kā bezvējš. Nav vēlmes pamest kalna kori, nav vēlmes nolaisties tur apakšā.. Vēl mirkli.

Es atveru karti un nolieku jaunu maršrutu – lejā nolemju kāpt pa kalna otru pusi. Tālumā kalna zemākā ielejā pamanu baltu sniega strēli – „Nu nevar tač, jūlijā vidū apiet tai ar līkumu”, lemju un uzmetis pēdējo atvadu skatu visām debespusēm metu somu plecos un sāku savu lejupceļu..

Apejot sarkanās atzīmes metos lejup, pāri akmeņu pļavai.. Tad brīdi pa taku. Atstatus aitu pāris man uzticīgi seko. Atkal klints pakalns, bet nojaušu, ka tepat ir jābūt pamanītajai sniega segai, tāpēc pametu taku un raušos kalnā. Un pareizi vien ir.. Vēl pārdesmit metru un dzirdu klusu strauta čurkstoņu.. Starp akmeņu sienām, kā lēzenā ieplakā, guļ saguris sniega deķis.. Tas kūst. Raupji cietā ūdens masa jūlijā vairs nav pūkaina un irdena kā pūderis.. Smags, ciets.. Teju nedzīvs… Mānīgi. Es ieklausos. Dzirdu – kā tas pārvēršas par dzidru, čalojošu kalnu strautu, lai kļūtu par ziedu, par koku, par upi un ezeru – pavadot to ar atbalsotu kalnu aitu blējienu…

Turpinot ceļu – pēc pārsimts metriem – neliels atpūtas laukums. Iekārtoti aizvēja beņķīši ar akmeņu krāvumu sētiņām. Atsēžos uz mirkli lai ļautos baudījumam. Uz citu – ziemeļu debespusi. Pūš neganti spēcīgs, auksts vējš. Bet tas tikai piedod sajūtām papildus šarmu. Ļauju lai izvēdina galvu. Lai pūš. Es skaļi ko saku – bet vējš vārdus nozog un aiznes sev līdz…

Kā pa mašīnas logu, kura nesas 100km/h – vējš plosa matus, sitas sejā un katru tikko prātā ienākušu domu izrauj ar visām saknē un aizrauj prom..

Tā kādu krietnu laiku sēžu. Un ļaujos. Bet, kad pienāk brīdis doties, dziļi ieskatos vējam sejā un aizeju… Priekšā garš lejupceļš.

Skarbs akmeņu šķembu ceļš, līkumiem lejup. Garlaicīgi pelēks, nedzīvs. Pavisam cita ainava. Šai kalna pusē vien pliki pelēki klintsbluķi uz sniegotu virsotņu fonabildes. Citāds skaistums.

Ceļš met līkumus. Pēc brīža parādās kāds zaļāks krūms, augs, tad meža pudurs.. Sāku just, ka kāpiens lejup nogurdina krietni vairāk un pēdu leņķis pret zemes novietojumu nemaz nav ērts…

Bet es tik pie sevis dungoju. Neliekos nomākts. Baudu kalnu zilpelēkos stāvus, zaļos fjordu ūdeņus, un ainavu akvareli…

Kad pēc 2h stundu lejupkāpiena pa pelēko šķembu taku vien sajūtos tuvāk „jūras līmenim” par metriem 400 – saprotu, ka tālāk būs tikai smagāk… Pie lidostas, Folkesti (gājēju taka) pārvēršas piķa upē. Atceros, par stāstīto, ka līdz ciemam no lidostas kursē autobuss, bet tā kā ir svētdiena un aviobāze pat izskatās pamesta, lemju par labu ticībai sava paša spēkam un nolūkojos uz garo vienstāva ēku, ar asfalta „pagalmu” dzeltenām līnijām krāsotu, no žoga otras puses..

Melns, ciets pamats zem kājām. Tumšu egļu zari virs galvas. Rets auto. Vēja mūzika putnu dziesmās. Un nebeidzamu līkumu, pauguru, kalnu un ieleju labirints… Metu skatu kartē, lai ātrāk nogrieztos uz kāds meža takas. Pirmā iespēja un to daru. Atkal nozūdu mežā.

Lejup noieti jau vismaz 12km un 3h… Saprotu, ka mājupceļš būs krietni vien ilgāks un garāks. Sāk krietni sāpēt kājas. Ceļi, pēdas, gurni… Pa mežu taku lai gan patīkamāk un nedaudz vieglāk iet – koku saknes, akmeņu krāvumu masas – ļoti palēnina manu pārvietošanos. Pēc 1h kāpiena pa šauru viršu taku, nomaldos. Kartē un dabā sastopamās zīmes izrādās esam pretrunās. Esmu nogriezies kādu 1km uz pilnīgi pretēju pusi.. Dusmas. Sagurums liek manīt ar katru metru. Brīdi – „pēc mākoņiem, skudru pūžņu izvietojuma un putnu lidojuma virziena” meklēju pareizo taku. Atrodu kādu neiezīmētu mazceļu. Uzticos tam.

Šaura, bieza meža serpentīna taka lejup. Aiz kokiem manu ciema mājas. Bet tās nemainīgi tālu. Kad beidzot nokļūstu līdz tām – taka ved pagalmā. Bez jebkādām norādēm uz izejas ceļam pie civilizācijas. Izstaigājis visas burkānu dobes, šokēts nesapratnē – kā namiņa iedzīvotāji līdz tam nokļūst – kā tāds mežavecis metos pāri pļavas laukam. Vairs nekādu kalnu.

Kājas pulsē. Es vien spēju mazus solīšu spert. Ne pieliekties.. Gaita kļūst arvien gausāka.

Līdz ciemam vēl 15km…

Izmetis līkumu pa rajona asfaltu, atkal griežos mežā.. Tā taisnāk.

Atkal nomaldos. Laikam saguruma sekas. Dusmas ar nelielu izmisuma garšu..

Kad tieku līdz savam līcim un otrpus pamanu balto viesnīcas namiņu – sejā nav spēka smaidam. Smaida sirds.

Soļi mazi, mazītiņi. Lēnām, lēnītēm. Sevi uzmundrinu ar domu uzreiz iemērkt kājas ledusaukstajā fjorda ūdenī.. Tas palīdz. Bet mans galamērķis stāv nekustīgi, nemainīgi tālu. Laiks apstājies. Es eju uz vietas…

Sāpīgi.

Uzmetu skatu kalnam. Tālu. Nekad vairs.

Bet, kad norāvis apavus, apsēžos uz laipas malas un ar teju čuuukstošu skaņu iemērcu savas kājas ledusaukstajā ūdenī es uz muguras atgāžos baudā..

Kalns mani nepamet. Es vēlreiz sēžu tam mugurā kā apseglotam kumeļam un ar pātagu dzenāju mākoņgubas…

P.S. kopā pieveikti 15kilometri augšup 4 stundās un 25kilometri lejup 8 stundās.. Neiespējamā misija priekš mani ir izpildīta. Viens no skaistākajiem un noteikti smagākais kāpiens manā mūžā- bet katra soļa vērts…