…skaļi – klusējot es aizvēris acis ievelku plauša pilnas ar tiko lijušu lietu.. Vieglas trīsošas lāses jūtu skrienot caur manu ķermeni – rokām, muguru, pleciem. Es notrīcu. Zosāda – kā pavisam dzīvs zemādas lietus lāšu vilnis pārveļas pār manai dvēselei – es vēlreiz to dziļi ieelpoju… Un ļaujos. Lai uz mirkli es kļūtu par lietu un klusi, viegli kā lāse kristu – kristu tur kur man lemts – un tam dvēselē, kas ļaujas…
Nav nepieciešams runāt. Un skaļi žestikulēt, ja vārdi neizsaka neko…
Es nerakstu lai man jautātu. Es rakstu lai liktu domāt.
Es rakstu lai dalītos ar to ko zinu – bet pagaidām es vēl tikai iesildos…
Es gaidu.
Katrs man ceļš ir meklējums. Katrs kalns, pirmīda ir tikšanās.
Katrs dzīvē satikts cilvēks ir tāds viens visā pasaulē – tāpēc es no katra ņemu daļu – mācos, iegūstu, klausos – ar dvēseli savu…
Un dodu.
Tev…
Viens Pats Meksikā... 
Paldies.
Aizraujoši, izjūtami un izgaršojami – vienkārši bauda lasīt!
Un iedvesmojoši, nenoliedzami…
Paldies par jaukajiem rakstiem un skaistajām bildēm!
Man ļoti patika!
Spēcīgi iedvesmojoši…
Šādas publikācijas ir kā dzirkstele iespējamiem ugunskuriem.
Paldies!
Dzīve kā viegls, iedvesmojošs dvēseles lidojums un skaistu satikšanos pilns piedzīvojums!
” ..ja Tev ir jāiet,ej
vai deguns Tev, vai zvaigznes ceļu rāda,
jo viss vienalga- nevar izbēgt savu ejamo…”
Paldies par dalīšanos!