Autotūre a la mexicana 6.daļa

15.-23. Diena

Pa nakti paliekam Robina pilsētas mājā, lai no rīta uzmeklētu mehāniķi manam auto, kuram atkal piemetušies mehāniskie niķi un kaprīzes. Šoreiz raize maza un drīz vien vocho kārtējo reizi ir atguvis elpu, un es varu doties uz Nuevo Leon ciemu, jo šodien ir Lucy dzimšanas diena.

Torte, puķes un vēl šādi tādi labumi un dodos uz 27kilometru tālo, kalnu serpentīnu un ieleju apslēpto ciemu. Esmu dzirdējis, ka šis tiek uzskatīts par visskaistāko ceļa posmu visā Mexikā – es par to nešaubos ne mirkli.. Un lai gan asfaltētais ceļš brīžiem pārvēršas par teju neizbraucamu bezceļu posmu, ainavas un dabas fona tapetes teju stundu garo ceļu pārvērš brauciena uz paradīzi..
Krūtīs kņud un satraukums pieaug ar katru metru tuvojoties Nuevo Leon miestam.
Un kad beidzot jau lēni ripoju pa ciemata galveno ielu, acu skatieni manā virzienā ir jau atpazīstami, neticīgi pārsteigti atkalredzot un smaidīgi..
Māja atrodas ciemata otrā pusē izbraucot tam šķērsu cauri. Tieši pirms gada spēcīgu lietusgāžu un zemes sļūdoņa dēļ skaistā, košā māja tika teju sagrauta… Neko vairāk līdz šim nezinu, tik vien, ka ģimene uzcēlusi koka dēļu piebūvi kurā šobrīd mitinās..
Jau pa gabalu tuvojoties pamanu drupas reiz tur, kur zaļais divstāvu nams slējies..

Pirms 2gadiem

Pēc nogruvuma

Bremzēju iepretīm šķībajiem vārtiņiem un tullīņ man pretī steidz arī mazais Maritto un viņam seko Lucy.. Apskāvieni un prieka pilni smaidi..

Tās pašas balsis, acu skati.. Vien māju nu vairs neatpazīstu.. Drupas. Vietā, kur reiz slējās divstāvu koša, zaļa ēka nu ir apdrupusi, netīra vienstāvu sienu ēka. Tai līdzās, blakus ēkas vietā kur reiz atradās mana istaba nu ir uzcelta koka dēļu piebūve kurā ģimene arī mitinās.. Viena paliela dzīvojamā telpa un terase ar virtuvi, ēdamistabu, svētvietu un altāri, kura priekšā uz matracīšā es ari izmitinājos turpmāko nedēļu..

…tas notika naktī. Spēcīgi lija. Visi jau gulēja, kad pēkšņi no miega tos pamodināja skaļš, čīkstoši, brakstošs troksnis.. Māja kustējās kā sēkociņu kastīte. Lucy pamodinājusi Marito un kopā ar mammu izskrējuši laukā pagalam pārbijušās! Viņām nav bijusi ne mazākā nojausma ko darīt, jo atgriezties mājā nu bija pavisam bīstami. Viņi trijatā pārlaida nakti un tad vēl vienu, un vēl pāris, 3×3 metru mazajā āra virtuvītē līdz pašu spēkiem, vien meitenes pašas, uzcēla jauno piebūvi.. Kaimiņu vīrieši vien palīdzējuši nojaukt betona un ķieģeļu drupas.. Ciema vecākais iedevis pāris maisus cementa.
Kad Leonor man šo stāsta balss nodreb vien pieminot bagātos pilsētas radus, kuri atteikuši palīdzību.. Citādi gan – īsts prieks un miers, ka visi veseli. Un liekas, ka notikušais it nemaz nav viņus skāris. Tāds iekšējs miers, smaidi, pozitīvisms mīt tajos..

“Šie ir pirmie ziedi, kurus jebkad esmu saņēmus”, mani pārsteidz Lucy par saņemto dzimšanas dienas puķu pušķi, “šī ir labākā dzimšanas diena manā mūžā!” Torte, pašu audzēta kafija un tekila, ko lēni malkojam pie ikvakara sarunu galda pirms miega..
Miers, dabas balsis un zvaigžņu jūra – šīs pasaules dārgumi.. Fantastiski ir te atgriezties atkal.
ir tieši nedēļa līdz visu svēto dienai. Līdz tai Lucy jāpaspēj uztaisīt 5rožu kroņi, ko nest saviem tuvajiem uz kapiņiem. Piesakos par palīgu un arī vienu kroni no sevis uztaisīt donam Mario..
Dienas paskrien ātri. Šādi tādi darbiņi, sarunas, ciemošanās pie senajiem kaimiņpaziņām, kādu dienu ar lielu loku arī aizstaigāju līdz mistiskajam La Lanza kalnam.

Biju padzirdējis, arī ka šajās dienās San Cristobal pilsētā uzstāsies Lila Downs, ko nu nekādi nevar palaist garām, tā nu sēdinu Lucy ar Marito vocho un laižam nelielā ceļojumā. Sākumā apciemojam Robinu viņa rančo un nedaudz paklīstam pa to kopā ar zirgiem, vistām, zosīm un trušiem. Tad braucam uz UNESCO dabas mantojumu sarakstā esošo Sumidero kanjonu, bet atduramies pie slēgtiem vārtiem. Izrādās, ka skatu laukumi un ceļš uz tiem tiek rekonstruēti un ir slēgti apmeklētājiem. Nu nekas.. Vēl jau varam ar laivu pa kanjona upi izbraukt.. Jautāju ofisa meitenei, līdz cikiem tas iespējams – “vēl divas minūtes, līdz 16.30, tagad ir 16.28” – viņa līdzjūtīgā smaidā atbild.. Eh.. Neliels 100kilometru ceļojums pa maģistrāli turp un atpakaļ un ierodamies pilsētas laukumā tieši stundu pirms koncerta sākuma.
Lila Downs savās mājās, Mexikā nekad neuzstājas par maksu. Viņas bezmaksas koncerti ir kā labdarība un nenovērtējami mīlēts tautas mūzikas kultūrmantojums izpildot dziesmas ne tikai spāņu, bet arī Tzotzil, Nahual, Chol tautu valodās.. Tāds tas ir arī šoreiz. Harizmātiski enerģiskā Lila San Cristobal laukumu piepilda ar fantastiski pozitīvas un krāšņas auras notīm. Grūti spriest kurš izbauda koncertu vairāk – līdzi dziedošais, daudzgalvaino ļaužu pūlis vai māksliniece pati.. Pat pēc trešās atkalsasaukšanas atpakaļ uz skatuves Lila pavada uz tās vēl stundu paziņojot – “Nesaprotu, kāpēc man vispār jāiet prom, ja pašai tik labi patīk te būt. Mājās!” Izcils koncerts un baudījums.. Mazs sapnītis piepildīts redzot Lila Downs savās mājās 🙂

Atpakaļ mājās atgriežamies visu svēto dienas priekšvakarā. Rožu kroņi jau gatavi, kārumi “dvēselītēm” arī sagādāti.. Jautāju mazajam puikam vai šamējs ar grib iet spokoties un kārumus lūgties uz kaimiņmājām uz ko saņemu sakautrējušos, bet drošu “Nē!”
Šī man jau ir otrā reize mexikā un tieši šajā vietā, visu svēto dienas laikā (par to apraksts lasāms šeit -> http://wp.me/p11hUL-17) tāpēc sīkāk šoreiz par svētku norisi neiedziļināšos.
Nākamā dienā agri mostamies, es uzspodrinu un nopucēju vocho, un visi dodamies uz Teopisca pilsētas kapsētu, kurā apglabāts dons Mario. Līdzi rožu kroņi, limonāde, šādas tādas uzkodas un priecīgs garastāvoklis visiem, jo ir taču svētku diena!! 🙂
Kapos esam agri, bet jau atrakciju un uzkodu, kārumu teltis ir uzslietas, futbollaukumā rit pirmie mači, un cilvēki rosas ap krāšņajām kapličām jestras marimbas mūzikas fonā.
Dona Mario brāļi un māsas ir diezgan turīgi, par to liecina arī lielā ģimenes kapliča, pilna ar ziediem un krāšņiem rožu kroņiem.
Nu tiem pievienojam arī mūsu taisītos un nupat pirktos ziedus.

Sēžam, pļāpājam, smejamies un graužam zemesriekstus..

Ap pusdienslaiku pienāk šķirties, līdz nākamai reizei.. Skūpsti un bučas un attā lecu ar Marcosu vocho un divatā dodamies uz SanCristobal pilsētu un tālāk uz San Juan Chamulu, kura visu svēto dienā izskatoties fantastiski..
Jau iebraucot pilsētā un tad tuvojoties tirgus laukumam pamanām pagalam klusu pilsētu.. Pat ikdienā te pulcējas vairāk cilvēku. Vien baznīcas priekšpagalmā kāds bariņš vīru spēlē mūziku, cits bariņš svinīgajos “chol” tērpos apspriežas nostāk, bet pašā baznīcas priekšā pilsētas pārvalde un “viedie” iezvana baznīcas zvanus..

Par īpatnējo reliģiju un baznīcu šajā Tzotzil indiāņu miestā, kas apvieno kristietību ar seno maiju pasaules uzskatiem vari lasīt te – http://wp.me/p11hUL-m
Iekšā pašā svētnamā viss kā ierasti ikdienā, varbūt nedaudz vairāk puķu un krietni mazāk viesu.. Jautāju kādam kungam pie lielajām sarkanajām dievnama koka durvīm, kur visi cilvēki? Izrādās, ka visu svēto dienu lielākais vairums Tzotzilu ģimenes svin mājās. Jo vēljoprojām, pēc senām tradīcijām daļa aizgājēju tiek apglabāti savā dzīvesvietā..turpat zem grīdas.. Ģimene sanāk vienkopus, dzer “posh” (kukurūzas kandžu) un svin..
Bet svin visi, vairāk vai mazāk, bet svin. Arī bariņš vīru, kuri zvana baznīcas zvanus. Lai gan vīri neliekas traucēti un ritmiski turpina raustīt trīs zvanu šņores, tiekam novēroti un uzmanīti.. Tzotzili pret savu reliģiju un kultūru izturas ar lielu cieņu un piesardzību. Svešinieki tai pārāk tuvu netiek pielaisti.. Tāpēc pēc pāris vārdu pārmīšanas ar vienu no “vecajiem”, esmu pārsteigts par negaidīto uzaicinājumu iezvanīt San Juan Bautista baznīcas zvanus!

Cenšos un pūlos no baltā torņa izdvest kādu kaut cik skanīgu melodiju, bet nekas vairāk par bezritmisku rīboņu no tā neizskan.. Pēc pāris minūtēm padodos un ļauju pašam bravūrīgākajam rādīt, kā tas darāms! Uhh.. Skan tik dziļi, dzidri..
“Satrennēšos un atgriezīšos!”, nosmejamies un atvadoties nozūdam tukšajā tirgus placī aiz baznīcas vārtiem.

Kamēr čāpojam līdz auto iedomājamies aizčāpot līdz vietējiem kapiem.. Te nu gan balle tiek griezta!! Un kas par krāsām!! Viss kapu lauks no vienas nogāzes līdz pat vecajām baznīcas drupām oranžu samteņu noklāts. Kaut kur pa vidu orķestris, turpat netālu alus un pepsi kastes un improvizēts veikaliņš. Kāds svinētājs jau saguris starp kapu kopiņām, cits atnācis aprunāties ar sievu, ērti apgūlies tai līdzās..

Kamēr čāpojam līdz auto iedomājamies aizčāpot līdz vietējiem kapiem.. Te nu gan balle tiek griezta!! Un kas par krāsām!! Viss kapu lauks no vienas nogāzes līdz pat vecajām baznīcas drupām oranžu samteņu noklāts. Kaut kur pa vidu orķestris, turpat netālu alus un pepsi kastes un improvizēts veikaliņš. Kāds svinētājs jau saguris starp kapu kopiņām, cits atnācis aprunāties ar sievu, ērti apgūlies tai līdzās.. Ģimenes uz svinību vietu plūst bariem, bet mēs kādu laiku aizrauti par šo Mirušo dienu Chamula pilsētā nolemjam doties dziļāk Tzotzil indiāņu reģionā un apmeklēt kolorītos Tenejapa pilsētas kapus.
Līdz tiem 35kilomteri kalnu serpentīna ceļa. Pa laikam caurbraucam mazus miestus, līdz kādā parkojos nost retajā, brīvajā vietā, tieši iepretīm krāšņai atrkaciju teltij kapukalniņā. Las Ollas miests un te visu svēto dienu svin ar vērienu.
Pamatīgs sastrēgums uz ciema galvenā, bedrainā ceļa. Lai izmainītos ar pretīmbraucošo auto nākas lavierēt pa kabatiņām ar milimetru precizitāti.. Viss ciems un vēl kaimiņu rajoni sabraukuši uz svinībām. Arī mēs.
Turpat lecam laukā no auto un kāpjam pakalnā, starp zilo plēvju teltīm kur dūmmu mākonī grillējas koši sarkanas, sulīgas vistiņas.. Turpat pie vaskadrānas plēves galdiņiem sēž ģimenes, malko dzērienus, skaļu, spiedzošu karuseļu virpuļu fonā.. Kapu kalniņš šodien ir atdzīvojies. Jā, te šo kultūru filozofija ir skaidri manāma – “šie ir svētki tiem, kuri no mums ir aizgājuši! Mēs viņiem dodam, to kas tiem vienmēr ir paticis un iepriecinājis..”

Tradīcija šajā Tzotzil indiāņu ciemā paredz apglabājot aizgājēju atstāt kapu kopiņā nelielu “izeju” uz virszemi, to piesedzot ar dēli. Un reizi gadā, Visu svēto dienas laikā, šis dēlis tiek noņemts, lai dvēsele var iznākt laukā un piedalīties svinībās..

Šie kapi ir īpatnēji fascinējoši. Koši ornažiem samteņu ziediem klāti, zaļu skuju paklājā. Balti, pelēki un melni krusti – kas atzīmē aizgājēja vecumu, jo gaišāks krustiņš, jo jaunāks bijis te paglabātais… Kapu kalna galvgalī slejas milzu 22 zaļi un zili krusti košām samtenēm pušķoti… Maiju kultūrā krusta simbolam nav nekāda sakara ar kristietības krustu vai Jēzu, tas attaino vissuma uzbūvi, jeb dzīvības koku. Un dzīvība te kļūst par kādu citu enerģijas veidu.. No ielejas augšup kāpj bieza balta migla, gaiss ir tumīgi vēss. Fonā karuseļu gaismas miglā jaucas ar pūļa smiekliem un mūziku..un šodien šeit svin visi..

Bet svin gan šmucīgi! Tik lielu šmuci neatceros redzējis kopš Rīgas 800gades svinību nākamā rīta pilsētā..

Lai gan ir jau vēla pusdiena, tomēr nolemjam pabraukt nedaudz tālāk līdz Tenejapa pilsētai, par kuru svinībām šajās dienās dzirdēts daudz..
Migla pieņemas spēkā ar katru kalnu kilometru. Bet iebraucot mistiskajā Tenejapa, kura slejas teju uz klints sienām šaurā kalnu ielejā, pēkšņi pamatīgi sakrēslo.. Kapus īsti atrast arī neizdodas, lai gan pa gabalu tos redzam, bet ceļu līdz tiem gan ne.. Arī daudzie pamatīgi sasvinējušies pilsētnieki un uzrunātās sievietes no mums bēg un nemaz neielaižas sarunās par virzinu uz kapsētu.. Hmm..laikam nav lemts un griežam atpakaļ “mājup”.

Kalnu augstie pleci slēpj saules gaismu, un krēsla atri vien pārvēršas par necaurredzamu tumsu.. It kā jau nekas, ja vien auto gaismas strādātu.. Stājamies malā, cenšoties sapratu kur vaina.. Nekā! Pāris metrus pabraucu, bet gabarīt gaismas te nelīdz un virzienu kalnu serpentīnos nākas vien minēt.. Stājos atkal. Un kad garām brauc kāds autiņš, sēžos tam astē un sekoju tā gaismā.. Atkal migla. Brīžiem mans pavadonis pazūd baltajā mākonī. Panika!!!! Redzamība vien 5metri.. Kad šis atkal parādas, pamanām kādus dīvainus manevrus, līkločus. Sākumā liekas, ka tas dēļ miglas un nakts (ne)redzamības, bet drīz vien saprotam, ka visa vaina svētkos un šofera lielajā sasvinējuma pakāpē! Pilnīga koma!!!! Un es sekoju šoferim kura organismā liekas asinis ir vien krāsai.. Pārņem nolemtības sajūta – naktī, tumsā, miglā kur redzamība vien pāris metri, bez gaismām sekoju pilnīgi peidzērušam šoferim braucot mājās no kapiem…
Ne mana diena, ne laiks.. Un kad iebraucu laternu izgaismotā pilsētā, pabraucot garām un pamājot “paldies sveicienu” savam pavadonim, svētki ir mani, jo šajā Visu Svēto dienā kāds ir bijis man līdzās…
Atgriežoties viesnīcā satieku kādus “mugursomnieku” jauniešus no Šveices, un nolemjam iziet nedaudz pasvinēt uz pāris aliņiem līdz Revolution bāram.. Uhh.. Nakts ar pāris aliem nebeidzas, jo izrādas, ka puiši neko nezin par Michelada, Chelada, Sacrificio Maya, Mezcal, Tequila un citiem labiem Mexikas dzērieniem..
Bet man nākamajā dienā 300kilometru kalnu serpentīnu ceļš paredzēts…

Autotūre a la mexicana 5.daļa

12.-14.diena

Vakars pāris internacionālu cilvēkseju un miljons zvaigžņu ielenkumā aizrit sarunās par to kā te – pirms tūkstoš gadiem, ko toreiz dievi, no ketcala putna astes debesīs, vērojuši te lejā..
Rīts džungļos jau ierasti agrs,bet gaišs.. Brokastojam pie Lucasa un tudaļ arī lecam vāģī, lai transportētos tālāk – abus čaļus aizvedinu līdz Banamerito pilsētelei, un pa abzolūtu neceļu, bedru un peļķu ceļu, pašā pilsētas centrā, nogādāju līdz laivai, kura tos pārvedīs pār upi uz Gvatemalu. Reizē ar Tomasa un Jensa pasu kontroli, tā teikt kompānijas pēc, armījnieki uzprasās pārmeklēt manu mašīnu – “bienvenidos!” – un rauju durvis vaļā, un ļauju šamējiem savā vocho nedaudz pavandīties..

“Atvainojiet par neērtībām un laimīgu ceļu!” – neko vērtīgu neatraduši vīriņi drīz vien māj man ardievas..
Līdz nākamai pilsētas vārda cienīgai vietai vairāk kā 250kilometru, tomēr šodien vēlos pievarēt vien 200 līdz kādai ievērības cienīgai un skaistai ekotūrisma vietai blakus ūdenskritumam “Las Nubes” – bildēs tā izskatas iespaidīgi skaista.. Saleju “gāzīti” visam ceļam, līdz pat “ūkai”, un griežu stūri Mexikas dienvidu virzienā.
Kreisā pusē Usmanitsa upe un Gvatemala, labajā pusē Lacandon džungļi un visa Mexika līdz pat Texasai. Ceļš vien pārsimt metru no robežas, bet ne zīmes, ne brīdinājumu.. Ne ciemu, ne dzīvības. Vien rets rančo un ganību plašumi abpus bezlīkumu ceļam no viena pakalna otrā..

Brīžiem peizāža jau kļūst garlaicīgi apnicīga un pat ne viena uzmundrinošā “tope”, kas allaž tur nomodā.. Vien pie modrības tur tas, ka šis ceļš slavens ar savu kriminālo nozīmi. Kad 70tajos gados valdība uzlēja piķa upi caur šiem džungļu mežiem daudzi vietējie to prata izmanto savā labā un ātri, labi nopelnot izveidoja bagātīgus rančo..
Citi, un lielākais vairums atrada ceļu labi nopelnīt ar narkotiku kontrabandu un Gvatemalas nelegālo imigrantu pārvešanu un izmitināšanu.

Nez, nez – viss mierīgi, teju 100kilometrus nobraucu neredzējis nevienu pašu auto un tie paši pie kārtējās militārās kontroles.
Šie gan tādi netipiski jautri armīnieki.. Un pat manu autiņu nepārmeklē.. 🙂
Lai gan ir jautri visiem, ilgi neuzkavējos un jautājis pēc sava galamērķa noskaidroju, ka vairs tik 30kilometri atlikuši..
Jerusalem pilsēta. Nē, nu man jau nekas pret šīm glabalizācijas pazīmēm, bet gribētos zināt kurš to nosaukumu izdomājis..
Tālāk atkal neceļš un vien smilšu mālu iebraukts “virziens”. Kādi kilometri 20…
Bet galamērķis ir tā vērts..
Mani sagaida kāds mazītiņš vīriņš – sirmu bārdu. “Dikti tālu, līdz jums.. !” – saguris nosaku. “Jā”, bez vilcināšanās atsper saimnieks – “esam tuvu debesīm!” ( “Las Nubes” spāņu valodā nozīmē “mākoņi”)
Balti, palieli namiņi košā dārzā. Fonā spēcīga ūdens rīboņa.. Nometis mantas dodos meklēt slaveno ūdenskrāci… Plata ar ūdeni bagātīga upe strauji krāčo lejup, drīz vien arī pirmais no daudzajiem kritumiem. Platā kā abavas rumba, vien divtik augstāka un krietni varenāka tā turpina velties un gāzties pār melnajām akmeņu galvām līdz pazūd pavisam šaurā, sarkanā aizā saceļot milzu miglas mākoņus..

Es pa taku sekoju tai kalnā. Apsūbējuši zaļi klints krasti, trakojoš ūdens pie to kājām. Kādā mirklī starp koku zariem kādā “logā” pamanu vietu, kur ūdens ar varavīksni jaucas..

Mutuļiem un putu mākoņiem tas krāsojas un atkal pazūd bezdibenī, lai otrpus klintij jau izplūstu košzaļā debess tonī pār visu ieleju šķeļot salas un ielejas..
Dievišķa vieta. Noteikti skaistākais ūdenskritums ko esmu redzējis Mexikā.
Emocionāli jūtos piepildīts, bet gastronomiski ne tik, tāpēc dodos uz restorānu, lai tur pat ūdenskrituma krastā ieturētu vakariņas. Ierasti neloloju lielas cerības uz ko īpašu, it sevišķi pēc tam, kad kādu brīdi “izūjinājies” sasaucu pavāru, kurš stāsta, ka vēl īsti neesot nekas gatavs, bet varot man “šo to uztaisīt” – Kā būtu ar pildītu vistu, chipilin mērcē? Hmm.. Izklausās jau dikti labi, bet pazīstu Mexiku un tās virtuvi ļoti labi, lai zinātu, ka cerības uz ko īpašu nevajag lolot.. 🙂
Eh..kā šoreiz kļūdos. Kad lielais, zolīdā, melnā pavārancukā tērpies pavārs man iznes ēdienu, esmu tik apstulbis, ka liekas esmu iekļuvis kādā tv šovā! Kā augstākās klases restorānā, perfekti skaisti pasniegts. Garša arī pārspēj visu. Viennozīmīgi labākais ēdiens, ko jebkad mexikā esmu ēdis. Jautāju, Sergio, ko tas nozīmē?! Ko viņš te – džungļos dara? Izrādās, ka viņi divi – abi pavāri esot vien studenti, praktikanti no skolas, un restorāna īpašnieks viņiem ļauj improvizēt un izpausties. Perfekta attieksme. Es uzriez abus jauniešus aizrunāju darbam un apmainamies kontaktiem. Vēl tieku pie dievīgas ziedu krēmzupas, bet meitene mani sacienā ar nupat ceptu desertu..
Diena un vakars ir izdevies, un liekos uz auss upes dunoņas fonā..
Nākamā dienā vien 100kilometri jāpievar.
Izgulējies mostos ar brokastīm.
Kurbulēju vocho un turpinu tālāk savu ceļu līdz “krāsaino ezeru” rajonam. Laiks ir pamatīgi nomācies, ir bieza migla un radzamība tikvien cik “ezītim miglā”. Nojaušu, ka desmitiem ezeru krāsu burvību šodien man nebūs lemts izbaudīt..

Tā arī ir. Piestāju pie dažiem, bet neko vairāk par miglainu krastu nesaskatu. Vien kāds “Sapņu ezers” man atklāj sirreālas pasaules košos toņus.
Šī ezeru pasaule noteikti ir neizsakāmi skaista pavasarī, skaidrā laikā, tāpēc nolemju te reiz noteikti atgriezties..

Pēc nepilniem 100kilometriem nonāku savā galamērķī.
Teopisca pilsētciems man allaž ir bijis īpašs. No šī ciema ved 27km kalnu serpentīnu ceļš uz “manu rančo”, bet uz to došos pēc pāris dienām. Sākumā došos pāris dienas paciemoties pie sava drauga Robina viņa “Rancho la Escondida”.
Kamēr klīstu pa ciemu iepērkot ko ēdamu, neplānoti un pavisam negaidīti satieku savu mexikas “ģimeni” Lucy ar Marito un Leonoru, kuri atgriežas no pilsētas savā rančo. Neesam tikušies vairāk kā divus gadus, tāpēc atkaltikšanās ir jo īpaši emocionāla un patiesa prieka pilna. Apsolos ar torti ciemos ierasties tieši uz Lucy 25.dzimšanas dienu.
Līdz mana drauga Robina rančo padsmit kilometru zemes ceļa. Nesagaidījis zvanu tomēr nolemju doties taisna ceļā cerot viņu sastapt uz vietas. Tomēr ierodoties atduros pret rančo slēgtiem vārtiem. Pēc stundas rietēs saule un palikt uz ceļa mexikas nekurienes vidū, kurš ved uz Zapatistu nemiernieku ciemu nemaz nav vēlme, tāpēc dziļi ceru, ka Robins ir vien uz mirkli izbraucis..

Pēc divdesmit minūšu gaidīšanas un klīšanas ap “apslēpto rančo”, tā dziļumā pamanu saimnieka suņus – “Tad jau arī pašam, saimniekam jābūt tuvumā”, nodomājis drīz arī viņu pamanījis sasaucu..
Vēlāk gan Robins man stāsta, ka devies saulrietu vērot, bet tiklīdz apsēdies skaidri sadzirdējis kādu saucam viņu vārdā un devies skatīties.. Dīvaini, jo es viņu saucu tikai, kad pamanīju jau nākam..
Atkaltikšanās prieks un garas sarunas dievišķā saulrietā pār Chiapu zemi…
Vēlāk sarunās uzkūpinājuši pīpi ar “chupa miel” aizrunājamies līdz naktsgaismai..

Rīts šajā mexikas kalnainē ir dzestri vēss, bet jau agri paspēju izskriet riņķi pa Robina pasakainās zemes laukiem.. Kopš pirms 3gadiem iepazinu Robinu un viņa rančo, neskaitāmi latviešu ceļotāji ir novērtējuši un izbaudījuši šīs vietas burvību. “Latvieši ir labākie viesi, kas pie manis viesojas!” stāsta Robins, “ja zinu, ka atkal brauc Latvieši, esmu drošs, ka problēmu nebūs un mēs visi izbaudīsim šīs dienas!” Agrāk Robins aktīvi nodarbojās ar ekotūrismu, bet nu tam laika īpaši neatliek. Bet visos laikos nemainīgi populārākie tūristi Rancho Escondida ir bijuši tieši no Latvijas..

Pēc brokastīm nolemjam doties uz 300m augsto Mexikas dabas brīnumu ūdenskritumu Chiflon. Pēdējā mēneša bagātīgās lietusgāzes ir pamatīgi piepildījušas upes un lagūnas. Arī Chiflon un tā “līgavas plīvurs” ir pamanāms jau pa krietnu gabalu..
Gar upes kaskādēm un kritumiem augšup ved pusotru kilometru gara taka ar vairākiem skatu laukumiem. Kāpnes ir slapjas un slidenas, gaiss mitrs un biezs kā rasas pilienu mākonī.. Un ne reiz, nekad neviens nav redzējis tik daudz ūdens šajā kritumā.

Līdz pēdējam skatu punktam pašā Chiflon apakšā eja ir norobežota un slēgta, tomēr nedomājot rauju nost kreklu un metos krituma lietus lāšu peldē.. Neparakstāma bauda un sajūtas – tur apakšā stāvot zem mūžīgi neizsmeļamā ūdens spēka Chiflon ūdenskritumā. Negribas prom iet… Lai aizskalo.

Autotūre a la mexicana 4.daļa

7-11.diena

Lai gan līdz noliktajam galamērķim Paraiso netieku, nepārdzīvoju un ar tumsu iekārtojos Comalcalco pilsētas labākajā viesnīcā – esam to abi nopelnījuši!

Izgulējies nolemju, ka bezceļu takas kādu brīdi būs gana un pēc fantastiskām Comalcalco drupām, kurās esmu vienīgais viesis, taisnā ceļā dodos uz Villahermosa pilsētu un Olmecu civilizācijas ekoparku La Venta.

Nebiju gaidījis, ka tas būs tik labs. Lai gan visi artifakti un pieminekļi no īstās La Venta atrašanās vietas te nogādāti jau pirms daudziem gadiem pastaiga pa to, zvērudārzs un putnu māja vienā ir lieliski. Un protams.. Ka gan te bez lietus…
Šodienas galamērķis jau manās “mājās” Chiapa štatā.
Līst visu ceļu. Stipri. 15kilometrus pirms Palenque, galamērķa, pamanu, ka pazudušas bremzes.. Hmm.. Pavisam lēni un prātīgi ceru aizbraukt līdz galam. Logu tīrītāji vēljoprojām nestrādā un līst. Bet es braucu. Bez bremzēm un neko neredzot..
Kādus 5kilometrus pirms finiša tomēr apstājos malā, lai uzmestu aci, kas par vainu..
..un tā arī palieku.
Iedarbināt no jauna vairs auto neizdodas.
Apskrienu apkārtnes mājas meklējot mehāniķi, bet ir svētdiena un tas nozīmē, ka cerību nekādu..
Nolemju atstāt vāģi ceļmalā un ar taksi doties uz pilsētu. Taksists man iesaka elektriķi un iedod arī nummuru, lai varu sazvanit, ko tullīt daru un sarunājam nākamā dienā tikties pie auto.
Uz kādas bedres esmu sarāvis vadus. Bremzes gan darbojas, it kā nekas nebūtu bijis – laikam lielais lietus pie vainas..
Arī logu tīrītājiem tiek nomainīts viss ko var nomainīt un šķiramies kā veci draugi un varu doties ceļā, jau droši..
Vēl vienu dienu uzkavējos Palenque.
No rīta gan agri dodos uz drupām un izbaudu tās kārtīgi. Dievīgi skaista un maģiska vieta. Esmu te 5.reizi un ik reiz atrodu ko jaunu..

Šodienas galamērķis Lacandon džungļi.
130kilometru vien laba asfalta ceļa līdz tiem.
Pļavas un ielejas, līdzenumi un kalnu nogāzes, pa retam ciemam un kārtējām topēm ar aplesīnu un kokosriekstu tirgoņbērniem.. Nopērku.
Ieklājis klēpī dvieli ēdu bezgala sulīgo, mizoto apelsīnu un strauji tuvojos vienai no pasaules lielākajām džungļu zonām..
Kad ceļu sāk ieskaut smagi koku zari, biezs mežs – zinu esmu jau tuvu.
Nekavējies dodos taisni pie saviem paziņām – pie Martin uz vienkāršajām, bet jaukajām Ya-Ajche kabaņām un tulīt arī pie Lucas uz KinKin restorāniņu vakariņās. Neaprakstāms atkaltikšanās prieks, jo vēl lielāks, jo līdzi esmu paņēmis bildes no manām iepriekšējām viesošanās reizēm..

Uz restorānu vakariņās līdz uzaicinu nupat satikto pāri no Spānijas un kādu čali no pašiem Mexikas ziemeļiem. Tā mēs visi bariņā pavadam vakaru. Lucas ar lepnumu stāsta par nupat iegādāto satelītu un tv programmām ko redz. Turpat ceļa otrā pusē, pavisam necilā salmu namiņā uzcelta improvizēta baznīciņa un sanākušie ļaudis rindas kārtībā katrs mikrafonā skaļi dzied kristīgas dziesmas, bet es atkal esmu tur prom domās..
Redz kā – reiz Lacandoni aizbēga no savām mājam Jukatānas pussalā, uz šiem dziļajiem džungļiem, lai paslēptos, kad spāņi nāca ar savu jaunās pasaules “modernizāciju” un kristietību.. Uz pārsimts gadiem aizbēga. Noķēra tomēr, atrada un turpina iesākto iznīcināšanas procesu..
Satelīta Tv, auto, džinsi, kristietība..
Nav vairs viegli atrast Hach Winik – jeb “patieso cilvēku” kā sevi dēvē Lacandoni, kurš dzīvotu pēc dabas likumiem un saskaņā ar to.. Ari balto “kreklu” – kas ir to tradicionālais un vienīgais apģērba gabals, Lucas ir viens no retajiem šaja ciemā kurš velkā..
Bet cik ilgi vecās tradīcijas vēl dzīvos..
Uulis – Martina sievas brālis man stāsta par savu omīti, kurai esot 119gadu..
Reiz viņas esot bijušas 8 sievas viņa vecamtēvam, un visas dzīvojušas saticīgi. Sieviešu vienkārši bijis ļoti lielā vairākumā..
Bet, ja kāds vīrietis bija noskatījis drauga vai kaimiņa sievu, tā bija jāatdod, ja ne, tad attiecības risināja duelī uz nāvi, ar loku.. Vien zaudētājs bieži bijis vakariņu galdā līdzās chayote, pupiņām un citiem dārzeņiem. Esot bijuši ļoti īpatnēji, bet gardi cilvēkgaļas tako..
“Haha, tas bija sen!” – pamanot izbrīnu manā sejā atsmej jaunietis ogļtumšiem, gariem matiem, baltajā “kreklā” – “neviens pat īsti neatceras vai tā ir taisnība!” Omīte arī visus augus un zālītes pazīst un ne reizi mūžā pie daktera neesot bijusi. Pats viņš gan vien dažas, zināmākās zinot.
Te pieminēšu, ka pāris gadus atpakaļ, kad te viesojos, un nez kādu iemeslu dēļ man uz vēdera un muguras bija uzmetušies alerģiski izsitumi, Uulis māsa ar Cha’ak koka mizas mīkstumu mani izārstēja dienas laikā..

Katra nakts te atnāk ar zvaigznēm – Lacandoni tic, ka ja tiek nocirsts koks, viena zvaigzne no debesīm nokrīt…
Tumsā tie negrib dzīvot – un nu jau daudzus gadus šie džungļi ir vieni no pasaules visvērtīgākajām skābekļa rezervēm un dabas rezervātiem.
Bet tici vai ne – bija uzradušies gudrīši, kuri gribēja celt te starptautisku lidostu…
Nu ir liegums te jebko celt un būvēt…
Labi ka tā..
Nākamjā rīā vienojos ar Uulis, kurš džungļu tūrē pavadīs spāņu pāri un mexikāņu puisi Victor, ka tiksimies pusceļā pie ūdenskrituma un tālāk viņiem pievienošos, jo vienatnē doties uz senajām Maiju pilsētām šajā lieguma zonā, bez gida neatļauj arheoloģijas un vēstures centrs.. Lai kaut ko nelauž un nenozog pa akmenim..
Kamēr pie La Cascada de las Golondrinas ūdenskrituma gaidu savu kompāniju, aprunājos ar vecu draugu un meža uzraugu – Miguel. “Kā allaž, neko nedari?!” – pamanot starp kokiem iesietu zilu šūpuļtīklu uzsaucu aizmigušajam sargam. Satrūcies, bet bez steigas atvēris savu kreiso aci viņš, uz mirkli aizdomājas, līdz sejā parādas smaids un mani atpazīst – “Ehh.. Es jau domāju atkal kāds no universitātes.. Como estas amigo, Rey?!” – vecais vīriņš mani sveicina Chol mēlē..
Ir labi. Abiem. Runājamies, ūdenskritums mutuļo un kaut kur augstu zaros dzied putni. Saules stari spēlējas ūdenī metot varavīksnes loku uz krastu.. Drošāk būtu pa to šķērsot upi, jo laipa uz otru krastu pavisam slapja un slidena. Riskants gājiens.
Drīz arī mana internacionālā kompānija ir klāt un kopā dodamies dziļāk selvas taku līkločos.
Uulis noteikti ir viens no jaunākajiem šajā ciemā, kurš pavada džungļos svešzemniekus, bet arī viens no interesantākajiem stāstniekiem. Gan par augiem un zālītēm, ko izmanto medicīnā un ikdienā, gan sadzīvi.. Garās sarunās tumšās takas vijas un nes mūs dziļāk mežā.. Te nav ļauts ne cirst kokus, ne kā citādi apdraudēt dabu.. Akmeņu pakalni te vienmēr paliks apauguši, tumši pauguri – nekad vairs tie neatgūs savu majestātisko piramīdas stāju.. Dzīvi čalojošas mūžamājas tiem..
Vairs nav tālu un pēc 2h gājiena no ūdenskrituma pamanām tur tālumā, augšā pakalna virsotnē gaismas staros spīdošu akmens celtni.. Vientuļi viena. Tās zaļganais sūnu akmens, vietām sarkanīgi pelēkzils, kā kuģa vraks šajā biezajā selvas jūrā nogrimis tas..
Maģiska aura ieskauj to. Biezs vēja klusums…

Klusu čukstot, itkā baidoties pamodināt aizmigušo milzi brīdi klīstam tam apkārt, līdz tikpat nemanot atkal nozūdam džungļu takā otrupus tam…
Vēja šalkas vien klusi manāmas koku galotnēs, te lejup – sutīgi bieza tveice ik pēc soļa izspiež pa sviedru lāsei uz pieres. Vēl apmetuši loku ap pakalnu, dodamies atpakaļ civilizācijas virzienā, garām apsūbējuši zaļiem akmens stabiem, kuri reiz kalpoja kā grāmatas un informācijas nesēji nākamajām paaudzēm, bet nu atmiņas vien noglabājuši savās akmens sirdīs..

Atgriezies ciematā, padzēris ūdeni, lecu vocho un brucu uz tepat tuvajām drupām Bonampak, kas slavenas ar saviem košajiem tempļa sienas gleznojumiem.
Ar savu auto tieku tikai līdz stāvvietai, tālāk vēl neliels gabaliņš ejams, cik atceros, tāpēc no piedāvātā transporta atsakos un nolemju lēnu garu aizčāpot kājam – steigties nav kur..
Uhh.. Smaaaagi kļūdos. Un esmu kļūdijīs atmiņās un iecerēto 2km vietā, nākas nosoļot 10km pa šķembu ceļu “Crock” čībiņās… 😦 Kājas pagalam beigtas. Vien ceru, ka atpakaļceļam izdosies sarunāt kādu auto.. Un izdodas. Kāds lacandonu suvenīru tirgotājas vīrs mani pamanījis garāmbrucot, uzrunā parka teritorijā un piedāvā izvest līdz manam auto, kad būšu gatavs atgriezties, jo darba diena ir galā un viņi ar došoties prom. Es ar.
Līdz tam skrienu baudīt seno maiju arhitektūru un mākslu.. Teritorija nav liela, bet visapkārt dziļu mežu un augstu koku ieskauta. Galvenā laukuma centrā, košzaļā mauriņā, divas milzu “stelas” ar karļa inaugurācijas ainu, tām pretī kalnu nogāze ar terasēm un tempļiem, no kuriem viens ir īpaši vērtīgs atradums maiju arheoloģijā un kultūrā.. Tā trīs telpās vēljoprojām pēc vairāk kā 1400gadiem ir skaidri saskatāmi koši zīmējumi no karagājiena un cīņas ainām. Uzvara un kargūstekņi, lielas svinības. Tik skaidri, dzīvi, īsti.
Šī pasaule nav nekur pazudusi. Tepat vien tā ir..
Aizver acis, dzirdi..?

Ilgi klejot senā pagātnē man gan neļauj sargi – teritorija tiek slēgta un steidzu meklēt savu šoferi, lai atgrieztos ciemā..

Vakariņās dodos pie Lucasa uz “KinKin” restorānu un ēdot sulīgus tako, piedzerot kolu apspriežam dažnedažādas ikdienas un dažādo pasauļu tēmas.. Arī savu valodu man Lucas atkal pamāca.. “Bajo, sa’a sii! Malo kim, Lucas!” (Paldies, ļot garšīgi! Ar labu nakti, Lucas!) dodos nakts pastaigā un saldā dusā. Rīt garš ceļš ieplānots..
Mostos ļoti agri, duša, brokastis un sametis mantiņas autiņa, māju ardievas Martinam ar ģimeni un kurbulēju vočo.. Klusums. Jopcikarārā.. 😦 Visādi lēkāju tam riņķī apkārt, kā tādā rituālā dejā, bet nekā.. Mēģinam ar iestumšanas metodi.. Ar nekā. Visi pētam, bet ar to arī viss aprobežojas, jo visi vienādi gudri motortehnikā.. Pēkšņi no nekurienes, kā saukts, piebrauc Martina brālis, un sarunāju, ka viņš mani aizvedīs uz tuvāko pilsētu pakaļ mehāniķim.. Laižam, līdz Palestina ciemam – jā, jā “Palestina”, mexikas džungļos un neviens navarēja man paskaidrot, vai tam kāds sakars ar “īsto” Palestinu, vismaz vizuāli noteikti ne. Tipisks meksikas ciems, ar mazām, prastām betona mājelēm uz kuru sienām dažnedažādi politiski partiju lozungi un reklāmas.. Bedrainām ielām, klaiņojošiem suņiem un bērniem..
Atraduši mehāniķi, kurš ir manāmi sasvinējies vakardienu, mēģinam to pielauzt atbraukt savienot vadiņus manam auto, bet šis operatīvi saorganizē savu padsmitgadīgo praktikantu sekot mums un iegūt vērtīgu pieredzi – “sak, nebūs tač’ nekas sarežģīts!”
Un nebija ar.. Kut kur, kaut kas uz īso, kaut kādi vadiņi notīti ar izolentu un vočo atkal dūc kā bitīte.. (Statistikai – martina brālis par manu aiztransportēšanu un mehāniķā atrašanu uz 30km tuvo pilsētiņu paprasa 300peso (15Ls), mehāniķis par atbraukšanu ar savu auto, un darbu paprasa 200peso (10Ls))
Kamēr tehniķi ņemas ap “vaboli”, satieku divus vācu čaļus, kurus biju jau saticis Palenque drupās. Vārds pa vārdam un piedāvāju puišiem pievienoties un doties trijatā ar vocho uz Yaxchilan drupām, protams, ja autiņš atgūs otro elpu..
Un atgūst ātri vien! Lecam iekšā, es nu jau kārtējo reizi māju ardievs Lucasam, Martinam un visiem pārējiem lacandon indiāņiem un laižam prom.
Nav tālu un arī laiks sarunās paskrien raiti. Frontera Corazal ir robežpilsēta. Starp Mexiku un Gvatemalu, starp jauno pasauli un pazudušo maiju pilsētpērli. Līdz Yaxchilan – zaļā akmens pilsētai, vienīgais nokļūšanas ceļš ir no šī ciema laivā pa upi.
Esam vienīgie ceļotāji kurus laivinieki, pagalam garlaikoti, upesmalā cenšas iekārdināt ar labākajām cenām par transportēšanu, bet man šeit ir “savs” šoferis un drīz vien to arī uzmeklēju..
40minūšu brauciens pa Mexikas-Gvatemalas robežupi.. Pēdējā mēneša trakie lieti upi ir pārvērtuši ezerā.. Ne vairs stāvo krastu, kukurūzas lauku vietā spoguļūdens, vien koku galotnes kā ūdenszāles virspusē.. Daža nama sarkanais jumtiņš un reiz stāvā kalna virsotnē sēdošā akmens piramīda, nu upes viļņu apskalota.. Neiedomājami. Reiz esmu redzējis pie Yaxchilan drupām laivas stājamies 20m platā smilšu pludmalē, tad seko vēl 10metru kāpiens pa stāvām trepēm, līdz nokļūsti zaļā meža priekšpagalmā ar retiem namiņiem. Nu ūdens skalojas pie tiem.. Vismaz 10metrus augstāks ūdesnlīmenis, kā ierasts… Kaut kas pavisam neiedomājams… Tomēr pašas drupas un teritorija ir neskarta!

Arī no tūristu masām. Šoreiz pavisam kluss un esam vienīgie apmeklētāji, kas protams jau tā šo maģisko vietu pārvērš tikpat kā ne šīs pasaules aizmirstā, dievišķā nostūrī.. Kārtējo reizi pāliecinos un jau apstiprinu sev – šīs ir Mana maiju pilsēta.. 2stundas te pazib mirklī, mirklī kurā no varenas civilizācijas šī vieta ir pārvētusies vēsu, klusu, zaļu akmeņu drupās..

Pa pārplūdušo upi atgriežamies pilsētiņā jau krienti izbadējuši.. Iepērkam alu vakaram, turpat veikalā, no tantes arī turpat, nopērku 10L degvielu autiņam, jo kas zina vai tālāk būs kāds Pemex (Petrolium Mexicana – valsts degvielas uzpildes monopols. Degviela pa 0.40Ls/L) un uzmeklējam ēstuvīti, kurā mums uzgrilē vistiņu. Pie sarunu un pusdienu galda uzmetis plānu savam ceļam, nolemju tomēr kārtējo reizi atgriezties pie Lacandoniem, jo citādi līdz tumsai maz ticams, ka tiktu līdz savam nākamajam galamērķim..
Atgriežoties Aj-Ajche kabaņās uzreiz satieku Martinu, kurš smejās, ka es laikam te uz palikšanu.. Kas zin, kas zin..

Autotūre a la mexicana 3.daļa

5.- 6.diena

Divas diena esmu pavadījis pašā jūras krastā.. Nedarot neko. Pat domām ļaujot brīvību..
Esmu piepildīts ar sātu gandarījuma sajūtu – nevajadzētu to iznīdēt un atgriezties uzreiz pilsētburzmā.
Nolemju tomēr uzmeklēt iepriekš noskatīto Los Amigos neskarto kaktiņu.. Runā, ka esot varen labs.
Taujāju ciemā un noskaidroju laivu ar kuru doties uz to. Citādi nevar, vienīgais ceļš esot pa upi. Atstāju tantei uzpasēt manu vočito un lecu zilajā baržā. Tikko iejuties un sācis ķert tropisko gaisa brāzmu savā sejā, laivas gaita pierimst un turpat upes otrā krastā stājam malā.
Košos krūmos un augos paslēpušies nelieli namiņi. Zaļš un dzīvi košs viss, katra taka un teciņš.. Man uzreiz pretī steidz jauna meitene un pusis – “Bienvenido'” tieku sveicināts un uzriez sacienāts ar brokastu augļiem.. Nespēju aprast, tiešām esmu ēdeni atradis? Man tiek ierādīts viens no 6vietīgiem hostal namiņiem, kura katrā mazajā, baltajā terasītē vējā iekārts, plīvo koši rozā šūpuļtīkls.. Lieki piebilst, ka šobrīd esmu vienīgais ciemiņš šajā ģimenes rančo..

Pēc brokastīm un sarunām tieku aicināts bez steigas aizmaldīties 10hektāru plašajā teritorijā, ko arī daru. Augstāk kalnā pa retam namiņam, gan ģimenei, gan viesiem, kuri vēlas privātu atmosfēru. Aiz palmu un tumšzaļu lapu ēnas zib Mexikas jūras viļņi, čalo putni. Košsarkani ziedi gar taciņu un milzu taureņi spieto ap tiem..
Gumijas “kroku” čībiņās nolecu nost no takas un pa brikšņiem spraucos augstāk kalnā. Skats atsver visu..
Tepat lejā lagūna un upe, kura tur aiz loka ietek košzilā jūrā. Tikpat plata, zaļa zemes strēle ar mazmazītiņu ciemu, kurā iepriekš mitinājos, atdala jūras viļņus no balto pelikānu ezera.. Tie retos baros pa trim, kā smagi dirižabļi planē zemu virs dzidrā ūdens.
Metos tiem līdz..
Dievīga vieta. Var tikai apskaust un ar dziļu cieņu novērtēt tos cilvēkus, kuri nomaina pilsētu pret šo paradīzes nostūri..

Nu arī es.. Nedaudz pasmelšos šo laimes sajūtu te, kaut kur Mexikā..

Sasmēlies laimi pilnu krūti, vakaru aizvadām ar saimnieku sarunās. 83 gadu jauneklīgais onka, gaišā sombrero cepurē, džinsu auduma kreklā un gaišā pletbiksēs aiz kuras jostas uzkrītoši paslēpts brangs revolveris.. “Kam tad tas?”, jautāju. “Indīgām čūskām!” – tikpat pašsaprotami man atbild vīriņš. Redz, ar mačeti šamējām nebūtu variantu izbēgt, bet ar pišķiku viņš varot arī netrāpīt.. “man patīk dot iespēju..” man noteic Alfredo.
Kad pirms 28 gadiem viņš iegādājies šo zemes pleķi, te nebijis neviens koks – “tad Tu vari iedomāties manu lepnumu, kad es eju pa paša stādītu mežu..” stāsta kungs – hmm.. varu gan.. Pie sevis nodomāju un ienirstu naksnīgā miegā.
Neguļas un pilnmēness naktī reizes 3-4 pie mani nāk kāds melns, vientuļš zvejnieks.. Baisi.
Ne īsti izgulējies, ceļos agri, jo šodien plānots ļoti garš ceļš.
Izprašņājis par iespējamajiem mazceļu variantiem, drīz nākas atmest visinteresantāko, jo pārceļoties ar visu Vocho pāri ezeram, un ceļam līkločojot gar piekrasti, nāktos šķērsot kādu upi, bet kā man pastāsta kāds “collectivo” šoferis, tā esot pārplūdusi un šķērsot ar auto nebūs to iespējams..
Lai nu. Ceļu daudz.. Ka tik nav maģistrāle..un griežu stūri pa kreisi atkal kalnos un neceļos..
Asfalta ciets segums. Fermas un siltumnīcas. Tāds kā fermeru rajons. Ciemi. Sāk smidzināt. Jo augstāk kalnos, jo stiprāk.. Arī cietzeme zem auto riteņiem pazūd. Peļķes un bedres. Serpentīnu līkumi, miglu mākoņi un lietus. Liekas, ka braucu debesīs.. Krāsas kļūst košākas, un tur tālumā, ceļa galā balta mākoņgaisma mirdz..
Ik pa mirklim apstājos, izkāpju un baudu. Lai gan līst stipri, tas netraucē.. Esmu kaut kur nekurienes vidū.

Arī vēljoprojām nestrādājošie logu tīrītāji ir iemesls piespiedu apstāšanās reizei, jo redzamība ir tuvu 10% no vēlamā.. No malas skats uz mani iekš vocho droši vien diezgan amizants – kā padzīvojusi kundzīte, kura tiko pie tiesībām tikusi iekrampējusies ar abām rokām stūrē un seju “pielīmētu” pie priekšējā stikla…
Neko darīt – tā arī lēnu garu čubinu.
Bet ceļš brīžiem pazūd pavisam. Atpakaļ griezties nebūtu prāts vairs. Dažs labs Latvijas dziļo lauku zemnieks šo apskaustu un uzskatītu par “varen labu eiropas ceļu”.
Bet es takš tankā. Vocho iet cauri visam. Viz nou probļem.

Pēkšņi uzduros kaut kādam mazmazītiņam ciemam. Gāž lietus, bet viss ciems – sievietes sapucējušās koškošās drēbēs kaut kur dodas.. Košu džungļu ieskautas, pa ceļu bariņiem dodas dzeltenas, sarkanas, rozā, zilas, zaļas sieviņas un meitenes koškošos tērpos..
Vīrus satieku nostāk. Ap tādu kā tirgus placi. Esmu ceļa un lietus samocīts, tādēļ lēni vien noslīdu garām..
Pēc 200km pilnīgu neceļu un lietus, uzelpoju atgriežoties uz cietzemes. Esmu Tabasco štatā, kurš ir Mexikas lauksaimniecības un fermu centrs. Biežie plūdi un lietus te nav nekāds pārsteigums. Arī šogad. Drīz vien pamanu pirmās ar smilšu maisiem nobarikādētās šosejas, aplūdušos laukus un pļavas.. Vietām izskatās ka braucu pa ezera tiltu. Ceļmalā nopērku grillētu zivi. Kad atkal sāk gāzt lietus un redzamība tikpat kā tiek pazudināta, stājos malā un ieturu gardas pusdienas.

Tālak dodos augšup atpakaļ uz piekrasti, gar kuru esmu nolūkoji skaistu ceļu gar pašu pludmali. Sākums solas daudzsolšs.. No jūras puses nāk virsū melni negaisa mākoņi, ūdens mutuļo un es lēnu garu slīdu caur mazajiem mexikas līča zvejnieku ciemiem..
Skaisti un baudpilni.
Bet tad pēkšņi asfalts beidzas jūrā. Viss ceļš nogruvis zem dabas spēka. Nākas griezties meža līkločos starp palmām… Un tā 100kilometrus.. Ik pa brīdim samaksājot 10peso “caurbraukšanas nodokli” kādai komūnai, ik pa brīdim pārpeldot kādu lagūnu, “uzkaroties” uz kāda celma un nost tiekot vien ar ciema puišu palīdzību, ar rokām pārceļot vocho tam pāri, bet par izpalīdzēšanu man palūdz aizvest kādu meiteni ar bērnu pie radiem pāris ciemus tālāk. Protams neatsaku jaunai sarunbiedrenei…
Uhh..traks, bet bezgala interesants posms.

Lai gan līdz noliktajam galamērķim Paraiso netieku, nepārdzīvoju un ar tumsu iekārtojos Comalcalco pilsētas labākajā viesnīcā – esmu to abi nopelnījuši

Autotūre a la mexicana 2.daļa

3.-4. diena

Vāģis gatavs. Esot “marcha” pagalam bijusi. Arī logu tīrītāji sataisīti, vēl aizlaižam ielikt piepīpētāju un saku ardievas un lielo paldies Pončo! “Ja nu kas, zvani” – šamējs man atkal saka. Pārtraucu pusvārdā – “Tad jau Tev būs drīz mani jāiepazistina ar Tavu ģimeni!” – abi sasmejamies un šķiramies.
Raiti zib gar logu paizāžas un kā liela kamene lamborvočo mani ved līkumiem uz Mexikas līča pusi. Jalcomulco esot mexikas raftingotāju un kalnu upju sporta veidu paradīze. Te notiek sacensības un trenniņi un izklaides braucieni.. Nēesmu liels šā sporta fans, mani drīzāk uzrunājusi ir ideja par mazo, fotogēnisko ciemu.. Un vispār esmu nolēmis pēc iespējas mazāk braukt pa autostrādi, jo tieši šajos mazajos mexikas miestos ir īstā burvība un šarms…
Līkumu līkumi, pļavas un fermas un ganības. Ciems. Mazs mazītiņš un trīs topes. Bodīte. Kaste ar tuna augļiem (kaktusauglis) par 50 santīmiem. Tie ir gana gardi, kad auksti nupat no ledusskapja – ļoti atsvaidzinoši. Bet ne šoreiz..

Ceļš vietām nemaz nav. Ir tikai liela bedre. Bet liekas par to neviens īsti neuztrauc – šis ir bezmaksas ceļš, gribi labu kvalitāti – tur ir maksas maģistrāle..
Par Jalcomulco un upes tuvošanos jau samērā laicīgi liecina daudzās laivotāju aģentūras un kompānijas. Laižu garām tām visām. Un parkojos pilsētas galvenajā laukumā pie municipalitātes ēkas. Ciems neliels. Pa ielām klīst suņi. Pilsētas laukumā pie tūrisma centra piesiets ēzelis. Turpat neliels tirdziņš. Nešaubīgi esmu vienīgais tūrists. Pār plato, krāčaino upi pāri ved kārtīgs tilts, līdzas mazs, koka tauvu tiltiņš, pa kuru iet diez vai es riskētu..

Zem tilta lejup jaunieši dzer alu. Pamanījuši mani, tie sauc, lai uztaisu bildi – “No problemo!” un jau pēc mirkļa esmu uzaicināts viņu bariņā uz alu.. Aprunājamies, pasmejamies un ir jautri. Feini jaunieši! Man pat lūdzas, lai braucu ar viņiem kopā atpakaļ uz Xalapu, kur parādīšot daudz ko interesantu un saorganizēs kārtīgu balli!
Šoreiz atsaku, apmainamies kontaktiem, bet sarunājam nākamreiz gan ko saorganizēt..
Lamborvočo kā tālā mākoņrībienā viegli nodreb, es spiežu pedāli grīdā, tālāk cauri mazajiem miestiem..

GPS tikmēr ir galīgi apmulsis un nepavisam netiek gudrs kur mēs esam un ko darām.. Tikpat labi mēs varētu būt kaut kur Čiekurkalna tirgū, atbraukuši pēc skābiem kāpostiem vai Palestīnā..
Es gan zinu skaidri. Nu vismaz aptuveni. Un tā arī stūrēju. Un iestūrēju kaut kur pavisam citā pasaulē. Ak jel.. Kas tas par ciemu?!
Kā pēc guašas lietus un izkusušas varavīksnes.. Krāsas un puķes, un košumaugi ieskauj katru māju, un namiņu, un parku, un skvēru.. Kaut kāds mistisks ciems. Tik liels, ka vočo vienā galā ierūcas, bet otrā atbalss vēl caur nepaspēj iziet, līdz tas cauri jau izbraucis..
Košumskaisti.

Otrpus ciema, piķis lokas kalnup.. Aizlaižu kaut kur par tālu. Atduros nekur. Ciems. Bet tālāk nekur. Nedaudz atpakaļ, neesmu pamanījis pagriezienu. Sekoju un līkločoju. Upe, tilts. Bet tikai līdz pusei. Remonts. Slēgts. Atkal nākas meklēt apvedceļu. GPS vēljoprojām mani kaut kur pa Atlantīdu vazā… Ļauju, lai jau šim ar kāds prieks..
Aha – taksists! Dzīva karte. Jautāju kur un kā jābrauc.. Skaidrs. Paldies.

Un jau pēc pārdesmit līkumiem esmu atgriezies uz maģistrāles un strauji tuvojos Veracruz pilsētai, kas manā ceļojumā ir ierakstīta ar sarkaniem burtiem. Tik daudz slavas vārdu, reti par kuru vēl nācies dzirdēt.. Gaidu, gaidu.. Arī jūras ēdmiņu paradīze un galvenā garneļu ekportētāja Mexikā.. Un vieta kur Kortess pirmo reiz piestāja krastā.. Un senākā kafejnīca visā Mexikā.. Uhh tik daudz kas..
Bet tiklīdz ierodos pilsētā, vien vienu kvartālu pirms viesnīcas, mani apstādina policists.. Ehh.. Naudas izspiedēji, nevis policisti šie.. Nesmuki, bet nākas samaksāt kukulī teju 30Ls lai atsienas.. Jo problēmas atrada it visur.. No sērijas par “aptieciņas zāļu derīguma termiņu”. Pirmais iespaids sabojāts!
Viesnīca vairāk gan pēc kopmītnēm izskatās, bet ko man vajag, sava istaba pašam, duša, internets un turpat pašā centrā..
Eju baudīt skaisto pilsētu. Eju un gaidu.. Kur tad būs, kur ir?!
Nav.. Kaut kāda aizdomīga paskata suvenīru mājas. Pemex galvenais offiss ierindots “must see” listē.. Ostu krāni. Konteineru kuģi gar pašu marienbādi.. Ne ierastie restorāniņi kuros jauki pazvilnēt ūdenskrastā, pat ne benķīši uz kuriem piesēst.. Kur tad ir tā slavenā ostas avēnija? Vien kaut kādi aizdomīgi, sadzērušies tipiņi, kuri diedelē 10peso, par kuriem tev tūlīt izvejos gliemežvāku..

Gribas ēst. Un vēljoprojām neesmu redzējis NEVIENU restorānu un pat ne ielas ēstuvīti.
Aizklīstu līdz pat molam. Te nu gan noķeru skaistu fīlingu un dievīgu krāsu saulrietu. Vismaz kaut kas..

Uzsitu klačiņu ar taksistu. Šamējs ar neko īsti ieteikt tepat tuvumā nevar, bet netālu no manas viesnīcas gan zinot ļoti labu restorānu. Ok braucam!
Vēsturiska vieta. Pasūtu veselu Huachinango (jūras asaris) zivi a la Veracruzana. Pie sienām vecas bildes. Bet visās viena persona. Bildes gan no Tv šoviem, gan ar vip personām. Jautāju, kas ir šis kungs. “Ooo..”, novelk sirmais viesmīlis, ” tas mūsu saimnieks.” Esot bijusi slavinība visā Mexikā. Arī slavenā Veracruzas karnevāla karalis. El Rey Toño. Ievērojama personība. Un šis esot bijis viņa slavenais restorāns.
Zivs ar garda. Bet trakoti liela. Uhh..
Veracruz daba jau krietni atšķiras no Xalapa. Arī gaiss te ir par saviem padsmit grādiem siltāks un krietni mitrāks. Tāpēc naktī gulēt bez ventilātora un segties pat ar palagu ir tas pats, kas iet krievu pirtī vāļinkos..
Mostos agri. Grūti gulēt tādā tveicē.
Izmetu loku pa pilsētu, turot fotoaparātu sagatavotu, bet nav pat ko bildēt. Nu tā ka vispār nekā… Pavisam garlaicīga pilsēta. Ne krāsas. Ne arhitektūra. Ne cilvēki.
Tikpat ātri cik ieradies, no šīs ilgi gaidītās tikšanās atvados. Pa mazajiem ceļiem līkumojot gar Mexikas jūras krastu lēni dudinu tālāk.
Miestiņi un mazciemiņi. Mazi restūzīši piedāvā svaigas garneles.. Mmm.. Bet broakstis vēl nav ēstas. Metu malā un divām kundzēm jautāju ko man var piedāvāt. Aha.. Ēdienkarte izsktās garda. Ņemšu jūrasmošķu kokteili. (garneles, kalmārs, astoņkājs, austeres tomātu mērcē ar sīpolu, svaigu koriandru, laimu un avokādo) Tiešām iespējams labākais, kādu biju ēdis.. Muuuuy rico! 🙂

Priekšā garš ceļš. Nākamā pieturvieta tikai San Anders pilsētā, ūdenskritums – Salto de Eypantla.
Ceļš uz to gan varētu teikt, ka neeksistē. Asfalts baidzas un lai gan satiksmes kustība notiek, ātrāk pārvietojas Sliņķis Igaunijas zoodārzā. Bedres un ūdens iegruvumi. Dubļi un māli..
Ap ūdenskritumu gan infrastruktūra sakārtota un tiklīdz ierodos pārkingā, man uzklūp 5gab “kautkogribētāji”. Kāds sievuks man uzreiz iegrūž rokās kādu lakstu – “tas pret galvassāpēm”! Saku, ka man nesāp, un nevajag, bet atpakaļ neņem, staigā man visu laiku nopakaļ un tomēr beidzot sagaida savu peso.. Par bazikiku.
Cits onka pieskatīšot man mašīnu. Šī gan ir ierasta prakse un tā ir kā maksa par parkošanos. Iedodu 5peso, bet šamējs saka, ka maksa esot 10. “Ja ar mašīnu viss būs ok, kad atgriezīšos dabūsi vēl!” – zinu sistēmu. Galvenais ir kāds jauns čalīts, kurš esot brīvprātīgais no tūrisma skolas. Rāda man savas apliecības un pases. Būšot mans gids. Lab, lab ejam.. Samaksāju vēl 10 peso par ieeju. Un dodamies skatīties vienu no slavenākajiem ūdenskritumiem Mexikā. Te pat Gibsons Apokalipto filmējis. Neskaitāmas reklāmas un mūzikas video. 50m augstais un 60m platais kritums ir tiešām iespaidīgs un skaists. Zaļa noaugusi siena kā fona tapete. Rasas lāšu mākonis kā dzīvs, sudrabains tauriņš spēlējas putu viļņos.. Iespaidīgi.

Jautāju Reynaram vai šodien esmu pirmais tūrists, jo liekas ka visi suvenīru un dzērienu tirgoņi, ir gatavi mani dzīvu saplosīt un sadalīt.. Pirmis gan neesot, bet retais.. Nav vēl sezona sākusies.
Protams arī manam gidam tiek 10peso un arī mašīnas sargs, rāda, ka logus nomazgājis un durvis arī, rau te, ir bijušas netīras.. Nu malacis. 10peso vēl nopelnīti! 🙂
Esmu jau Catemaco ciemā. Kas ir visas Mexikas šamaņu centrs.
Ja ir vēlme atburt, uzburt, pieburt vai tīrīšanas ceremoniju veikt, te var to visu..
Es gan šodien laidīšu nedaudz atkal uz jūras pusi, esmu noskatījis naktsmājas tālu prom no civilizācijas pie kāda ezera..
Ceļš sākumā vijās lēzeni kalnā, līdz tālumā ieraugu “savu” ezeru. Esmu izpētījis, ka manas cabañas atrodas tā otrā pusē, tik kā līdz tām nokļūt nav ne mazākās nojausmas, jo tik mazi ceļi nav nevienā kartē atzīmēti.. Protams arī GPS pat neuzdrošinās minēt aptuveno ceļu, tā vietā skaidri un gaiši paziņo – te ceļu nav!
Ok, laika daudz, ceru uz kādām zīmēm un norādēm…
Bet esmu taču Mexikā. Kādas zīmes…
Asfalts beidzas. No problem. Lēni čubinu pāris kilomerus. “Mexikas autonomās universitātes botānikas pētniecības stacijas”. Kaut kādus stādus pēta kaut kur nekurienes vidū.. Tikai piesegs? Izliekos, ka neko nemanīju.. Vēljoprojām neceļš. Un pat dažs labs latvijas lauku zemnieks, šo uzskatītu par augstākā labuma šoseju..

Vēl vismaz pāris kilometru. Mazliet asfalts, tad betona segums un ciems. Ciemas ar vienu pievadceļu pašā jūras krastā. Starp diviem kalniem,tādā kā mazā jūras līča ielokā.. Ieparkojos gandrīz vai pludmalē. Skats nav diez ko baudāms, jo turpat pussagruvis betona mols, šķembu kaudze un aizaudzis liedags.. Uzreiz man par draugu uzmetas vietējais Reksis. Laikam saodis grilēto vistiņu. Pa abiem pāris gabalus notiesājam un es vēlreiz iepētījis karti, saprotu, ka ir jābrauc atpakaļ.. Kaut kur ne tur esmu aizbraucis..
Atpakaļ, nez kāpēc iet raitāk un ātrāk..
Mēģinu citus ceļus un iebrauktuves, līdz kādā tuvojos ezera krastam un upei kas to savieno ar jūru. Ciemats. Mazītiņš, bet gana kalorīts. La Barra. Mājiņas uz tādas kā pussalas, ceļam kreisā pusē kāpās, jūras krastā, labajā lēzenā, zaļā La Sontecomapan ezera maliņā.. Atduros pret pēdējo māju. Bet savas cabañas Los Amigos nemanu. Jautāju kādam čalim. Tas esot ezera otrā krastā.. Varot ar laivu tur pārcelties. Nu bāc.. Šajā miestā arī esot viena vietiņa kur palikt. Laižu runāties.
Feins tantuks man izrāda apartamentu. 15m no kāpas un vēl tikpat no jūras.. Skaisti. Arī zem salmu jumtiņa pašā kāpu malā man tiek iekārts šūpuļtīkls. Nopeldos kopā ar sauli, atlaižos šūpuļtīklā, uzservēju sev grillēto vistiņu ar rīsiem un čilli mērci un uz mirkli aizpeldu baudījumā..
Eh ku maz vajag priekam un laimei..
Tā nu es te zvilnu, klausoties Mexikas līča viļņu dziesmā un kārtojot burtus šajā stāstā secīgi…
Zem manis pa smiltīm skraida mazi krabīši, fonā ar jūras bangām tirkšķ siseņi un kaut kur viņā krastā ducina negants pērkons..
Lai..
Es palieku te. Tagad. Varbūt vēl mazliet. Rīt. Es nesteidzos..

Autotūre a la mexicana 1.daļa

1.-3.ceļojuma diena.

Zini, ir autiņam savs smeķis.. Brauc kur gribi, apstājies kad gribi un stāvi cik ilgi vēlies.. Kaut dienu vai divas stāvi.. Un vispār – tas jau tāpat kā ar kājām ceļot, tik biku ātrāk..
Reiz bija “viens pats Meksikā”, nu ir divi – es un mans uzticamais Sančo Panza, jeb Lamborvočo. Meksikā “vaboles” par Vocho dēvē, bet tākā manējs ir “pirmais puika ciemā” ar durvīm kā šamējā 27.pakāpēs brālēnam Lamborgini, tad nu te arī ir mīļvārds radies.. 🙂

Pirms doties ceļā vedu autiņu pie doktoriem un šie piešmirģelē motoru, sargulē vēl šādas tādas lietas un varu doties ceļā..
Izraucam sestdien, bet tas jau būtību nemaina, vien to ka mani pirmajā tālbrucienā pavada labi draugi, Lamborvocho krustvecāki un mani Pueblas pilsētas hosti Agnija ar vīru Nereo. Dodamies visi kopā, jo gribas sieru gardo iepirkt. Bet onka, kurš pa svētdienām tirgojas pilsētas tirdziņā nosolījās pietaupīt gardo, kūpināto siera rituli speciāli mums.. Dodamies taisni pie tā. Kā liekas varētu izskatīties mexikāņu zemnieks, kurš taisa sierus un varen smeķīgas kūpinātās gaļiņas?! Protams, ka pēc īsta vācijas vai pat latvijas lauksaimnieka. Gaišiem sejas vaibstiem, zilā džinsu kombinzonā tērpies, ne hūtes, ne sombrero..
Libres ciemata bodītē, kas ir arī saimnieka mājas, pašu donu uz vietas gan šoreiz nesatiekam, bet sieru iepērkam tāpat…
Pa ceļam pie siera ļaudīm, vēl tik sirreālu dabas skatu noķeram.. Sālsezeri.. Līdz pat horizontam līdzenums atduras zilos kalnos. Zaļa mauriņa zālīte, aitiņas. Vietām balti spoguļmākoņi starp tām. Ciiiik skaisti…

Tālāk gan mēs dodamies divatā! Es un vočo..
Paldies par jauko un izpalīdzīgo uzņemšanu jauniešiem un tiekas citureiz..
Lēni nesteidzīgu garu zuzinu dūdiņu tālāk savā maršrutā. Zuzinu un priecājos, ka ātri nevar pabraukt vien 75-80km/h – atliek vēl brīdis peizāžu aiz loga baudīt.. Bet baudīt ir ko.
Kalnu ielejas. Dzelten brūna zāle, vietām zaļi kumšķi un džošua koku rets mežš.. Dīvaini jokains koks. Tāka koks, tāka kaktuss.. Un tā vien līdz horizontam. Ik pa laikam piestāju. Izkāpju izlocīties, lai gan patiesais iemesls ir ievilkt dvēselē, ieelpot katras šīs vietas auru..
Ceļš raiti lokās zem vočo gumijas čībiņu zolēm – serpentīnā augšup, tad atkal lejā.. Pāri mazai upītei un caur kādam ciemam. Pie katras topes – guļošā policista, tirgoņu bari, riekstiņi, augļi, popkorns un dzērieni. Bet topes katrs ciems liek cik nu uzskata par vajadzīgu – ja ciemā daudz šādu tirgot gribētāju, uzliek vēl pārīti.. Kaut vai resnu, pamatīgu virvi nomet uz ceļa, vai traktora riepas protektoru.. Ka tik izdodas braucēju sabremzēt un iespējams ko nopārdot. Arī es kādu riekstiņu, vai augli pa retam nopērku..
Līdz Xalapa vairs tikai padsmit kilometri. Jau skaidri redzu savu vakara plānu, vakariņas, alu.. Vēl tik pāris līkumi, liekas pēdējais ciems no kalna slīdot lejup, bet vočito sāk klepot un rīstīties nesmuki.. Uhh.. Kas tas nu? Slēdzu avareikas un bezgaitā noslīdu ceļmalā. Griežu atslēgu.. Nekas. Klusums. Nelec. Hmm.. Pagaidu mirkli. Nekas nemainas. Saule lec, varde lec, bet mans vočo nelec..
Pārsimts metru atpakaļ pamanu vēlvienu nelaimes putnu. Dodos aprunāties, varbūt zin kā līdzēt.. Esot jau izsaucis meistaru, kad būšot klāt atsūtīšot līdz manīm ar. Sacīts darīts.
Neliela auguma onkiņš, tumšiem cirkotiem matiem, bez priekšēja zoba, bet bezgala lādzīgs un varen melodisku valodu, burtiksi aplaizījis katru problemātisko detaļu, izdzēris teju sotaciņu ar banzīnu no mana lamborvočo, ceļ pirkstu gaisā un sludina – “Bomba!”
“Oh, yeah..!” zinu jau zinu, bet šamējs tik šūpo galvu un rāda uz benzīna sūkni..jāmaina esot! Eh..neko darīt. Makgaivera stilā pie mana dzelzs rumaka muguras tiek piestiprināta plastmasas kanna ar degvielu un “tiešās iešprices” šļauciņu un vizinamies uz Pončo darbnīcu..

Te gan viss ātri un operatīvi, lai gan vienu brīd apsvērām meklēt detaļu rītdien, jo pulkstens jau pēc 8pm.. Bet tad kaut kur uzrodas kaimiņš no blakus servisa un tiek noskrūvēts sūknis no viņa peronīgā vocho, atdod gan viņš to diezgan negribīgi, bet mazais žiperis, šamējo apvārdo – “sak’ čalis iesprūdis, vajag izpalīdzēt, tālāk jātiek..”
Čau kakau, laimīgs lecu iekšā un rūcinu vaboli uz centra pusi. “Ja nu mazums kas, zvani!” – kā zinādams, Francisco dod man savu biznesa karti un spiež roku..
Pēc GPS virzos nakts melnumā svešās pilsētas labirintos. Sāk gāzt lietus. Gāž nevis līst un mani logu tīrītāji nespēj tikt galā. Ielas pārvēršas upēs, dažas kurās jābrauc kalnā jau pārvertušās par ūdenskritumiem.. Orientējos vien pēc priekšā peldošo kuģu gabarītgaismām.. Murgs. Stājos malā un gaidu. Nedaudz norimst. Bet tikko atkal sāku braukt un esmu satiksmes vidū viss sākas no jauna.. 10kilometrus braucu stundu. Bet īsti pat nenomaldos. Kad esmu jau ticis līdz pilsētas centram lietus beidzot rimstas,griežu iekšā pirmajā stāvvietā ko redzu un nolemju ar kājām aizstaigāt līdz savam hostelim. Ha, liels pārsteigums, bet esmu ieparkojies tam tieši blakus sētā. Garās dienas nobeigums tiek atalgots ar sulīgiem tako un pāris aliem.
Skaista tā Xalapa pilsēta. Šauras, slīpas ieliņas, kalnaina vide, koši namiņi..

Bet plāns nākamai dienai skaidrs. Jātiek līdz Veracruz pilsētai. Mazais rīta skrējiens pa pilsētu un atzīmējis pa ceļam lielo iepirkšanās centru saku ardievas pilsētai. Hmm.. Dīvains gan iepirkšanās centrs. Klozites un visādas citādas uzpariktes, bet nav pārtikas bodes. Varu arī iztikt. Lecu vāģi, griežu atslēgu..klusums. Ibio rio… Kas tad nu??? Bet nu liekas vaina elektonikā.. Bāc. Zvanu māsteram.. Halo halo.. tā un tā, kad vari piebraukt? Ok gaidu. 6h lielveikala stāvlaukumā.. Abrauc, šamējs papēta, iestumjam, pielaiž.. Bet laižam uz servisu. Ok. Un atkal. Pulkstens ir 8 vakarā un kamēr dodamies cauri visai pilsētai sāk gāzt lietus, un vajag taču – mani logu tīrītāji atsaka pavisam… Nekrītu panikā, atskrūveju logu un iesēžos astē kādai pavisam lēnai fūrei.. Tā arī līdz galam aizčubinu.
“Rīt vakarā būs gatavs!” Paco redz manā sejā satraukumu, bet zin kur autiņam vaina..
“Laikam kāds – tur augšā, ir izlēmis, ka man tomēr tā Xalapa pilsēta ir jāiepazīst vairāk. Nu būs vesela diena. Vienojos ar meistaru, ka autiņam pakaļ atbaukšu parīt no rīta, jo rītvakar tāpat paliktu pilsētā, bet tad uzreiz pa taisno varētu doties ceļā..
Ko Xalapa pilsētā darīt vienu dienu? Esot otrs labākais Antropoloģijas muzejs valstī, dodos uz to, bet ir taču pirmdiena un muzeji ir slēgti. Ok.. Netālu ir parks un kalns ar skatu torni, kurā uzkāpt.. Dodos. Tas gan skaists un plašs un bez maksas. Vien tornī kāpiens 3peso vērts, bet no augšas skaists skats uz pilsētu. Atsēžos un noķeru mūzu, līdz trīs padzīvojuši kungi uzsāk ar mani sarunu – no kurienes un kapēc un kā patīk.. Izteic man skaudību, bet to pozitīvo, par to ka atļaujos un varu tā ceļot – viņiem neesot naudas ceļojumiem, bet gribētos gan, tāpēc sīki tieku iztaujāts par to kā tur – viņā krastā…
Pašā vakarā dodos uz La Chiva bāru alu iedzert, kura saimnieks ir man labam draugam čoms.. Tā teikt – tavs draugs, mans draugs.. Vietiņa pavisam feina. Baigi aizrāva. Iesaku. Arī Jorge, kas saimnieks, allaž esot uz vietas un kā saka meksikā ir “muy buena onda” – super čalis. Palīdz ar ceļojuma maršrutu, ideju kur ko skatīt.. Viņs man iesaka Jalcomulco ciemu.. Ir atzīmēts. Paldies par alu un padomu. Tiekas kaut kur citureiz.. 🙂
Trešais rīts Xalapa pilsētā pozitīvs. Jātiek taču reiz prom no šī ciema.

Malinče vulkāns.. 4461m virs zemes

Uzspēlēt augstāk par zemi ar sevi.. To nu cilvēks vienmēr un visos laikos ir vēlējies un arī darījis. Senajām mezoamērikas kultūrām kalns bija mājas, kur dzīvo dievi, tieši tāpēc diezgan pašsaprotami, ka laika gaitā nekas nav mainījies un homo sapiens apzinīgi cenšas iekarot augstas virsotnes un izbaudīt – kā tur, no augšas..
Un skaisti tur ir! Lai gan virsotne visiem mākoņos – katram kalnam ir savs raksturs.. Tā Mexikas aktīvāko vulkānu Popokatepetlu tās pakājes iedzīvotāji pielūdz un nes tam dažādus labumus. Ciema vecākais redz zīmīgus sapņus, kuros “Popo” viņam pasaka, ko šoreiz vēlas. Tad nu ciematiņš “sametas” un savāc prasītos labumus. Reiz, kad ciematiņš nīkuļojis nabadzības sezonā, par vulkāndievu esot piemirsuši – sak’ nekas jau nenotiks. Bet notika gan un sākās viens no spēcīgākajiem Popokateptla pelnu dusmu spļāvieniem debesīs.. Tiklīdz labumi bija savākti un ziedoti, kalns atkal iegrimis savā miegā.
Šoreiz Popokatepetla gan nekāpšu un arī tas vairs nav atļauts, tāpēc izvēlējos Malinche – mirušu vulkānisko kalnu, kura spice stiepjas 4461m augstumā.
Šis vārds gan Mexikas vēsturē ar melnu druku, jo Malinche, Kortesa sieva – Moctezuma, acteku imperatora meita tiek uzskatīta par pirmo Mexikas nodevēju. Diezgan nodevīgi arī laika apstākļi uz kalna, jo teju vienmēr tas mākoņos un nekad nevar zināt kad līs lietus. Tas var notikt tik pēkšņi..

Arī mistiskie nostāsti par Nahual – burvjiem un melnajiem šamaņiem, kuri spēj pārvērsties par jebkādu dzīvnieku. Un tās nav leģendas vai pasakas, visi iedzīvotāji tiem tic un dažs ir pat tos redzējis.. Nahual nav nekas labs. Labāk tos nesatikt, jo tie kas satiek, pastāstīt vairs nevar.. Pirms dodos ceļā man tiek doti stingri norādījumi, pa kurām takām un nogāzēm labāk neiet, jo tieši tur tie esot bieži manīti. Jebkura kultūra tās vidē ir jāciena un jārespektē, to arī daru..
Sarunas pēdējā naktī pirms došanās ceļā ievelkas un sajūtos pat nedaudz neomulīgi un sabijies. Bet lai nu kā savu kāpienu neatlieku un jau 5no rīta man zvana modinātājs Puebla pilsētā 50km no Malinche kalna. Divi autobusi un vietējais mikriņš mani nogādā kalna pakājē un tieši 9am sāku kāpienu.
Parks. Plata tumšbrūnu skuju taka, bez līkumiem ved taisni kalna nogāzē. Biezs mežs, gaiss biezi svaigs, smaržo pēc vietējā rituālā vīraka Copal. Nedaudz izbrīnīts, vientuļi čāpoju augstāk..un augstāk..un augstāk. Un taka kā nebeidzas tā nebeidzas.. Vien pēc pāris kilometru garlaicīga slīdējuma caur mūžamežu, pamanu zīmi, kas piekodina tālāk nedoties ar jebkādiem veselības traucējumiem un sirds problēmām.

Taka griežas stāvā slīpumā un savā platumā sarūk vismaz uz pusi. Zem kājām skujas nomaina saknes un smilšu puduri, mežs kļūst retāks un kaut kur tālumā pamanu ganāmies divas govis..
Pavisam drīz jau kalna nogāze apgāžas un tur tālumā, lejup pamanu mākoņu ezeru, kurš pārlaidies pār pilsētu.
Un tikai tagad,teju pēc 2 stundu čāpojuma, sākas īstais kāpiens. Koki paliek retāk, līdz pazūd pavisam. Dziļa lietus upju grava takas malā un kaut kur tur augstu gaisā mans galamērķis..

Zem kājām melnas, smagas smiltis.. Kājas tajās slīd un grimst, un gurdina neiedomājami.. Arī manas plaušas pie reizes paziņo, ka skābeklis iet mazumā un elpa kļūst krietni biežāka un īsāka. Stājos ik pēc 5 metriem. Ne jau tik daudz dēļ saguruma – elpa nepietiek..

Pamanu cietzemes pudurus, sāku lēkāt pa tiem, kā pa trepītēm augšup. Ir vieglāk fiziski, bet ar katru metru arī gaiss kļūst retāks.. Smagi. Ļoti smagi, bet ne brīdi nedomāju griezties atpakaļ. Stājos ar lielākām pauzēm. Baudu peizāžu un mākoņu viļņus.. Brīžam baltās putas aprij mani, un redzu tik vien cik līdz nākamam pudurim.. Sirreāla sajūta. Zūd jebkāda orientēšanas spēja.. Kad baltais mākonis atkal mani izspļauj vienu uz kalna kores, horizonts liekas ar roku aizsniedzams.. Tepat aiz mākoņloga..

Pēc kārtējās stundas rāpojuma pa smilšaino nogāzi esmu sasniedzis slīpo kori. Šaura strēle un es kā pa milža sarkano, akmeņaino muguru jau raitāk rikšoju augšup. Nav vairs smago smilšu taku.
Akmeņi. Lieli, mazi, stabīli un ne tik ļoti. Taka nav. Ir tikai virziens. Lecu, slīdu, klūpu, atsēžos ievilkt elpu.. Mākoņi ir izklīduši un skats no 4200m jau ir kā no debess juma.. Ielejas un kalni, tālumā pilsēta, kāds rets ciems.. Zāļpelēki līdzenumi, ar baltām dūnu cepurēm..
Saķēris retās skābekļa molekulas un apēdis “enerģaizeru” cepumu, esmu gatavs pēdējam posmam Malinche kalnā.
Vēl pārsimts metru vertikāli un teju nepilns kilometrs horizontāli.. Milzu sarkanu akmeņi labirinti, mazie oļi slīd zem kājām. Vietām pavisam līdzens, vietām stāvs kāpums.. Vēl nedaudz. Redzu jau spici. Kāpiens nelielā klints ailē un esmu augšā.. Juhhhhuuuuuu!!!! 🙂
Asu vulkānisku akmenskrāvumu stāvi. Aiz tiem balts piens. Un nekā vairs. Apmācies un esmu mākoņa pašā viducī. Bet gandarījuma sajūtu tas nenomāc pat nebišķīt.. Atsēžos un uz mirkli izbaudu, kā te augšā – pie dieviem… Ir..

Uzbūris ainiņu, ar to kāds Dieviem paveras skats uz savu tautu, es sāku garo un smago čāpojienu lejup.. Bet tiklīdz esmu pārdesmit metrus zem kores, debesis pašķiras un manam skatam paveras visa ieleja savā krāšņumā.. Šis ir tas skats, dēļ kura ir vērts kāpt..
Nesteidzos atgiezties uz zemes.
Bet kad mani pārsteidz krusas graudi, saprotu, ka tā ir zīme..
Katram mums sava vieta. Un tur kalnā pie Dieviem esam tikai ciemiņi uz laiku, kamēr ļauj..

Lejā kāpiens tikai nedaudz vieglāks, un lai gan kopā augšā-lejā ceļš man aizņēma 7h mājās atgriežos ar sāpošu galvu un kalnu “paģiru” kaiti.. “Dzer Kolu!” – mani pamāca un tas nu dien palīdz. Citādi sajūta gan diez ko dranķīga..

Paliekam nu katrs savā vietā. Ļaušu, lai Dievi uz mani no augšas raugas, jo nu es zinu kā tur pie viņiem..

Mistiskā Isla de las Muñecas, jeb Leļļu sala

Ir daudz mistisku, noslēpumainu un pat baisu vietu – un liekas, kāda vellna pēc tās interesē, vilina, jāmeklē un galu galā jādodas tās aplūkot pašam? Bet kad pirmo reizi pats izdzirdēju par baiso Isla de la Muñecas, jeb Leļļu salu, Mexikā – uzreiz to iekļāvu savā nākamā brauciena “must see” listē.
Septembra vēla otrā puse.. Esmu jau pāris dienas klīdis pa Mehiko pilsētas megapoli, līdz nolemju doties uz salu. Priekšpilsēta no kuras varu sarunāt laivu uz to atrodas 50minūšu braucienā no centra ar metro un vēl tikpat vilcienā. Xochimilco rajons ir kā pilsētas “Venēcija”.

Mehiko pilsēta celta uz senās Acteku impērijas galvaspilsētas Tenochtitlan mūriem, kura atradās ezera vidū uz salas. Nu vairs no ezera palikuši vien šie kanāli un neliela lagūna. Šajos 180km garajos kanālu labirintos pa tiem lavierē simtiem krāšņu barku, un vietējais Chilango ar garu kātu kā slavenajā Itālijas ūdenspilsēta lēni virza laivu ar jebkuru gribētāju vien tam zināmā virzienā.
Vienoties var dažādi – 3, 4stundas vai steidzīgajiem stunda rāma slīdējumā, mariači, vai marimbas muzikas pavadībā. Ik pa laikam uz “abordāžu” baržu paņem kāds suvenīru tirgonis.. Arī par dzērieniem un karstiem ēdieniem te var neuztraukties! Padomāts par visu!
Mani gan tas šoriez neinteresē un uzreiz jautāju par nokļūšanu uz salu. “Hmm tas tālu,” man uzreiz norāda kāds vecs kungs, gaišā, pairušā sombrero, ka pa lēto es cauri netikšu – “700Peso!” Brauciens kopā aizņems četras stundas. Ilgi un dārgi… Bet veicot pārunu un kaulēšanās rituālu vienojos par 300naudiņām (12Ls).
lecu iekšā un sēžos uz pītā krēslā koši dzeltenās baržas priekšgalā. Kanāli vien padsmit metru plati. Tā krastos siltumnīcas, koši maznamiņi. Teju kā Dārziņos, pēc košu krāsu lietus.
Ik pa laikam garām paslīd kāda laiva ar muzikantiem, tirgoņiem, kādu pārīti divvientulībā baudot kanālu burvību. Kāds jauniešu bars līksmi svinot izlaidumu piedāvā man pievienoties tiem. Šoreiz vien saskandinam alu un dodamies katrs savā virzienā..
Ik pa laikam krasta namiņi pazūd aiz koku zaru smaguma, no upes dzīlēm iznirst kāda ūdensroze, tepat virs galvas pāri pārlaižas baltais gārnis un kaut kur tālumā atbalsojas suņu rejas. Cita pasaule. Nav auto rūkoņas un pilsētas kņadas. Silta vēja brāzma nes ūdens smaržu.

Drīz mēs no kanāla šauruma iebraucam kādā lagūnā un Julio man saka, ka šeit sākas ekoparks. Esot gan zivis, gan daba bagātīgāka, gan arī liegums ko celt un būvēt.. Dīvaini, jo tieši te atrodas mistiskā leļļu sala..
Nelielajā ezera šaurumā ir vējam kur ieskrieties, un mazajos viļņos sajūtos kā pa bruģi braucot. Mums jātiek pāri. Tur tajā kanāliņā starp kokiem. Pārsteigts, bet saklausu putnus.. Šaipus lagūnai viss zaļāks, lai gan tomēr pa retai būdai un siltumnīcai ir manāms. Lido putni, krastos suņi un kaķi kā figūras sastinguši, aizdomīgi novēro garāmbraucēju..
Vai tiešām tie vēro katru ciemiņu, kas ierodas uz šo baiso vietu..
Tur tā ir. Pamanu jau pa gabalu.

Lēni laivai slīdot tuvāk laipai, sajūtos pavisam nelāgi.. Liekas, ka putni kaut kur pazuduši un gaiss sabiezējis biezs.. Un kokos karājas nedzīvas lelles.. Simtiem..
Es izkāpju krastā un pāris pakāpienus augstāk pie altārīša ar netīrām lellēm stāv iedvesmojoša zīme “Bienvenido” ( Laipni lūgti). Turpat līdzās mani sagaida kāds krietni poittīvāka izskata kungs un stādas priekšā un aicina tālāk. Esot nelaiķa Dona Julian Santana brāļadēls, kurš nu pēc sava onkoļa nāves šo vietiņu ir ņēmis savā aprūpē.

1950.gadā pie Santana salas spēlējoties noslīka kāda maza meitene. Lai pielabinātu garus un godinātu mazo meiteni, viņš sācis vākt lelles. Sākumā pa kanālu un izgāztuvi, vēlāk iemainot no kaimiņiem pret augļiem un dārzeņiem. Mistiski, bet 2001.gadā Santanu atrada noslīkušu tieši tajā pat vietā, kur noslīka meitene.
Izstāstījis man vēsturi, señors, novēl man labi pavadīt laiku un pats dodas atpakaļ pie draugiem zem zilas plēves nojumes..
Šķībā koka namiņā palieku viens. Sāņus liels Mexikas karogs un dona Santana bilde. Pie sienas zemē altārīts ar meitenes lelli. Bieži šeit ierodas cilvēki, kuri pielūdz to kā svēto un lūdz pēc palīdzības vai svētības.

Ir dīvaini. Lai gan namiņš ir ļoti gaišs, liekas ka neviena acs nav vērsta uz citu pusi, kā vien mani.. Skatieni nedzīvi. Simtiem nedzīvu skatienu. Bet ļoti dziļi. Katra no tām reiz dzīvoja un katrai no tām ir savs liktens. Bet šeit tie ir beigušies. Šīm visām lellēm..
Kāda liela skaista lelle iepīta zirnekļutīklos pakārta pie griestiem, tai līdzās uz mieta uzsprausta noputējusi bērna galva.. Cita teju apdegusi, saskrāpēta plēstām rētām.. Lai gan dažas no tām sastingušas mūžīgā smaidā, tās neizstaro ne mazāko labestības un omulības auru.. Biedējoši baisi..

Arī košzaļais salas dārzs un pagalms viscaur apaudzis ar mazu bērnu mantiņu sastingušiem ķermeņiem. Manu katru soli uzmana. Uz sarūsējušas drāts savērts mikimausis un bārbija, putekļaini pelēks plīšu lācis pienaglots pie koka.. Veļas šņorē pakārti uz visiem laikiem, vējā smagi plīvo kalsns klauns un dusmīgs nošmulējies zīdainis. Tā acis šūpojoties te pieveras te atkal atveras.. Dzīvi, tas mani vēro no citas dzīves..

Vai ir dzīve pēc nāves. Elle un paradīze? Ja nu ši ir viņpasaule šīm lellēm.. Un es esmu pārkāpis šo slieksni un ielūkojies tajā?
Katrs koks ir kā kauna stabs. Nolemti. Mūžībai. Kāda lelle bez kājas, citai norauta roka, kāda iepriekšējā dzīvē apdegusi. Daža karstajā saulē sasprēgājusi.. Cita sedzās biezā zirnekļutīklu segā. Bet katra koka zari, stumbrs ir kā likteņa rokas, kas nu tur un gādā par šo visu likteņu vienotību.. Šeit uz šīs salas. Vienmēr. Nu šīs ir to mājas.
Šī noteikti nav vieta, kur vēlētos būt tumšā vakara stundā. Ir neomulīgi. Un ilgi neaizkavējoties es lecu atpakaļ laivā, lai atgrieztos savā pasaulē..

Es pieskaros zemei..

….es pieskaros zemei, ko neviltoti dēvē par Dievu zemi – lēni, kā krizdams ceļos, tās priekšā par pateicību, par vēsturi, par intelektuālo bagātību, par smaržu un garšu, par katru smaidu.
Tas vienkāršais smaids, kas ir ik katras no šeit mītošajām 59 tautām patiesākā rota, lai cik vareni un ietekmīgi ir bijuši viņu senči – maiji, olmeki, tolteki, misteki, acteki… Arī šodien viņi to neaizmirst – zapotistas vel joprojām cīnās par savām indiāņu tiesībām Jukatānas pussalā, kamēr maiju pēcteči lankadonu selvā nesteidzīgi vada savu ikdienu un pat vēl pirms pussimts gadiem par savādāku pasauli nenojauta. No cīņas un savām tiesībām līdz pilnīgam mieram un džungļu likumiem. Liela daļa Meksikas iedzīvotāju tā arī vada savas dzīves – nesteidzīgā mierā un ikdienas labsajūtā par to kas ir lemts…
Neskartība, dabiskums, patiesas vērtības un cieņa pret savu vēsturi, kultūru.
Agrs rīts Chiapas netālu no San Cristobal de las Casas. Iespējams dzirdēju ketcalu – maiju svēto putnu. Lietus lāses pilot uz koku lapām rada hiptnotizējošu bungu rīboņai līdzīgu skaņu, tveice liek par sevi manīt un virs džungļiem paceļas liegi miglas mākoņi tik tikko pārklājot koku galotnes – es nokļūstu tūkstošs gadus atpakaļ – katra taka šeit ir liecinieks – Pakāla karagājiens, vēlāk bēgšana un atgriešanās Palenkē vai acteku asiņainās cīņas par teritoriju un cilvēkgūstekņiem rituālajiem upurējumiem. Vai viens no UNESCO pasaules brīnumiem Chichen-Itza.
Ar katru savu pulsa sitienu es atkal izjutīšu to ko apbrīnoja un bijās senā maiju tauta, kad viņu acu priekšā milzīgā kukulkana čūska lēni, it kā nekur nesteidzoties līda pa El Castillo piramīdu lejup pie tūkstošgalvainā maiju tautas pūķa, bet no svētvietas augšas pūli „uzrunāja ketcals”.
Absolūta matemātika, astronomija un fizika, medicīna un zemkopība, politika un ekonomika – tās ir jomās kuru vērienīgumu pat mūsdienās apbrīno.
…bet kā dienu nomaina nakts – maiji 200 gadu laikā no padsmit miljoniem pazuda līdz pāris tūkstošiem, kuri nespēja stāties pretī konkistadoru ordām. Iespējams vēsturē būt citāds ieraksts, ja vien Kortess satiktos ar asinskārajiem acteku vai maiju karapulkiem. Bet tomēr maiji savas pilsētas atdeva meža, lietus un vēja dieviem un zināšanas paņēma līdzi, lai arī kur būtu devušies…
Ikkatrs solis Meksikā ir liecība par dievu un vareno civilizāciju klātbūtni, ikkatrs solis ir solis vēsturē, nezināmajā un noslēpumu pilnajā pasaulē, kura ir ka atvērta grāmata ikvienam kuram tas ir kas vairāk kā tekila vai kukarača…
No septembra otrās nedēļas, pēc 2gadu pārtraukuma, atkal seko līdz manām gaitām kaut kur Meksikas plašumos!

Viens pats Kinn salā

“Tu esi dīvains!” – atkal jau izskan man adresēta piezīme, kuru jau kādu laiku esmu iemācījies uztvert kā komplimentu, kad paziņoju, ka vienatnē došos uz mistisko Kinn salu pašos Norvēģijas rietumos, Norvēģu jūras apskalotu..
“Nez, kas tur dīvains?”, pie sevis klusībā nodomāju, saorganizējis telti savām naktsmājām. Bieži gan esmu dzirdējis apbrīnu, skaudību un reizē neizpratni par manu patiku ceļot vienatnē. “Nu, nē, man būtu garlaicīgi!” skan ierasta frāze, ko man nu nekādi neizprast.. Dabas orķestris, putni, jūras bangas – ar vārdu “garlaicība” manā filozofijā tas nav savienojams.. Bet tie, kas jau pazīst “Vienspatsmeksikā” zina – tāpēc jau viens, ka tikai tā var sajust netraucēti, klausīties ar sirdi, redzēt ar dvēseli un būtu te un tagad…
…tā nu te un tagad stāvu es betonētajā laivu piestātnē viens. Kuģis vēl dobji ducēdams, griežas rinķī, nolemti atstājot mani uz salas, un es sajūtos, kā “Izdzīvotājs” no Discovery Channel. Vien nav man “atbalsta komandas” un līdzi somā arī pāris “desmaizes un dzēriens paķēries.
Pāris sarkanu mājiņu un šaurs grantēts gājēju celiņš, aizauguši mazdārziņi, upeņu krūmi pļavas vidū un pie šķūņa piesliets sarūsējis divritens uz liela košzaļa kalna fona.

s uz liela košzaļa kalna fona. Visa sala ir viens liels kalns. Vismaz sākumā tā šķiet, ka viens.. Es lēni un bez steigas ļaujos vienīgai takai mani vest dzīļāk salas noslēpumā. Nesteidzos. Man pakaļ laiva atbrauks tikai pēc 16 stundām…
Taka ved pārdesmit metru no ūdensmalas, un jūras viļņi tās akmeņaino plecu glāsta neierasti maigi. Jūra te liekas bieza un reizē dzidra, saules staros ūdenī debesis peldas.. Akmenszāļu galvas, te iznirst, te pazūd atkal piekrastes dzelmē, un klusā jūras balādē pavada katru manu soli dziļāk salas noslēpumainībā..
“Pirmāmkārtām man vajag atrast vietu, kur celt telti un nobāzēties” nolemju savā vienprātībā. Aitu skatienu vērīgi nopētīts es slīdu pa ceļu, kā “robinsons” meklēdams vietu apmetnei. Prom no ceļiem un takām, tuvāk kalnam, aizvējā, vēlams saulrieta pusē, ne “pirmajā stāvā” izvirzu konkrētas prasības un vēlmes..
Bet līdz šim pat augstāk par “puspagrabu” nav izdevies pakāpties.. Milzu zaļa akmens siena kreisajā pusē, kuras virsotne kaut kur mākoņos.. Ne mazākās iespējas parāpties augstāk…
Kad liekas ciema košmājeles ir jau aiz muguras, aiz kāda līkuma iznirst divas sarkanas būdiņas ar ierasto zāļu, sūnu jumtiņu. Turpat pamanu akmens žogu un aiz tā košzaļā mauriņā izsētas akmens piemiņas plāksnītes. Smagnēja pelēka viduslaiku baznīca, un bieza mūra arka ar vārtiem un zvanu.. Tai līdzās klintsienas amfitētrī izkārtota skatuve uzvedumiem, zila ūdens krastā, tur kur debesis ar jūru tiekas…

Mirkli uzkavējies es dodos tālāk. Taka šeit vairs tikai nosacīta un tik vien cik aitu spiru iezīmēta. Lekšus no akmens uz akmens, starp viršu un kadiķu puduriem es atstāju šo viduslaiku baznīcu tālu aiz muguras..
Bet kad zaļā kalna plecs, tepat gar sānu, atsedz salas tālos plašumus es pārsteigumā sastingstu.. Aiz tā iznirst vēl kāda kalnu grēda, kura teju aizsenā strīdā sašķēlusies, pa vidu atstājot zaļu, bet stāvu nogāzi.. “Skaaaiisti!!!” es iekliedzos! Un uzņemu kursu uz to.
Bet jo tuvāk tai nāku, jo nojaušu, ka tik viegli tajā uzrāpties gan nebūs.. Kā zaļa oāze nosēta ar akmens drupatām, tā izskatās pavisam nedroši slidena.. Kad esmu jau klāt tā pakājē, apsēžos starp aitu baru, veros kalnā un jautāju aitām, ko darīt?! Bet šīs tik “bee un bee”..
Pametis skatu sāņus tomēr nolemju doties salas iekšienē, kur divu kalnu pāreja beidzas zilajās debesīs..
“Varbūt vēlāk atgriezīšos te ar..” mierinu sevi.
Kāpiens zaļā akmens sienā. Aitas mūk kur kurās, bet es uzstājīgi soļoju pretī virsotnei. Jau te pirmo reizi pamanu, ka šī sala itin nemaz neatgādina Norvēģijas un pat Eiropas dabu.. Drīzāk tā varētu būt kāda “pazudusī pasaule” subtropu joslā. Bieza dziļa zāle, papardes, mitri oļi zem kājām un tās milzīgās košzaļās akmens sienas…
Un kad kāpiens jau teju galā, vēl tik pāris metri, bet otrpus vēl neredz, ir miklis kurš liekas ir jebkā vērts.. Prātā miljons ideju, bildītes, ainiņas ar skatu, kurš pavērsies. Caur zāles stiebriem jau spīd mirdzoša gaisma..solis, vēl viens, tad pēdējais.. Un tur tas ir. Tas nojauc jebkuru tevis iepriekš radīto ilūziju un tu saļimsti uz ceļiem dabas mākslinieka priekšā…

Ieleja. Lēzens, zaļš akmeņu un pļavas kritums, kurš ietek tikpat zaļā jūrā… Ūdensbangu izgrauzts krasts un virs tā lēni kā palēlinātā filmā planē balti putni..
Es sastindzis stāvu. Es tiešām nezinu cik ilgi. Bet kad atgriezos realitātē, līdz šim bailīgās aitas, teju šiverējās gar manām “desmaizēm”..
“Jākāpj augstāk!” balss no augšas man dod zīmi un es metis somu plecos, teju četrāpus cenšos pievarēt stāvo klinti.. Stāvs kritums lejup, taka tik vien cik vienas pēdas platuma, domas drošuma..
Drīz pamanu kādu skaistu “balkonu” ar fantastisku “skatu pa logu”, viršu audzes ielenkumā.. Ne mazāko šaubu – telts jāceļ te! Esmu godam nopelnījis, vieglas pusdienas! 🙂 ..un atsēdies uz akmens dīvāna notiesāju sulīgu persiku, kaut kur augstu virs Norvēģu jūras..

Priecājos kā mazs bērns ar acīm peldoties baltajos viļņos tur tālu lejā.. Kopā ar putniem metoties rotaļās un ar vēju dzenājot mākoņu gubas kuras kutina augstā kalna izgāzto pavēderi..
Dzīvē nav vajadzīgs daudz. Ir vajadzīgs īsti..
Kad mani spārni sāka sagurt es no saviem jaunajiem, brīvības sajūtas draugiem atvadījos un nolaidos savas telts sāņmalā..
“Kas nu pēc plāna?” es sev tincinot jautāju.
“Kā būtu ar to sašķelto kalnu, ko pirms brīža satiku?” atbilde norāda virzienu un jau lecu lejup pa šauro taku..
Atkal iztramdu blējējas.. Un ne isti atvainojies, sāku kāpt pretī saules stariem. Tā pati ieleja, viena sala, bet zem kājām pavisam cita pasaule.. Katrs solis grimst dziļāk, katru soli sala kā akacī iesūc.. Biezas zāles kažoks, cietu lapu pārklājs, un galmērķis tieši saules augstumā.. Kur zāles sega retāka, tur slidena, tumša zeme.. Četrāpus lecu un cenšos stabili trāpīt uz puduriem. Vairs neskatos lejup.. Nav patīkami. Bet mērķis vilina. Es zinu, ka ceļš vienmēr svarīgāks par galamērķi, un šīs baisās nogāzes patieso skaistumu, es pamanīšu vien kad tā būs pievarēta..
Skatos vien, kur pieķerties, kur soli spert.. Nepaslīdēt. Atceros un priecājos par domu somu atstāt lejā..

Te pēkšņi pārsteigti atduros pret kādu akmeni un pacēlis acis pamanu jūras līci otrpus kalnam. Esmu augšā! Dažādas pasaules..viena sala.
Šaura ieleja starp kalnu stāviem ar rāmu, tumšu jūras līci.. Vikingu laivas griežas nost no bargās jūras un lēni ieslīd līcī, kurš sargā no skarbā ziemeļu vēja.. Klusums.
Pirms pāris gadiem šajā līcī, kādā kalna alā tika atrastas 13.gadsimta 8 mūku mirstīgās atliekas..bet kas ar tiem bija noticis, vēl aizvien neviens nezina.. Runā, ka nu ši esot viņu sala..
Un es to uz mirkli tikai aizņemos.. Ceru vecajie vīriem nebūs nekas pretī arī nakts stundā..
Līdz liktenīgajai alai man gan aizkļūt un to pajautāt neizdodas, jo jūrā ir paisums un vienīgais ceļš līdz tai ir pazudis dzelmē..
Bet domām ir spēks..
Kādu brīdi vēl ļaujos dabas valdzinājumam un saules peldei.. Domas vēl tur tālumā..un tās atpakaļ es vēl nesaucu. Lai dauzas, lai spēlējas. Lai trako ar mākoņiem un vēju. Es vēl paspēšu..
Man laika pietiks visam ko vēlos. Mans laiks ir mana pasaule.
Palieku te..

Atceros par lūgumu sazvanīt laivu un paziņot vai ar mani viss ir ok un tiešām nakšņošu uz salas. Vīrs ir manāmi pārstiegts un liekas, ka neticēja līdz pat pēdējam brīdim, ka tomēr es izlemšu palikt uz salas vienatnē. Nu manā rīcībā vēl 10h..
Kāpjot lejup saprotu, ka ātrāk, un iespējams drošāk būtu slidināties pa zaļo zāles paklāju lejup. Ātrāk noteikti, bet vērīgi jāuzmana vai priekšā stāvajā nogāzē nav paslēpusies kāda akmens galva. Veiksmīgi tieku lejā, kā slalomā līkumojot starp šķēršļiem.. Aitas gan par to nav priecīgas, un kad droši tuvojos to bariņam, lai ar “škic, bric, bēe, būu” šamējas palūgtu dot man ceļu, kāda sprogainā lemj savu ciltsbrāļu vietā un spriež, ka “par biežu Tu, te čalīt vazājies”! Un raitu soli nāk manā virzienā. Es te pēkšņi atceros par salas mistisko auru, gan par mūkiem, un ļauties aitu nobadījumam, nav man pa prātam, tēpēc pielieku vienu raitu skrejamsoli, lai ragugalva paliek tālu nopakaļ. Ka tik dzīvs un vesels!! 🙂
Atgriezies bāzes nometnē jūtu vieglu izsalkumu. Pusdienlaiks kraujas malā, zaļā dabas terasē augstu virs norvēģu jūras viļņiem.
Laiskas un pavisam nesteidzigas pusdienas. Bet kalns pavisam drīz vilina vēl tuvāk saulei. No manas telts augstāk nogāzē ved pavisam teju nemanāma un iedomu taka.
Sekoju tai. Lai gan nākas iet pa pāris metru platu kalna kori, kurai abās pusēs ir teju simts metru kritums, drosmi atrodu un mērķtiecīgi raiti kāpju aizvien augstāk.
Likloču serpentīniem, gar akmeņu kritumu kraujām lēnu soli pēc solim es tiecos augstāk..
Sajūtu viegli gaistošu vēju sev mugurā un izmantoju to un ļaujos kalnu vējiem plivināt manu prātu, vēdināt dvēseli un kļūt par daļu no tā. Vējš ir dzīvs.. Es vienmēr esmu zinājis to. Es sēžos tam plecos un krītu, lejup lai atkal tas mani nestu augšup un atstātu vienu salas augstākajā virsotnē…

Es to sajutu. Es redzēju. Es tur biju. Bet vai var aprakstīt zieda smaržu tā, lai tam kas to ne reiz nebūtu smaržojis, būtu skaidrs par ko ir runa..?!
Es apsēdos. Pārkāru kājas pār kraujas malu un aizvēris acis atgāzos uz muguras zālē.. Tikai tā var redzēt.
Tikai tā var dzirdēt atbildes uz jautājumiem kuriem nav atbildes.. Tikai tā var būt tur, kur nekad nav būts.. Esmu te un tagad.
Mirklis paliek par mūžību, ko man neatņems. Tas brīdis tur – augšā ir mana mūžība, kura vienmēr būs ar mani..
Sāk krēslot. Bet saule jau kādu laiku paslēpusies aiz biezu mākoņu aizkara. Šovakar saulriets blāvs un krāsas vakara režisors pietaupa sajūtu triepieniem.. Klusais, siltais salas vējš nedaudz pierimst. Teju sastingst. Un manu klusējošo mieru pārsteidz pēkšņa, smaga putna spārnu švīkstoņa tepat virs galvas. Kaut kur tālumā, atbalsotā klusumā dzirdami aitu blējieni, un pat viļņu ritmiskā rīboņa pieklust, itkā nogaidot.. Savāds mirklis. Dīvainas sajūtas pārņem.
Visa sala, kas nupat mudžēja no dzīvības trokšņiem, vēja spiedzieniem un siseņu dziesmām, nu klusība iemigusi.. Paliek pat nedaudz baisi..
Iekurinu ugunskuru, lai kaut nedaudz atdzīvinātu pelēkajā krēslā iegrimušo Kinn salu. Sprakšķot smalkajiem skaliem, gaisā laižas simtiem dzirkstelīšu.. Uz brīdi sevi iztēlojoties kā nemirstošu zvaigzni tās uz mirkli iemirdzas nomākušajās nakts debesīs un zīmē savus zvaigžņu rakstus.
Nakts ir radīta, lai meklētu gaismu.. Bet liekas, ka šī sala nakts stundā aprij ik mazāko gaismas staru.. Ugunskura liesma ātri apsīkst un vēsais vakara gaiss ap mani piepildās ar uzmācīgiem, maziem knišļiem, kuru kļūst arvien vairāk un vairāk.. Cīņu ar tiem ātri zaudēju, un paslēpjos teltī.

Gruzdošo skalu sprakšķoņu lēni un neuzkrītoši nomaina līgana vēja pieskāriens. Telts viegli sašūpojas un es atpazīstu savu vēju.. Bet vien uz mirkli, uz brīdi..teju tikai pārbaudījis, tas pēkšņi ar visu savu spēku triecas pret mana nama sienu.. Satrūkstos, ne pa joka, jo tas gan vairāk liekās tā itkā kāds cilvēkradījums būtu uzvēlies manam teltsnamam. “Muki?!” – pieķeru sevi pie pārdabiskas domas.. Un drīz vien tas atkārtojas.
Nometu somu telts stūrī, balansam un pats ieritinos uz naktsmieru.. Bet kurš gan ļaus?! Vēja brāzmas tikai pieņemas spēkā un visu namu ik pa brīdim piepilda auksta gaisa viļņi.. Vējam plucinot un purinot namu, aiz tā sienām saklausu skaņas un spiedzienus. Tas trako un ārdas. Mana telts bijībā trīc un šķobās, bet kalns liekas cenšas atbrīvoties no svešķermeņa… Tas nerimstas pat nedaudz.. Liekas, ka salas sargātāji itin nemaz nav sajūsmā par nelūgto viesi..
Nakts paiet saraustīti, Klausoties prātu zaudējušā vēja ālēšanās. Un šajā divcīņā ar salas sargiem un dabas varenību esmu uzvarējis!
Agri pirms saullēkta es izlienu no telts. Vējš liekas pavisam saguris no nakts trakulībām.. Es saloku telti, metu somu mugurā un dodos 5km rīta gājienā uz piestātni, kur pēc 16 vienatnē pavadītām stundām uz Kinn salas mani savāks laiva..
Sala vēl guļ. Bet es vairs ne.
Es katru savu nakti nu ar sapni par Kinn salu sākšu…