Kā mēs mākoņos kāpām..

Es tikko biju atgriezies no dievīga stopēšanas ceļojuma divatā pa Eiropu, kad savā mobilajā tāldzirdē saklausu aicinājumu doties ceļojumā uz to pašu debespusi.

Spānija, Pireneju kalni, raftings,… Ko tur ko ilgi domāt – kompānija arī jautra, un jau pēc pāris dienās krāmējam mantiņas lielā, zilpelēkā busā un dodamies iekarot Eiropu.

Esam 7. Neskaitot 2 ‘’jautrās dziras bundulīšus’’ un „pelikānu”, kurš tā arī visu ceļojumu izvizinās netraucēts noguļot bagāžas nodaļā kalnu upei pat tuvumā nepienests, lai gan jau drīz pēc pirmo kilometru pieveikšanas Latvijas ārēs – izvirzām sev misiju – Dodamies meklēt un glābt pirms nedēļas pazudušus latviešu raftotājus kaut kur Francijas – Spānijas kalnu upju serpentīnos.

Dodamies mēs diezgan raiti. Pirmā nakts kaut kur Polijas ceļos. Līdz otrai – Igors – tas, kurš Siliņš, tas, kurš visu laiku zina, kur mēs esam un kurp braucam, no mazās TomTom kastītes, aizved mūs pievakarē, netālu no Lyon pilsētas Francijā.

Kempingā – tumšajā nakts stundā uzceļam teltis un steidzam pavakariņot, turpat uz prīmusiņa, atklātajā „izlietņu nojumē” iekārtojuši sev glaunu ķēķi.

Rīts gan nāk auksts. Migla, rasa klāj visu „firerlandi”, tomēr mūsējie metas rāmajā spoguļezerā uz rīta peldi.. Brrrrr.. man gan kā dienvidu saules mīlētājam tas ir neizprotams…

Piedeguša auzu putra un kafija brokastīs, un pienāk mana kārta stūrēt pelēko „Fordvali”, tālāk mūsu ceļojumā.

Pa Francijas autobāni ceļš līgani raits – vien maksas punkti bremzē visu braukšanas prieku… Te ceļu maksa ir visbargākā. Apsveram pat braucienu pa līdzās esošajiem bezmaksas līkumceļiem, bet uzjautājuši, Siliņa kungam, padomu – atklājam, ka zaudētais laiks – nav tā vērts… Stūrēju vien tālāk un iepozēju fotoradaru zibšņiem ceļmalā – laikam gana fotogēnisks esmu!!! :)))

Ap vakarpusi esam jau Pireneju kalnu pakājē Francijas pusē. Atrodam kartē kādu ceļu, kurš kā reiz mūs izved pie galamērķa Torla ciema un griežam droši iekšā..

Pazūd autobāņa rosība, pazūd plašums. Gar busa logiem kļaujas krūmu košzaļi zari un dzeltenu kukurūzu lauki. Mazi ciemi un vienkāršas lauku mājas. Aitas un govis uz pelēkzaļu kalnu fona. Kāda lauka vidū pamanu zīmi – lai gan franču u valodā – man rodas bažas, ka priekšā esošais kalnu tunelis esot slēgts…

Neiespringstam un dodamies skatīties. Pa serpentīnu ceļu augšup līkumojot starp retām koka būdām, pēc brīža mūs pārsteidz vēl viena tāda pat – krēslas stundā, „diskogaismām” izgaismota ceļazīme. Turpat līdzās stāv arī kāds samulsis BMW – dodos uzrunāt.

„Vai es pareizi saprotu?” – es jautāju tieši – „tunelis ir slēgts?”

„Jā, esot slēgts, remonta vai nogruvuma dēļ,” man atbild jaunie Nīderlandiešu čaļi.

„Ir te kāda iespēja to apbraukt?” – domīgi izprašņāju puišus

„Mēs paši no Bordaux puses, pa mazajiem kalnu ceļiem braucam – te milzu līkums būs, lai apbrauktu!” – čaļi tomēr nolemj riskēt un doties savām acīm pārliecināties, vai tunelim var izbraukt cauri – varbūt piekukuļojot sargus.. Mēs no attāluma sekojam.

Šaurais serpentīnu rāpojums melnajā naktī nav diez ko patīkams – vien tālumā divas sarkanas acis līkumos ap klints sienām lokās..

Amsterdamiešiem neveiksmīgs piekukuļošanas mēģinājums. Nolemjam arī uz kraujas malas griezties atpakaļ un uzmeklēt kādu naktsmītni.

Visa ieleja jau tumšā naktī. Reti nami, laternas ar dzeltenām spuldzēm izgaismo naktstauriņu deju mazajā Aragnouet miestā. Kaut kur tālumā kāds tumsā aizmirsts kalnu lops sauc pretī baltai mēness bumbai…

Pamanām kādu kempingu un griežam iekšā. Kluss, viss tumšs. Pie ofisa durvīm klauvējam, uujinam, bet nekā… Tikvien, ka vientuļš vakara vējš..

Stūrējam busu teltsvietu norādes virzienā un slejam savas mājas – godīgi nolemjot no rīta atzīmēties un norēķināties. Plašs meža pļavas ieloks, kaut kur netālu čurkst kalnu upes krāces un jaucas ar ugunskura skalu sprakšķiem mūsu nometnē. Naksnīgi skaisti.

Paēdušu un padzēruši, kā kungi liekamies katrs savā mājā slīpi…

Rīts pār „franču Himalaju” pakāji ir drēgns, bet saules stariem skrienot pa kalnu spici, augstu virs mūsu galvām tas silda dvēseli.. Izmeties rīta loku pa teritoriju – nojaušu, ka agri celties esam plānojuši vienīgie un recepcijas durvis vēl joprojām ir tumši slēgtas. Atgriežos „bāzē” un netiešiem vārdiem norādu, ka ja nu mēs tā laicīgi izčammājamies – varam arī aizlaisties nepamanīti…

Kā dopings latviešu ausīm – un teju vēl nakts deķī tinušies pēc pārdesmit minūtēm visi jau sēžam busā un pametam „pašu labāko kempingu”.


Ilgi pētām kartes, jautājam „Siliņam” un ceļu strādniekiem par labāko apbraucamo ceļu – līdz izlemjam ieslēgt otru GPS aparātiņu un sekot tā viedajai balsij…

Vot i nav mums skaidrs – kāpēc griežamies tajos mazajos kalnu ceļos – laikam jau skaisto peizāžu vilinājums mūs ir apbūris, jo katrs kalnu metrs, līkums korī liek izdvest – „Ciiiik skaisti!” Mazmazītiņi miestiņi, kalnu serpentīnu līkumi ar savvaļas zirgiem, govīm un aitām.. Līkloču ceļš tālu tālumā līdz horizontam zāles dzeltenā kalnu ainavā…

Kaut kur nomaldāmies, griežiem atpakaļ un dodamies citā virzienā. Tad „tomtoms” paziņo „pēc 200m pagriezieties pa labi!” – Uuuuja uuuja – kurta – klints sienā vai?!! Hmm… nav ne mazākās saprašanas, kur un kāpēc esam…

Piekonektējam atpakaļ īsto „Siliņu” un turpmāk uzticami ticam visam, ko viņš mums stāsta…

Pēc 200km līkuma un teju dienas maldīšanās Pirenejos franču pusē – šķērsojam robežu uz Spāniju!!!

Lai nu kā – apmaldīšanās un slēgtā tuneļa dēļ esam zaudējuši vienu dienu, bet tie mazie miesti, ciemi, kalnu takas un upes bija tā baudījumā vērtas…

Pēcpusdienā ieripojam Torla pilsētā, kura ir mūsu nosacītais galamērķis.

Ievācam info par raftingu upēm un par apkārtnes kalniem, un nolemjam kādu no tiem nākamā dienā arī iekarot. Uzmeklējuši naktsmieram jauku kempingu, ierīkojuši apmetni un pagatavojuši vakariņas dodamies pie miera, lai no rīta agri celtos galvenajam piedzīvojumam.

Ceļamies, kad pār kempingu slīd rīta krēsla. Nedaudz mitrs, bet silts.

Šodien esam nolēmuši iekarot 3 augstāko Pireneju kalnu – Monte Perdido (Pazudušais kalns).

Piekodinu divu dienu pārgājienam somās līdzi ņemt tikai pašu nepieciešamāko un minimālas apģērbu rezerves. Sadalījuši pārtikas krājumus „uz galviņām”. Metam mugursomas plecos un bakstām Ordesas nacionālā parka teritorijas kartē ar pirkstu –

„Ir vieglais ceļš un grūtais! Pa kuru ejam?” – vērtējoši savus spēkus spriežam un izvēlamies otro.

Kā kaķi un suņi pa stāvlaukumu un meža takām klīst govis un masīvi buļļi, bet to netraucēti mēs dodamies kalna zīmes virzienā un pa šauru akmeņu meža taku speram savus soļus pretī virsotnei…

Ļoti stāva. Skujas, smiltis, saknes un akmeņi. Serpentīnā pa līkloču līkumiem mēs rāpjamies lēnām pauzēm augstāk kalnā. Kad esam pievarējuši vismaz 200 metru augstumu parādās šaubas par īsto taku… Hmm.. Skarbi. Kartē to grūti nojaust.

Arī 3 no mūsu ekspedīcijas tobrīd skaidri nolemj 2 dienu kāpienā nepiedalīties.

Kopīgi lemjam kāpt lejā un doties tālāk pa otru – skaidri zināmo maršrutu.

Atkal tiek pārkrāmētas somas un nu vairs tikai četratā dodamies iekarot „pelēko milzi”.

Oficiālie dokumenti norāda – 3 stundu gājiens līdz Cola de Caballo ūdenskritumam, no kura sākas 1.5 stundu kāpiens līdz bāzes nometnei Refugio de Goriz, un tad pats smagākais 3 stundu kāpiens līdz 3355m augstajai virsotnei.

Pirmais 3stundu posms ir kā skaistā parkā. Brīnišķīgi ūdenskritumi ar neskaitāmām zilu debess krāsu kaskādēm. Pasaku mežs ar mīkstu, brūnu skuju taku. Kāds stāvāks kāpums. Cilvēki brauc pastaigāties ar bērniem un suņiem, skrien. Bet mēs ar lielām mugursomām plecos, mērķtiecīgi dodamies sava kalna virzienā.

Pēc teju 2 stundu čapojuma mēs attopamies plaša kanjona apakšā. Skats kā no akvareļu gleznas. Akmeņu flīžu taka, līdzās foreļu čurkstoša kalnu upe un zaļas mūžsenas sienas, gar kurām baltie spalvu mākoņi skrāpē savus resnos punčus…

„Klau, bet kur tālāk?” – mēs viens otram nesapratnē jautājam, veroties uz plakano sienu – tur tālumā.

Bet jo tuvāk ejam, jo skaidrāka un baisāka bilde – pa teju plakano sienu tālāk ved šaura akmeņu šķembu taka serpentīniem un līkumiem arvien augstāk un augstāk… Ar katru soli ūdenskritums lejā par niecīgu strautu pārvēršas, viss kanjona plašums par skaista minigolfa placi un mākoņi – tie jau pavisam tuvu…

Ar mazām pauzēm soli pa solim tuvojamies nometnei. Atskatoties uz pieveikto, liekas tas viss tik sen… bet raugoties uz priekšu, kad spēki sāk pamest un Gorliz namu vēl nemana, šodienas finišs liekas nesasniedzams…

Pēc 5 stundu kāpiena kopš sākām savu ceļu, stāvam uz plato augstu virs kanjona sienām. Vairs tikai pavisam nedaudz palicis līdz pelēkajam jumtiņam – tur aiz klints paugura tālumā…

Esam klāt. Zīme pie mājas sienas ziņo:

„Federacion Espanola de Montanismo

Refugio Julian Delgado Ubeda

Altitud 2106m

Ano – 1963”

Divstāvu paliela akmeņu māja. Laikam jau kalnos kāpēju ir daudz – jo tiek būvēta jauna piebūve. Var palikt iekšā (15Eu) vai ja ir vēlme – laukā savā teltī. Ne velti nesām līdz teltis – un atraduši vietu, ceļam mājas. Pauls atklāj, ka viņa guļammaiss ir pagalam slapjš un nolemj nakti pavadīt siltos apartamentos – mēs trijatā gan no „ekstrīma” neatsakāmies un cieši nostiprinām teltis, akmeņainajā zemē.

Iekurinām plītiņu, nosvilinām desas, uztaisām vakariņas un dodamies nometnes kafejnīcā sildīties.

Tēja un šņabis labi silda. Bet pamanām, ka pārējās 30 alpīnistu acis ir vismaz vidēji 50 gadus vecas… Hmm.. Nopietni. Tiek pētītas kartes, ar kompasiem tiek zīmēti plāni un meklētas pareizās kalnu takas nākamās dienas kāpienam. Vēl iedzeram. Nu jau drosmei un pārliecībai.

Šī nu gan nav nekāda tūristu vieta…

Satiekam kādus 3 amerikāņus, kuri stāsta, ka nupat atgriezušies no Monte Perdido – un 5 stundas nomaldījušies tā arī nesasniedzot virsotni, jo lielajā miglā un sliktajos laika apstākļos nav varējuši atrast tālāku ceļu… „Skarbi!” – mēs nojaušam, kur esam iekūlušies…

Kad mājīgajā bufetē, ar kalnu portretiem pie tumšā koka sienām, paliekam vienīgie – nojaušam, ka nav ko „izlekt” – un laikam jāiet snaust…

Divas teltis, kaut kur tumšā kalna plašumā.

Laukā vien +5C. Pūš vējš. Es ielienu teltī, cieši to noslēdzu un ieraušos guļammaisā tā, lai tā kapuce nosedz mani…  Ir silts.

Bet naktī vējš pieņemas spēkā. Pirmie pa gaisu aizlido telts priekšnama stiprinājumi… Mans nams tiek raustīts un plucināts. Drīz vien es sajūtu telts jumtu piespiestu sev pie muguras… Mežonīgais augstkalnu vējš to ir pieplacinājis līdz ar zemi… Es pat pagriezties nespēju. Troksnis ir mežonīgs. Sāk līt lietus – tas kā brāzieniem ar vēja putru pārlīst pāri mūsu teltīm… Kad nedaudz pieklust jautāju kaimiņiem – „Jūs dzīvi?”„Jā, jā – turamies…” – balsis kraujā ierauj Pireneju orkāns..

Nakts ir saraustīta – satraukts gaidu mirkli, kad mana telts neizturēs dabas varenības spēku un tik aizrauta pa gaisu… Sastumju somas un mantas pa telts stūriem. Tas palīdz un līdz ar saules gaismu arī vēja dauzoņa un lietus rimstas…

Izbāžu galvu pa durvīm un pamanu rosību mūra apmetnes priekšā. Netālu aiz tuvo kalnu amfiteātra mutuļo melni negaisa mākoņi – draudīgi baisi tie, kuru katru mirkli var velties pāri kalna malai un tad mēs visi būtu iesprostoti šajā nometnē..

Ceļu un mudinu mosties arī pārējiem.

Ātri nojaucam teltis un nesam mantas tuvāk patvērumam.

Visi kalnu kāpēji neziņā veras tālumā. Viss ir atkarīgs no dabas untumiem. Mēs arī ilgi domāt nevaram – jo kāpiens uz augšu un atpakaļ lejup līdz automašīnai aizņem teju 10h..

Pēc neilga brīža vīri pa grupiņām izklīst dažādos mākoņu virzienos. Mēs atkal palieka pēdējie, bet drīz vien ne no kurienes mūsu iecerētā kalna virzienā dodas divas grupas – nolemjam tiem turēties atstatus līdz un sekot…

Pareizo taku un virzienu šeit jāmeklē. Mazu akmeņu piramīdiņas – cenšamies katrā arī pielikt pa kādam…Dzeltena zāle, akmeņu šķembas zem kājām ved arvien augstāk un augstāk… Tur lejā kanjons un vakardienas ceļš kā cita pasaule – šeit no mākoņmalas metot lejā varavīksni mēs ķeram gandarījuma noelsas ar katru pievarēto soli.

Ar katru soli ar vien smagāk. Ir tik dīvaini – jo augstāk kāp, jo lielāks prieks un baudījums, bet tā smago soļu sajūta un pārsteidzošā mirkļa aizdusa pie 2.5km augstuma, rauj smaguma centru tuvāk zemei..

Ar mazām pauzēm, lēniem soļiem pievaram neticamus klinšu masīvus. Kad zāle izzūd un to nomaina asi, pelēki ķērpji, gaiss kļūst vēss un tālumā sabiezē balti miglas mākoņu viļņi..

Pie tumšo klinšu sienām rūpīgi sakrauti akmeņu vaļņi liecina par negaidītām laikapstākļu maiņām un kaktiņu kur paslēpties. Mēs tiem veiksmīgi slīdam garām – bet cik ir palikuši?

Par palikušajiem arī liecina metāla plāksnītes pie klints.. „Te gājis bojā mūsu draugs – Josep Verges” . Un tādu ir daudz… Tikai pašā augšā mums pastāsta, ka šis esot visbīstamākais no Pireneju kalniem…

Pēc šādām atzīmēm – soļi vairs nav tik raiti un pa slapjajām akmens galvām soļojot, turoties pie ķēdēm klintssienās katrs ir drošs un pārdomāts, lai gan zemāk ir sniegs – 10m brīvā kritienā nav vēlmes izjust…

No gaisa sāk krist kaut kas slapjš – ne sniegs, ne lietus – tāds kā miglassniegs. Ar katru metru paliek aukstāks. Ne vairs sūnas, ne ķērpji – tikai retas sniega strēles un melni, slapji milzu akmeņi… Redzamība vāja, vējš pūš sejā auksto slapjdraņķi.. Kājas slīd un ar skaudību novērtējam profesionālo kāpēju ekipējumu.. Divus no tiem panākam, kad tie atsēdušies uz pauzi pie atzīmes „Zona Peligrosa” (Bīstamā zona).


Uzsākam sarunu par kalniem un skaisto gājienu – „Man altometrs rāda 3004m,” man stāsta vecais kungs no Barcelonas. Pēc pavisam īsa mirkļa – no melnā pakalna miglā iznirst 3 jaunie kalnukāpēji no Basku zemes. Aizdomīgi – jo tik ātri sasniegt virsotni tie nevarēja – „Kas tad nu?” – jautāju. „Nē, nē – tālāk iet vairs nevar” – mums norāda viens no tiem – „pārāk bīstami!” Sliktie laika apstākļi tālāku kāpšanu ir praktiski paralizējuši. Sniegs, lietus, migla un vējš ir lielākie ienaidnieki Pireneju bīstamākā kalna iekarošanai… Ja reiz profesionāļi atgriežas – ar smagu nopūtu arī mēs nolemjam tālāk ceļu neturpināt. „Katru gadu te iet bojā ļoti daudz profesionālu alpīnistu,” uzmetis skatienu mūsu ekipējumam noteic viens no Spāņu kāpējiem – „Cik jums valstī augstākais kalns?” – puisis uzprasās uz jokiem – bet kad atklājam – viņš netic! Ko mēs te darot?!

Ēdam spāņu salami, šokolādes un riekstiņus – spēkus krietni vajadzēs lejupceļam…

Brīdi izbaudījuši un kad pagalam esam nosaluši velkam rokā rezerves zeķes (jo cimdu nav), un sākam mērot tālo lejupceļu. Tas brīžiem ir krietni vien smagāks un bīstamākas kā augšup. Kājas slīd – taka zūd. Arī slodzi uz kājām sākam just pamatīgi.. Brīžiem gribas skriet ātrāk – bet saprāts tomēr piebremzē… Lēnāk, bet drošāk..

Lejupceļš mums aizņem tās pašas 3 stundas, ko pavadījām augšup. Nu vēl 3 stundas līdz stāvlaukumam – tikai nu pilnā ekipējumā ar nometnē atstātajām mugursomām un teltīm plecos…

Un lai gan ceļš ir smags un nogurdinošs – brīžiem gribas palikt tepat uz mirkli – vēl nedaudz aizkavēties tajā skaistumā..

Pat pa ceļam satikts „Pireneju Pauļuks” no murkšķu dzimtas, kurš nosaukts par godu tā pirmatklājējam Paulam, neļauj ar to aprunāties ilgāk – nāk vakars – līdz tumsai jāpasteidzas… Arī kanjons, upe un ūdenskritumi – liekas nu tie visi ir pavisam citādi… Esam bijuši augstu virs tiem – esam bijuši tur – starp mākoņiem.

Gan saguruma, gan vēlās krēslas steidzināti nogriežam ceļu takas līkumus pa mežiem – un abi ar Paulu civiliziācijā atgriežamies reizē ar tumsu. Oskars ar Guntu, gan atgriežas kādu pusstundu vēlāk.. Esam samocīti, bet bezgala laimīgi – un lai gan 3 pazudušie biedri cenšas iztaujāt par mūsu piedzīvojumiem – to aprakstīt nevar – tas ir jāpiedzīvo katram..

Kad aiznākamā dienā nonākam Barcelonā – ir pilsētas svētki.

Un vakara grandiozais salūts ar muzikālām strūklakām ir balva par sasniegto..

Lai gan Monte Perdido tā arī palika neiekarots – tas ir bijis vairāk kā kāpiens debesīs pie kalna…

stopstāsts

Pasauli nevar paņemt vienā saujā, ielikt kabatā – ir nesaskaitāmu vietu, kuras aizrauj, paņem ar savu arhitektonisko šarmu vai romantisko eleganci… Bet vai kāds reiz aizdomājas, ka šo visu baudu veido tie, kam „tūrists parastais” savā ierastajā, ilgi gaidītajā ceļojumā paskrien garām?!

Seja. Vaibsti. Smaids. Ceļš un līkums. Rīta vējš un saulriets. Smarža.

Ir miljoniem vietu, ko pasaulē vērts apmeklēt un ir miljoniem veidu, kā līdz tām nokļūtu. Bet tikai viens ļauj iepazīt tos, kuri tobrīd nekur neraujas, neskrien.. Vien savā ierastajā ikdienas rutīnā ļaujot piebiedroties arī kādam svešiniekam…

Šis būs stopstāsts. Stāsts par to, cik grūti vai viegli, par to kā ceļojām mēs…

Stāsts par to, kā divās nedēļas gūt baudījumu un neaizmirstamu piedzīvojumu, ceļojot pa Eiropu tikai ar stopiem.

Tobrīd es atrados divu mēnešu izbraukumā Norvēgijā. Kādā agrā pēcpusdienā skype saņemu ziņu ->

[2010.07.28. 17:17:26] Katrīna Pīlēna: Sveiksss…kādas ir Tavas domas par stopēšanu?

[2010.07.28. 17:20:54] Raimoha: čiiiuu! Pats gan isti neesmu nekad stopejis – bet vienmer ir velme ko tadu pasakt.. Piedzivojums jau noteikti labs!!! kaut kur euuroopu apbraukat piemeram.. 🙂 Bet nu no drosibas viedokal ar daudz kas japardoma!

[2010.07.28. 17:20:58] Raimoha: ir kas padomā?

[2010.07.28. 17:21:23] Katrīna Pīlēna: ….stopēt apkaart pa Eiropu 🙂

[2010.07.28. 17:22:23] Raimoha: uuujaa super.. 🙂 man nekad nav bijusi kampanija kas ar ko tadu butu gatavi nemties!!

[2010.07.28. 17:22:33] Katrīna Pīlēna: daram to?

[2010.07.28. 17:22:53] Raimoha: daram

[2010.07.28. 17:22:57] Katrīna Pīlēna: deal

…un tā 5 minūšu laikā tika izlemts doties ar stopiem iekarot Eiropu.

Mēs esam pietiekami labi pazīstami, lai abi teju vienbalsīgi piekristu, ka nevienu uzticamāku un drošāku pavadoni šādā piedzīvojumu braucienā nespētu iedomāties. Tas, protams, ir ļoti svarīgi. Gan brīžos, kad domas dalās, gan brīžos, kad ceļš „apstājas” un zūd oma. Arī no drošības viedokļa. Ceļot pārī – ir krietni vien drošāk kā vienatnē. Lai gan nedaudz grūtāk. Mūs gan laikam tas neietekmēja, jo saņēmām neskaitāmus komplimentus par to, ka „mums ir draudzīgas un inteliģentas sejas” :DDD, „mēs izskatoties ļoti pozitīvi” un tādā garā…

BET, protams!!! Savādāk jau uz ceļa nemaz nav ko rādīties!!!

Smaidi Tu un Tev pretī smaidīs arī „akmens seja” dzelzs rumakā.

Neviens negrib sev par ceļa biedru ņemt divu nīgrus ‘’lupatlašus”, toties smaidīgi un pozitīva izskata jaunieši vienmēr viesis uzticību un vēlmi uzsist „klačiņu”.

Abpusēji izdevīgs darījums.

Gatavība.

Un tā tieši mēnesi pirms noliktā datuma mēs aktīvi sākām strādāt pie maršruta izstrādes un „must have” lietu saraksta.

Ātri vien kopīgi nospraudām divus galamērķus – Barcelona un draugi Po pilsētā Francijas dienvidos. Šim pasākumam atvēlētais laiks tieši divas nedēļas ir krietni maz, bet – nolemjam uz to neiespringt un ļauties piedzīvojumam: kur ceļš vedīs, turp mēs arī dosimies.

Pat ideja par atgriešanos Rīgā no Milānas vai citas megapoles ar gaisaputnu tiek ātri atmesta – ja stopējam, tad stopējam!

Dzimtenē no Norvēģijas es iegriežos vien uz vienu dienu. Laiks tik vien cik iepirkt trūkstošās lietas, pārkrāmēt somu un laisties agrā miegā, jo turpmākās 13 dienas solās būt „matracīša vulgaris” un telts varā…

Ceļā.

28.08. 1.Diena

Skaidri zilas debesis. Es smaidu. „Zīme par burvīgu ceļojumu”, pie sevis nodomāju. Lai gan plāns mums paredzēja startēt agri no rīta – Iečammājamies un no Langstiņiem līdz Rīgas apvedceļam mūs Katrīnas brālis „kompaktajā” Audi TT nogādā salocītus kā origami zvirbuļus. Smejamies, ka varētu jau tā arī līdz Barselonai, braukt – nekāda vaina!

Uz ceļa esam nedaudz pēc 13tiem. Un te nu sākas ceļojums.

Pirmā īkšķi ceļ Katrīna. Tad es. Tad maināmies. Mēģinām ar kartona zīmēm. Bauska. Arī Barselona. :))) Nepalīdz. Stāvam kādu stundu. No ceļa tālienes iznirst kāds tēls ar mugursomu. Savējais. Igaunis. Stopējot uz Angliju. Esot paņēmis universitātē „akadēmisko gadu” un tagad tik plāno ceļot apkārt. Sākšot ar drauga apciemošanu Londonā.

Parunājam un viņš godīgi ienirst meža nogāzē, lai nogaidītu savu rindu. Vien piekodina – ja kādam mašīnā ir 3 vietas, lai viņu ar saucot.

Pēc brīža mūsu ‘’īkšķa Dievs” apžēlojas un pie mūsu košajām somām strauji bremzē Mercedes markas auto ar divām sievietēm. Viņas braucot uz Baldoni – un labprāt mūs uzņemtu savā auto. Juhuuuuu!!!! Pamājam kalnā sēdošajam „Erki” un dodamies ceļā!

Māte ar meitu. Kura māte, kura meita grūti atšķirt – bet sarunas ne par to, bet – gan par peldi jūrā, gan par aizgājušo vasaru un mūs vēlmi to pavilkt nedaudz garāku. Šķiramies pie Čagām uz Bauskas šosejas.

Ar lepnu zīmi – Bauska, gaidām vien nepilnas 20min, līdz mazs darba buss mūs gatavs vest līdz mūsu galamērķim. Jauns čalīts virs 30 nav diez ko runīgs – labprātāk viņš komunicē ar skaļiem „bumsi bumsi” ritmiem radio frekvencēs. Pusceļā līdz Bauskai sāk līt lietus, un tas jau nebūt nekas, ja vien, raušoties laukā no mašīnas, pie Katrīnas somas neaizķertos vīra lietussargs, un vien cerot ar patiesu atvainošanos brīdī, kad buss jau nozudis tālumā, ka neplānotais grēks tiks piedots…

Uzvelkam lietus jakas sev un somām, un jau pēc ceturdaļstundas, lēni šūpojoties, ceļmalā bremzē dzeltenīgs treilerbuss.

Veras durvis, un jau manāmi smaidīgs somu vīrs lec laukā un aicina pievienoties. Pie stūres viņa kundze Regina. Mēs ērti iekārtojamies plašajā istabā zem ierāmētas bites bildītes, pie virtuves galdiņa, ar plašu logu uz garām slīdošām Lietuvas dabas ainavām. Ik pa brīdim busa rūkoņu pārņem Harri uzsauciens lietuviešu kārtībniekiem – „F***in Police!” Un pēc kārtējiem pārdesmit kilometriem tiek atkorķēta jauna KOff alus bundža. Šī ir jautra kompānija! Sarunas par visu un neko. „Viņi dodoties uz Drakulas pili”Harri man stāsta, „jo viņa sieva ir traka asinssūcēja”! Laiks paiet mirklī un kā seni draugi šķiramies pie Kauņas apļa.

Tiek zīmēta jauna zīme – Marijampole. Cerības šodien tikt līdz Polijai zūd ar katru minūti. Strauji paliek tumšs. Pašiem kauns par pirmās dienas mazo posmu. Stāvam tumsā zem izgaismotas laternas ar galvas lukturīti pie pieres. Prātā iezogas negriboša doma par pirmās naktsmītnes celtniecību kaut kur ceļmalā.. eh..

Pēkšņi strauji bremzē tumšs BMW, mēs neticībā skrienam klāt, bet no tā kāpj laukā divi jaunieši, un auto tikpat strauji atkal uzņēmis ātrumu pazūd vakara tumsā…

Sākam sarunu angliski – bet akcents šiem tāds pazīstams – „Where’re you from?”, jautāju, un kad atbildē saņemu „Latvia”, saku – „jā, jā mēs tādi paši!” Izrādās, šie stopē no Amsterdamas mājās un jau teju atgriezušies dzimtenē, sapratuši, ka kaut kur šajā apkārtnē pie Kauņas pazaudējuši somu ar pasi. Viņi iesaka mums labāku vietu, kur stopēt, mēs novēlam atrast nozaudētos dokumentus un šķiramies.

Nakts uzstājīgi pārņem savā varā. Statoil benzīntankā dzeram kafiju un kaļam nakts plānu. Satiksmes nav. Izredzes turpināt ceļu tikpat kā vairs nav, līdz rītagaismai. Pēkšņi mana vērīgā ceļabiedre pamana, ka uzpildīties piebrauc liels džips ar Latvijas numuru – „vajag uzrunāt!”

Un jau pēc mirkļa metam somas tā bagāžniekā un turpmāko ceļu 9h garumā sastādām kompāniju jaukam latviešu ārstu pārim un satraukti ņaudošam kaķim, no nelielas Vācijas mazpilsētas Cottbus. Līdz tai arī nolemjam kopīgi doties. Kaķazvērs par jaunajiem līdzbraucējiem liekas ir priecīgāks, jo vairs tik traki par tālo ceļu krātiņā nepārdzīvo. Ar Noru un Andri slīgstam garās, naksnīgās sarunās. Arī poličiem samaksāts 50Eiro kukulis pār ātruma pārsniegšanu, līdz visi 4, izņemot šoferi iemiegam. Poļu ceļi, un džipa sēdekļi gan nav ērtākā gulta tomēr pēc saraustītiem sapņiem, pavisam aukstām pieturvietām, raiti virzāmies tālāk poļu ārēs…

29.08. 2. Diena

Agrs rīts. Kaut kur Polijā. Knapi plusgrādi virs nulles.. Uh.. Vai tiešām mēs uz dienvidiem braucam? Ap 7 no rīta sākam līkumot pa Vācijas mazceļiem.

Zaļa pļava, zilas košas jūras debesis. Un vieta, kur dzimst mākoņi. Mutuļu mutuļiem tie baltām putu gubām veļas pār milzu skursteņa malu tieši zilajā debesjūrā. Vēja ventilatori kalnagalā tos stumj prom no saules – tur uz meža pusi..

Garš kaķa ņaudiens liek visiem draudzīgi nožāvāties. Pirms pāris stundām nolemti naktij Kauņas apriņķī, mēs mostamies 700km tālāk. Mūsu „glābēji” mūs izved cauri visai pilsētai nelielā ekskursijā – stadions, futbola kluba benzīntanks. Šķiramies nelielā, zaļā priekšpilsētā. Nora iedod savu tālruņa numuru – ja nu kas.. Jauki. Paldies.

Okupējam mazmiestiņa pieturu iepretim kādam „Gasthaus” un ieturam brokastis. Knorr – kartupeļu biezputra, burkāniņi un varam turpināt ceļu.

Var jau būt, ka minūtes 20 gaidām līdz malā piestāj kāda dūšīga, jauna meitene ar kaut kādu mazmazītiņu Fiatiņu, kuras seju rotā pārdesmit metāla gabalu un rotu. Toties ap viņas auto atpakaļgaitas spoguli ir apsietas Jaagermaister lentas!!! Tad jau savējā! Mums ar viens tāds somā paķēries līdz „aukstiem vakariem”. :)))

Paved viņa mūs vien apmēram 1,5km – jo ceļi mums šķiras. Sakām lielu paldies un dodamies pa ceļmalu meklēt, kādu drošu vietu, kur mūsu nākamajam transportam mūs uzņemt. Vien pa joslai katrā virzienā. Auto svilpodami zib mums garām. Plaši, košdzelteni labības lauki abpus melnās piķa upes. Tālumā aiz meža mehānisko vēja dzirnavu spārni. Bet mēs savā nesteidzībā lēni nočāpojam divus kilometru līdz pirmajam miestam.

Pat īsti iejusties vidē un Kulturhaus pieturā neizdodas, jo tūlīt pat kāds jauniešu pāris ir gatavi mūs aizviest kādu gabalu. Izrunājamies un viņi mūs pat piedāvā aizvest 12km tālāk līdz Autobānim. Sākumā nedaudz neērti, ka viņiem tāds līkums braucams, bet tikai vēlāk saprotam, ka cilvēkiem tiešām ir prieks palīdzēt un arī piedalīties mūsu ceļojumā.

Netālu pamanām benzīntanku. Pa mazdārziņu taku garām dābolainam zirgam aizčāpojam nomazgāt seju un iekafijot. Pa placi vizinās kāds onka košā ratiņkrēslā. Liekas, tas katru garāmbraucēju uzrunā. Arī mēs aprunājamies – no kurienes, uz kurieni. Vācu valoda gan mums vēl nedaudz bremzē – toties laimīga ceļa vēlējumus saņemam.

Pie uzbrauktuves uz bāņa ar zīmi Dresden nostāvam kādu stundu, līdz mūs savā mašīnā gatavi uzņemt jauns vācu sēņotāju pāris. Vai nu gribēdami „pazīmēties” vai nu kā, bet sākumā tiek atvērts bagāžnieks, kurš pilns ar bekām – te nu viņi gan nošāva greizi, jo sēņotāju nācijas 4 vērīgās acis uzreiz pamana 100% izgāšanos un barību tārpiem. Kā partizāni noklusējuši, raušamies auto aizmugurējā beņķī un dodamies ceļā.

Šķiramies ar bučām un labvēlējumiem „tankštellē”. Un tiklīdz paceļam īkšķi pirmajai mašīnai, tas durvis veras un aicina pievienoties ceļā. Vīrs ap gadiem 45, viņa divi dēli 5 un 7 gadus veci, vecs VW pasāts un nu arī divi ceļotāji no Austrumeiropas.

180km/h pa autobāni, vienā rokā turot cigareti un stūri, ar otru aktīvi žestikulējot un draudzīgi pārmetot dēlam, kāpēc šamējs nav vērojis pareizo pagriezienu. Nākamais benzīntanks 80km attālumā. „Neliels līkums” liek mums justies vainīgiem, un kad atvainojamies, un sacienājam bērnus ar Latvijas konfektēm, bet šoferi ar Mītavas alu – čalis atteic, ka viss kārtībā – tā jau viņa paša vaina. Prieks bijis mūs aizvest tālāk un lai mums veicas! ( kopā 180km)

Pēc šāda brauciena ir uzdzīta dzīvelīga apetīte. Nolemjam ko nedaudz iekost vietējā ceļmalas restorānā. Grilēti dārzeņi, desas un tēja ar kūku…

Visam savs laiks. Un apetīte gan jau, ka nāca laikā, jo tiklīdz labi papusdienojuši izejam laukā, mūs uzrunā kāds pāris gados. Vai mēs braucam ar stopiem? Viņi labprāt mūs pavestu, ja mums pa ceļam. Jā, ir gan pa ceļam – feinais pāris sapriecājās vairāk par mums un krietnu gabalu nu mēs mērojam kopā. Izrādās, ka viņiem dēls arī stopē, un tas piekodinājis ņemt katru stopētāju, kas pagadās ceļā. Ļoti patīkams poļu pāris. Kad šķiramies uzdāvinām mazu suvenīru par piemiņu.

Turpat benzīntankā uzrunājam kādu kungu, kurš pēc izskata atgādina Cobra seriāla maniaka personāžu. Iegarenu seju, pliku galvu, apaļām brillītēm uz acīm. Vācu valoda tobrīd Katrīnai vēl atmiņu līmenī, bet man vien internacionālā zīmjuvaloda un angļu, kura maz palīdz, jo čalis uzskata, ka atbildēt uz to var arī vācu mēlē. Lai nu kā – esam ceļā. Sākumā viss rit smuki, jauki un ātri. 200km/h pa autobāni mūs vairs nebaida, kur nu vēl jaunajā Citroen C4. Bet līdz brīdim. Satumst. Priekšā autobāņa remonts. Tas apbraucams pa mazajiem ceļiem, ko liekas lielais vīrs cenšas mums paskaidrot. Lai nu būtu. Sākumā mazie lielceļi, tad pievadceļi, pēc stundas līkumošanas jau mazi lauku serpentīnu ceļi, pilnīgā tumsā, mežonīgā ātrumā un lietū… Paliek neomulīgi. Sataustu kabatā gāzes baloniņu. Ir. Liekas, arī mūsu šoferis sajūt, ka mēs sākam nervozēt. Viņš strauji griežas malā un kartē mums raitā vācu buldurējienā kaut ko mēģina ieskaidrot. Nu tipa – vedīšu jūs uz šejieni! Lab, lab ved – man jau katrs līkums kā karuselī liek justies, sāku jau atminēties, kas pusdienās, ēsts un kas uzdzerts… Kad pēc pārdesmit kilometriem strauji nogriežamies nost no ceļa, ”šumahers” bremzē pie zīmes Camping. Ātri metas iekšā recepcijā, sarunā mums palikšanu, kartē iezīmē maršrutu un ciemu nosaukumus caur kuriem stopēt nākamajai dienai. Arī alu uzsauc. Iedzēris ar mums pāris malkus, viņš dodas mājās. Šis esot viņa rajons.

Patīkami un vizuālais iespaids var būt krietni mānīgs, ja ir kaut neliela valodas barjera. Kamēr dzeram alu un Katrīna kur nozudusi, mani uzrunā blakus sēdošā jautro opju kompānija. „Vai es alu dzeršot?” jautrā prātā man jautā runīgākais – „Kāta, ka dzeršu!” –atsaucu. „Tad es Tev arī paņemšu, bet vai sieva nebūs dusmīga?” Sasmejos, uz ko sirmais, kungs smaidā uzsauc – „Sapratu!”Un jau pavisam drīz ar Katrīnu tukšojam nākamos alus, spriežot, ka „feini tie vācieši”.

Pavisam drīz mūsu kaimiņkompānija atstāj tukšo terasi, vien piekodinot mums promejot izslēgt gaismu.

Līst lietus. Kad alus piebeigts, Es spīdinot naksnīgajās treileru alejas lukturīti, atrodu vietiņu, mūsu „zārciņteltij”. Ātri uzcēlis, ievīstu to melnā plēvē, lai no rīta nejūtamies, kā baseinā. Sanesam, mantas, ieraušamies guļammaisā un ceļa, un alus sagurdināti saldi iemiegam…

30.08. 3.Diena.

Mostamies agri. Saule tikko uzlekusi, bet starp baltajiem riteņu namiņiem jau manāma rosība. Drēgni dzidrs rīts klaidē retu miglu pār Salem ciema pakalniem. Turpat līdzās kempinga sētai pļavā ganās bariņš ar raibiem zirgiem… Vēsā dūmakā tie rāmi brokasto rīta rasas zālienu.

Bet mēs – raitā nesteigtībā nomazgājamies, nojaucam telti un iedzeram karsti kūpošu kafiju ar „rolton” kartupeļu biezenīti, patērzējam ar jauno pusaugu meiteni recepcijā, kura uzzinājusi mūsu plašo ceļamērķi skumji novelk – „Ja es būtu vecāka, es arī dotos ceļojumā ar stopiem!” Uzmundrinām viņu, lai domu neatmet – par ko jaunā paziņa mums uzsauc kafijas! Vēl tikai iepētījuši kartē nākamos ceļapunktus, sarakstam uz kartonplāksnes pilsētu nosaukumus un dodamies pie „darba”.

Mazs lauku ceļš ar retu, garāmskrejošu automobili.. Ātri nojaušam „ka nekas labs te nebūs”, un dodamies gājienā gar ceļmalu uz pilsētas pusi, ik pa laikam paceļot īkšķi kāda „dzelzs rumaka” priekšā. Nekā. Pēc 1km soļojam jau pa mazu Vācu miestu. Baltas mazmājiņas, rindu jaunceltnes. Kluss. Kādā no šķērsielām mūsu priekšā izgriežas jauns BMW –Katrīna man uzreiz jautā – „Negribi ar šito BMW izbraukt?!”„Gribu”, un jau pēc mirkļa uzrunājuši tā šoferi sēžam tā auto salona un dodamies uz nākamo pilsētu mūsu ceļā – Markdorf.

Šķīrušies un atraduši pareizo ceļu uz mūsu nākamo pilsētu, nogaidām vien minūtes 20, līdz pie mums piestāj jauna meitene ar pavecu džipu. Viņa pati arī ir stopējusi, tāpēc labi saprot un vienmēr cenšoties ņemt stopētājus, ja pagadās pa ceļam. Arī aizved viņa mūs krietni tālāk, kā pašai vajag un šķiramies pie kāda lielveikala un uzbrauktuves uz bāņa.

„Lidlā” (lēto veikalu tīkls Eiropā) ievācam jaunus kartoniņus mūsu ceļazīmēm un atkal ķeramies pie darba. Diezgan smagi. Laiks riebīgs. Nomācies un vēss. Arī vieta nav no tām labākajām, kur stopēt, jo lielākā daļa mašīnu uzreiz nogriežas pilsētā un nevis turpina braukt pa autobani, kā mums vajag. Vismaz 1h gaidām līdz „savai mašīnai”. Tas ir kāds jauns čalīts, kurš darba pārtraukumā izbraucis „tāpat vien” pavizināties. Aizvizina viņš mūs līdz Lindau pilsētai.

Pie izejas no apļa pašā pilsētas centrā , tiklīdz esam atvēruši riekstiņus, stājas sarkans auto ar jaunu sievieti. Viņa dodoties pie draudzenes uz Bregenz (Aus) un labprāt mūs pavestu. Raušam somas un paši lecam iekšā un kopīgi šķērsojam Vācijas – Austrijas robežu. „Wellcome to Austria!”, jaunā meitene nosmej!

Šķiramies kādā no pilsētas ceļamalas benzīntankiem un tiklīdz atsākam stopēt pirmā mašīna bremzē un ver durvis. Sarkans Mercedes pikaps pilns ar dažādām mantām un „būvgružiem” – uz jautājumu „Vai mēs divatā tajā ierūmēsimies?” – lādzīgais šoferis, oranžā strādnieku kombinezona nešaubīgi atmet ar roku un sastūmis aizmugurē mantas vēl krietnākā kaudzē, norāda mums savas somas mest virsū – „plīstošs nekas neesot!” Katrīna lec aizmugurē, es priekšā dalu vietu ar zelta retrīvera paskata mīļu suni Max, kurš visu ceļu noguļ, savu galvu turot man uz ceļiem. Saimnieks stāsta, ka tas visu nedēļu esot nodzīvojis suņu patversmē, un tagad dikti esot sailgojies pēc kompānijas…

Līdz Breganz pilsētas centram ir vien 2km. Šķiramies pie pagrieziena uz mums vēlamo pusi un dodamies jaunos piedzīvojumos.

Ilgi meklējam un nevaram īsti atrast labāko stopēšanas punktu. Te satiksme par lielu, te nav kur apstāties utt… Sāk smidzināt. Dirnam un spriežam par citiem variantiem. Te lieti noder līdzpaņemtais „Jāgerītis”, lai sasildītos. Iepētam karti un pēc vairāk kā stundas nīkšanas nolemjam stopēt pretējā virzienā. Bez gaidīšanas lecam lielā, baltā darba busā un dodamies ceļā. Viss rit raiti un smuki arī brīdī, kad šķiramies uz autobāņa benzīntankā. Šķērsojam ceļu un tad tik nojaušam, ka „tankštelle” uz pretējo pusi ir tikpat kā izmirusi… Reta, reta mašīna, busiņš iegriežas. Cenšamies uzrunāt katru, bet nesekmīgi. Sākam jau apsvērt domu par blakus pamanīto dzelzceļu, bet noskaidrojam, ka tuvākā pietura atrodas pagalam tālu… Šodien esam nosprauduši mērķi nokļūt līdz Dženovai Vidusjūras krastos, bet ar katru minūti cerības, kā garām braucošu auto skaņas švīksts, pazūd tālumā…

Vien pēc izmisīgas pusotras stundas izdodas sarunāt kādu tālbraucēju. Lecam iekšā lielajā, melnajā Volvo fūrē un dodamies ceļā. Laimīgi bez gala par izraušanas no bezcerības sprosta, pēc brīža jau attopamies Šveicē. Pie Bellinzona pilsētas mūsu ceļi šķiras.

Iedzeram kafiju un uzkožam sieru uz sniegotu Alpu fona. Nesteigtība un prieks par paveikto. Te jau gribas uzkavēties. Bet vēl nav laiks. Steidzam meklēt ceļabiedru. „Fūres” jau gatavojas uz naktsmieru, bet auto maz. Katrīna atrod un uzrunā kādu kungu ar mazu busiņu. Liekas, viņš pat īsti neapjautis, ko no viņa vēlamies tika apvārdots un kautrīgi piekrīt mūs aizvest līdz Milānai!!! Juhuuuuuu!!!! Klasiskās mūzikas pavadīti un Šopēna valdzināti slīdam Itālijas virzienā. Alpu kalnu baudījums, zaļajās ielejās atbalso retus, vēsus saulstarus. Serpentīnu kalnu čūska ved te lejup, te augšup. Tumša kalnu ala, dzeltenām aukstas gaismas lampiņām. Tunelis. Priekšā gaisma. Zīme. Italy. Robeža.

Kā cita pasaule. Robeža uz kartes un dabā. Mākoņjumu nomaina košzilas debesis. Saule caur vējstiklu silda degunu un dvēseli pārņem Vidusjūras gaiss… Viegls. Tumīgi silts.

Kad kāpjam laukā no mašīnas Milānas pievārtē, rudenīgā jaka liekas lieka.

Klāt jau vakars. Un līdz tumsai vairs nav tālu. Nolemjam raiti atrast transporta līdzekli uz Dženovas pusi. UN tas pat pirmā mirklī neliekas grūti. Milzu satiksme un viss benzīntanks mudž no cilvēkiem. Sākam tik runāt! Itāļu augstprātība jau nošokē pirmajās minūtēs. „Gucci, Gucci, Prada, Prada” – skaidrs, ka šeit uzrunāt jauniešus ir bezjēdzīgi.

Drīz mūsu divotnei pievienojas divi jauni stopētājčaļi no Izraēlas. Viņi braucot no Jaunzelandes. Šobrīd mērķis – Berlīne. „Pag, pag!” – saucam, „bet tas tač uz pretējo pusi!” Uz ko jaunie paziņas atbild, ka „viss ir attieksmē. Vispār jau visiem šiem šoferiem ir ar mums pa ceļam – svarīgi tikai kā to viņiem pateikt!”

Tā mēs četratā cenšamies uzrunāt teju katru, kurš piestāj uzpildīties, vai iedzert kafiju… 30min..1h.. 2h.. nekā. Neviens no mūsu kompānijas nav atradis sev ceļabiedrus. Vienīgi Itāļu grenadieri nopietnām un dusmīgām sejām uzjautā pēc mūsu pasēm, iepēta tās un klusējot nozūd nakts melnumā…

Sāk pārņemt nolemtības un izmisuma sajūta. Iesprūst vietā, kur tik daudz mašīnu – un vai tiešām NEVIENS nebrauc uz Dženovas pusi??! Nestāstiet… eh..

Vēl pēc brīža, kad klāt ir arī nakts sagurums – dodos meklēt vietu kur uzcelt telti. Plaša, nožogota lauka malā, zem milzu koka, zālītē, nakts melnumā spīdinot lukturīti, uzslejam telti.

„Rīt būsim Dženovā”, saldiem sapņiem čukstu Katrīnai

1.09. 4.Diena

Mostamies ar saulstariem.

Modinātājā vietā dūcošs riteņu un motoru švīksts.

Satiekam Izraēlas puišus – arī viņiem naktī prom tikt nav veicies.

Padzēruši kafiju ar kruasānu, steidzam meklēt „savu” šoferi un pēc aptuveni 40 minūtēm sarunājam kādu Bulgāru tautības Itāli, kurš dodas kā reiz mūsu virzienā. Lecam iekšā un visu ceļu līdz pat Tortonai izrunājam visu kā seni, neredzējušies draugi…

Šķīrušies uzreiz sarunājam nākamo tālbraucēju un ar to dodamies līdz pat ilgi gaidītajam galamērķim – Dženovai. Kamēr mana smukiņā līdzbraucēja kabīnes guļamdaļā saldi snauž kalnu serpentīnu līkumos, mums ar vietējo šoferi raisās bagātīgas sarunas – viņš Itāliski, es Spāniski – gan joki, gan dzīves nopietnība nepazūd valodu labirintos…

Pašā pilsētas centrā pie ostas smagā mašīna bremzē. Mēs veram durvis, mājam „Ciao!” – un speram kāju Vidusjūras krastā!!!

Debesis ar jūru jaucas zilā lagūnas košumā. Karsē spoža olīvsaule un viegls vējš tramda tās starus.. Pulkstenis rāda 11mit no rīta. Sapriecājamies, ka mums būs gana laika, lai iepazītu pilsētu un nesteidzīgi vakarpusē atkal dotos ceļā.

Smagām somām plecos, rudenīgās jakās un džemperos lāčojam ziemeļbrieža gaitā gar piekrasti, ostu uz vecpilsētas pusi. Mazajās, vecajās šaurieliņās saules stari iesprūst. Pirmajā šķērsielā metam somas nost un pilnībā nomainām savu ziemeļnieku „tautastērpu” pret vasarīgām čībām un vieglu apģērbu. Te nu Katrīna mani sasmīdina līdz asarām – viņa nolemj, pie reizes nolakot arī kāju nagus „Un Tu vēl pārmeti man, ka gribēju līdzi ņemt bārdas dzenamo mašīnu!” – es nespēju noticēt savām acīm.. !!!

P.S. (līdz pat šai dienai Katrīna man stāsta, ka nagus esot nevis krāsojusi, bet pielabojusi! Var jau būt – bet atšķirību neredzu! Nagu laka tomēr bija līdz!!! :DDD )

„Uztūningojušies” – ala Itaiano, nirstam iekšā vecpilsētas burvībā. Šauras, mazas ieliņas ar košu drāniņu, vešīņu „karodziņiem”. Skvēriņi un mazi laukumiņi ar kafijas galdiņiem. Pie tiem pa retam, kolorītam itāļu kungam kafijas pauzē pāršķirsta „Dženovas vēstnesi”.

Vienkārši. Mājiņas bez lieka uzfrišinājuma, ieliņas bez dārga bruģējuma, kāds zaļaugs, pie nama durvīm, kāds aizkavējies ziemassvētku dekors..

Kādā termometrā pamanām +32.C atzīmi. Galvenajā pilsētas laukumā strūklaka. Noskalojam seju. Patīkams svaigums.

Mirkli veldzējumā atvelkam elpu un uzmeklējam informācijas centru.

Pirms devāmies ceļā – izlēmām, ka Itālijā noteikti meklēsim kādu mājas Picēriju, bet Barcelonā – Paeljas restorāniņu pusdienās.

Bet te nu mūs čalis pārsteidz – „Nē, nē – Dženovā, jūs īstu picu nedabūsiet! Šis nav picu reģions”

„Morso o Sorso?” – kāds plakātiņš ceļmalā ar inčīgu saukli, kurš turpmāk mūs pavada visu ceļojumu – aicina mūs iekost vai iemalkot – ko arī sekojam darīt..

Galvas nenokaram par nedabūto picas šķēli un jau pēc mirkļa uzmeklējam nelielā iekšpagalmiņā iekārtotu kafejnīciņu, kurā padzeram alu un iekožam veselīgas, gardas pusdienas. Grūbu – dārzeņu salāti ir kā reiz laikā.

Pēc „siestas”, turpinām bezmērķīgi klīst pa vecpilsētu un uzduramies kādai mazbodītei. Mazītiņā ieliņā, izstieptu roku platuma, pamanām vitrīnu ar burciņām un makaronu paciņu saiņiem. Ejam iekšā izlūkot.

Gaiša letīte, vitrīna ar svaigu pastu, dažādiem marinējumiem olīveļļās, svaigs bazilika pesto!!! Mmmm…

Vieta tik vien, cik mums diviem apgriezties. Aiz muguras plaukti ar desmitiem dažādu „mājas” makaronu. Taisot tepat uz vietas. Viss svaigs. Smaržīgs. Gribas visu.

Nopērkam pesto. Burciņu ar baravikām, olīvēm un artišokiem olīveļļā kādam īpašam piknika brīdim. Toties aizmirstam pilsētas karti un sazīmēto „evakuācijas plānu”. Vēlāk tā krietni pietrūkst..

Uzraušam somas atkal plecos un dodamies uz autobusu, lai pamestu centru un sāktu ceļu uz Francijas pusi.

Pusstunda pa zaķi Itālijas sabiedriskajā transportā līdz „ikarussus” met loku Voltri priekšpilsētā un stājas pašā Vidusjūras krastā. Kā bērns pie bonbonkas ticis, metamies lejup pa akmeņu oļu galvām uz jūras krastu. Skaidri zilā debess, silts jūras vējš, un bangu uzsists, smalks viļņu lietus sejā.. Baudījums dvēselei.

Šis ir ilgi gaidīts brīdis.

3 pilnas dienas ceļā, lai sasniegtu Vidusjūru.

Laiski atgāžamies pludmalē, karotēm baudot dievīgu pesto ar skatu tur – tālumā…

Virs mūsu galvām debesis dala kaiju bari, zem kājām pludmali – pelēkmelni oļi, bet sirds dauzas un raujas tālāk, jo nojaušam, ka mūsu ceļojums vien tikai sākas… Un skaisti sākas!

Šeit sākas.

Pēc piepildītas stundiņas jūrmalā, ceļam iedzīvi plecos un dodamies uz ceļa turpināt stopēt…

Mēģinām tepat. Nekā. Nedaudz tālāk. Arī nekā…

Nolemjam ar autobusu pabraukt pāris pieturas atpakaļ… Eh, ka tagad karte noderētu.. Izkāpjam par ātru. Aizčāpojam līdz vietai, par kuru bijām iedomājušies un saprotam, ka jēgas turēt paceltu īkšķi te nebūs… Uzrunājam kādu čali un tas pastāsta, ka tepat aiz līkuma esot Autobāņa maksas punkts. Dodamies uz to. Izliekamies neredzot zīmi, kas aizliedz stopēt – mēģinām laimi. Lielā ātrumā garām braucošie auto pat neatskatās uz malā stāvošajiem.. Jēgas maz.. Nav saprašana ko darīt.. Vēlreiz izmantojam tūristu priekšrocību un par „zaķi” atgriežamies centrā.. Kļūdīgi paziņoju – „te mēs jau bijām”, lecam laukā un saprotam, ka līdz īstajai „te mēs jau bijām” vietai krietns gabals ejams… Pa to laiku jau satumst. Nolemjam meklēt hosteli vai lētā gala viesnīcu.

Izrādās, ka Dženovā hosteļu nav! Hmm.. vai tiešām. Vismaz neviens par tādiem nezina, ja arī zin, tad vietā kur tiem jābūt tādu nav… Pēc klīšanas un meklējumiem netīšām satieku kādu kungu, kurš izīrē istabu. Sarunājam labu cenu istabai – 55Eu par nakti un nolemjam palikt. Milzīga telpa, ar kopīgu virtuvi. Gaumīgs remonts, smuka, tīra un plaša dušas telpa. Naksnīgs skats no 6.stāva pār naksnīgo pilsētu un ostu.. Esam priecīgi par omulīgajām naktsmājām atzīmējot to ar alu, Latvijas rupjmaizi, roltoniem un nedaudz vecu šveices sieru… :DDD

Patīkams sagurums pēc jau pievarētā ceļa, pat alu liedz piebeigt – līdz ieslīdam kopīgā sapnī..

2.09. 5.Diena

Toskānas kaķis murrājot, gari ņaudošu „laabriit”, ar Vidusjūras saules vēju, sadzirdu Katrīnas balsī. Plaši atvērtais logs. Zilas debesis. Saules stari istabā. Un brīnišķīgs jaunas dienas sākums.

Rīta kruasāns jau uz galda. Mikroviļņu krāsnī sildīts piens kakao dzērienam, nomazgāta seja un atvadāmies no jaukā, plašā 6.stāva apartamenta Dženovas centrā.

Nolemjam mēģināt šodienas laimi, vakardienas neveiksmīgajā punktā autobusa pieturā, pašā pilsētas centrā.

Sākumā liekas bezcerīgi. Bet vismaz sejas garāmbraucošajos auto uz mūsu „īkšķošanu” reaģē – tas uz labu! Kāds rāda, ka nogriežas, kāds rausta plecus, kāds pasmaida, kādam mašīnā „ledusskapis” un nav brīvas vietas… Vien pēc kādas stundas vai nedaudz vairāk – stājas jauns čalīts gaišā auto un ved mūs līdz Savona pilsētas benzīntankam!!! Prieks un milzu pateicības vārdi „mūsu glābējam”!!!

Tiklīdz šķiramies un jau metu ieinteresētu skatu uz potenciālajiem ceļabiedriem, Katrīna mani sauc. Kāds vīrs pats piedāvā mūs aizvest, ja mums gadījumā ir pa ceļam. Un protams, ka ir. Lecam iekša, jaunā, glaunā Mercedes džipā un dodamies ceļā.

Šis iespējams ir viens no interesantākajiem ceļabiedriem, kas mums gadījies ceļa. Pat skumji, ka ceļi šķiras, jo katru viņa stāstu, par unikāla patenta pirkšanu no Nasa un fantastiska produkta radīšanu, par ekspedīciju uz Japānu kādu īpašu garneļu šķirņu meklēšanai, par stopēšanu agrā jaunībā un daudz ko citu…

Diemžēl ceļš nav mūžīgs un Albenga pilsētā šķiramies.

„Autogrill” uzpildes stacijā apēdam pa saldējumam laiski klīstot starp autostāviem uzrunājam teju katru šoferi.

Satiekam stopētāju no Vācijas. Viņš arī dodas uz Barselonu un tad tālāk pie draudzenes uz Madridi.

Drīz vien uzrunāju divas jaunas meitenes un pēc mirkļa jau draudzīgi čalojot ar zobu dakterēm – Seleen un Erik par Latvijas un Lietuvas vēsturi, (Seleen labākā draudzene ir no Lietuvas), par stopēšanu, par mūziku, kannu filmu festivālu un daudz ko citu, līkumojam gar Vidusjūras krastu lielceļa līkumos no kalnu tuneļa citā un nākamā. Līdz atkal pienāk brīdis šķirties.

Kopbilde jaukām atmiņām un „Ciao y Gracias!”

Pelēksārtu kalnu muguru ieskauta „bedre”. Ventimiglia. No autobāņa nostāk, bet krietni pirms pilsētas. Ne šur – ne tur. Arī auto benzīntankā un restorāna stāvlaukumā stājas reti.. Mēģinu uzrunāt tālbraucējus – bet šiem šī ir „naktsmītnes” vieta.. „Hmm.. Līdz tumsai gan krietni tālu vēl..” – nodomāju, „bet gan jau šiem citāds laiks pulkstenī..”

Mums gan laiks neļauj dirnēt uz vietas un baudīt skaisto kalnu sienu autostāvvietas fonā. Jādodas tālāk. Lai īsinātu laiku Iepērkam alu, bet pat līdz pusei neizdzeram, jo uzrunājam kādu kungu ar puiku.

Vārds pa vārdam angļu mēlē, līdz sadzirdam viņus savstarpēju sarunājoties krieviski. Pēc nelielas pārdomu pauzes – braukt, vai ne – jo tomēr „īsti pa ceļam” nesanāk, lemjam doties kopīgā ceļā. Ar mazītiņu īres mašīnu līkumojam Itālijas kalnu autobānī strauji tuvojoties Francijas robežai. Virs ar „atvērtu” krievu sirdi, stāsta mums par Francijas kultūras pērlēm, Nīcu un Marseļu. No lielceļa parāda Monako jahtu mastus un iesaka, kur apmeties Montpelje pilsētā. Viņa dēls mācas Francijā kādā koledžā un viņš ar sievu – kura nu jau devusies atpakaļ uz Maskavu, atbraukuši savu atvasi apciemot. Tiešām tik pozitīvi un atvērti cilvēki. Prieks tādus satikt. Un lai gan sākumā vēl spriedām vai mums maz pa ceļam, „krieviņi” mūs aizved vismaz 40km tālāk par pašu nobrauktuvi uz ciemu. Sposibo ot duši.

Pēc kopīgi pārvarētiem (km) šķiramies jau Francijā. Frejos.

Katrīna ir pamanījusi kaut kur tuvumā jūru – nolemjam atzīmēt to ar pikniku un dodamies tās meklējumos. Šķērsojam „piķa upi ar metāla līdakām” – asfaltēts režģs tilts teju robeža pār to uz klusu, zaļu meža oāzi… Smilšains meža ceļš. Līdzās pamanu kaktusus ar sarkaniem augļiem. Metos tajos prātīgi ātri, pārsteidzot savu jaunkundzi ar šokētu seju – „Ko Tu dari?”„šie ir ēdami!” es saucu atpazīstot pazīstamos augļus vēl no Mexikas laikiem – „Tuna” augļi, vai labāk zināmi kā Opuncijas.

Mikroskopiski maziem dzelonīšiem klāti, kurus cenšos ar šķiltavām nosvilināt. Daļa tomēr paliek rokās – uzacu pincete un „dakterīte Katrīna” glābj pacientu no sūrkstošiem, teju neredzamiem dūrieniem pirkstos. Auglis gan vēl nedaudz zaļš, un noprovējuši to atstājam „putniem” pusdienās..

Paši ķeramies pie Rankas rupjmaizes un siera un ieturam brīnišķīgi jauku, netraucētu pikniku zem liela, liela koka paēnā.. Izjusti un skaisti. Pikniks kaut kur Francijas nomalē – tālu prom no acīm, no skaņām un kņadas..

Pēc nenoteikta laika atgriežamies pie lielceļa.

Pie Shell uzpildes stacijas teju uzreiz sarunājam kādu zolīdu kungu aizvest mūs līdz Marseļai.

Katrīna praktizējas franču valodā un saņem uzslavas par to, bet es slīdu peizāžā aiz loga.. Būvdarbu vadītājs mums stāsta par saviem projektiem un ievērojamām ēkām Marseļas centrā, kuras ir cēlis un projektējis, parāda arī kurā pats dzīvo. Mēs kā kino – aiz loga vērojam Francijas lielpilsētu un ienirstam pazemes tunelī, kurš šķērso to visu. „Mēs tagad esam zem vecās ostas!” – francūzis stāsta – „oho – skaaaisti” – smejamies tumsā! Ik pa brīdim tuneļa līkums „izpeld” virszemē un skatam paveras kāda skaista baroka laika baznīca, tad kāds stikla monumentāls milzu nams… Līdz esam šķērsojuši visu pilsētu. Mūsu šoferis uzmet skatu laikrādim un nolemj mūs aizvest vēl gabaliņu tālāk. Šķiramies jau kalnainā Francijas lauku apkārtnē, kādā klusā benzīntankā… „Merci” – teju kopā vienbalsī saucam!

Sarkanas klints sienas, pakalna virsotnē kārtējais klusais benzīntanks zem košām, zilām debesīm. Rosība „autogrillā” gan nav manāma, bet sajūta, ka te mēs varētu iesprūst uz kādu laiku arī nav… Nedaudz paklīduši pa to un uzrunājuši pāris „iebraucējus”, uzsāku sarunu ar diviem jauniem puišiem. „Dodaties uz Montpeljē?”, jautāju – „vai diviem cilvēkiem – man ar draudzeni vieta jūs busā atrastos?” Saņemu apstiprinošu atbildi, un metam somas busiņā aizmugurē.

„Mēs Tulūzā studējam avio inžinēriju!” – čaļi stāsta, un sarunājam kopīgi doties teju līdz pat Spānijas robežai, kur mūsu ceļi šķirsies. Viens no puišiem uzzinot, ka pēc pāris dienām, arī plānojam būt viņu pilsēta – ielūdz uz savas grupas „Lessons for Children” (http://www.myspace.com/lessonsforchildren )koncertu. Diemžēl to apmeklēt mums vēlāk neizdodas.

Bet sarunas mums – par visu. Patīkama un brīva atmosfēra. Puiši zina par Latviju kā tādu, interesējas par PSRS laika mantojuma un „oldskūl” mantām – gičām, mundieriem utt..

Kādā benzīntankā pieturot uz pīppauzi pamanu citus stopētājus un uzrunāju. Viņi no Vācijas. Jau vairāk kā stundu bezcerīgi nīkstot un gaidot „savu” auto. Kamēr sarunājamies pie mums piestāj vecs „fordiņš”. Paveras logs, no kura kā ūdenskritums veļas dūmu mākonis – „Marijuana? Hashish?”„No, Gracias” – nosmejam – „Jā, Barcelona tiešām ir tuvu…”

Kad šķiramies, sapriecājamies, ka esam jau tik tuvu pie sava galamērķa! Vēl tik nepilni divsimts kilometri..

Visiem spēkiem un lūdzot „ceļa dievus” pirms tumsas iestāšanās meklējam ceļabiedru. Lai gan vēl joprojām esam Francijā pie Narbonne – te pietur ļoti daudz automašīnu ar Spānijas numuriem. Uzrunāju teju katru – bet tie vai nu izvairīgi atsaka, vai norāda uz pilno auto, kurā mudž no dažnedažādiem ģimenes locekļiem. Arī tālbraucēji jau ir „noparkojušies” naktsmieram. Pēc kādas stundas pamanu apkārt klīstošu, vientuļu tālbraucēju. Uzrunāju. Mazais, kalsnais turciņš, kurš ja būt ieģērbts austrumu apģērba, būt ideāls tēls no „Mazā Mūka”, kautrīgi atbild. Saprasties grūti. Jo valodas, kuras es pārvaldu, nemaz nav saprotamas manam sarunbiedram, tomēr kaut kādā internacionālā zīmjuvalodā skaidrībā tiekam. Sākumā abi ar Katrinu nolemjam, ka, lai gan ir pa ceļam līdz viņa nākamai nakšņošanas vietai ir par tuvu, lai dotos ceļā kopā. Tomēr mirkli padomājuši, ka jebkura virzība ir ceļš uz priekšu, nolemjam piebiedroties un doties uz Eiropas lielāko tālbraucēju ciematu – La Jonqueria.

Kad izbraucam un šķērsojam Spānijas robežu ir jau tumsa. Pēc stundas vai vairāk griežamies nost no lielceļa. Neskaitāmi pārvadi, barjeras, iebrauktuves, vārti un košas, milzu reklāmas šiltes. Šis ir mākslīgs ciemats tālbraucējiem. Milzu auto mazgātuves, restorāni, un moteļi, lielveikali un tikai lielās, smagās mašīnas. Spānijas, Francijas, Polijas, Slovākijas, Horvātijas un Lietuvas numuru zīmes.. Pa grupiņām čupojas milzu stāvplačos.

Mazais turks mūs ieved kādā benzīntankā un stāsta, ka no šī visi auto dodas uz Barselonu vai vēl tālāk – mums savs šoferis jāmeklē noteikti te! Sakām lielu paldies un šķiramies.

Naktī meklēt ceļabiedru nav prāts – tāpēc nolemjam meklēt vietu, kur celt naktsmāju. Viss ciemats slīgst miegā, pavisam rets auto un uz tukšajām ielām vairs tikai „naktstauriņi” kuras ķersta izslāpušie šoferi.

Ar somām plecos klīstam prom no stāvlaukumiem un angāriem. Kādā smilšainā šķērsielā griežamies iekšā un uzlikuši pieres lukturīšus mīdām tumšo, garo pļavas zāli…

Kaut kur tālumā elektrodzeltena laternu gaisma, kaut kur – kādas cilvēkbalsis tumsā.. Un mēs abi viens otram elpas tuvumā. Uzcēluši telti, ieritinām to tumšajā „maskēšanas” plēvē un cieši saspiedušies iemiegam, lai agri no rīta jau dotos pretī savam ilgi gaidītajam galamērķim…

P.S. Tikai atpakaļ braucot uzzinām, kā šī ir viena no viskriminālākajām vietām visā Eiropā – tālbraucēju vidē.

3.09. 6. Diena

Mostamies agri kā katru rītu – reizē ar sauli. Pār Jonquera pilsētu vēsa, zila migla. Arī „kaķis” mostas staipoties, cenšoties pielāgoties Vidusjūras rīta klimatam..

Sakravājam mantiņas un salocījuši telti atgriežamies mums jau ierādītajā benzīntankā, kurā rīta agrumā jau mudž no tālbraucējiem. Pirms doties ceļā „piečakarējam” administrātoru un pa lēto nomazgājamies dušā.

Svaigi un mundri ātri sarunājam kādu Poļu tālbraucēju un laimīgi dodamies ceļā.

Barselona! Mēs nākam!” – sejas un sirdis smaida!

Pēc 2 stundu ceļa mūsu ceļi šķiras galamērķa industriālajā rajonā. Pirmo reizi izmantoju savas spāņu valodas prasmes un noskaidroju virzienu, kurā doties jebkāda sabiedriskā transporta vai vilciena meklējumos. Dīvaini – bet visi uzrunātie mums norāda doties pāri kādam gājēju tiltiņam – kurš gan dabā ir tikpat tālu uzcelts kā Rīgā „Gaismas pils”. Pa būvlaukumu mums gan staigāt un lēkt pāri autobānim nav vēlmes, tādēļ pabrīnījušies par spāņu viesmīlību, no šīs idejas atsakāmies. Drīz vien līdz pilsētas centram nokļūstam gana ātri – vilciens un metro, un pēc pārdesmit minūtēm jau kāpjam laukā pie Ramblām. (galvenā un slavenā gājēju iela Barselonā)

Juhuuuuuuuu!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Mēs to izdarījām!!!!!!!!!!!! Prieks ir patiess un īsts!

Barcelona

Gaišs, silts rīts pār Eiropas Bohēmijas galvaspilsētu. Starp daudzgalvaino, raibo tautas pūli no metro pazemes virszemē iznirst divas starojoši laimīgas ceļotāju galvas. „Mēs to tiešām izdarījām!” – es pievelku Katrīnu cieši sev klāt, stāvot Plaza Catalunya„es nespēju iedomāties nevienu citu ar ko būtu gatava šādu ceļu veikt”, viņa skatoties man acīs, smaidot teic, lasot manās acīs piekrītošu smaidu. „Bet vai Tu nojaut, ka mēs esam tikai ceļojumā pusē?!” – es viltīgi smaidot nosaku, ļaujot uz mirkli aizslīdēt jau līdz šim pavadītajās neaizmirstamajās ceļa dienās…

Katrīna reiz Barselonā jau ir bijusi, un toreiz ar mammu bagātīgi izbaudītā kultūras dzīve šoreiz atmiņu kartē krietni noder. Nolemjam pilsētas dzīvei veltīt 2 dienas un 2 naktis. Sākam ar hosteļa naktsmītnes meklēšanu.

Ieniruši Ramblas koku ēnas veldzējumā, saguruši slīdam pa to lejup. Cilvēku ir tieši tik daudz, lai tie netraucētu un ar lielajām mugursomām ļautu brīvi lavierēt starp dažādu pasaules seju stāviem.

Hosteļi, kuros ienirstam ceļmalā, ar izteiksmīgajiem nosaukumiem – Hostel Paris, Hostel NewYork – pārsteidz ar savu dārdzību – 40Eur no cilvēka. Noskurinamies un brienam vien tālāk, līdz kādā krustojumā man rokās tiek iebāzta blāva vizītkarte – Aparamentos for Rent. Hmm.. Apstājamies. Apgriežamies kā franču kavalērija vienā solī pret druknu, vienkāršu kundzīti. „Vai jūs izīrējat apartamentus? Pa cik?” – spāniski taujāju, visu kas uz sirds.. Ieinteresēti dodamies pārdesmit metru nostāk uz dzīvokli to apskatīt. Vecas, nobružātas koka durvis, bagātīgi raibi nopūstas ar dažādu krāsu nemākslinieciskiem grafiti ķēpājumiem. Es vēlreiz uzlūkoju kundzi – vai tiešām gadījumā viņai nav padomā šos lētticīgos tūristus aplaupīt?!

Durvis, čīkstoši pārtraucot ielas kņadu, veras uz tumšu telpu. Es pirmais speru tajā nedrošu soli. Kundze tūlīt seko un ved mūs pa trepēm augšup. Otrā stāva melnā kabatiņā, aukstas metāla eņģes ver smagās durvis un mēs pārkāpjam tā slieksni. „Šeit jau otro nedēļu dzīvo divas krievu meitenes, bet jums es došu šo istabu”, stāsta druknā Bulgāru sieva, skaidrā krievu mēlē, ievedot mūs prastā, nedzīvā padsmit kvadrātmetru istabiņā ar vienu divstāvu gultu un divām šaurām vienvietīgām, sarkanām kušetēm. Telpas galā stiklotas durvis ar skatu uz jūru – tik jāskatās „pāris metru uz augšu un pa labi”. Tumšs, 4 kvadrātmetru pagalmiņš ar veļas šņoru dekorācijām, maziem kaimiņlodziņiem, kuros pa retam iesprakšķas karstā pannā uzmests bekons vai spāņu mēlē ierejas kāds suncis… Bet tas te lieliski iederas vidē.

Liela virtuve, vannas istaba ar tualeti, televizors – bet viss pavisam vienkārši, pat vecišķi. Mūs gan tas nebiedē, jo telpu vien naktsmieram pašā pilsētas centrā par tādu cenu neatradīsim. Metam somas uz gultas, un noskaitām saimniecei 36 eiro par abiem kopā par nakti.

Dienu nolemjam sākt ar peldi jūrā. Līdz tai gan gabaliņš ejams.

Pa slaveno gājēju ielas aleju slīdam kopā ar daudzgalvaino ļaužu pūķi. Suvenīru kioskiņi, ar Gaudī mākslās miniatūrām piemiņlietām, turpat līdzās restorānu metalgaldiņi piedāvā „labākās” Paeljas pilsētā, turpat tiem pretī „dzīvās skulptūras” – pie bagātīgi klāta galdiņa sēdošs bezgalvains ķermenis, kura galva kustas un mēdās tieši no jūras „mošķu” pannas. Cilvēki stājas, fotogrāfē, pozē un met eirocentus mākslinieka „cepurē”. Šādi pelnošu te ir desmitiem – gan Spārnota feja, gan reindžers, gan indiāņi, gan „svešais” un augļu cilvēks. Citi pat ļoti pastrādājuši – un ar savu izdomu un apbrīnojamu darbu arī attiecīgi nopelna, bet dažs ar nomātu kostīmu pat seju uzzīmējis ar trafaretu no bērnu krāsojamās grāmatas… Skumji kontrasti.

Mēs gan ar nezīmētu, dabīgu smaidu ķeram sajūtas un ļaujamies valdzinājumam – saule silda, pūš patīkami maigs Vidusjūras pilsētas vējš, un slīdot garām mākslinieku dzīviem portretdarbiem, košiem, sarkani-oranžiem ainavu skatiem, mēs tveram aiz rokas katru soli, smaržu un to savā atmiņu azotē liekam…

Jūra. Pelēkzila. Plīvo dzeltenais karogs un lai gan visa pludmale ir kā nosēta ar laiskiem, retu saules staru medniekiem, vien rets bērnelis plunčājas siltajā ūdenī. Klājam dvielīti rupjajā spāņu smiltī, atskrūvējam „Dona Simona” sangriju, kožam sulīgos persikos un ar kanonisku – „Cik skaaaaasti…” (sveiciens Ilzei :)))) – novelkam kopīgi vienā notī…

Kā mirkli uzrunājuši jūru sēžam tās krastā, baudām un vērojam, kā mazie knēveļi cīnās ar viļņiem – vien kājas un rokas zib baltajās putās.

Katrīna nespēj vairs nosēdēt mierā un savaldzināta lec viļņu dejā.

Kad pēc krietnas plunčāšanās viņa nāk krastā, acis ir sažmiegtas sāpēs…

„Man kaut kas iekoda!” – peldone man caur sāpēm, rādot roku saka. Trīs lielas dzēliena svītras liecina par kāda jūras zvēra „nedarbu”.

„Izskatās pēc medūzas,” es konstatēju, „vajag uzčurāt!” – mierinu – „bet gan jau, ka jābūt arī kādam citam variantam!” Es manu savas draudzenes, sejas vaibstos ciešas sāpes un steidzu uz tuvējo pludmales bāru jautāt pēc padoma vai aptieciņas.

Bārā uzrunāju kādu „rastamanu” ar drediem. Izskaidrojis situāciju – bet viņš man Spāņu mierā teic – „Aaa Medusa! Nē, nav indīga, no šitās nemirst!”

„Lab, lab, bet ko darīt – sāp tač!” – es mēģinu rast ārstniecības metodi.

„Kā, ko darīt?!”„rastamans” ir manāmi pārsteigts.

Čalis vērīgi uzmet skatu apkārtesošajai tautai un nodemonstrē man „Briseles čurājošā puisīša” – stāju.

„Jāa, jā – šito es zinu!” – es smejos un šim saku, „bet ko darīt, ja nevajag?”

„Aaa – nu tur ir Sarkanais Krusts uzjautā šiem!” – puika beidzot konkrētāks. „Gracias y Adios” es steidzu atpakaļ pie medūzas upura un vedu to uz medpunktu.

Bet šie tādi pat kā mans nupat uzrunātais „bartenders”.

„Aaa Medusa…”

„Pšss, pšss” – tiek uzpūsts etiķis, piespiesta marles strēle un pēc 10sek – esi sadakterēts! Vsjo – Basta y Adios!

Sēžam uz beņķīša un smejamies – gan jau, ka Meduzas kodiens Vidusjūrā ir tas pats, kas bites vai lapsenes kodiens Latvijā – iespēja, ka iedzels kāds no šiem „žeļejnezvēriem” varētu būt, ka ir 1:30 – un redz Katrīnai ir paveicies, par ko jūtos krietni apbižots! Nu kāpēc ne es!? Tādi piedzīvojumi man kā avantūristam piestāvtu krietni vairāk… :DDD

Drīz vien etiķis krietni noņem sūrstošo sāpi, bet roka paliek jūtīga vēl ilgi, un arī atmiņas rētas paskatā paliks uz visu mūžu… Un nu zinām, ka šajā pusē pacelts dzeltenais karogs liecina par Medūzām pludmales tuvumā.

Nolemjam sāpi un pārdzīvojumu remdēt ar lētiem 30centru aliņiem un bezmērķīgi nesteidzīgu klīšanu pa netūristu klusajiem rajoniņiem. Klusas, mazas ieliņas, košu vešiņu virtenes virs galvām, Katalonijas karogi pār balkonmalām, skvēriņi, zaļas oāzes. Mazas bodītes, soliņi, klusi atbalsota čaloņa saules ēnā.. Viss pa īstam.

Vecpilsētas mazieliņas aizrauj ar savu neskarto šarmu, mazliet bohēmiski māksliniecisko elpu. Jo vairāk klīstam pa to – jo vairāk tā paņem sevī..

Vakarā nolemjam doties uz „dīvānceļotāju” (couchsurfing.org) iknedēļas sanākšanu. Kādu mazu šķērsielu labirintos, pašā dziļākajā kaktā – mazs krodziņš, kurš jau mirdz no dažādu tautu smaidiem. Vienmēr interesanti stāsti, dažādi cilvēki. Satiekam, dažādus eiropiešus, arī čali no Taizemes, kāds cits puisis no Čīles stāsta, ka braucis ar draugiem ceļojumā uz Barselonu, un tā viņam tik ļoti iepatikusies, ka viņš zvanījis šefam un teicis, ka darbā nebūšot – jo paliekot tepat. Kāds cits Kolumbietis iejuties te jau 2 gadus. Kāda jauna Vāciete stāsta, ka Barselonā viņa jau ir 7. reizi – un kādu reiz viņa arī šeit noteikti apmetīsies uz dzīvi..

Jā – šī pasaule noteikti paņem – paņem tik ļoti, ka grūti izrauties – bet vai vispār, kāds, kurš ir šīs spāņu pērles pārņemts, mēģina no tās valdzinošajām skavām izrauties?! Diez vai…

Tā mēs plūstos alus upēm dalāmies ar pasaules stāstiem, pieredzi un ceļojuma iespaidiem – un paliekam vieni no pēdējiem, kuri pamet krogu…

4.09. 7.Diena

Rīta plaksti smagi veras, pūkains skats vēl uz dzīvi un lieli kultūras plāni šai dienai.

Duša modina, un nemanot jau slīdam pa ielu galveno apskates punktu virzienā.

Pirmajā iegriežamies slavenajā Barselonas tirgū. Lieli, melni metāla vārti uz viena kvartāla iekšpagalmu turpat Ramblas sānā. Zem gadsimta veca jumta rosība un kņada, smaržas burvība un garšu kārpiņu kairinājuma pārbagātība… Smuki izkārtoti dažnedažādi augļi ar kartona plāksnītēm teic – „No Tocar!” (Neaiztikt). Cenu milzu svārstībās, izvēles raibumā jaucas ar blakusstenda jūras mošķu radībām ledus galdā. Kolorīta kundzīte aktīvi žestikulē un stāsta par „milzu garneles šī rīta pēdējo cīņu ar zvejnieku”. Ņem to – līdzās iepērc garšvielu krājumus, sveramas no maisa, vai elegantās kārbiņās, turpat tālāk labs spāņu vīns, un svaigi cepta maize.. Viss vienuviet.

Smaržu kokteilī jaucas jūras valdzinājums ar nedaudz asu garšvielu saišķi, turpat līdzās pie koka sijas atsietu, atsvaidzināts ar 5 gadu Katalonijas Savignion un svaigiem persikiem. Bagātība ir sajūtās. Smarža ir pasaulīga…

Ari viens no pilsētas slavenākajiem un labākajiem restorāniem atrodas pašā tirgus centrā, eju alejās, allaž ļaužu burzmas iekauts. Šoreiz tam pat tuvumā netiekam, bet noskatām vakariņām kādu citu, tirgus paelju ēstuvi…

Iepirkuši augļus, čāpojam baudīt kultūru.

Gaudi

Gan (šķībā māja), gan Sagrada Familia ir kas īpašs. To IR jāredz savām acīm. Brutāli, skarbā akmens kaluma skulptūras ar izkopti skaidru torņu eleganci skaidri kontrastē ar vīnogām, augļu groziem un putniem zem ceļamkrānu stāviem. Bet uz skaidri zilo debess fona Gaudi ir uzzīmējis fascinējošu mākslas darbu, kurš vienaldzīgu nespēj atstāt. Nez vai bez būvdarbu sētas, stalažām tā būtu tā pati SagradaFamilia, kura tā arī nekad netiks pabeigta un vienmēr paliks noslēpumā tīta…

Nolemjam uz Gaudi parku arī doties ar kājām, pa mazajiem rajoniņiem un ieliņām. Kādā mazbodītē iepērkam dievīgu persiku sulu (70%) un kādu 98centu vērtu „Trakā āža” dziru – Jarra Alegre (sp. Jautrā Krūka) ar 5% alk. Tā nu Jarra ir mūsu gids turpmākajā pilsētas iepazīšanā. Draņķis jau baigs – bet jo vairāk to dzeram, jo labāk tas šodien garšo – dīvaini…

Līdz parkam ar kājām krietns gājiens. Diena jau iesilusi līdz +25C, zilajās debesīs spīd dzeltena persika saule, un līkumojot uz parka pusi mēs maldamies rajoniņu un pagalmu labirintos. Katrīnai tikmēr iemācu slaveno „kukaračas” dziesmiņu spāņu valodā, un kādu jautru frāzi, ko skandinām līdz pat virsotnei – „Quiero solo coca, pero tengo solo Jarra Alegre!”

Klīzdami zaļu skvēru un klusu šķērsielu labirintos stāvs eskalators mūs paceļ parka kalna virsotnē.

No vīteņkāpņu piramīdas augšas paveras dievīgs skats pār visu pilsētu. Ne augstu debesskrāpju, ne modernu „monstruēku”. Jūras līcis, ieplakā iegūlusi pilsēta un „Sagrada Familia” torņi pār to. Skaisti.

Plašajā Gaudi parkā smilšu taku kilometri līkločiem vijas pakalna nogāzēs starp kaktusu audzēm un olīvkoku lapenēm. Uz brīdi siltā vēja klusumu pārtrauc mūzika – ne no šīs pasaules… Mēs apsēžamies līdzas HangDrum muzikantam un uz mirkli pazūdam dvēselisku skaņu vibrācijās. Tieši tik dīvaini dziļš ir šis skanējums, cik nesaprasti interesants ir šī parka radītāja rokraksts – tie saplūst, it kā Gaudi pats to būtu sacerējis un spēlētu to katram savam ciemiņam…

Un ciemiņu ir gana.

Gan tūristi, gan vietējie sestdienas pastaigās…

Pie šķībo kolonu zāles, „mozaikas ķirzakas”, ļaužu bari jau kļūst nospiedoši. Foto zibšņi, „uhh” un „ahh” seju vaibsti un kāds pārsteidzoši briesmīgs uz tūristu naudu orientēts mākslīgu indiešu mūziķu duets ar daudzskanīgo nosaukumu – uzspēlēarmumskopā&nofotografējiespiemiņaiuniemetnaudiņascepurē!

Šis nu mums ir par traku!

Pametam „turisticēto” vidi ar virzību uz pludmali.

Šoreiz iztiekam bez medūzu kodumiem, lai gan uz tiem šoreiz patiešām cerējām un gaidījām, un vēlā pievakarē atvadāmies no Vidusjūras līdz citai reizei, lai noteikti atgrieztos. Alus, sangrija, Jarra Alegre, garā pastaiga, un pelde jūrā ir manāmi sagurdinājusi. Pilnai laimei pietrūkst vien jūras velšu Paelja vakariņās. Diemžēl tirgū iepriekš nolūkotais restorāniņš jau ir ciet. Arī citi vēlajā stundā veras ciet, vai jau savu dienu ir noslēguši. Uzmeklējam kādā senas pils cietokšņa vai baznīca sētā atvērtu restorānu un pavakariņojam.

Kausēts garšaugu siers un laša-sparģeļu rullīši ir tieši tas, kas nepieciešams.

Garā diena nu var noslēgties, jo rīt jāturpina ceļš uz Franciju.

5.09. 8.Diena

Mostamies lēnā spāņu nesteigtībā, bet laicīgi, jo pirms pamest pilsētu vēl vēlamies apmeklēt vietējo „latgalīti”. Saimnieces vīrs mums izstāsta un atzīmē metro stacijas, kā aizkļūt līdz tam un tālāk no tās, kā pamest pilsētu. Ok. Gracias.

Lecam laukā San Anders stacijā un dodamies uz tirdziņu.

Teritorijas platībā tikpat liels cik tā „brālis” Rīgā, bet krietni vien interesantāks un bagātāks. Gan drēbes, jaunas un „humpalas”, gan loriņi un krāmi no māju krājumiem. Antikvāras skaistumlietas, dizaina un interjera pērles! Kas tik tur nav! Nospriežam, ka jābrauc ar busu pakaļ mēbelēm un citām „vinage” lietiņām..

Tiešām bagāts tirdziņš un par smieklīgām cenām!

Katrīna šeit iepērk skaistu kleitu, brunčus un somu.

Krājumiem vēl iepērkam augļus, avokado, laimus un ūdeni un dodamies ar metro uz Bulgāru kunga ieteikto stopēšanas vietu.

Vietai nav ne vainas, arī satiksme ir laba.

Pēc teju stundas gaidīšanas ceļmalā pietur kāds melnīgsnējs jauneklis un piedāvā aizvest mūs tepat uz tuvējo benzīntanku, kur stopēšoties labāk. Tikmēr Katrīnai kāds riteņbraucējs stāsta par tuvējo vilciena staciju no kuras viegli nokļūt mūsu izvēlētajā galamērķī – Manresa. Uzpildes stacijā uzreiz nojaušam, ka „nebūs te laime” un dodamies meklēt norādīto vilcienu.

Pie gājēju tiltiņa gaidot liftu, atveras durvis un tajās parādās kāds jauns čalis ar mugursomu. Uzreiz atpazīstam savējos un uzrunājam.

„Esmu no Polijas”, stāsta ceļotājs, „dodos atpakaļ uz mājām!”

„Mēs gan vēl dodamies virzienā uz Franciju,” pārliecinoši stāstam, uz ko puisis rauc seju un jautā – „Kādēļ tad stopējat uz pretējo pusi?”

Visi trīs metam somas uz zemes un četrāpus krītam virsū kartei.

„Mēs esam te!” – bakstot ar pirkstu maģistrāļu krustpunktos ‘’Jureks” norāda, „bet jūsu ceļš ir šis te!”

Esam manāmi šokēti un pārsteigti!

Vai tiešām dzīvokļa saimnieces vīrs nesaprata vai mēs pārpratām viņa dotos norādījumus?!

Lai nu kā – lemts liktenīgi nomaldīties mums nebija. Zīmīgi vai nejauši satikts poļu ceļotājs, mums apskaidro īsto ceļu, atdāvina mums karti, metro biļeti un novēlot viens otram bagātīgu ceļa turpinājumu šķiramies.

Iekļūstot stacijas teritorijā pa „melno ieeju” gaidām savu čukčukbāni, kad no tālienes iznirst pāris ar vieglām mugursomām un uzriez mūs uzrunā.

„Jūs arī stopējat?” puisis ir tiešs.

„Vispār, jā!” – apstiprinu, „bet te neveicās, tāpēc ar vilcienu izbrauksim ārpus pilsētas!”

Arī precētajam pārim – runīgajam puisim no Čīles un klusajai Krievu meitenei Natašai iepriekšējā vakarā ar stopiem nav izdevies izkļūt laukā no Barselonas. Nakti viņi gribējuši pavadīt pludmalē, bet kāds kungs viņiem „tāpat vien” uzsaucis viesnīcu. Arī pusdieno viņi „pie krišņām”, kas ir viņu draugi un atbalsts. Patīkami un jautri tērzējam līdz pie perona pirmais pieripo mūsu jauno draugu vilciens. Šķiramies un novēlam veiksmi turpmākā ceļā.

Arī mūsu vilciens drīz ir klāt.

Līdz Manresa pilsētai ceļa pavadām 50min. Katrīna saldi snauž, bet es tērzēju ar kādu dīvainu kundzīti. „Ar jums viss būs labi!” – jau šķiroties viņa man klusi nosaka.

Pa zaķi pievarēts atkal krietns ceļa gabals.

Stacijā uzrunāju kādu kungu, kurš skaidri izstāsta, kā nokļūt līdz mūsu vēlamajam ceļam, kur varam stopēt. Skaidri redzams, ka reiz arī šis vīrs ir ceļojis šādā vīzē. Prieks allaž satikt tādus cilvēkus.

Ar somām plecos šķērsojam visu pilsētu un aptuveni pēc 2-3km gājiena, iepretim „Guardia Civil” (policija) ēkai, metam krustojumā somas nost un ceļam zīmi – Igualada, ko vēlāk mainām uz LLeida, jo kāds afrikāņu izcelsmes šoferis stājas malā tikai, lai izskaidrotu, ka pa šo ceļu uz mūsu izvēlēto pilsētu nevarot nokļūt.

Lai uzlabotu omu sev un garāmbraucošajiem autovadītājiem sāku žonglēt ar persikiem – iespējams, ka tas palīdz un pēc mirkļa jau dodamies prom no pilsētas.

Ap gadiem 40, runīgs vīrs stāsta par valsts aizliegumu ņemt stopētājus, par to kā pats agrāk ceļojis ar stopiem un par skaistām vietām Spānijā, ko apmeklēt mūsu ceļā. Arī par valodas īpatnībām – tā piemēram LLeida – kataloniešu valodā izrunā – kā „Džeida”, bet spāņu – kā „Lerida”. Dīvaini…

Kopīgais ceļš paiet ātri un šķiramies pie Tarrega pilsētas.

Kārtējais klusais benzīntanks, kurā pat retā dzīvība – kāds padzīvojis spāņu pāris, no mums bēg pa gabalu – pat neuzklausot jautājumu. Spānijas likums paredz bargus sodus tiem autovadītājiem, kuri uzņem savā mašīnā stopētājus. It sevišķi cilvēki gados – ir krietni iebiedēti ar kriminālo un bīstamo lielceļu laupītāju slavu kā dēļ, šāda veida ceļošana šeit nav populāra un ir grūta.

Nenokaram degunu un pacietīgi klīzdami gaidām „savu” auto…

Iepiknikojam vakariņām – avokado maize, ar laimu un Dženovā pirktajām sēnītēm olīveļļā. Otrpusceļa pa dzelteno zāli skraida desmit zaķu.

Benzīntankā līdzās cepumiem un saldējumiem tirgo arī pornofilmas, bet Katrīna dodoties šopingtūrē – iepērk tikai Lambrusco. :DDD

Dzeram to ceļmalā īkšķojot, kad pēkšņi bremzē auto un pamanām tajā sēdošu „svēto tēvu”. „Dieviņš visu redz!”, smejos un, velkot laiku, uzrunāju šoferi, kamēr Katrina noslēpj „vella dziru”.

„Es parasti ceļamalas stopētājus neņemu, bet jūs izskatījāties ļoti labestīgi!”, jau kopīgi mērojot ceļu man spāņu mēlē stāsta mācītājs.

Ar dažiem kompromitējošiem jautājumiem no sērijas – „bet es taču esmu mācītājs, man ir jāzina!” Garās un interesantās sarunās aizrit kopīgs ceļš.

Noskaidrojis arī par mūsu plāniem naktsmājām, vēlā krēslā šķiramies pāris kilometrus no Lleidas pilsētas. „Te apkārt ir daudz pļavu un lauku, kur jums uzcelt savu telti!” – uz atvadām teic dieva kalps, soloties par mums vakarā aizlūgt.

Gracias Padre!

Vēl pirms saule pavisam norietējusi, cenšamies sarunāt kādu ceļabiedru, bet nesekmīgi. Drīz vien dodos meklēt vietu kur celt mūsu „namu”.

Izbradājis pļavas atrodu kādu jauku nostūri tikko pļautā mauriņā tālā pļavas stūrī. Skaista un klusa vietiņa. Salasījis ābolus atgriežos „bāzē” ar jaunumiem un cienastu. „Iešu vēl pablandīties” – es nosaku un dodos pretējā virzienā.

Pārdesmit metru nostāk plašs stāvlaukums un ceļš uz kādu privātmāju. Tam pārlecis pāri es teju apstulbstu! Košzaļi zemi koku krūmi ar sarkanīgi dzelteniem persiku augļiem! Plaša 4 aleju audze. Visa zeme kā ar kastaņiem, bagātīgā Latvijas rudenī sabirusi. Sulīgi mīkstiem. Smaržo pēc medus. Es piebāžu pilnas kabatas un ņemu rokās cik varu.

Jau uzbūris ainiņu dzirdu smukā meitieša prieka spiedzienu!

Tuvojies slēpju savu atradumu – „Kuru roku gribi?”

Pārliecināta par jauniem ābolu krājumiem Katrīna garlaikota izvēlas – un spiedzienā no pārsteiguma ķer visus persikus un kož ilgi gaidītā, sulīgā baudījuma auglī.

Nolemjam rīt, jauno dienu sākt ar „ražas novākšanu”.

Zem miljonu zvaigžņu segas uzceļam savu dzelteno telts māju un nirstam persiku lauku sapņu jūrā…

6.09. 9.Diena

Ceļamies agrāk kā ierasts. Zaļā pļava vēl zem baltas miglas deķa.

Pa rasas zāli čāpojam uz ceļa pusi. Gaiss ir svaigs, vēss, bet ne auksts.

Pie persiku dārza nekavējoties nometam nomalē somas, atritinām lielu zaļu „miskastes maisu” un dodamies „medībās”.

„Šitos, kas pa zemi takš neviens nelasa!” – sevi attaisnojam – „jālasa mums, citādi aizies bojā tāds labums!” Vien zem – 3, 4 kokiem aplasām zemē nokritušos „dienvidu ābolus”, Katrīna gan cenšas uzlasīt vēl un vēl.. Es smejos – „KO Tu ar viņiem darīsi?!”

„Kā ko!?”- neizpratnē par jocīgo jautājumu ir mana sieviete – „ēdīšu!”

Hmm… nez cik dienā persikus var viens cilvēks apēst?! Mums maisā vismaz – 7-10kg…

Starojoši par „dabas velšu dāvanu” mēs strauji liekam lielajam augļu maisam sarauties… Brokastīs kafejnīcā iepirkta kafija, avokado, laims un, protams, persiki arī desertā.

Kad pēc laiska dienas sākuma atsākam „medīt” auto, laiku kavējam jau ar persiku atrakcijām. Vismaz mēs zinām kādas ir blakusparādības „pārmērīgai persiku lietošanai”! :DDD Jautrība ir augstākajā līmenī. Gan persiku zagļa iesprostošana krātiņā, gan „metiens pār gurnu”, gan žonglēšana ar augļiem un futbols ar tiem… Arī joga un meditācijā persiku virsvadībā. Smejamies. Un nosolos ar bildēm Katrīnai turpmāk atgādināt par tāadu izšķērdību! :DDD

Arī doma par to, ka „būtu jābrauc tālāk”, mūs neuztrauc..

Tikai ap pusdienas laiku saprotam, ka sen neesam ne ar vienu auto braukuši.. Un vajadzētu gan tā kā… Bet šeit to tomēr ir par maz vai visi no vietējā ciema, tāpēc nolemjam doties uz pilsētas pusi – laimi meklēt.

Persiku maiss jau sarucis uz pusi un izmisīgi jau sākam vērties pa ceļa malām…

Līdz pilsētai vismaz 4km ejami, un tālumā pie horizonta augsta kalna virsotnē pamanām cietoksni, vai baznīcu – „haha – reku līdz tai mums jāiet!” (šis ir no tiem skarbajiem jokiem – kuri neparedzēti mēdz piepildīties)

Ceļš, pa kuru ejam, ir krietni blīvas satiksmes noslogots pa joslai katrā virzienā. Drīz pie kādas privātmājas pamanām zaļo vīnogu stādus. Dievīgi saldas, daudz. Pilnām mutēm, milzu ķekariem raujam un ēdam. Mmm.. Vien pēc pārdesmit metriem, ceļa otrā pusē es pamanu kaut kādus augļu kokus – dodos pārbaudīt! Aaaa Nektarīni!!

Bet man pilnas rokas ar vīnogu ķekariem! Ko darīt?!

Skarba izvēle… Eh.. metu vīnogas prom un vācu sulīgos augļus.

Tiklīdz atgriežos pie Katrīnas pārsteigs skatos, ka viņa tukšām rokām stāv un jau gaida ciemakukuli no „otra krasta”„Kur vīnogas liki?!”„Aizmetu!” – eh.. šītā izšķērdība… :DD

Bet citādi jau mēs tiešām šo 3 stundu ceļa posmu nebūtu pieveikuši, jo priekšā vēl nākās ēst Kazenes, Vīģes, labi, ka valrieksti gan vēl bija negatavi. Un noslēdzām to ar saldējumu McDonaldā! :DDD

Saēdušies spāņu lauku labumus, ripojam uz dzelzceļa stacijas pusi.

Pie informācijas kundzes noskaidrojam visu par to kā, cikos un kurp mums jādodas. Vien žēl, ka somu glabātuve ir ciet. Terorisma draudu un drošības dēļ – tās lielākajās pilsētās vairs nedarbojas. Sataisījuši „visbēdīgāko un nomocītāko ceļotāju” sejas kādas kundze jebkad ir redzējusi jautājam, vai nav kāda iespēja kaut kur citur somas noglabāt – jo vēlamies nedaudz atpūsties un iziet pastaigā pa vecpilsētu. „Varat somas līdz jūsu vilcienam atstāt manā mašīnā!” – sieviete, pārsteidzoši piedāvā. Mēs piekrītam un dodamies divu stundu klejojumā pa pilsētu.

Vecpilsēta ir tukša, reti vientuļi garāmgājēji. Pilsētas laukumā lauku tirdziņš. Jauna sieviete, ugunīgi rudiem matiem un tikpat rudām acīm mūs uzrunā un piedāvā nogaršot aitu sieru. Nopērkam to.

Kādā no šķērsielām pamanām to cietoksni, kurš reiz mums likās neaizsniedzami tālu. Nu tas ir tepat – līdzās. Ja reiz esam tik tuvu – tad rāpjamies vien augšā. 30 metri ar eskalatoru, tad 10 eiro centi liftā un esam jau pils teritorijā. Veca, bet skaisti atjaunota viduslaiku pils. Augstākajā pils pakalnā. No tas skats pār visu ieleju.

Gaišie akmeņu bloki saule ir sakarsuši un nežēlīgi cepina. Vismaz +38C.. Uz zilo debess fona pils tornis mirdz. Plašais iekšpagalms ar krūmiem, zaļiem košumaugiem ar retajiem saules stariem no zilajam debesīm izskatās kā krāšņā pasakā, bet iekšā gan neejam, jo vairs ne laiks, ne līdzekļi neatļauj.

Izmetuši līkumu pa pils perimetru, lēnā solī atgriežamies stacijā. Suvenīrs no Rīgas par piemiņu mūsu mantu glabātājai un lecam vilcienā, lai turpinātu ceļu. Līdz Tardienta ciemam jābrauc stunda ātrgaitas vilcienā. Stacijā, izkāpjam vienīgie…

Nelielā, lauku stacijiņas ēka. Lai gan zolīda un tīra, bet pagalam klusa… Nemanām nevienu pašu dzīvu dvēseli. Vien aiz lodziņa pie biļešu kases, kāds ūsains, maza auguma onka uzsāk ar mums sarunu.

Jautājam vai šajā vietā ir kādi – „dostoremačatelnosti” ko aplūkot? Uz ko vīriņš rausta plecus, un stāsta, ka nekā jau te nav – „pavisam mazs miests!” – „Tur tālāk ir gan parks un baseini!” – nu, re – mums ari vairāk neko nevajag!

Sarunāju paglabāt mūsu smagās somas viņa ofisā un precizējuši virzienu – dodamies iepazīt pilsētu.

Tiklīdz paveram stacijas koka durvis, nokļūstam kā vecā vesterna filmā, kur tukšajās, smilšainajās ielās vējš dzenā kaktusu bumbas un saule no dzidrajām debesīm karsē kā tuksneša tveicē… Klusās šķērsielās, nemana nevienu cilvēku. Dažs, rets restorāniņš, ar roku rakstītu šķību-greizu ēdienkarti (mums kā viesmīlības industrijas pārstāvjiem šī īpaši iepatikās), pie mājas piesliets divritenis, hostelis bez dzīvības pazīmēm, kādā baltā, noskrandušā namā…

Ceļa krustojums. Izskatās svarīgs. Pilsētas zīme, karte, vēstures momentu atzīmes…

Es apguļos uz karstā asfalta pašā krustojuma vidū – nekas manu mieru neapdraud… Pat klaiņojošus suņus nemana.. Mēs kā „divi Palles vieni paši Pasaulē”.

No kāda stūra iznirst kāds pāris – jautāju – „uz kuru pusi ir parks?!”

„Tepat pa labi” – puisis norāda.

„Ok, gracias! Bet kur ir centrs?” – es cenšos precizēt.

„Kā?!” – jaunieši ir pārsteigti – „te!” – pārsteigti tie iepleš rokas norādot visapkārt uz kluso laukumu…

„Ja šeit tik „dzīvīgas” ir pirmdienas – kas notiek svētdienās?!” retoriski bez atbildes jautāju.

Varbūt tomēr visi cilvēki ir parkā un baseinos – par kuriem mums stacijas dispečers stāstīja.

Dodamies iepētīt.

200 metru garumā, zem dižskābāržu lapotnēm aleja ar soliņiem… Tik vien. Rets, vecs kungs ikdienas pastaigā, kāds bērns.

Kādā brīdī pamanu lielu sarkano plūmju koku. Lecu, uz apmales un salasījis pilnas saujas saēdam saldos kauliņaugļus.

Pēc pārdesmit metriem tālāk nedaudz nost no flīžu takas pamanu milzu zilo vīnogu ķekarus – kā tarzāns lecu tiem „mazdārziņā” pakaļ. Bet te nu bija – tam apkārt spieto desmitiem lapseņu. Bet kārdinājums ir liels. Nespēju atturēt. Atrodu citu ap kuru spieto par pāris negantniecēm mazāk. „Ļohkim dvižhenijem ruki” ar nazīti nošņācu lapsenēm gar degunu, paķeru smago ķekaru un metos prom, ko kājas nes…

Lunkanums un izveicība šoreiz manu ādu glābj, bez manāmiem ievainojumiem kaujā! :)))

Vīnogas ir balva – dievīgi saldas un gardas.

Alejā vēja stari un saules šalts sēž uz soliņa malas un netraucēti novēro garām klīdēju stāvus. Pēkšņi mēs sadzirdam netālus spiedzienus un ūdens šļakstus. Aiz augstas metāla sētas dzirdami smiekli plunčāšanās. „Tur laikam ir baseins, par kuru mums stacijas dispečeris stāstīja!” – mēs atceramies. Skumjām sejām, jo peldkostīmi atstāti stacijas somās, tveicīgajā dienā, noveramies vien uz „Ēdenes dārzu” caur stiepļu žogu un nogriežamies iekšā blakusesošajā parkā.

Aiz betona krūmu sētas, košzaļa angļu mauriņa zālīte. Soliņi, galdiņi, akmens grili piknikam, laukumi un plači bērnu rotaļām, košumkoki un krūmi… Un neviena cita cilvēka. Atkal mēs divi vien…

Metamies zālītē un stundu vārtāmies laiskā laika zudumā…

Stacijā atgriežamies laicīgi. Mantu sargs no mums saņem Rīgas suvenīru un sirsnīgi atsveicinājušies lecam uz perona gaidīt savu vilcienu. „Izskatās, it kā visa pilsēta būtu atnākusi uz staciju!” – iesmejam, jo tik daudz cilvēku mēs visā pilsētas iepazīšanas tūrē nemanījām!

Šie gan gaida citu vilcienu – un to mūsu „stacijas draugs” mums ar zīmēm arī norāda – „Šis nav jūsu vilciens!”, bet pēc mirkļa jau – „Šis nu gan ir riktīgais” – „Gracias y Adios!” – saucam un mājam, un lecam vienā no vagoniem.

Vien 20 minūšu ātrgaitas brauciens līdz Huesca pilsētai.

Katrīna jau ir sazinājusies ar Franču draugiem un ieminējusies, ka iespējams šodien mēs būsim pie viņiem. Bet, jo mēs tālāk braucam un esam tuvāk Po pilsētai, jo vairāk saprotam, ka šodien to vairs neiespēsim.. Arī tālāk no Huesca pilsētas līdz Jaca vienīgā iespēja rodama ar autobusu pēc pusotras stundas gaidīšanas… Un ir jau 8 vakarā…

Laiks atļauj aizklīst pilsētā, pēc alus, siera un nedaudz pazvilnēt pie strūklakas pilsētas laukumā.

Kad raušamies autobusā, saule jau slīd aiz horizonta un mēs baudot oranžo rieta gaismu, busa pēdējā rindā, dzeram alu, iekožam vieglas vakariņas un tērzējam par „gastronomiskajām izvirtībām” pasaulē.

Kad pēc 1.5h lielais autobuss stājas galastacijā – pilsētā valda tumsa. Pilsētas centrs ir kluss un mēs metam somas mugurā un dodamies meklēt kādu nostāku vietu, kur celt naktsmājas.

Lēni čāpojam ceļazīmes „Francia” norādītā virzienā. Pēc 2.5km gājiena esam pametuši centru un sākam spīdināt lukturīšus naksnīgajās pļavās. Kādā nelielā takā griežamies nost un uz arta, nelīdzena lauka nolemjam celt savu mitekli.

Šī ir skaista nakts.

Un mēs nesteidzam iemigt mūsu pēdējā spāņu sapnī. Debesjumā meklējam zvaigznāju rakstus, peldam pa to tālu Piena Ceļā un krītošu zvaigžņu lietus ēnā, nakts melnumā ar savām klusajām sarunām nomainām putnu dziesmas…

7.09. 10.Diena

Liela pilsēta. Svētki. Krāšņs gājiens. Tuvojas orķestris. Mēs stāvam ar baloniem rokās un kā bērni priekā, vērojam parādi. Tur no tālienes tuvojas bundzinieku kavalērija – „buum, babaam..” Ar katru savu soli tie nāk mums tuvāk. Tie nāk tieši pie mums. „Babbaam” – te pēkšņi spalgu rīboņu pārtrauc „šķīvju” šķindoņa..

Es pamostos.

Pa telts jumtu lēkā retas lietus lāses. Tālumā sadzirdu pērkona rīboņu. Tas nav sapnis! „Katrina, celies!” – es modinu saldi snaudošo skaistuli, „nāk negaiss, mums jāceļas!”

Piena ceļa taku neticami ātri ir nomainījusi dubļaina mākoņu upe. Teju melni zili tie mutuļiem gāžas pār Pireneju kalnu grēdu. Zibeņo. Pilina draudīgi lielas lietus lāses. Steidzīgi klusēdami, mēs rekordātrumā nojaucam telti, savācam mantiņas un uzvilkuši lietusplēves, 5 minūtes pēc pamošanās dodamies meklēt kādu pažobeli.

Tiklīdz speram soli uz asfaltētās lielceļa takas lietus pieņem spēkā. Zibens sper turpat līdzās, pērkons ducina virs kalnu galvām. Tumšs, nomācies. Garām trauc auto. Jaucot slapjo ceļa sagumu ar lietus miglu.. Līkumu serpentīns, caur zema „kanjona” aleju. Sāk līt stiprāk. Nekur nemana vietu, kur paslēpties, nekur nemana nevienu gaišu debess malu.

Slapji. Vējš dzenā lietus lāses, bet ne mākoņus.

Pēc 2 kilometru gājiena negaisā, pamanām kādu benzīntanku.

Tas ir slēgts, bet nojume labi pasargā un ļauj uz brīdi nogaidīt.

Visu negaisa „krējumu” esam dabūjuši uz savas ādas un drīz vien debesis skaidrojas un mēs dodamies pilsētā, lai atsāktu stopēšanas ceļu.

Kad atraduši kāroto vietu un ceļam kartona zīmi ar uzrakstu – France – pēc 5minūtēm pie mums pieripo auto ar druknu sievišķi pie stūres. Viņa braucot uz to pusi un līdz Confranc Estacion varot mūs aizvest – tas pie pašas Francijas robežas.

Braucam!

Tante stāsta par rajonu un vietām, un jautā, kur mūs labāk izsēdināt. Nu liela saprašana mums par šo apkārtni nav – tāpēc uzticamies viņas ieskatiem un šķiramies pāris māju ciemā, iepriekš norunātajā galamērķī.

Bez dzelzceļa stacijas – kura esot lielāka par Titāniku, un slēgtu Tūrisma Informācijas centru – te nekā arī vairs nav. Arī auto nav. Nekā nav.

Izskatās, ka šis ir no tiem miestiem, kurš atdzīvojas līdz ar pirmo sniegu.

Kādu brīdi cerībā panīkuši, nolemjam iet atpakaļ, līdz lielceļam.

Satiekam divas japāņu meitenes un divus čaļus, kuri mēro Santjago svētceļotāju ceļa posmu.

Tiem šeit gar ceļmalu iekārtota taka. Santjago ceļš – ir viens no slavenākajām svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Pa visu Eiropu, tas kā smalks zirnekļu tīkls, vairāku tūkstošu kilometru kopgarumā caurauž to, turpinoties Francijā un daļā Itālijas. Svētceļnieku mērķis jau no seniem laikiem ir Santjago de Compostela baznīca Spānijas ziemeļrietumos. Nu šo maršrutu tā skaisto ainavu un neskartās dabas dēļ ir iecienījuši miljoniem tūristu no visas pasaules, kuru labsajūtai ir pat iekārtotas bezmaksas naktsmītnes kalnu ciemos.

Pēc 2 kilometru čāpojiena pa svētceļnieku taku nopērkam kafiju un cepumus kādā benzīntankā.

Nolemjam mēģināt veiksmi.

Pēc 20 minūšu gaidīšanas strauji ceļmalā bremzē kāds auto. Es skrienu klāt.

„Bonjur, madam!” – sveicinu šoferi, „vai dodaties uz Franciju?”

„It kā, jā!” skan nedroša atbilde.

„Vai mēs varētu doties ar jums kopā?!” – jautāju jaunkundzei.

„Nuu, nezinu. Man bail!” – mani pārsteidz sieviete.

Es māju ar roku franču valodas speciālistei no Latvijas un tālākās sarunas risinās „Konstances” dzimtajā mēlē.

„Es tikai ceru, ka jūs neesat bandīti” – bailīgi un tieši paziņo šoferīte brīdī, kad jau esam uzņemti viņas auto.

„Nebaidieties, mēs ceļojam no Latvijas ar stopiem” – pastāstām savai ceļabiedrei viņu nomierinot.

Un tomēr mazliet dīvaini – ja reiz cilvēkam tik ļoti bail, tad kāpēc jāstājas malā, lai uzņemtu svešus ceļabiedrus. Vēlāk izvirzām teoriju, ka iespējams jaunkundze ieziet kādu psihoterapijas kursu, kura laikā ir jāpārvar savas bailes. :)))

Sarunas sākumā virzas lēnām un piesardzīgi, vien ar laiku francūziete iemācas mums uzticēties un stāsta, par savu braucienu pie draudzenes uz Spāniju un par dažādām skaistā, mūsu kopīgā ceļa kalnu „pērlēm”.

Šķiramies pēc teju 2h kopīga brauciena šķērsojot robežu un Pireneju kalnu masīvu.

Esam Francijā. Pau pilsētā, kuru pareizi izrunāt tā arī neiemācījāmies..

Uzreiz ceļmalā ceļam īkšķi un gaidām auto, lai dotos pie ilgi gaidītā galamērķa Francijā Fillipes un Martinas.

Kāds fanču čalis mūs ieved pat Espoy ciemā, kur pie baznīciņas šķiramies un sazvanāmies ar Katrīnas ģimenes draugiem.

Tas pozitīvisms, kas staro no šīs ģimenes nav vārdos aprakstāms!

Īsts fanču kungs ap 50, retiem iesirmiem matiem, gludu galvasvidu un ovālām brillītēm uz acīm – teju katru savu teikumu sāk ar smaidu vai dzidriem smiekliem. Viņa kundze Martina – neliela auguma, drukna, mīļa sieviņa mūs sveicina skaidrā latviešu valodā! Ierādījuši mūsu istabu saimnieki ļauj mums atpūsties un paši atgriežas dienas darbos.

Atsvaidzinoša duša un ļaujamies baseina veldzējošajam baudījumam – saules un skaista kaķa, Clarnette, skatienu ielenkti.

Pēcpusdienā lecam uz „dzelzs rumakiem” un minam pedāļus ciema iepazīšanas virzienā. Starp privātmāju mazieliņām, garām kukurūzu laukiem tālu netiekam, kad pēkšņi sajūtam smagu lietus lāšu pieskārienu uz pleciem..

Sāk līt..

Atpakaļ negribas braukt. Steidzam meklēt kādu nojumi.

Pie Espoy ciema baznīcas durvīm nolemjam pārlaist kārtējo negaisu.

Zaļa vīteņaugu siena, koku lapotņu cauri lietussargi, krīta baltas namu sienas.

30 minūtes slēpjoties no lietusgāzes aizvadām skaisto bilžu fotosesijā. Kad lietus manāmi pierimst, lecam atkal uz riteņiem un caur pielijušo peļķu ielu minamies mazā franču miesta kaifojumā.

Kā no romantisma kino ainas. Košu, dzīvu krāsu baudījums. Sarkani ziedi, salātzaļas vītenes pie baltas nama sienas, saules dzeltenas kukurūzas pļavas un lietus peļķē dejojošas retas lietus lāses. Smaržo pēc laukiem, pēc lietus, pēc ziediem.

Sāk atkal līt. Tālumā ducina pērkons. Mums nezinot – esam jau „izsludināti meklēšanā” un Filippe ar auto ir devies mūs glābt no negaisa.

Mēs tikmēr slēpjamies zem koka pie kādas privātmājas. Riteņus atstājam uz ceļa un paši lecam pāri akmeņu sētai, kopā spiežamies pie koka, sildāmies un izbaudot lietu runājam par kaislībām un sajūtām…

Īsti Franču stilā. :))))

Atgriežamies mājās gan pašu spēkiem, tomē siltajā lietū nemaz nejūtamies nosaluši.

Ar vakariņas īsti Franču stilā. Mums piebiedrojas arī abu kopīgie bērni – Marina un Jean Batist ar draudzeni. Nav vien trešās meitas Celine. Siers, apetaizeri, gaļiņas un viskijs.. Garšīgā maltīte paiet jautros smieklos, jokos un sarunās par visu un neko. Jauki. Patīkams vakars.

Laicīgi dodamies pie miera, lai jau nākamā rīta agrumā sāktu garo ceļu mājup.

8.09. 11.Diena

Franču brokastis ar kruāsānu un kafiju, un Filips mūs aizved līdz tuvākajai uzbrauktuvei un maksas punktam uz autobāņa.

Sirsnīgs paldies par naktsmājām un viesmīlību, un atkal stāvam ar paceltu īkšķi garāmbraucošu auto priekšā!

Pēc 10 minūtēm pietur kāda zolīda, un pēc pirmā iespaida diezgan nopietna un stingra, jauna sieviete ar diviem bērnu krēsliņiem salonā.

Pārkārtojam to un lecam iekšā.

Kā jau agrāk pamanījām – pirmais iespaids mēdz būt ļoti mānīgs – arī šī sieviete izrādās ļoti jauka un patīkama sarunbiedrene.

Šķiramies pie Tarbes pilsētas un tieši tādā pat veidā un vietā, kā iepriekšējā ceļabiedrene – arī pēc teju 10minūtēm stājas auto ar jaunu meiteni pie stūres.

„Vai braucat uz Tulūzu?”Katrīna jautā

„Jā, jā – es braucu tālāk – leciet iekšā!” – aicina jaunkundze.

Jaunā sieviete ir ceļā no draudzenes kāzām. Un priecājas, ka var garo ceļu dalīt ar kādu sarunās. Runājam ļoti daudz – par franču un latviešu kāzām, par ēdieniem. Mums tiek pastāstīta kāda kartupeļu-siera ēdiena recepte, kuru nepacietībā degam pagatavot. Runājam arī par streiku pret Sarkozi un daudz ko citu. Šķiramies jau kā seni un patīkami draugi. Meitene mūs ielūdz pie sevis ciemos uz Parīzi – un mēs solāmies nākamvasar stopēt uz viņas pilsētu.

Kopā nobraukti vairāk kā 400 kilometri.

Pie Valence gaidām pavisam neilgi līdz uzrunājam kādu biznesmeni, kurš mūs aizved līdz Lyon.

Kad benzīntankā šķiramies jau līst lietus. Ceram nogaidīt. Kad nedaudz norimst, uzvelkam lietus jaukas un cenšamies sarunāt kādu auto – diezgan bezcerīgi… Atgriežamies „autogrila” veikalā un cerīgi veramies laukā pa logu līdz beigsies lietus..

Cerības zūd ar katru minūti, pusstundu, stundu.. Iela un autobānis jau pludo, un tajā stāv peļķēs noslāpuši auto… Cerības no šis vietas tikt tālāk sarūk ar vien vairāk.. Pēc 3 stundu cerību zaudētas gaidīšanas nolemjam ķerties „vērsim pie ragiem” vai teju katram auto pie bamperiem.

Visi auto, lai apbrauktu plūdus nu kā „īsceļu” izmanto pašu benzīntanku. Mēs nolemjam stāvēt tieši pie uzpildes automātiem un uzrunāt vai ar zīmēm jautāt katram auto, kuri nu kā zivis nārsta laikā viens aiz otra lēni ripo garām mums…

Ilgi negaidām un kāds „kambalas” paskata čalis mani sauc un stāsta, ka aizvedīšot mūs uz kādu labāku vietu…

Uh.. – „ved vienalga kur – ka tikai prom no šejienes!”

Izmirkuši, bet bezgala laimīgi lecam iekšā.

Lietus gāž kā no spaiņiem. Un mēs lēni ripojot braucam „uz labākiem auto medību laukiem”.

Pamanu mašīnas salona basketbola bumbu – „Tu spēlē basīti?” – jautāju.

„Jā, Villafranche komandā!” lielais vīrs atbild – „Biedrins, Tu saki? Nē, neesmu dzirdējis gan!” Man stāsta marokāņu izcelsmes basketbolists, kurš drīzumā dosies uz Brazīliju, lai strādātu savā sfērā – naftas ieguvēs.

Pēkšņi mašīna strauji bremze liela lietus ezera vidu. „Te būs tā vieta, par ko jums teicu!” – lepni saka milzis.

Šokēti abi ar Katrīnu saskatāmies, un veram auto durvis.

Lietus nav mitējies. Pludo visa iela, ceļš. Pūš auksts vējš. Un mēs stāvam garām joņojošu auto straumei pie autobāņa maksas punkta.

Mēs pat nemēģinām stādināt kādu auto. To jau zinām vairāk kā skaidri – tas ir pavisam bezcerīgi…

Un basketbolistos to jau nevarēja zināt – ja viņš nekad nav stopējis, tad viņam liekas loģiski, ka vietā kur tik daudz auto – atrast ceļabiedru noteikti būs viegli…

Diemžēl, uzticoties viņam esam iesprūduši. Bet nenokaram galvas un mēģinām rast citu risinājumu.

Noskaidrojam, kur ir autoosta vai vilciens, un dodamies tās meklējumos.

Teju katrs uzrunātas ceļu un virzienu stāsta citādāk – brīžiem liekas, ka tikai tāpēc, lai nebūtu jāsaka, ka nezina..

Klīstam starp lietus lāsēm un luksoforiem. Pēc aptuveni 3 kilometru gājiena, izlijuši nonākam nelielā, vecā telpā ar biļešu automātu, diviem beņķiem un vilcienu sarakstu… Mēģinām kaut ko saprast, un jautājam pēc palīdzības vietējiem. Izrādās, ka vilciens, kurš mums derētu, ir atcelts sakarā ir plašo streiku.. Vien pēc pusotras stundas mēs varam aizbraukt pārdesmit kilometrus tālāk, bet tas arī viss.. Kamēr apsveram savas iespējas un tuvojošās nakts plānu – stacijas durvīs parādās mūsu basketbolists – „Vai tad tā nebija laba vieta?!” viņš pārsteigts jautā. Izstāstu viņam mūsu stāstu un to risināt ķeras visi, kuri nejauši ieklīst stacijā. Atceltie reisi un vai ir vēl eksistējoši, viesnīcas un hosteļi, „zvans draugam” un uz „že1188”. Nolemjam braukt vismaz tos pārdesmit kilometrus un tad domāt, ko darīt tālāk.

Vilciens paredzēts 22.00 – bet nemanām ne cilvēkus, ne pavadoņus…

Kad tuvojas jau noliktais laiks sākam jau satraukties. Jo nekas neliecina, ka arī šis vilciens nav atcelts. Nekādu zīmju un norāžu.

Ārpus stacijas atrodam un uzrunājam kādu stacijas darbinieku, kurš saka, ka vilciena vietā būs autobuss.

Nu ok. Gaidām. Ilgi gaidām. Bet te vismaz neesam vienīgie.

Arī citi ir manāmi satraukušies par neziņu un neskaidrību.

Ar teju 30 minūšu kavēšanos pieturai tuvojas liels autobuss. Beidzot.

Ir iespēja nedaudz pasnaust un sasildīties.

Pēc 40minūtēm autobuss stājas tumšā autoostas parkā, koku ēnā Macon pilsētā.

Lietus ir nedaudz mitējies. Nolemjam doties meklēt kādu hosteli vai lēto viesnīcu.

Pilsētā tādu ir tikai 3(!!!) un lētākā no tām maksā 65Eu no personas. Saguruši nolemjam meklēt kādu pažobeli pāris naktsstundām…

Klīstam pa vēsturisko, pilsētas daļu, spriežam, ka, lai gan neesam šeit bijuši pa dienas gaismu – naktī tā izskatās ļoti valdzinoša..

Pēc pusstundas klaiņojuma uzejam kādu „jaunā projekta” tipa māju. Ar plašu, tīru vestibilu aizvējā. Klusi izritinām matracīšus, ieraušamies guļammaisā un nakts pirmajā stundā varam beidzot ļauties atpūtai. Ļauju savai draudzenei ērti iekārtoties man klēpī, lai tā var droši sargāta iemigt… Bet es vienu aci visas nakts garumā tomēr turu atvērtu.. Ja nu kas… Domāju par Barselonu un Dženovu, par silto jūru un sauli, atceros kādu kopīgo joku un vienatnē sasmejos. Nez kā tur persikiem vieniem… Aizklīstu zvaigžņotajā nakti un vēl ciešāk piespiežu Katrīnu sev klāt.. Vai mēs atgriežoties spēsim to visu saglabāt… Ne tikai atmiņās. Arī sajūtās?!

9.09. 12.Diena

Modinu Katrīnu, kad pār pilsētu vēl tumsa.

Samiegojies kaķis, īsti nesaprot – kas un kāpēc, jāceļas?!! Sarullējam savu guļamvietu un metam mugurā.

Ātri atrodam kādu rīta agrumā, vietējam cilvēkam iecienītu restorāniņu. Iedzeram kafiju, nomazgājam seju un reizē ar saullēktu dodamies ceļā.

Gar ceļmalu klīstam un īkšķojam 2-3 kilometru garumā līdz mūs uzņem kāds balts darba buss, ar kuru dodamies līdz Chalon pilsētai.

Šķiramies un jau pēc 5 minūtēm sēžam citā busā pie runīga franču džeka, kurš mīl Amsterdamu un „kofīšopus”, arī agrāk ir stopējis un ilgu laiku nodzīvojis Anglijā, kur samācījies angļu valodu.

Ar viņu šķiramies pie Beaune pilsētas.

Benzīntankā pēc 20minūtēm uzrunājam divus elegantus biznesa puišu un dodamies viņiem līdz uz Besancon pilsētu, kura kā noprotam ir slavena ar saviem pulksteņiem.

Šķiramies pie ceļa maksas punkta un ar kartona zīmi uzrunājam autovadītājus nākamam kopā braucienam.

Pēc brīža pamanām uz ceļa atnākot vēl divus stopētājus. Un pārkāpjot „stopētāju zelta likumus” viņi nostājas mums priekšā. Ļaunā gan neņemam, jo vieta kur tie stāv ir bez iespējas automašīnai apstāties malā, lai uzņemtu pasažierus… 😛

Pēc pusotras stundas mēs sagaidām savu auto. Tā ir mūsu otrā māja uz riteņiem šajā braucienā. Kungs „labākajos gados” ap 50-60 gadiem, saulē apdegušu seju, mums stāsta par neseno kāpienu Momblānā, par savu labāko draugu, kurš ir profesionāls alpīnists un bērnu grāmatiņu rakstnieks, par savu pamatnodarbošanos kā niršanas instruktoram un daudz ko citu… Bagātīgs vīrs. Un aizraujoši interesantas sarunas.

Šķiramies ar viņu diezgan nepateicīgā vietā aiz Belfort pilsētas un jau liekas, ka atkal būsim liktenīgi iesprūduši.

Bet negaidīti pēkšņi, pēc 1h nīkšanas, pārkingplacī piestāj kāds auto – kurš uzķeras. Katrīna ātri viņu apvārdo un omulīgi tumsnējais čalis piekrīt mūs vest prom no šis vietas.

Sākam angliski, bet akcents atkal nodod. Kazahstānas krievs, kurš dzīvo Francijā un strādā Vācijā. Turpmāk runājam krievu valodā. Nav gan šis diez ko runīgs, vairāk liekas tā, ka sakautrējies un samulsis jaunuzņemto pasažieru kompānijā…

Pie Offenburg pilsētas mūsu ceļi šķiras.

Klīzdams pa stāvlaukumu, pamanu tālbraucēja auto ar lietuviešu numura zīmi.

„Labas dienas” – sveicu brōļuku.

„Labas, labas” – atbild resnais lietuviešu onka augstajā „fūres” lodziņā.

Taujāju vai uz mājām brauc un mums nebūtu pa ceļam, uz ko šis stāsta, ka ne – divus mēnešus jau pa Eiropu vazājas un nezin, kad mājās būs.

Runīgais vīriņš man izstāsta par Lietuviešu basketbolistu arī futbolistu panākumiem čempionātos par to, no kurienes un uz kurieni viņš brauc, un neaizmirst arī uzjautāt man ar mūsu ceļu.

„Klau – bet ko jūs ēdat? Esat paēduši?” – vīrs ir satraucies.

Jā, esam labi paēduši, viss kārtībā! Paldies!” es atsaucu

„Tu desu negribi? Man ir laba lietuviešu desa!” – „židrunas” man jautā – „Man par daudz. Jums noderēs! Svaiga, no saldētavas!” – viņš ir uzstājīgs.

„Ok, dod šurp!” – es pakļaujos desas spiedienam – „varbūt gribi bumbierus?”

Tā nu mēs iemainām desu pret pāris bumbieriem un šķiramies kā īsti „brōļukas”!

Nogaidījuši vēl 50 minūtes uzrunājam kādu turku ar baltu, netīru darba busu.

Metam somas blakus slīpmašīnai, krāsu spaiņiem un dodamies ceļā.

Pie Bruchal pilsētas benzīntanka šķiroties jau valda tumsa. Nolemjam vēl uzrunāt dažus autobraucējus un ja neveiksies – dosimies celt telti.

Bet veicas. Uzrunāju kādu zolidi ģērbtu čalīti ar mazo Peugeot 206

„Jā, varu aizvest” – atbild šoferis, „bet vai jūs man nopirksiet dzērienus?”- norādot uz abpusēji izdevīgo darījumu, mums viņš jautā.

Lai gan šis šoferis brauc pa citu ceļu, nekā mēs esam plānojuši, nolemjam doties ceļā. Vien pirms kāpjot auto melnais gončiks piekodina – „Es braucu ļoti ātri!”

„Tas nekas – mums patīk ātrums!” – vēlāk savus vārdus nožēlojot, smejoties nosakām.

Tumša nakts. Vācija autobānis. Sākumā nekas neliecina par „ātro braukšanu”, bet iesilis, mazais „franču ferāri” uzņem apgriezienus.

Nakts melnumā garām kā ziemassvētku virtenes zib ceļmalas izgaismojums, „fūres” kā uz vietas stāvoši pieminekļi paliek pagātnē, bet mazais, ņiprais tik spiež grīdā… 220km/h…

Līkums lēzeni kā amerikāņu kalniņos, apdzenot te vienu, te nākamo, paliek kaut kur tālu aizmugurē..

Kad sāk līt ātrums nemazinās ne bolīdam, ne logu tīrītāju slotiņām, kurš – kuru…

Nakts melnums, lētas „maximas” ščotkas un mežonīgs ātrums! Adrenalīns kāpj ar katru apdzīto „konkurentu” trasē.

„Šitas ir Šūmahera 2. brālis” – pie sevis nospriežu savai drosmei par šofera pārliecināto braukšanu…

Atviegloti un dzīvi šķiramies netālu no Holchstadt pilsētas un uzreiz dodamies celt telti naktsmieram…

10.09. 13.Diena

Mostamies jau ierasti agri, lai laicīgi dotos ceļā. Cenšamies uzrunāt gan tālbraucējus, gan vieglo auto šoferus, bet nesekmīgi…

Pamanām kādu mazo kravas auto ar Latvijas numuriem, bet šis vēl guļ..

Nolemjam gaidīt. Tikmēr paralēli meklējam citus braucējus. Bet nekā.

Pēc 3h nīkšanas metam somas zemē un krustcelēs stāvam ar zīmi. Latvietis vēl joprojām turpina krākt…

Arī Katrīna atlūzt uz somām, bet es lēkājot pa placi automašīnu priekšā vicinu kartona zīmēs – „Haloouuu! – Vai tiešām neviens?”

Pēc 4 stundu dirnēšanas pie mums stājas Mercedes markas auto un es modinu jaunkundzi – „Laiks doties ceļā!”

Netālu no Nurnberg pilsētas lecam laukā un pēc 10 minūšu gaidīšanas kāds onka lielā džipā mūs aizved līdz Lauf pilsētai un uzbrauktuvei uz autobāņa.

3 stundas klīstam no vienas vietas uz citu, meklējot īsto vietu, kur „ķersies”. Bet neķeras nekur.. Vāciešiem patīk braukt garām ar „akmens sejām”, tāpēc nolemjam tiem uzlabot omas! Ākstāmies, āzējamies, paši gar zemi krizdami no smiekliem un jautrības… Arī „akmens sejas” sāk smaidīt, māj mums un sveicina!

Malā drīz stājas kāds kungs ar džipu un piedāvā mūs aizvest uz kādu citu vietu – „Šeit jūs ilgi stāvēsiet!” – viņš saka – „es zinu ko saku!” Mums stāsta hippijvīrs, kurš agrāk pats ļoti daudz ceļojis ar stopiem. Arī viņa stāsti par „labajiem laikiem” un stopēšanas piedzīvojumiem tā gados mūs aizrauj.

No 29tās uzbrauktuves mēs tiekam nogādāti vienu tālāk. Te manāma krietni vien lielāka satiksme un ari veiksme jau čukst ausī.

Lielveikala bufetē iedzeram kafiju ar kūku. Nopērkam jaunu marķieri ceļazīmju zīmēšanai un dodamies uz ceļa. Sākam gan stopēt nepareizā vietā un kad kļūdu labojam, un uzlecam uz saliņas starp joslām, lai uzrunātu katru auto pie sarkanās gaismas signāla luksaforā, pirmais uzrunātais šoferis piekrīt mūs paķer sev līdz.

Šķiramies pie Pegnitz pilsētas uzpildes stacijas. Pašajā teritorijā ir gan stāvlaukums tālbraucējiem, gan vieglajiem auto. Liels veikals, kafejnīca.

Klīzdami starp smago auto rindām, pētām numurzīmes – līdz pēkšņi pamanām kādu „latvieti”.

„Labdien!” – uzrunājam jauno čali, pazīstamiem sejas vaibstiem.

„Sveiki, sveiki!” – skaidrā latviešu valodā skan atbilde.

„Vai dodies uz mājam?” – es esmu tiešs.

„Vēl ne – tikai pēc kādām 2 nedēļām,” stāsta šoferis, „tagad esmu ceļā uz Hamburgu!”

„Tad jau mums pa ceļam,” – sapriecājamies, „vai varēsi mūs pavest kādu gabalu?”

Šobrīd Sergejs ir apstājies uz 40 minūšu pauzē, pēc tās kopā varēsim doties ceļā.

Tikmēr iedzeram kafiju un satiekam vēl kādu latviešu tālbraucēju, kurš stāsta par to, ka 2 gadus jau nav bijis Latvijā – un nemaz arī negrib, jo viņam vairs tur neviens nav palicis. Arī dēls ir Londonā.

Mašīna arī tūlīt būšot nomaksāta un tad „pats sev priekšnieks”, arī cundes pa visu Eiropu, kur iepirkt un pārdot lētus vīnus, paklājus ir iegūtas.

Viņš stāsta arī par piedzīvojumiem ar laupītājiem, kā tikko izglābies no drošas nāves, kā uzplēsts viņa furgona tents un nozagti visi gludekļi… Un tas viss, bīstamākajā vietā Eiropā – La Jonqueria.

„Pag, pag” – mēs ar Katrīnu ieplešam šokā acis – „mēs tur nakšņojām teltī!”- labi, ka to tikai tagad uzzinājām.

Brīdi parunājuši, Sergejs dod zīmi – ka ir laiks doties ceļā!

Plašajā auto kabīnē ērti ierūmējamies un ļaujamies ceļam.

Apspriežam visu – gan mūsu ceļojumu, gan tālbraucēju kultūru un nianses. Sergejs ir 23 gadus jauns čalis no Jēkabpils, kurš tālbraucēju vidē ir iesācējs – vien pirmo gadu viņš stūrē lielos auto. Un patīk. Mums ar patīk kompānija.

„Bet jūs esat pirmie stopētāji, ko uzņemu savā auto!” – mums par pārsteigumu stāsta šoferis – „nav jau nemaz tik daudz to ceļotāju!”

Kopā pavadām teju 5 stundas ceļā un kad laiks jau šķirties, un Sergejam paredzētā atpūtas pauze, Vācijā jau iestājusies tumsa. Kādā „pārkingā” vairs brīvu vietu nav, un Sergejs riskējot nolemj braukt kādu krietnu gabalu tālāk – līdz mums vajadzīgajam 10tajam ceļam pie Berlīnes.

Atvadāmies pie Postdam pilsētas un sarunājam, „varbūt kādreiz tikties Latvijā”!

Ir jau tumša, vēl nakts. Līdz Polijas robežai vien nepilni 100 kilometri. Vēlme nokļūt mājas ir neremdināma. Ceram uz drīzu veiksmi uzrunājot teju katru auto ar Poļu numuru zīmēm. Tomēr nevienā auto nav mazāk par 3 cilvēkiem.

Pēkšņi, sajūtu spēcīgu vēlmi nekur nebraukt – palikt tepat. Vienkārši nevajag. Tāda iekšēji nepatīkama sajūta, neziņa – vien sajūta, ka labāk nevajag…

Ieminos par to Katrīnai, bet viņa ir nelokāma – „Tie tomēr ir 100-200km! Ja mums izdodas tos šonakt pievarēt, tad tas būtu lieliski!”

Nolemjam vēl uzrunāt 10 auto un, ja ne, tad ne – metīsim mieru…

Pēc pārdesmit minūtēm pie „tankštelles” piestāj kāds Poļu kungs.. Uzrunājam, bet pazūdam tulkojumā.. Viņš runā vien poļu mēlē.. Kartē bakstām ar pirkstu, rādām un jautājam – „Frankfurt?” „Da, da, dobro!” – apstiprina uzrunātais „pans”, un vēlreiz ar Katrīnu saskatos, vai tiešām braucam, es piekāpjos, un metam mantas mazajā „Kangoroo”.

Nakts štrāsē, asfalta naktsdziesmai skanot, garām zib reklāmu stabi un viaduktu masīvi. Cenšamies uzturēt sarunu – bet polis ir pārliecināts, ka viņa dzimto valodu „tač visi zina”. Nekur tālāk par „dobro, da, Lotva un avtostop”, netiekam, bet tas neliekas šķērslis, līdz brīdim, kad auto ieņem labo pozīciju un nogriežas nost no bāņa uz Drēzdenes pusi.

„Uz kurieni jūs braucat?!” – izmisis jautāju

„Wroclaw!” – pārliecinātā mierā man saka šoferis.

„Piedod!”- sadzirdu sabijušos balsi pie auss – „vari ar mani nerunāt!”

„Viss būs kārtībā!” es mierinu. Un bija man taču sajūta, ka nevajag braukt, tomēr arī es nebiju drošs par to, ko jutu.. Mums vajadzētu biežāk ieklausīties savās zemapziņas sajūtās…

Ātri šķiru vaļā mūsu Marco Polo karšu „Bībeli” un meklēju tuvāko ceļu, benzīntanku, kur mums izkāpt. Bet tuvākais vien pēc 100kilometriem.. eh..

Mēģinu noskaidrot, kā čalis iecerējis braukt. Grūti.

Sadzirdu – „Czestochowa – mājas”. Iepētu kartē un nelemjam braukt ar viņu kopā līdz galam.

Tiklīdz iebraucam Polijā, šoferis griež pa labi un pa maziem neceļiem, kaut kur brauc tumsā. Sataustu gāzes baloniņu sev kabatā. Pavisam neomulīgi. Uzticību šis šoferis man tā arī neievieš. Kaut ko poļu buldurējienā, viņš cenšas izstāstīt – tomēr nesekmīgi – neko nesaprotu. „Aaaa benzīntanks!” pamanot uzpildes staciju, uzelpoti nopūšamies.

Tālāk braucot, drošībai cenšos neiemigt, lai gan knābāju sapnī ik pa brīdim… Katrīna aizmugurē gan saldi dus. Pamanu, ka arī šoferis jūtas saguris. Ap 4no rīta viņš stājas kādā parkošanas vietā un izstāsta, ka viņam vajag stundiņu pagulēt un, ja mēs atrodam kādu citu auto – tad, lai mums veicas, bet ja ne tad viņš labprāt mūs paķers arī tālāk.

Ņemam somas plecos un dodamies un benzīntanku.

Vieta gan krietni kolorīta. Tipiņi treniņbiksēs un sporta jakās, naģenēs, grauž semačkas. Dzīvība un rosība mazajā „zapravkā” agrajā rīta stundā ir varena. Gan kafijas dzērāji, gan benzīntanka hotdogu ēdāji ar izteikti draudīgām fizionomijām. Brrr… Tālākais ceļš Polijā nesolās būt diez ko patīkams..

Pēc nepilnas stundas nīkšanas aukstajā Austrumeiropas kultūrvidē, pamanām, ka pamodies ir arī mūsu šoferis. Nopērkam viņam rīta kafiju un turpinām kopīgo ceļu.

Ar tumšās naktsgaismas atkāpšanos polijas līdzenumi ietērpjas sirreāli biezā miglā, kas ne uz brīdi negrasās pazust kopā ar pilno mēness tēlu zilajās debesīs…

Dīvaini bieza, tumīgi balta kā debesmanna migla silda rītā mostošos zemi…

Arī kad pēc 6 stundu kopīgā ceļa šķiramies kādā lauku necilā benzīntankā, pasaule apkārt ir pazudusi baltās dūnās…

11.09. 14.Diena

Nevelkam rītu garumā un turpat pie kāda viesu nama, ceļam īkšķi un ceram uz Poļu labvēlību pret diviem ceļotājiem. Nav diez ko labs, mašīnām noslogots ceļš stopēšanai, bet šobrīd citu variantu nav.

Vien pēc pusotras stundas stājas kāds auto ar diviem jauniešiem un piedāvā mūs aizvest līdz Czeshtochowa pilsētai.

Šķiramies un gaidām savu nākamo auto. Pēc mirkļa jau sarunājuši kādu tālbraucēju, kamēr gaidām viņu atgriežoties no veikala, malā stājas liels, balts darba buss ar jaunu, atraktīvu puisi, kurš ved mūs līdz pašai Varšavai, visu ceļu mēģinot pa rāciju mums sarunāt nākamo auto. Diemžēl nesekmīgi.

Bet tiklīdz izkāpuši no auto es uzrunāju, kādu vīrieti ar jaunu auto. „Es aiziešu pēc kafijas, un varam braukt!” – auto tirgotājs teic. Viņš pārdzen auto, ko nupat nopircis uz Bialystok pilsētu. Nolemjam braukt kopā.

Šķiramies un pie krustojuma jau stāvam patīkamo zīmi „LT”. Daudz tālbraucēju ar Latvijas numuriem, Lietuvas, bet tiem diemžēl te nav vietas, kur stāties, lai uzņemtu pasažierus. Ceram vien uz kādu privāto..

Pēc 15 minūšu gaidīšanas ceļmalā stājas džips ar divām jaunām meitenēm un vīrieti pie stūres. „Mēs arī braucam stopēt!” – viņi mūs pārsteidz – „mans tētis, mūs aizvedīs, līdz labākai vietai kur stāvēt! Brauciet līdz!” – viena no meitenēm mudina.

Nešaubīgi lecam iekšā un gidu pavadībā iepazīstam Bialystok pilsētu, tās kultūru, rajonus un politisko dzīvi. Ir jautri. Abas meitenes gatavojas stopēt uz Rīgu un tad uz Sanktpēterburgu. Šķiramies ceļu remonta posmā, kurš sākumā nesola veiksmi, bet ļaujam abām meitenēm pirmajām celt īkšķi. Pēc 5 minūtēm viņas jau ir ceļā. Novēlam veiksmi un kas zina – varbūt tiksimies, kaut kur pa ceļam uz Rīgu.

Arī mēs negaidām ilgāk par 10 minūtēm, līdz saraktā ceļa malā stājas jauns čalītis ar veco, trešo BMW. Puisis arī ir pavārs – dalāmies pieredzē un ideju apmaiņā no pasaulē iepazītā. Interesanti.

Šķiramies uz ceļa pie viņa restorāna, kaut kur lauku ceļa posmā.

Ilgi negaidām, vien kāds „slimais”, kad stāvot ceļmalā izstieptu īkšķi gaidām auto – strauji griež stūri mūsu virzienā – biedējot.

Mūs savā auto uzņem kāds puisis ar meiteni, ar kuriem grimstam ļoti dziļās, bagātīgas un interesantās sarunās – no ceļojumu piedzīvojumiem līdz sanskrita valodai un reliģijai. Viņi arī piedāvā mums tūlīt kopā doties uz kādu Ortodoksālu dziedātāju nometni. Ar ugunskuru, alu un sarunām.

Atsakām, jo nu dikti gribas mājās..

Šķiramies Augustow pilsētā jau tumsā. Un tiklīdz pie izgaismotas gājēju pārejas ceļam īkšķi – stājas auto. Atkal kāds jauniešu pāris. Izmetuši līkumu pa pilsētu, jaunais datordizainers ved mūs līdz „Swiss Bar” – pie kura viņš zinot, ka pulcējas tālbraucēji.

Un pulcējas ar. Kamēr es klīstu starp smagajiem auto – Katrīna pamana, kādu transporta busiņu ar latviešu numuriem, kurš jau vairakkārt ir te mūs apdzinis, te mēs viņu…

Uzrunājam latviešu kolektīvu, kurš atgriežas no darba darīšanām Polijā un pievienojamies mājās braucēju pulciņam.

Drīz vien iemiegam, un mostamies jau Babītē. Esam mājās. Pēdējais nostopētais transporta līdzeklis mūs izsēdina pie Teikas pulksten 2 naktī…

Izsaucam taksi un dodamies mājās. Sagurums ir nežēlīgs, bet iemigt vēl brīdi neļauj sarunas un atmiņas, un izdzīvotais…

Neticams ceļš ir atgriezies tur, kur tas reiz sākās, tomēr nu vairs nekas nebūs tā kā agrāk.. Katrs ceļš māca un katrs rāda…

Pēcvārds

Es aizveru acis un domāju – nez kā – Harri un Regīnai veicas Drakulas valstībā, un kā ņaudošais Anitas un Andra kaķis iejuties jaunajās mājās, un vai Itālijas bulgārs satika savu sen neredzēto sievu. Un Dženovā. Vai bez mums tur arī tikpat jauki… Un mūziķiem? Kā viņiem skan? Eh.. Barselonā vēl nedaudz uzkavēties… Un vai persiki jau novākti? Un vīģes? Mmm… Un mācītājam pasaku paldies, par svētību un sargeņģeli mums līdzās… Un tiem zvaigžņu miljardiem virs mūsu telts jumta… Un lietum, un pērkonam, un negaisam… Tas viss ir tas, kas nu pieder mums..

Un franču draugiem milzīgs paldies par viesmīlību. Īstu viesmīlību.

Un iedomājos – vai pie jaukās francūzietes uz Parīzi mums izdosies aizbraukt ciemos un vai Marokas basketbolists uzjautās „gūgles tantei” – kas ir Andris Biedrins?! Un vai latviešu tālbraucējs reiz vispār vēl atgriezīsies Latvijā.. Un Sergejs? Vai viņš sava auto tracinošo pīkstēšanu ir sataisījis… :)))))

Un par poļiem domāju. Par poļiem vispār. Cik dažāds un maldīgs priekšstats.. Tik patīkami un viegli ceļot pa to…

Eh.. Vēl ilgi kavējamies domās, atmiņas.. Tās mums neatņems nekad, neviens.

Polija, Vācija, Austrija, Šveice, Itālija, Spānija un Francija vairs nekad nebūs valstis tikai uz kartes.. Vieta, kur cilvēki dzīvo savu dzīvi, dodas ar auto ikdienas rutīnā, ceļojumā – bet mēs no malas, teju pa durvju šķirbiņu mazu, katra, teju no 70 savā ceļā satiktiem autovadītājiem, ar acu kaktu ielūram. Lai uz visiem laikiem tie kļūtu par mūsu mazās dzīves daļiņu.

Paldies jums!

Ceļot ar stopiem – nenozīmē vien „pa lēto izbraukt cauri”. Tas arī nav katram ceļotājam. Mēs esam dažādi un katrs bauda tā – kā tam vislabāk patīk… Šoreiz mēs izvēlējāmies piedzīvojumu katras dienas garumā. Un pat tās grūtās dienas, reizes, kad ceļš iesprūst, apstājas – aizmirstas jau pēc nākamā pievarētā ceļa līkuma un satiktā cilvēka…

Šis ir un vienmēr būs viens no emocionāli bagātākajiem ceļošanas veidiem un pa īstam aprakstīt to nevar – to var tikai sajust…

Mēs sajutām…


20110621-002236.jpg

20110621-002550.jpg

20110621-002915.jpg

20110621-003052.jpg

20110621-003337.jpg

20110621-003416.jpg

20110621-003533.jpg

20110621-003631.jpg

20110621-003716.jpg

20110621-003839.jpg

20110621-004034.jpg

20110621-004120.jpg

20110621-004223.jpg

20110621-004321.jpg

20110621-004459.jpg

20110621-004757.jpg

Visu Svēto Diena Meksikā

„…jociņš, spociņš” – spiegdami bērni maskās skrien pa ķirbjgalvu pagalmu pagalmiem, to mēs esam redzējuši Amerikā – priecīga sejiņa, un nikna sejiņa, skumja, un bēdīga lielam ķirbītim un mazam – un nu jau arī Latvijā ienāk senās ķirbju grebšanas paražas…

Meksiku tā nav skārusi. Te kā jau viss ir savādāk.

Dia de los Todos Santos. Jau vairāk kā nedēļu iepriekš, mēs ar Lusiju sākām gatavoties, šai tik īpašajai dienai. Es – tiku norīkots par galveno palīgu… „Mums jāpagatavo septiņi rožu kroņi un divi kociņi” – mani jau pirmajās darba minūtēs šokē mana darba biedrene – „katrā pa desmit rozēm!” Smalks roku darbs un rūpība, ar kādu tiek veikts šis uzdevums ir katra vakara vērts – no zila, violeta un rozā plēvēs materiāla divās kārtās, kura tiek locīta, stiprināta un apgriezta tā, lai veidojas skaists zieds. Zilā krāsa simbolizē – Sinceridad (Sirsnību), violetā – Confianza (Uzticību) un rozā Alegria (Dzīvesprieku). Kad šo pierakstīju – man tika aizrādīts, jo pirmajā reizē rozā krāsas vietā biju ierakstījis – sarkano – kas simbolizējot mīlestību… Rožu kroņi, tikšot likti uz krustiem – tiem, aizgājējiem, kuri aizgājuši nesenāk – kroņos vairāk rozā krāsas ziedu. „Tas manai māsai!” – Lucija ar smaidu piebilst, „un šīs mazās rozā puķītes vecmāmiņai!” Es redzu ar kādu prieku un mīlestību top ik, katrs zieds, ik, katra lapiņa, un mazu daļu sava prieka es lieku tai klāt kā dzeltenu saules vidiņu ziediņiem, mazajā, rozā puķu kociņā.


Šie vakari mums ir visjautrākie – tie aizrit vakarā, kad laukā jau tumšs – parasti uz terases, bet noslēdzas jau virtuvē pie galda – sarunās par dzīvi un mīlestību, par mistiku un izglītību, mūziku un sadzīvi, ar smiekliem, jokiem un otra izjokošanu… Tā izrādās, ka septiņi rožu kroņi bijis vien joks uz ko es atspēlējos pēdējā vakarā norādot, ka materiāls mums pietrūcis – Lucija ir šokā un izmisusi – vien dienu pirms visu svēto nakts…Visiem jautri!

Diena sākas nedaudz agrāk un jau pirms astoņiem mēs ejam pakaļ liellopa gaļai, ko šajā dienā tradicionāli ēdot visi. Netālu no mūsu mājas ceļš ved lejup no kalna, mēs tūdaļ griežamies kādā sētā un jautājam pēc saimnieka. Viņš esot ar pērējiem zem avokado kokiem – „Tepat augšā!” – norāda padrukna saimniece. Tūlīt no mājas nāk laukā kāds kungs un sauc mani – „Skat, kas te – vai nezini kas tas ir?!” – sniedz man lupatu saikšni ar rūpīgi ievīstītu priekšmetu. Smags. Kā dzelzs. Aprūsējis un apsūbējis. Kā divas apaļas sakausētas bumbas – viena virs otras un trešā mazāka starp tām sāņus. „Viņš taču nav arho… kā Tu teici?!” – Dons Mario pievēršas man – „arheologs” – atbildu, „bet es varētu to nogādāt San Cristobal uz ekspertīzi” – ar iepriekš iestudētu tekstu esmu gatavs sarunas turpinājumam. Šādi vīri, ieraugot „gringo” savā miestā, bieži man piedāvā apskatīties atrastos labumus – cerot, ka beidzot „senjors arheologs de Estados Unidos” pārvērtīs viņa atradumu vērtīgākā naudas gabalā – dažādi akmeņi, un akmentiņi, smiltis un rūdas gabali – bet nekas īpaši ievērības cienīgs tas parasti nav, bet kas zina, iespējams kādreiz kādam no viņiem paveiksies…

Pēc neilgas sarunas akmens tiek ievīstīts atpakaļ lupatā un nolikts glabāšanā. Mēs pa taku turpinām ceļu. Nedaudz augšup. Starp banānkokiem, avokado, apelsīniem . Pie kāda koka piesiets medību suns – tādus šeit neredz – grauž asiņainu kaulu. Un tur aiz tā – nelielā uzkalniņā, zem milzīga avokado koka, džungļu ielenkumā, aplī stāv bars ar vīriem, apkārt skraida suņi un mazi bērni, kādas sievas nostāk sarunājas. Agrā rīta saule vien apspīd koku galotnes. „Buenas dias” – skaļu rīta sveicienu mums atņem ikviens no klātesošajiem.  Uz banānlapām avokado koka pakājē guļ daļēji sadalīta govs. Koši zaļās lapas krāsotas tumšsarkanā asins krāsā kā paklājs zem ceļiem diviem tumšiem vīriem, kuri nesteidzīgi dala govsgabalu…citi vien noskatās un gaida savu tiesu – arī suņi – kuri ik pa brīdim ar mietu vai kliedzienu tiek atgaiņāti. „Skat Dons Mario nāk ar nesēju – laikam lielo gabalu gribēs?!” – nosmej kāds no klātesošajiem. Pēc mirkļa viens liels, balts, asinīm aptraipīts, spainis ar liellopa gaļu mums tiek.

Un jau pavisam drīz pusdienās mums tiek pasniegts dievīgs liellopa buljons.

Noche de Almas Tristas, (Almas Llorones).

Vakars paiet mierīgi, vien kādā brīdī es tieku pasaukts iekšā un paaicināts istabā, kurā ir altāris ar dievmāti un daudzām citām svētbildēm. Lusija un Leonora ved mani pie tā. „Redz – tas ir „almiņām” (sp.alma-dvēsele), ” – norādot uz produktiem pārpilno plauktiņu zem dievmātes man stāsta Lusija – „reku apelsīni, tur chayotes, re, tamales, te saldumi, te kola, te torillas – te ir viss, kas garšoja tiem par kuriem šodien aizlūdzam” – viņa turpina .


„Tas ir mans brālis – viņam īpaši šis!” mīļi smaidot Lusija norāda uz bildi ar jaunieti ap 30, un paceļot plastmasas pudeli ar gaišu šķidrumu, liek man noprast par ko ir runa. Tur tik tiešām ir viss – banāni un limi, marakuja un apelsīni, tortilas un tamales, saldumi un dzērieni. „Bet, kas ir šis?” es nenocieties norādot uz rūpīgi kaudzītē saliktām koka vālītēm. „Cańa!” – teju vienbalsīgi atbild manas gides. „Tu nezinu, kas tas ir?” Izbrīnīta par manu nezināšanu – Leonora ķer no altāra vienu vālīti un metas laukā – Lusija ar nazi gareniski noskalda šķēli un sniedz man. „Tā ir ļoti salda” – es lieku mutē un kožu – tik tiešām salda un sulīga. Atjokoju, ka labāks par čupačups un būtu zinājis – no pilsētas mazajam labāk būtu atnesis šādu. „Ar medu ar ir ļoti garšīgs!” un jau pēc mirkļa mans baltais, saldi šķiedrainais cukurniedres gabals teju peld medus mērcē. Tik tiešām gards. Pats neizpratnē brīnos, ka nebiju nekad grauzis svaigu cukurniedri…

Pūš spēcīgs vējš. Auksts. Bet dvēselītēm tās kā līgana upe. Vēja nestas no mājas uz māju tās bariņā apceļo ciemu. „Gan jau atnāks pie mums ar,” – mani satraukumā uzmundrina Leonora.

Pirmās „almiņas” aizceļo mums garām. Skumji un satraukti. Pie karstas lima koka lapiņu tējas, cerība uz citām dvēselītēm, kā allaž apspriežam dienu. Kad pēkšņi mūs pārtrauc troksnis un balsis. Tās ir viņas! Tās ir klāt! Leonora skrien pēc šķīvja ar labumiem – Es ķeru pēc kameras, mēs veram durvis un tur pie vārtiem tumsā – tās stāv un izstieptām rociņām caur stiepļoto vārtu taisnstūri , daudzbalsīgi čivina un kliedz, un spiedz, un ālējas – „Queremos Calabacita!  Queremos Calabacita!” Kāds jau paspēj izkliegt – „Que Se muera la tia!” – bet tas gan nevietā, jo visiem tiek dažnedažādākie labumi – gan spociņam, gan jautrajam skeletiņam, gan betmanam, kurš centās lidot, gan spaidermenam, gan mazai, mazai rozā dvēselītei ar kartona izgrieztu piemīlīga briesmoņa masku, gan Nacho Libre, gan visām tām „almiņām”’ kuras bija nomaskējušās zem kāda atraktīva un jautra chico vai chicas…


Dvēselītes ir tikušas pie saldumiem, bet mēs pie sirds siltuma – patīkami un atkal no sirds.  Laiku pa laikam, jau dziļai naktij iestājoties, dzirdu balsis aiz durvīm un čaloņu – laikam tās ir atkal klāt…

Svēto dienas rīts ne ar ko neatšķiras no parastas ikdienas rīta kafija, cepums, agra čaloņa aiz loga – tik šoreiz gar māju ļaužu rindas plūst pretēja virzienā – uz kapsētu, un mačešu vietā ziedi un koši puķu kroņi pašu darināti vai pirkti, tiem, par kuriem šajā dienā aizlūdz un atceras… Pēc vieglām brokastīm arī mēs pošamies ceļā – „Viss ciems šobrīd ir kapsētā” – mani brīdina Dons Mario. Vien pa retam vientuļniekam, retam palicējam, kādam  ēzelim piesietam pie mājas vai klaiņojošam sunim. Visi lēnām, lielos vai mazos bariņos, mašīnu piekabēs un kulbās, bērni un vecāki, vecvecāki un omītes – visi virzas uz atceres vietu. Vienīgais ceļš, kurš ved ciemā ved arī ārā  no tā – arī uz kapsētu. Ceļš lejā pa šķembu ceļu, līkums, upīte un nepabeigtais tilts, tad sākas asfalts, vēl viens līkums un priekša zili vārti, uz kuriem lieliem burtiem rakstīts – Panteon Municipal, Nuevoleon, TPSC, 31 OTVRE 1991.


Mašīnas taurējot griež iekšā, mājot un sveicinot katru pretimnācēju. Dzīvība. Mani pārsteidz rosība. Izdzirdu jautru Marimbas mūziku, kaut kur tālu… Un manam skatam paveras visas varavīksnes krāsas. Mazas mājiņas, zilas un sarkanas, dzeltenas un zaļas ar košām virtenēm izpūšļotas. Ziedi un puķu kroņi. „Quieres helado?!” – mani pie pirmajiem sajūsmas soļiem pārstiedz saldējuma tirgotājs – nedaudz zemāk pamanu pūli ap kādu citu tirgotavu. Mēs nogriežamies pa kreisi no ceļa un tūdaļ apsveicināmies ar visiem sanākušajiem. Radi. Pāris sievietes un kungs. Kādi pieci, seši bērni turpat satupuši  kas ik pa brīdim atdzīvojas un spiegdami skrien apkārt. Gaišzils namiņš ar nelieliem, gaišiem restotiem lodziņiem un durtiņām, uz jumta balts krustiņš, kurš vēsta par aizgājēju. Ap to uz zemes malas sasēduši jaunieši, čalo un smejas. Katrā pusē kapličai kapu vietiņas. Svaigām, smaržīgām skujām klātas, vairākas sveces un koši ziedi – gan dzīvi, gan pašu gatavoti – pamanu arī mūsu darinātos – košie kroņi izceļas starp pirktajiem veikalu darinājumiem. Divi mūs rozā kociņi aug zem cita –  tumšbrūna krustiņa. „Vēlies pastaigāt apkārt?” manu interesi ir pamanījis dona Mario dēls Marcos.  Nešaubīgi piekrītu. Mums līdzi dodas arī Marcosa brālēns.

Mūzika kļūst skaļāka un drīz vien aiz kādas aizkapa mājiņas pamanu vaininiekus. Starp divām kapličām ērti iekārtojušies, kā savējie – četri tumsnēji vīri, baltos kreklos, sombrero – pie tumši brūnas, svaigi lakotas, koptas marimbas. Katram savs ritms un melodija, kura savijas vienā, skaņā – liekas ne no šīs pasaules – tik dzīva un tik pacilājoša… Un tik iederīga šajā vidē, šajās krāsās un raksturos, šajos likteņos virs un likteņos zem zemes… Mūzika, kas atdzīvina un uzrunā…


Pa šauru zemes taku mēs dodamies caur kapu kopiņu labirintiem. Pat ne takām – jo tādu nav – vienkārši apejot vienu, koši sarkanu, tad dzeltenu, tad nelielu zilu krustiņu zemē, tad citu, – tālāk kāds bariņš cilvēku, līdzās tiem mariači muzikanti, atkal lielāka kapliča, zaļš namiņš  ar sarkanu un zilu virteni, līdzās maza kapu kopiņa –  Ik, katra sakopta un svaigām skujām apkaisīta, ik, katrai krustiņš ar košu ziedu kroni rotāts, sveces, un ziedi. Dažas mūža mājas kā nojumītes – ar zilu, zaļu plēvi, uz koka stabiņiem uzstiķētu, pārklātas, citām šīfera, vai salmu jumts. Dažas lielākas, zaļas vai zilas, nelielas celtnītes, betona vai musturainu flīžu rotātas.

Bet ne viena šajā dienā netiek aizmirsta. Lai cik cēla vai brīžiem necila tā liktos. Kāda ģimene ar bērniem uz kādas kopiņas ērti iekārtojusies – skujās – kola, limonāde, tamales, chayotes – visi sēž uz tās un jautri čalo. Priekša svecītes. Saldumi. Uz citas māte savam bērnam maina autiņus. Līdzās tai vīri iemalko, meitas pienesto tekilu no plastmasas pudeles. Fonā nerimstošā mūzika. Kāds kungs, viņa meita un kundze iekārtojušies pret kapličas atvērtajām durvīm ērtos plastmasas krēslos – dažas svētbildes, sveces, ziedu siena, rožu kroņi un tur dziļāk – namiņā un viņu sirdīs šodien  ir viņu sarunu biedrs… Cita liela kompānija kā piknikā zem jumtiņa sasēduši runā, smejas, atceras un dzied. Ik, vienam šie ir svētki un jautrs atcerēšanās brīdis. Arī mūs sacienā ar pulke (viegls persiku liķieris), chayotem un saldiem kompota ķiršiem.  Līdzās esošā tirgotava piedāvā karstās uzkodas, aukstās, čipsus un riekstiņus, dzērienus un saldumus – pie tās ik pa brīdim izveidojas neliela rinda. Ļaudis nāk šeit satikt draugus un radus, un jautri pavadīt laiku.


Ik pa brīdim kāds man pārjautā – „Vai Tev ir jautri?” – jā ir! Ir patiešām jauki redzēt to cilvēku dzīvesprieku un sirds prieku. Ir prieks redzēt, kā latviešu cilvēkam tik aukstā, skarbā, nedzīvā kapu vide var tikt atdzīvināta. Vai tiešām tik grūti atcerēties ar smaidu – to labo?! Vai tiešām tik grūti ieviest krāsas un dzīvesprieku?! Un pateikt – paldies par Tavu sirsnību, paldies par Tavu uzticību man, un paldies par savu atklātību – es Tevi atceros un dalos priekos.


Šie svētki ir Tev no manas sirds!

P.S. vairāk bildes -> bildes

 

par kādu kalnu..

…iespējams, ka katra maiju celtā piramīda ir kalns – kas simbolizē vietu, kur mīt dievi… Maiji paši tam ticēja – tur augstu, tur mākoņos, tur rodas vējš, un zibens mājo, tur upes, kalna alā dzimst un tur – tur alā mīt pats lietus dievs Chaak

Šeit – Chiapas ir daudz līdzenumu un ieplakas, kuras kā milzu ezeri, starp guļošajiem tumšzaļiem milžiem, dus simtgadu miegā… tiem – galotne mākoņos… Ezeri, upes, krāces un iespaidīgi ūdenskritumi kaskādēm un milzu stāvumiem.

Kādu dienasvidu es nolēmu uz to visu palūkoties no augšas…no kalna.

Tā bija skaidra diena – vēja un lietus dievi savās alās cieši gulēja, saules dieva sildīti. No manas mājas paverās skats, kas manai dvēselei liek rauties un tiekties – kā putniņam būrī, kā kaķim pie tā – kā izsalcis, kā medījums – nobijies un iesprostots, bet ar izlaistiem nagiem un siekalu līdz plecam – es velku ērtus apavus, kreklu – pārbaudu fotokameru, uzņemu laiku – 13.35 un ar skaļu „Hasta luego! y Adios!” dodos meklēt alu…

Ceļš ved prom no ciema, gar divām mājām, tad vēl viena – un man pretī pa šauru ceļu lēnā solī čāpo telēns – vienā pusē banānkoku un citrusaugu biezoknis – otrā dzeloņstiepļu sēta un krauja uz Chiapas līdzenumiem… Es apstājos un mēģinu latviešu mēlē cienīgjaunskungu uzrunāt – mana kļūda –„atkal valoda iegāza!” pie sevis nosmejos, kad govssbērns izbīlī, caur kaķa lieluma spraugu stiepļu sētā, ar skaļu blīkšķi ieveļas no ceļa atpakaļ pļaviņā.

Pārliecinājies, ka izbiedētajam ceļabiedram nekas nekait – mierīgu dvēseli dodos tālāk. Aiz līkuma pakalniņā paveras burvīgs skats uz visām debespusēm – pļavas un ganības, kukurūzas lauki, tālumā govis un zirgi, atkal pļavas, pakalni un ielejas, plašumi un līdzenumi cik acs vien spēj tvert – tas pa kreisi. Priekšā – šaurs zemes ceļš ved no kalniņa lejup, kā upe apvijot mājiņu – sarkanu, apsūbējušu, tumšsarkanu dakstiņu jumtu, košrozā krāsā un veļas šņori gar to ar lupatiņām visās varavīksnes krāsās… Pa labi no ceļmalas uzbērums un pakalns – virs tā skaista kā Ventspils brūnaļa – uz tirkizzilām Meksikas debesīm – govs,- kā kafija ar pienu – samtaini brūna, tā nopēta mani, padomā un atkal savā nesteidzīgā dabā turpina iesākto…kušķi pa kušķim…

Tā es kušķi pa kušķim, soli pa solim – līdz aiz šīs manas brūnās draudzenes iznirst kalns. Tikpat nesteidzīgs un garlaikots – tas tur stāv. Smilšu brūns un balts, vietām sarkanīgi dzeltens krāsots… Ieaudzis biezoknī tas it kā nemākulīgi slēpjas no kāda… Līkločus mezdams gan augšup un lejup, gan vijoties kā strauts pa akmeņu taku… Sāņus un taisni, pa labi un uz priekšu – vien galotne un koku biezoknis pār to nodod patiesās tā miesas… Es apstājos un to uzrunāju – „Nez kā tur – no augšas?! Es tik uz brīsniņu paskatīties mazliet! Tik kā tik augšā?!” Līdz pamanu, ka vienā no kalna virsotnēm, banānlapa – it kā man mājot, mani aicina – „Nāc te! Šeit ir taka!” Nolemju paklausīt un sekot tai. Atrodu sev nūju – stingru un cietu – ar ko balstīties. Lieku kameru mugursomā un dodos meklēt ceļu mākoņos…

No sakaltušo dubļu takas jānogriežas ganību pļavā. Atrodu vietu, kur dzeloņu drātis ir ar lielu spraugu – paslidinu somu un izmetu cauri nūju – tad pats. Pārrausies pāri eju pie kalna. Maza – kā tikko pļauta golfa laukuma zālīte – pa retam krūmam un kokam – priekšā kalns un liela govs pļeka… Tikpat izkaltusi un sausa tai līdzās akmeņu upe – teju mēnesi sena lietusgāze izraisīja milzu plūdus un zemes nogruvumus šajā reģionā nopostot milzu mežu, kukurūzas un ganību platības… Šoreiz bez peldkostīma – tieku tai pāri, lai varētu pieskarties kalnam.  Liels. Ne ceļa, ne takas – vien zemes nogruvums no kalna vidus. Paeju sāņus. Nekā. Nolemju riskēt – un pa stāvo un cieto zemes strēli lēni, bet prātīgi virzīties augšup. Ūdens izskalotas renes tajā, kā milzu roku – pirkstu darbs. Daudz mazi un lieli, nestabili akmentiņi. Resnais koka zars lieti noder. Atbalstos, kā trešo kāju razdams. Brīžiem nākas pārplānot un atskatīties uz paveikto – pāris soļi atpakaļ un izvēlos citu ceļu… Atceros, ka lejā skatīties nevajag…un tomēr…skats baiss, bet atpakaļ ceļa vairs nav. Slīd kāja – uz mirkli iekšā viss sažņaudzas, bet mana „koka kāja” mani paglābj… Vēl pāris metru… Taka. Tik tiešām – maza, necila, bet taciņa. Vietām lietus noskalota un akmeņiem aizbirusi. „Nez no kurienes tā ved?!” es nodomāju, uz mirkli atvilkdams elpu un atskatoties uz paveikto. Tikai puse. Stāva klints siena līdz augšai. Gar to mazā taka ved tālāk – stāvumā – kādi krūmi un koki – pieliecos. Vēl nedaudz un atduros pret koka baļķu sētu. Aiz tās kukurūzas lauks lielā kalna stāvumā. Vien nodomāju, kā tādā var strādāt un pārvietoties. Drīz jau pats par to pārliecinos, izlīzdams caurs sētai un līkumiem virzoties uz kalna virsotni…

Caur zeltaini sakaltušajiem kukurūzas un košzaļiem pupiņu – apaudzētajiem dzinumiem – izklumpačoju līdz līdzenai vietai zem apelsīnkoka – mana pievarētā kalna virsotnē. Pienāk īsziņa – „Hamiltons pasaules čempions!” – „Hehe” – nosmeju – „nez kurš no mums jūtas lielāks čempions!? Vai tas, kurš uzvar cīņā par balvu – vai tas, kurš saņem balvu…?!”

Es nolieku somu, nolieku nūju un uz mirkli ievilcis elpu aizmirstos… Tik tiešām – mēs dzīvojam uz milzu bruņurupuča muguras – kā bruņas – nelīdzena un raupja mūsu zeme. Bet zem tās milzu dzīvība. Plaša. Tik cik acis tver, tik cik vējš nes, tik cik mākoņi tālu skrien, tik cik saules stars spīd… Bet šī vēl nav virsotne – es pēkšņi pamanu… Starp kukurūzas lauku augšup, paslēpusies, ved necila taciņa. Nolemju vēl nedaudz atvilkt elpu un pastaigāties, par savu pirmo pievarēto posmu…

Pāris koki, zem kuriem svelmainajā saulē paslēpties. Kukurūza, nelieli banānkoki un kāds milzu akmens tālienē. Es dodos uz zemes malu, pāri elotes vagām līdz šim klusajam vērotājam.  Pusi no manis augsts, tas ērti iegūlies klints zemē, lai mūžīgi vērotu plašumus un laukus… Vietām reta, simtgadu – nekopta, zaļgana sūnas bārda. Tas smīnā mani sagaida un pēkšņi manā seja šim vecajam kungam atbild ar to pašu… Es smaidu, vēl nezinu par ko. Es priecājos, nesaprazdams par ko. Es gribu raudāt, jo tas ir tā vērts…. Akmens plakanajā virsmā es pamanu izgrebtu bedri. Kā iegremdēta bļoda, ar divām renēm – no akmens centra, un otra pretī – no bļodas uz akmens malu. Liela – aptuveni 30-35cm diametrā un 20-25 cm dziļumā. Perfekts aplis, bez izliekumiem un robiem. Līdz pusei pilnajā ūdens traukā dzīvo kādas mazas mazītiņas radībiņas, kurām nav nemazākās nojausmas par to, kas ir to pasaule – kas ir to radītājs… Bet man vien par kniepadatas tiesu – nojauta čukst priekšā. Maiji, olmeki… Kāds no tiem – ko meklēju… Un šobrīd tie stāv man līdzās – vien šķir mūs simti vai vien tūkstoši gadu… Es tam pieskaros aizvērtām acīm, un mēģinu iztēloties – kas, kāpēc un kādam nolūkam kalpoja šī izgrebtā bļoda un šis iespējams svētais akmens?!  Mūžību glabāts noslēpums, nav mirklī atklājams…

Es uzraušos uz tā, lai saplūstu, lai kļūtu par daļu no tā. Tik dīvaina un savāda sajūta, apzinoties tā varenumu un vēstures acs skatīto… mirkli baudu – klusumā, ar acīm mētājoties zilpelēki zaļajā dūmakā – domas šaudās saules gaismas ātrumā, kad virs manas galvas izpletis spārnus lēni sāk planēt vanags. Ar katru brīdi zemāk un zemāk, it kā tam par kumosu es būtu kritis. „Sargs…” – es nojaušu, un tiklīdz pametu svētvietu – putns zilajās debesīs ir nozudis…

Patīkamā satraukumā par atklāto, ar dvēseles smaidu uz sejas, pateicībā par redzēto es noliecu galvu visu to kas to iecēla manā dzīvē… Diez cik mūsdienu cilvēki maz to ir redzējuši, diez cik par tādu – tur augšā – zina. Kad atgriezies – pastāstīju par to ciemā – neviens, no maniem sarunbiedriem, par to neko pat nenojauta…

Palēnām manas domas un prāts atgriezās uz šīs zemes – tur augšā kalnā un kopā ar fizisko ķermeni turpināja ceļu nākamās virsotnes virzienā. Maza netaka, līkločus ved mani tālāk kukurūzu labirintos, stāva un akmeņaina. Tad atkal neliela, līdzena vieta un vārti. Aiz tās kafijas audzes mežs kalna slīpumā. „Man jāiet tālāk” – sevi noskaņoju. Nospraužu virzienu un pa kafijas kociņu parku pastaigājoties – ieslīpi uz augšu virzos uz gaismas pusi…

„Salātu lauks” nosmejos – un patiesi – košzaļš pupiņu un kukurūzas lauks man teju acis žilbina. To kā sausa krāču upe uz pusēm dala nesens ūdens, dubļu un akmeņu nogruvums. Otrpus tās pļava turpinās līdz pat biezai koku audzei, milzu kalna pakājē – nospraužu mērķi – „tas būs nākamais!”

Pa vidu, pie horizonta – starp divām kalnu spicēm, un košzaļo ezeru – ieleja, kas saplūst ar tālu kalnu masīva nogāzi – kurai pāri redzēt nav lemts, bet tas mani itin nemaz nesarūgtina, jo acis tver mirkli, sūta prātam zīmes, un kājas ļimst – es atsēžos uz kāda akmens, lai tvertu mirkli, bet jūtu, ka šī nav mana vieta – nespēju atkauties no uzmācīgajiem insektu bariem… Nelaikā, bet atceros par Tarantuliem un Casanpulgām… Zem kājām brikšņi. Koku zari, vecā zāle. Akmeņi. Sakaltušie kukurūzas stiebrāji. Sāku vairāk pētīt kur kāju spert un prātīgi čāpoju augšup pa nogāzi, līdz mans deguns tver tūkstošs jūdžu tālu smaržu – tikko pļauta siena… Bērnības smarža. Latvijas smarža. Tā it visur izrādās ir tik vienāda – tik pazīstama un patīkama… Saldeni, svaiga – pēc vasaras… Pēc laukiem…

Silts bezvējš – svaiga siena aromāts man caur nāsīm, lēni kā ēteriska gāze, spiežas dziļāk un dziļāk prātā. Tālu no šejienes, tik tuvu man. Ar roku pieskaroties horizontam, es saprotu – robežu šai pasaulē nav – ir tikai prāta radītas nestabilas koka sētas – kā tās, kuras šķērsoju šeit uzkāpjot… Un viss ir līdzās. Viss ko Tev vajag – Tev vienmēr ir blakus… Bet tas, kas ir kur palicis – ir Tavas rokas stiepiena attālumā…

Kā pasaules bērns, viens zem Chiapas Selvas biezokņa, ceņšos pievarēt pēdējo smaili… Tā pamatīgi ieaugusi krūmos, kokos un sakaltušas zāles paliekās. Kāds nogāzies, satrūdējis koks, kāds rets akmens krāvums. Brūnās vecās lapas slīd zem kājām, un biežāk kā parasti nākas izmantot nūju atbalstam, ik pa brīdim ar rokām ķeru pēc kāda zara. Kāpiens nav garš, bet ir smags. Redzu pēdējos kokus – kā savu balvu kalna virsotnē. Ar spēka izsūkumu, ar vēlmi uzvarēt, kā vienā elpas vilcienā es speru pēdējos soļus, vēl pāris… Un tur – zem manis – visi Chiapas un Gvatemalas plašumi, es, noliecis galvu – aizelsies, vai tomēr cieņā un dziļā patiesībā manas acis vēl nav gatavs tvert šo gaismu no tūkstošu kilometru horizonta…?!

Kā lūgšanu noskaitu, aizvēris acis. Par pateicību, par ceļu šurp rādīto. Par zaru pie kurā pieķerties, kājai slīdot, uz akmens, kura atsēsties piekūstot… Lai savām acīm, to, šeit stāvot, uzrunātu…

Kalna virsotne vien metru plata. Vienā pusē nogāze mežā un koku biezoknī, pa kuru uzkāpu – otrā stāva klints lejup. „Varētu būt kādi metri – 150”– pie sevis nodomāju. Es pasperu pāris soļus līdz pašai spicei kraujas malā, lai koku zari man neliegtu baudīt skatu. Kreisajā pusē, ar lielu līkumu tālienē – klanu masīvs turpinās. Ar acīm slīdu pa to – kā košu tumši zaļu vilnas deķi. Līdz tas iegrimst tālās ciema mājās. Virs tām kā noslēpumains stāvs – La Lanza kalns – vientuļš, stalts un augsts – koši sārts, tas no ciema – nu man vien pelēkzila atblāzma pār to klājas. Tālāk atkal ciems pa maziem pakalniem un dziļām ielejām, to gaišās mūra sienas saulē spēlējas ar gaismu… Teju viz viss miests. Kā vientuļa sala starp mežu un kalnu, lauku un pļavu, kukurūzas, un, atkal košzaļajiem pupiņu laukiem, un smilšaini brūnu ceļu, kā čūsku līkločiem starp ciema mazajiem namiņiem…

Saules gaisma man acīs žņaudzas un es piemiedzis tās – ragos simtiem nogāžu un pauguru, un tūkstošiem koku un krūmu tālumā – ar savu dvēseli es raugos – zaļi koši krāsotajā pasaulē zem manām kājām….

Es te tā stāvu viens un brīvs – kaut es tā stāvēt varētu – vēl dienu un nakti, vēl ziemu un vasaru, vēl brīdi līdz, apsēstos, mirkli līdz apgultos un paliktu…

Par kalnu es paliktu.

…jūs mani tikai nemodiniet…

…pēc ļoti sātīgām pusdienām uz pāris stundām atlūzu…

Tāds miers un iekšēja apmierinātība ar dzīvi un apkārt notiekošo ir pārņēmusi mani – man nav radio, kas satrauktā balsī ziņo par kārtējo sastrēgumu, man nav TV, kas ikdienā demonstrē kadrus no vietām, kur saule nespīd un es nezinu, kas notiek pasaulē un vai tā maz vispār eksistē. Šī ir mana pasaule – šodien – un es citu nezinu. Pirms simtiem gadu šeit dzīvoja tauta, kura arī nepazina citu vidi, tie pat nenojauta par „Veco Senjoru”-Eiropu, par citiem kontinentiem, par citu valodu un līdzīgiem cilvēkiem – tie bija pārliecināti un ticēja, ka ir vienīgie uz šīs viņiem radītās bruņurupuča muguras  – gluži kā šobrīd es – es jūtu viņus un domāju – zinu, saprotu viņus… Nemodiniet mani!

Es redzu lietas par, ko priecāties man un dzirdu skaņas, kuras klausīties man, es baudu vēju, kurš nes ziņas un pieskaros zemei un, ik, katrs jauns solis pa to man liek aizdomāties… Kad pēdējo reiz sēdēji uz akmens, klusumā ar sevi? Kad pēdējo reizi skatījies zvaigznēs tik ilgi, ka kakls sāk sāpēt, un galvu grūti noturēt? Kad iemigi klausoties siseņu dziesmās, kad Tu sēdēji tā pat vien un ne par ko nedomāji? Kad Tu priecājies, skatoties kā mazie cālēni cīnās par milzu slieku? Kad Tu pēdējo riez spēlējies ar suni nemaz nemanot, ka iestājas tumsa? Kad Tu pēdējo reiz padevi sveicienu ik, katram pretim nācējam? Tā, pat vien…un nevis tāpēc, ka tā pieņemts! Savam un svešinieka smaidam… Vai esi maz mākoņos centies saskatīt zvērus un lietas? Vai esi kādreiz nedarījis neko?! Vai esi aizmirsis par visu un atcerējies pašu svarīgāko? Vai esi padomājis par savu ģimeni un radiem, un tuvākajiem draugiem un iespējams kādu īpašu cilvēku un varbūt, kādu sen neredzētu, un teju aizmirstu? Un klusībā uzraksti viņam vēstuli – ne par ko – par to, ka atceries… Un cik bieži Tu atceries savu bērnību un sen aizgājušos laikus? Un vai Tev vispār ir svarīgi, ko atcerēties? Un vai Tu dzīvo šodien un tagad, vai rītdienai? Vai Tu vēl tikai centies izaugt? Un kam Tu tici? Kāds tic Dievam, kāds sev, kāds tic liktenim, kāds loterijas biļetei, kāds bagātam onkulim ārzemēs, kāds cits saviem spēkiem, vēl kāds, ka vienkārši paveiksies…bet neveicas! Vai Tu dzīvo sev vai citiem? Lai kādam, ko pierādītu vai lai pierādītu sev? Vai Tu mēģini tikai pacelt savu pašapziņu un ego?! Kura acīs Tu izgāzīsies?! Manās, savās, Dieva, Tavu bērnu un radu, draugu, kolēģu? Konkurentu un sāncenšu? Tu nevari pārlēkt savai galvai – kur nu vēl kāda cita… Apsēdies. Apgulies. Aizver acis un padomā… ne par ko…

Kaut par mani padomā. Es esmu šeit un tagad. Un es nedomāju – es visu redzu savādāk – daudz vienkāršāk, kā caur kaleidoskopu, kad daudz dažādu, smuki krāsainu stikliņu, kas katrs savai lietai dzīvē, savā krāsā un formā, krīt un veļas, līdz smuki sastājas skaidrā un skaistā bildītē – jāmāk tik nolasīt…

Jūs mani tikai nemodiniet…

Kukulkana čūskas atgriešanās…

…un atkal mans ceļš ir mani vedis uz spārnotas čūskas pilsētu, atkal mani pārņēmis satraukta bērna prieks, un neziņā trimdošs nemiers… Vai šoreiz man būs lemts to piedzīvot, vai šoreiz Kukulkana čūska nokaps no debesim virs maģiskās Chichen Itzas pilsētas…

Jau dienu iepriekš manu satraukumu stiprina krietni mākoņainās debesis – es nopērku laikrakstu, lai uzzinātu laika prognozi tuvājām dienam un izvēlētos piemērotāko dienu – 21. vai 22. marta datumu. Lai gan saules trūkumu sola abas dienas, avizēs ir lieli raksti par nedēļas nogalē tuvojošos notikumu, un kāds īpaši uzsver nakts gaismu šovu pirmajā dienā. Nolemju izvēlēties pirmo dienu un papildus vērot nakts uzvedumu.

Agrs autobuss mani un vēl pārdesmit brīnuma vērotājus ved  uz 200km attālo kulminācijas vietu. Bet jau katrs tuvojošais kilometrs liecina, ka šī diena nedz tūristiem nedz tūrisma aģentūrām nav sveša… Autobusu rindas uz lielceļa liek nojaust par pasākuma vērienibu  un cilvēku neizsīkstošo vēlmi savām acīm vērot vienu no UNESCO pasaules brīnumiem visā tā krāšņumā…

Ik reiz, kad iepriekš biju viesojies šajā arheoloģijas centrā, ar auto vai autobusu bija iespēja nokļūt lidz pat galvenajiem ieejas vārtiem – šobrīd – pēc 2.5h ceļa tas durvis vēra mazajā priekšciematā – kādus 2km no ieejas. Droši vien lai neradītu nevajadzīgu, lieku drūzmešanos un dotu papildus iespēju nopelnīt simtiem suvenīru tirgotāju, no kuriem dažs likās gatavojies šim pasākumam jau veselu gadu… Krāšņi un lieli, mazi un vienkārši, koka un stikla piramīdiņas, segas un T-krekli, līdzās tako un svaigi augļu kalni, mango un apelsīns ar čili, alus, sulas un dažādas citas uzkodas…

Tomēr milzu pūļi mani mazliet biedē – es labprātāk to baudītu vienatnē, klusumā un dialogā ar pelēko akmens kalnu… Šis gan nav parasts kalns un lai gan tas balsī nerunā, bet tas ko tas mums stāsta, tas ko tas mums atbild jautājot, kļūst par brinumainu atklāsmi, dievišķu atblāzmu  un mistisku apbrīnu – katram mazajam, necilajam tā apbrīnotājam piramīdas pakājē…

25m augstā Kukulkana piramīda ir precīzs astronomiskais kalendārs. Tā 9 terases attaino 9 Maiju mirušo valstības, bet centrālās kāpnes, katrā pusē dala šīs terases 18 segmentos – iezīmejot 18 maiju kalendara menešus, kas savukārt rada 52 paneļus  – 52 gadu ciklu (Baktun) maiju kalnedārā. Arī kāpnes – katrā no debespusēm līdz piramīdas virsotnei ved 91 pakāpiens – kas summā ar virsotnes templi dod 365 – gada dienu skaitu…

Katru gadu rudens un pavasara saulgriežos ir novērojams, kāds fenomens, kurš Maiju tautai iezīmēja pavasara vai rudens pirmo nedeļu ar Kukulkana čūskas  atgriešanos uz zemes. Saulei krītot pār piramīdas teresēm, tā ēna uz ziemeļu sienas rada čūskas viļņotās muguras izliekumu. Lēni tā pārvietojas no piramidas augšas uz leju, lidz ”spārnotā čūska” ir nokāpusi no debesīm pie savas tautas.

Šīs bija lielas svinības un reliģiskie svētki, ko gaidija ikviens. Sausās sezonas beigas, ražas sāšanas sākšana vai novakšana…

Arī pēc teju 1000 gadiem šis fenomens pulcē tūkstošus. Ne vairs sējas laiku gaidot, ne vairs lietu lūdzot, bet ar apbrīnu skatīt un savām acīm vērot seno civilizāciju pārrākumu…

Ja vien par 1 grādu piramīda būtu novirzīta, nekas vairs nebūtu redzams un gaismas – ēnas teātris izpaliktu…

Es ierados pilsētā ļoti agri un laicīgi, lai kā vienmēr apmestu kādu loku pa to, aprunātos, atrastu ko jaunu… Man paveicas iepazities ar kungu Felippe, kurš Chichen Itzas arheoloģijas centrā strādā jau vairāk kā 22 gadus. Viņš mani apņēmās izvadāt pa pilsetdrupām. Kattreiz kopš viesojos šajā pilsētā esmu ieguvis ko jaunu, droši vien šī būs viena no īpašākām reizem… Felipe mani noveda nostāk no tūristu ceļiem – tur kur parastam apmeklētājam ieeja ir liegta. Es redzēju drupas, akmens kalnus, ar kokiem, zālē ieaugušus – tādi , kādi tie guļ te jau simtiem gadu savā klusā neskartībā… Šobrīd ir piešķirti lieli līdzekļi un drīz tiks sākti darbi pie to atrakšanas un restaurācijas.

Un kas zina, iespējams arī šis, šobrīd tik necilais zaru, haotisku akmeņu un koku pakalns slēpj sevī kādu elpu aizraujošu noslēpumu…

11 Muluc 12 Cumku (21.03.) Jau agrā pēcpusdienā piramīdas pakajē, zālitē, sāka pulcēties ļaužu pūļi, steidzot ieņemt labākās vietas uz šo neatkārtojamo izrādi…

Ap pus 4pm arī es dodos meklēt labu skatu vietu placī. Atradis nelielu pleķīti  starp japāņu, meksikas un asv ceļotājiem es atsēžos zālītē zem Kukulkana piramīdas – El Castillo.

Gan tūkstošos brīnuma alkstošos tūristos, gan debesīs virs Chichen Itzas valda neziņa, apjukums, nemiers…  neviens – nedz zem, nedz virs spārnotās čūskas mītnes nav droš par dievu plāniem. Tumšzili, biezi mākoņi jaucas ar skaidrām debesīm, ļaujot ik pa brīdim saules stariem žilbināt akmensbalto templi. Laiks iet, bet debesis brižiem nomācas pavisam skumīgi pelēkas…

Vēl 15 minūtes pirms Kukulkana čūskas ”iznāciena” nekas neliecina par cerību to ieraudzīt savām acīm. Viss pagalms, piramīdas pakāje ir nosēta ar cerībpilnu vērotāju acīm, kuras šaujas te uz saules pusi, te piramīdu, te atkal ar acīm bīdot mākoņus un cerot kaut uz mirkli ieraudzīt čūskas viļņoto muguru…

Līdz beidzot!!!! Aiz zilpelēkas mākoņu grēdas malas izspraucas saules stars – mazs un niecīgs…tas negribīgi  apspīd tālākos brīnuma vērotājus, un pa to starojošajām galvām teciņiem steidz piramīdas virzienā. Kā milzu vilnis ar klusuma elpu pūsts ar gaismas staru nests pūlis griež galvas pret piramīdu… Stars pazūd…bet akmens – viss saules gaismas apklāts, sāk teju spīdēt, bet no tā ziemeļu terases sienas nesteidzīgi lēni savu pelēkzilo muguru tautai pagriež Kukulkana spārnotā čūska!!!! Pūli pārņem neviltotas emocijas – ovācijas, aplausi… Maiju varenais dievs ir sācis savu atgriešanās ceļu pie savas tautas!!!

Vērotāji steidz fotogrāfēt, filmēt – kājās stāvošajiem uzkliedzot, lai nosēžas un ļauj izbaudīt. Starp pūli kursē vietējie ”profesionālie sēdinātāji” kuru uzdevums ir apsēdināt katru kājās stāvētāju – arī omītes un opīšus, kuriem stingri nosolas atgriezties arī lai palīdzētu piecelties…

Ik pa brīdim čūskas mugura saplūst ar akmens sienu un zilie gubu mākoņi pārklāj pilsētu. katrs brīdis, kaut uz mirkli, kad izdodas to redzēt tiek sagaidīts ar ovācijām, jo arvien skaidrāk un skaidrāk iezīmējas čūskas viļņotā mugura. Drīz vien jau redzemi visi 7 izliekumi, un beigu beigās arī pati čūskas galva…  Kukulkana čūska ir atgriezusies un nokāpusi no debesim… Man sejā smaids liecina par to ko biju gaidījis sen…kad pēkšņi sajūtu lietus lāsi uz savas rokas… kā maiju pareģojumā, kā pēc visu svēto grāmatas, Kukulkana čūska ar savu atgriešanos ir atnesusi lietu…

Tā es tur stāvēju…baudīdams lietu no skaidrām debesīm, veroties spārnotajā čūskā nokāpjot no piramīdas uz  krāšņas varavīksnes pilna loka fona…

Ja visapkārt kalnu daudz – značit Himalaji…

Torīt pamodos ļoti agri.. Satraukts ceļotāja prāts nemierā trinās – virziens uz kuru jādodas pavisam nezināms un jauns. Norvēģija. Un ne vien tāda parasta tūrisma iestaigāta taciņa – mazītiņš ciems dziļākā fjorda krastos netālu no Norvēģu jūras un lielāka ledāja šai pusē..

AirBaltic organizētā skandināvu mierā visus lidotgribētājus bezierunu kapitulācijā iemāna San Anders kompānijas lidmašīnā un jau pēc neilga laika esam pārsimt metru tuvāk saules stariem, kuri tobrīd pa sudraba jūru mirdzumā savus starus kaisa.. un mēs vēzējot savus cerību metāla spārnus laižamies tiem augstāk pretī – uz ziemeļiem uz troļļu zemi un kalnu un fjordu ielejām…

Skaista, līgana pusotra stunda šķir Rīgu no neeiropas savienības valsts. Oslo nolaidiens – kā pēc pulksteņa – precīzi 12.50.. Ātri atradis izeju uz vilcienu – lieku savu plastmasas naudu darbā – novelku to – tačskrīnā saspiežu vēlamo galastaciju – i nesaprotu vai naudu paņēma vai ne – bet vārtiņi ir vaļā un tas ir galvenais – tecinu vien tālāk vien prātojot ka drukātas biļetes man ar nav ko konduktorkungam uzrādīt – ta jau varēju 15Ls vietā par divām pieturām saspiest ko tuvāku un lētāku.. Bet tās tik prātulas. Un drīz vien sēžu jau autobusā lai 360km attālumu no Oslo uz Sogndal ciemu mērotu 7 stundās par teju 50Ls..

Šoferis ar tipiskiem norvēģu sejas vaibstiem, iesirmi blondiem matiem, taisnstūra melniem briļļu rāmjiem man nosolās paziņot par manu pieturu un pat izlaist pie viesnīcas. Mierā un labsajūtā ieslīgstu zilajā busa benķī, novelku apavus un pielīpu dzīvajam stikla ekrānam aiz mana loga…

„Ak, tad redz kāda, Tu, Oslo?!” – šauras ieliņas, augstas mājas, tuneļi un viadukti – turpat līdzās „ūdens peļķe” un tajā miljons jahtas un laiviņas, kuteri un baržas.. Tā vien liekas, ka katram sevis cienīgam norvēģim pa kādam ūdenstransportam… skaaaaaisti!

Tā nu pirmās 2 stundas paiet iepētot pilsētas urbanizāciju, bet ar otru aci sapņaino miega tāli, bet tiklīdz pametam pēdējo civilizēto „priekšpilsētu” manāmi atdzīvojos un peizāža aiz loga kļūst par manu sapni, kurš lēni, bet saplūst ar realitāti kuru nu ir grūti atšķirt…

„Par kalniem vēl skaistāki ir tikai kalni” – svēta patiesība, par kuru pārliecinos ik uz katra serpentīna līkuma. Galva atgāzta veras virsotnēs, saule caur mākoņiem met savu zelta ēnu un buss nesteidzīgi raiti pa to slīd līkumojot pa ieleju krāčainas kalnu upes krastā..

Šeit, Norvēģijā, viss ir lielāks. Kalns, aiz kura pat saule slēpjas, upe kuras ūdeņi mutuļo sitoties pret pelēkbrūnajām akmens galvām tajā, krastos brūnas un dzeltenas sūnas liekas līdz ceļiem biezas, un ja klajš lauks – tad tik cik tālu acis veras – līdz pat nākamam pauguram.. Un patiesi, lai cik tālu un ilgi mēs brauktu, kalni nepamet – tie vien ar katru brīdi nāk tuvāk, drošāk.. Ceļš tam ļaujas.

Pakājē pa retam namiņam sarkaniem koku dēlīšiem un sūnu jumtiņu.. Brīžiem teju visa nogāze kā nosēta ar mazbūdiņām – bet netipiski vientuļām – bez sētiņas, bez mazdārziņa, brīžiem pat taku vai ceļu līdz tām neredzu. Tomēr tik valdzinoši skaistas. Mostoties katru rītu uz pelēkzaļas milža muguras, aiz loga debesīs zīmēta kalna saules trepēs..

Es ieraušos autobusa beņķī kā ērtā dīvānā un ar prāta otu slīdu pa kalnu kori..Kā no Potera stāstiem vai Gredzenu pavēlnieka, vai kādas no troļļu teikām.. pilnīgi vienalga – bet šī pasaulē kā no pasaku grāmatas – neīsta, tik neticama. Pa šauru ceļa strēli slīdot, starp nedzīvām, apsūbējuši zaļām, pelēkām sūnu kalnu grēdām. Klusums. Te vējam nav pat kur aizķerties. Debesis nomācas un kāds no ezeriem sabiezē tumšs un drūms. Pretējā krastā pamanu atkal kopiņu ar mazbūdiņām un iedomājos, „ka šeit nu gan tas trollis dzīvo!” Zili pelēks jau nomācies – tālumā kalni miglā, un kāds ceļa līkums drīz it kā pazūd mākonī..

Kā gaidot mūs un katru. Mākonis sabiezējis pelēki biezs smagi pārvēlies pār brauktuvi… Un tiklīdz autobusa dūkoņa saplūst ar to, logā iesitas tūkstoši smagu lietus lāšu.. Mēs ienirstam slapjā, baltas miglas spilvenā, caur kura samtaino drēbi cauri laužas sudrabaini saules stari..

Sirreāli neticams ir šīs pasaules dievu pirksts.. Ar to zīmēta ainava reizē raud akmeņainas krāču upes, saulstariem saaustiem turot kalnu vienu pie otra. Savvaļas aitu bari pa pauguru zālāju, milzu akmeņgalvas vientuļā pļavā.. Un migla. Tā ik pa brīdim gaida. Kaut kur kalna virsotnē, slēpjot sniega strēli jūlijā vidū..

Es kā vaļējām acīm sapņoju. Un kā dažādi stāsti tie mainās. Tad atkal tumšs, garš kalnu tunelis, priekšā gaisma un jau gaidu – kas nu, kāda bilde, kāda pasaku ainiņa krāsota?!

Katrreiz tā pati. Tik citāda. Nav divu vienādu. Tā pati zeme, tāds pat kalns, tāda pat pļava un baltu kalnu kazu bars.. Vien es to no jauna baudu.. Es to ar savu pasauli jaucu.. Lai kalni kļūst par manām dvēseles plaušām, lai ganības par manām domu krokām, dzidri spirdzinošā kalnu upe par asinīm un vējš par acīm manām..

Katrā no mums mīt savvaļas vējš. Kad gribas skriet. Redzēt. Es elpoju dziļi, lai sajustu. Lai tas piepilda mani, lai redzu ar dvēseli savu – lai dalīties varu..

Un kad stāvam ar autobusu uz prāmja pārceļoties pāri šaurumam, es stāvot uz klāja apjaušu Norvēģijas fjordu vērienību – tie nav mazi akmeņu pakalni, bet gan stāvi, tumšzaļi mūžkalni, kuru ieskauj tumšzils, dzidrs jūras ūdens.. Diena šodien ir skarba – pūš dzestrs vējš, viegli smidzina lietus – bet ne pa bišku tas neizbojā baudījumu.. Es smaidu.

Vēl tik pāris līkumi un šoferis mani solīti izsēdina iepretim Hoflund Hotel baltajam namiņam, kurš jau teju 100 gadus veras dziļākajā fjordā visā Norvēģijā. Es tam pievienojos.

Vien uz 2 mēnešiem. Katri rītu sākot ar iekafijošanu un brokastu maizi uz terases baltā plastmasas krēslā, acīm glaudot kalnu robusto muguru otrpus, zilā fjorda, klusā ūdens…

..bet tajā ik pa brīdim tālumā pazib tumša, liela mugura un drīz tikpat netraucēti tā atkal ienirst, pazūdot zaļajā ūdens kalna spoguļtēlā..

Coba – vēja saviļņotu ūdeņu pilsēta

Coba


Agrā rīta stundā pametu balto pludmaļu paradīzi un kūrortu Cancun, lai pa īstam sāktu savu misiju ezera šajā krastā. Ērts autobuss mani gar Karību jūras baseinu ved līdz Tulum pilsētai, lai es pārsēstos citā – kurš mani nogādās 44km attālajā Coba ciematā ar savu 80km/2 plašo arheoloģisko zonu. Ar divām somām un ūdens pudeli esmu gatavs izstaigāt galvenos mani interesējošos objektus, kad pērkot ieejas biļeti (48Peso – 2.40ls) kases vīriņš man saka, ka ar tādu somu man būšot par grūtu – lai es to atstājot pie viņa – ko arī izmantoju – par ko mazais atraktīvais Cobas „kases turētājs” vēlāk saņem no manis 20Peso
Iepriekš biju lasījis, lai ierodoties šajās drupās noteikti neaizmirst kādu pretodu līdzekli – godam paklausīju….bet līdzekli tomēr atstāju lielajā somā pie kases vīriņa – ko vēlāk ļooooti nožēloju..
Tikpat uzstājīgi kā odi – ap ieeju un ikkatru senās pilsētas viesi lidinās gida pakalpojumu sniedzēji. Noteikti lietderīgi un nepieciešami, jo tik lielā un senā pilsētā iespējams ne tikai pazust un apmaldīties takās un taciņās, bet arī vēstures lapās… Es gan šoreiz atsakos – paļaujoties uz savām zināšanām un iepriekš izstudēto… Pieļauju, ka ikreiz gan ir kas jauns ko uzzināt, bet arī laika trūkuma dēļ un vēlmes klusi pasēdēt pie kādas no būvēm – mani šoreiz no runātīgas kompānijas attur…


Starp diviem ezeriem Coba un Macanxoc klusi starp kokiem un biezā mežā ieaugusi dus savulaik ļoti ietekmīga un varena pilsēta. Coba„vēja saviļņotais ūdens” savulaik ar saviem vairāk kā 50000 iedzīvotājiem kontrolēja ekonomiku, tirdzniecību un reliģisko kultu Jukatānas pussalā – kuras misiju vēlāk ap 900-1000. gadu m.ē. pārņēma jau Chichen itza.
Dīvaina un nedaudz baisa sajūta pārņem – apzinoties reiz pilsētas varenumu un nu tās spoku pilsētas tēlu… Pa teritoriju ved plašas takas – un tūristiem tiek piedāvāts izīrēt velosipēdus vai sēsties vietējā taxi – trīs riteņu braucamajā ar ērtu dīvāniņu priekšgalā – 60peso un jūs mirklī nogādās jums vēlamajā vietā – es izvēlējos lētāko – K2… Staigājot pa teritoriju atcerējos par kāda vēsturnieka rakstīto – ka no galvenajiem ceļiem dziļāk mežā ved mazas takas – pārsvarā tikai darbiniekiem vai kāda ceļa saīsināšanai – un tieši tur slēpjas pats interesantākais. Ilgi nav jāgaida – pirmā mazā taka un griežos iekšā – cilvēku balsis pamazām izzūd, riteņu čikstoņa mazinās un mani arvien dziļāk biezā liānu mežā ved šaura džungļu taka… klusums un tikai dabas balsis – skaisti un dziļi – tas ir tas ko parasts tūrists savām acīm nekad neredz – akmeņu krāvums, ko vēl nav skārusi tūrista roka, slēpjas zem koši zaļam koku lapām – mitrais gaiss rasojot pil no mani ieskāvušiem augiem un es ātri kļūstu slapjš – šeit ir tik biezs, ka pat svaiga gaisa strēlei netiek dota iespēja izlauzties cauri tumšzaļajam biezoknim. Pēc brīža pamanu Macanxoc ezeru – vēsa gaisa brīze mani uz brīdi atsvaidzina – diemžēl laiks doties atpakaļ pie civilizācijas.
Atgriežoties uz cilvēku takas nojaušu, ka līdz manis meklētai piramīdai Nahoch Mul ir liels gabals ejams – bet laiks jau sāk steigties man nevēlamajā virzienā…
Pielieku soli un pēc brīža izmetot līkumu atkal caur pāris ne-tūristu vietām nonāku lidz Cobas pilsētas galvenajai celtnei 42m augstajai Nahoch Mul. Stāvs akmens krāvums ar ļoti stāvām kāpnēm pār kurām karājas virve, kā palīdzības un drošības saite visiem tiem, kuri vēlas pievarēt to un sajustie kā Maiju valdnieki stāvot starp debesīm un zemi virs Jukatānas līdzenuma… Šī ir augstākā būve Maiju ziemeļu un centrālajā reģionā, un tajā uzrāpties, var ikviens, kurš apveltīts ar stipriem nerviem un labu izturību… Izturībai nebija ne vainas – bet ar nerviem tomēr bija švaki – tik stāvas kāpnes ar tik augstiem pakāpieniem nebija gadījies redzēt… Pat Teotihuacana ar Saules piramīdu ne tuvu nestāv...
Skats no augšas atsver visu – kā golfa laukuma zālājs zem kājām ir visa jukatāna. – Es sajutu to kā jutās varenie un valdnieki stāvot virs tūkstošgalvaina pūķa galvām – starp debesīm un zemi…Starp mirstīgajiem un dieviem, starp gaisu un ūdeni, starp ticību sev un pārliecību… Es apsēdos uz piramīdas malas – pārkāru kājas un uz mirkli izslēdzos – lai padomātu…

San Juan Chamula

San Juan Chamula


Ilgi – ļoti ilgi es gaidīju šo atkal tikšanos – atgriešanos, vietā, kura manā dvēseles pasaulē nozīmē tik daudz.
Satraucies, kā mazs bērns es pa San Cristobal skrienu meklēdams colectivo uz Chamulu, jo vien vienu dienu esmu atvēlējis šim savam svētceļojumam…
Nedaudz kalnos un starp tiem, ātri, līkločus nesdamies pa nelīdzeno kalnu ceļu tas strauji tuvojas Tzotzil indiāņu ciemam. Nogāzes kā mazdārziņi pieRīgā ar mazām koka būdiņām un nelielu kukurūzas dārziņu līdzās. Un drīz jau liels, zaļš uzraksts virs ceļa ziņo – „Bienvenidos en San Juan Chamula”2260m., virs jūras līmeņa un 59tkst., iedzīvotāji. Tas viens no retajiem maiju pēcteču ciemiem – bet noteikti vispopulārākais tūristu vidū – dēļ savas īpatnējās reliģijas un dzīves uztveres. Vairāku simtu gadu laikā – tā ir jaukusi kopā senās maiju paražas un lūgsnas ar katoļu baznīcas elementiem un svētajiem, bet ar to tā ir tikai ieguvusi savu individualitāti un dzīvību… Tāpat kā viss ciems – Ikkatrs no rīta mostoties sasveicinās ar sauli un veras tajā – arī aizgājējus zemē gulda ar seju uz austrumiem – lai tas ik reiz redzētu sauli austot…
Arī šodien es esmu sveicinājis to – un liekas – tā mani uzrunā – košzilās debesis un neviena dūnu gulbju tajās, kas segtu saules gaismu, ir kā dāvana man šajā īpašajā dienā!
„9 peso” – man teic mazā volksvāgen „hipijbusa” vadītājs, un es speru savu kāju Chamulas tirgus laukumā. Košas nojumītes un būdiņas, letītes un galdiņi nokrauti ar apelsīniem, banāniem un chayotēm, līdzās drēbītes un apavi, zem milzu saules sarga kāda tumsnēja sieviņa oglēs grillē kukurūzas vālītes, līdzās cita silda tamales, bērni un suņi, smarža – dzīvība un absolūta nesteigtība – viss lēni rit savu ierasto ikdienas gaitu. Uz to no malas – klusā cēlsirdībā nolūkojas vīri – melnos aitādas apmetņos – Chuh, vīri tādos pat baltos – svinīgos un glaunos ir ciema pārvalde, kas reizē pilda arī kārtībnieku pienākumus un raugās, lai tūristi nekļūtu gana nekaunīgi ar savām melnajām stikla kameru acīm… Fotografēties tiem nepatīk – vien par 10 peso – vienu bildi gan ar prieku. Tā kāda kundzīte, kura tirgo daudz dažādu suvenīru – manot, ka tie mani neinteresē – kļūst tieša – „10 peso por foto, seńor!” – to gan izmantoju un kolorīto sieviņu iemūžinu mūžīgi, ar savu spoguļaci…
Pagaidām vēl tik caur to es tveru gaismu, kas nāk no baltās baznīcas – es nespēju vēl tajā ieiet un ilgi klīstu pa tās priekšpagalmu vērojot viesus, jokojot ar mazajām indiāņu meitenēm baznīcas dārzā un vienkārši sēžot uz apmales viens – it kā lūdzot atļauju ieiet, it kā uzrunājot un klusībā gaidot atbildi…
Un tad pēkšņi – no skaidrajām debesīm es jūtu – ir laiks. Es vēlreiz uzmetu skatu baltajam svētnamam ar koši zaļiem, ziliem un dzelteniem saules un svētības simboliem rotātu, uz dziļi zilajām debesīm. Tie ir kā vārti ar puspavērtām, smagajām, sarkanām koka durvīm uz miera un cita dvēseles stāvokļa zemi…
Es speru soli pār tā slieksni – kā šķērsojot robežu starp divām pasaulēm…
Un tur es palieku – vien paspēris pāris soļus es stāvu. Nekustīgi samulsis, apburts. Un ļaujos tai mani paņemt… Kā ēteriski hiptnotizējoš, svaigi smaržojošais, klāto skuju paklājs uz grīdas mani aicina dziļāk kā skaistā mežā, kurā saules gaisma retiem stariem laužas caur mazajiem lodziņiem no augstajām, baltajām-nokvēpušajām sienām. Simtiem simtu, tūkstošu sveču gaisma ar to teju spēlējas un rada mirdzošu gaismu ikvienā svētnama vietā… Gaiss smaržo pēc svaigām skujām, kūstoša parafīna un vasaras ziediem. Silts un dzīvs. Puspavērtās, masīvās durvis neļauj telpā draiskoties vējam – lai neapdzēstu lēni kūstošās sveces. Tās uz maziem koka galdiņiem visapkārt dievnamam – iepretim lieliem koka altāriem ar stikla logu (lai atvairītu ļauno), aiz kura kāds no svētajiem – San Lucas, San Marcos, San Francisco, San Lucy un daudzi, daudzi citi – gan uz grīdas, kur kāds no ticīgajiem lūdz palīdzību kādam no saviem aizgādņiem… Tās ir visur – un teju visa telpa ir kā liels sveču dārzs – lielās stikla glāzēs, ar košiem zīmējumiem un dievmātes siluetu uz tām, gan vienkāršas garas baltas, dzeltenas, gan uz zemes – tievas, mazas un lielas un krāsainas… To liesmiņas kā mazas dvēselītes draiskojas viena ar otru…
Es atgūstu elpu un prātu, un ļaujos tās aurai dziļāk telpā… Tukšā zāle ir kā miera un klusuma pļava, vien tālu tajā, teju čukstus, skan lūgsna Tzotzil valodā, kādā stūrī bērni basām kājām skraida ap vecākiem un sveču rindu iepretim tiem, kādas līdz paņemtās upurvistas kluksts, un sprašķoša parafīna skaņa… Apmetis nelielu loku pa to es apsēžos smaržīgajās skujās…
Brīdis un manis nav. Es neesmu nekur un liekas visa pasaule aiz šīm sienam zaudē vērtību un likstas, un problēmas un kaites, un tumšas dienas un pelēkus rītus… Pārņem sajūta, ka eksistē tikai apaļa balta zemeslode un šis namiņš, kurā tu sēdi viens… Tik laimīgs un apmierināts, tik sakārtots un piepildīts. Viss kļūst tik vienkāršs un skaidrs – saskaņā ar dabu, ar dzīvību, sveču gaismā, svaigu ziedu ieskauts…
Vatikāns šo baznīcu ir izslēdzis no katoļu reliģijas nagiem… Un labi vien ir – jo sajaukusi senos indiāņu rituālus ar kristietību – tā ir radījusi unikālu dabas vienotības reliģiju… Tzotzil indiāņu reliģija uzskata, ka cilvēkam ir divas dvēseles – viena ch’ulel – ir pašā cilvēkā, otra – wayjel dzīvo ārpus viņa ķermeņa kādā dzīvniekā. Šī pasaules uzbūve tiem palīdz uztvert dabu kā daļu no sevis un arī reliģisko rituālos, lūdzot palīdzēt veselības problēmās tiek upurēta vista – visas kaites un nebūšanas pārnesot uz nolemto putnu. Vēl neizsīkstoša rituālu daļa ir „posh” dzēriens – bieži gan tā ir Coca Cola plastmasas pudelēs – kontrastējot ar koši zaļajām skujām uz baznīcas grīdas…
Kamēr sēdēju skujās -man līdzās divas sievietes sāk likt sveces. Iepretim San Diego un San Marcos koka tēliem, uz grīdas, kura attīrīta no zaļajām skujām tās tiek kārtotas zaļas, baltas, sarkanas un oranžas – četrās rindās kopā ap 40-50 gab. Līdzās maisiņi un somas, kaste ar vistu – kungs melnā „chuh” blakus slinki gulšņā skujās un bezrūpīgi veras apkārt. Pēkšņi izdzirdu skaļu balsi un liekas, ka izmisušas raudas – kāda sieviete telpas vidū pie svecēm ar asarām lūdz palīdzību visiem svētajiem… Viņu pārtrauc vistas pēdējie ķērcieni un kāda kundze pāris reizes ar to veikusi kādas darbības virs kūstošajām svecēm un kunga, kuram tiek lūgta palīdzība, mirklī pārlauž tai kaklu…pārnesot visas kaites no slimnieka uz nolemto putnu.
Iestājas klusums… Es atkal baudu sprakšķoša parafīna skaņu… Kaut kur no baznīcas otra gala klusumā atbalsojas teju čukstošas lūgšanas Tzotzil valodā, kā ritmiski skaitāmpanti tie birst pār lūdzēju lūpām un aizvēris acis es tos tveru kā melodisku sarunu ar savu dvēseli…
Es atveru acis un ieskatos pulkstenī – neticu laika zaglim – bet vairāk kā divas stundas esmu sēdējis nekustīgi domās un klusumā, skaņās un dvēseles sarunās zaudējis pasauli… Jūtos lieliski, kā jaunas skaistas un tīras enerģijas piepildīts. Es pieceļos kājās – tās nedaudz sāp nosēdētas… Lēniem soļiem starp svecēm skujās es virzos uz gaismu baznīcas galā… Nemaz negribas pamest šo vietu. Tāds miers. Es vēlreiz pagriežos, lai uzmestu skatu zaļajam paklājam un mirdzošajām dzīvības gaismiņām, kuras viscaur piepilda šo pasauli – tik atšķirīgu no tās, kura atkal mani sagaida pēc pāris soļiem… Es aizeju, ar smaidu, ar dvēseles smaidu… Sažmiedzis acis no spilgtās gaismas es izveļos pa durvju spraugu.
Gaišzilās debesis kā mānīgs paklājs pār pasauli… „10 peso, Senor! Compra lo! Mira, mira – 4 por 10!…” jau pie pirmajiem soļiem mani ielenc tirgotāju bari – kā haizivis, kā plēsoņās, kas gaida upuri… „Paldies – bet man to nevajag-es jau esmu ieguvis to pēc kā braucu…”
Baltu, gaišu un plašu pasauli, dvēseles smaidu un vietu, kur atgriezties…

Debesu grīda ir mans ceļš…

…runā, ka Dievs radot Norvēģiju bijis iemīlējies – par to šaubu nav – un dzīves pirksta pieskāriens arī mani tieši šādā brīdi ir atvedis uz šo pasaules nostūri… Skaistāki par kalniem ir tikai kalni aiz kuriem riet saule, skaistāki par kalniem aiz kuriem riet saule ir tie aiz kuriem tā rītos lec un vien vēlme ar to visu dalīties, liek sajusties tāpat – kā Dievam, kā toreiz…

Nekad iepriekš šo troļļu zemi es nebiju savā „must see” listē iekļāvis, bet tagad nākas atzīt, ka tā allaž ir bijusi kaut kur tuvu, tepat līdzās… Tā nu es tagad 2 mēnešus dzīvoju, strādāju un iebaudu visu kas apkārt nelielā Norvēģu pilsētciemā – Sogndal.

Rītos, kad saule uzstājīgi pārņem ieleju, kalnu nedzīvi tumšās muguras atdzīvojas, līdz tā ienirst pelēkzilajā fjorda ūdenī un mirklī tas kļūst košzaļš… Kā mežkrāsas dzīvības spogulis kalnu nogāzes atspīd tajā un viss ieloks mostas…

Arī es. Namiņš, kurā mitinos ir vien pārdesmit soļu attālumā no „ezera” krasta un katrs rīts tiek sveikts ar brokastīm ērtā plastmasas beņķī, nolūkojoties stāvajās, klusējošajās kalnu sejās… Reiz kādā no tādiem rītiem – mana kaimiņiene ieminas, ka „redz – tajā tur kalnā varot arī uzkāpt”! Tanī pat brīdi – tika izlemts – pirmajā pilnajā brīvdienā došos to iekarot..

Nepilnu nedēļu pēc ierašanās, es nolemju doties iekaro kalnu ar „oriģinālu” nosaukumu – Storehaugen (latv. Liels kalns). No poļu darbabiedres aizņemta smalka karte ar takām, uzklausīti padomi, sasmērētas trīs dubultās sviestmaizes, puslitrs apelsīnu sulas, ērti apavi, mugursoma, fotoaparāts, piezīmju bloks un varu doties ceļā..

Pulkstenis ir tieši 9 no rīta. Balti apmākusies diena, bet kalna virsotne skaidri saskatāma. Iekšā, kaut kur dziļi dvēselē satraukums – tāds dzenošs nemiers. Kājas to jūt un kā spārniem viegli vēzējot, es nesteidzīgi lēnām aiz muguras atstāju savu pēdu nospiedumus pilsētas svaigi lietajā piķī. Liels loks pa ceļmalu apkārt visam fjorda līcim, ik pa brīdim iebaudu koši sarkanos namiņus uz tumšzaļā kalna fona.. Tālumā no ieloka ‘’mutes” kā balti ilkņi spīd sniegotas kalnu virsotnes. Storehaugen kalns gan kails, vien no lejas, pavisam maza, manāma balta sniega šalles aste..

Gar lielceļmalu ved gājēju un riteņminēju taka, tālāk nogriežos uz krastmalu lejup, pa veco ceļa daļu. Šaurā, garā zālē abpus tai, ieaugusi piķa upe – augstu virs galvas kā metāla dunduri laižas auto, bet mana taka uzstājīgi nozūd klusībā..

Tikai gan uz brīdi. Priekšā, zilā stikla fjorda pakājē, zaļā pļaviņā treileru kempinga ciems.. Baltas būdiņas uz riteņiem, teltis, auto namiņi, veļas šņore ar varavīksnes krāsu vešiņām, līdzās kūpošs grils. Tumšzilos atzveltnes krēslos pie apaļa galda sasēdusi omulīga ģimenīte, no kristāla glāzēm baudot malko sarkanvīnu…

Bet no augšas, no pakalna aiz drāšu žoga es slīdu savā gaitā tiem netraucēti garām, viens… Manas domas ir mans sarkanvīns.

Un meža zemenes, kuras ik pēc soļa ceļmalā, kā sarkana apmale. Diez vai „norvēģim parastajam” ir zināms baudījums – tupus-rāpus saujām sarkanās mazogas ēst. Šeit zaudēju manāmi daudz laika – bet saldais baudījums ir tā vērts.

Sarkanu muti sveicinu pretimnācējus, kuri devušies agrajā skrējiena gar fjorda krastu. Ik pa brīdim uzmetos vērīgu aci „savam” kalnam.. Tas vēl tur pat!

Drīz vien ceļš caur ciema mazajām mājelēm met līkumu ap ūdens līča ieloku un nozūd priežu kalnā…

Asfalta taka kļūst mīksta un pavisam citi soļi grimst skuju zemē. Šķibi koka vārtiņi ar baltā drātī iekārtu akmens atsvaru. Paveru tos bez skaņas, smagnēji tie aizveras, viegliem maniem soļiem iekāpjot „troļļu” mežā.

Akmeņaina koku sakņu taka, biezā priežu mežā. Taisni kalniņā, tad ar līkumu nedaudz lejup, atkal augšup un kāpiens turpinās.. Kreisais plecs slīd gar stāvu meža sienu, dažviet pelēki, sarkani klints robi, akmeņu strauti.. Viss zaļš un sulīgi brūns. Sūnas.. Pretējā takas pusē nogāze. Reti priežu stāvi starp gaiši bēšu klintsakmeņu galvām.. Aiz tā tirkīzzaļš – kā spogulis fjorda ūdens – bet tajā atspīd visa kalna dzīvā ēna..

Uz brīdi apstājos. Svaigs priežu meža gaisa kokteilis ar dzestriem fjordu kalna lāsumiem.. Gardi.

Ceļā vien nedaudz vairāk par stundu – bet kalns stāv nemainīgi, nekustīgs, vien mākoņu bites ap tā galvu spieto kādā vien tiem iestudētā dejā..

Drīz atkal kāds civilizēts miests. Satikts kādas mazviesnīciņas saimnieks man stāsta, ka „no augšas tiešām skats esot feins”, nedaudz aprunājamies un katrs turpinām savu gājumu… Neliels serpentīna ceļš lejup, tad atkal augšup, un šķērsoju pēdējo ciemu pirms vientuļā kāpiena. Pats fjorda līča ieloka gals. Lēzena svaigi pļauta, pļavas nogāze. Lejā, pļaviņā aitas ar zvaniņiem kaklā uz tumšzaļa ūdensgleznas fona pieskandina visu ieleju…

Un atkal smilšaina grants taka metot līkumu starp māju pagalmiem nozūd egļu un priežu silā. Brūnas sveķu saknes kā kāpnes, akmeņu muguras stingri tver katru manu soli. Plata, iemīta taka ved arvien augstāk – vien sekojot sarkaniem krāsas punktiem uz koku mizas turos uz kartē noteiktā Folkesti – gājēju takas. Drīz ceļš sadalās un krustcelēs stāvot, zīlēju skujās uz kuru pusi doties, jo ne iezīmētu punktu, ne citu atzīmju nemanu.. Griežos pa labi – vairāk uz kalna pusi, uz šauru, zemes taku pakalnā.

Virziens ir pareizs – bet sajūta, ka esmu nogājis no galvenā – „kalna spices iekarotāju” ceļa nepamet. „Ja reiz noklīst – tad ar vērienu” – savā avantūrista pārgalvībā lemju un griežos pirmajā zvēru ceļā prom, no jebkādas iestaigātas pēdutakas..

Kā grimstot zaļā dūnu segā es pa biezu sūnu lāčoju dziļāk meža biezoknī. Šaura vienas pēdas platuma taka, līkumu līkumiem ap katru koku, krūmu, pat viršu puduru. Zem mazām eglītēm , zem priežu zariem izlokoties, šķiru zarus kā slēģus smaržajā miera nostūrī, līdz nonāku retā, līdzenā koku cirsmā. Vien retas eglītes, kāds mazītiņš koku pudurs plašajā viršu laukā un bezgalības pārbagātības melleņu klājiens.. Bet tur lejā – kur kalna nogāze pazūd – zils ūdens līcis..

„Kas tās par ogām? Mellenes! Kāpēc zilas? Tāpēc ka zaļas! ‘’ – es jau pēc mirkļa saujām, zilu muti, melniem pirkstiem ēdu un baudu, ievelku elpu, uzmetu skatu Storehaugen spicei – bet nu jau no sāna. Pāris soļus pabrienu – un atkal mani ogas vilina.. Viltīgi. Tās mazos puduriņos sēž. Kad viens nolasīts – ķeros pie nākamā, tad līdzās kāda cita oga uzrunā. Kad nolemju – viss pēdējā – eh.. Nespēju pretoties un atkal kā izbadējies ogulācis četrāpus tupu iekritis mellenājā… Saldas. Dievīgas. Vien žēl ka piena kanniņa mājās atstāta.. J

Stingri saņemos, kad ogu pārbagātība manā organismā sāk izsist pirmo sviedru.. Laiks doties tālāk. Starp jaunaudzi un pelēku, asu sūnu, kura brīžiem sāpīgi skrāpē manas kājas, es sāku kāpt kalnā. Ik pēc pārdesmit metriem atskatos – katrs solis, nes augstāk un skats uz fjorda ieleju apbur arvien vairāk un vairāk..

Vienubrīd slīpajā meža cirsmā, aiz kāda krūma, un celma izdzirdu koku brakšķēšanu un kņadu.. Apstājos. Aizturu elpu. Vēroju. Vēja dzenātas lapas un vien rets putns. Neko vairs nemanu. Cerība satikt Norvēģu „lielpēdi”, saskvaču , vai sniegatrolli – pazūd, nolemju, ka tas vien blakusefekts no skandināvu mellenēm. J

Nekādu blakusefektu gandarījuma sajūtai. Baudot dabas zīmējumu kāpju vien augstāk. Atceros par seno kalnu tautu – Inkiem – kuru noslēpums kalnu pārvarēšanā slēpās lielu attālumu pārvarēšanā bez atpūtas pauzēm. Maziem solīšiem lēni, nesteidzīgi līdz galamērķim, lai cik tālu un augstu tas būtu. Mēģinu pielietot to praksē.

Kāpiens kļūst arvien stāvāks un smagāks. Brīžiem takai priekšā – krituši koki – un vismaz 50° kalna slīpumā tos ir diezgan grūti pārvarēt. Dziļas sūnas, mazi krūmāji, asi viršu puduri, skudru pūžņi. Viegls silts vējiņš pūš no mugurpuses un kā ar roku pietur, piepalīdz..

Pagājušas divas stundas kopš devos ceļā. Bet kalna virsotne vēl skrāpē mākoņmalu. Stāvu pie norādes – Storehaugen virsotne – 5.5km un nojaušu, ka smagākais un īstai kāpiens ir tikai priekšā! Iepētījis kartē ceļu – apjaušu, ka pa melleņu taku esmu nogriezis krietnu līkumu.. Tas priecē, jo arī baudījums dvēselei ir košāks, kā pa iemītu cilvēkpēdu taku.

Griežos norādes virzienā un speru platu soli pretī melnajai akmens spicei. Cieši nomīdīta skuju taka, divu cilvēku šaurumā. Uz ielejas pusi biezs, jaukts mežs – caur to saule brīžiem no līča ūdens met sejā spilgtus „gaismas zaķus”. Otrpus ceļam akmeņaina, retu koku, sūnu kalna robusta mugura. Viegli, mazi soļi mani raiti nes augstāk, bet tik līdz brīdim, kad taka izzūd „pasaku mežā”…

Kā bilžu grāmatas lappusē – biezu , salātzaļu paparžu paklājs un senīgu, līku koku audze. Noslēpumaini skaisti. Tumšā „vilnas zaļā” kažokā tērpti koki un lapots verandas dzīvs jumts.. Klusībā čurkstošs kalnu strauts. Kāds rets, balts ziedu augs. Akmeņu gultas un reti manāma, līkumota taka…

Es nometu somu. Šī ir vieta kur gribas uzkavēties mazliet. Gar strauta mitro, sūnu brienu lejup, kājas brīžiem grimst līdz celim, bet vēlme saujās iesmelt dzidro kalnu dziru, mani vedina arvien tālāk..

Kā izslāpis kumeļš es metos pie tā, ar saujām smeļu, strebju ledus auksto avotu.. Dzeru ar patiesu baudījumu, acīm ciet. Jūtu kā tas piepilda mani, kā dzīvības sulai izplūstot pa katru šūnu.. Atveldzējies, noskalojis seju – nu esmu atguvis spēku turpināt ceļu…

Līkumota, stāva kalna taka kādu ilgu brīdi ved pa šo brīnumaino meža daļu. Paparžu birztala, lapu koku parks un vien kādi klusi soļi uz apsūbējušajām akmens bluķu mugurām jauc mieru pasaku kalna nogāzē… Skaļi dungojot pie sevis dažādus dvēseliskus meldiņus es kā no malas, neticīgi vērojot burvību, piešķiru tai dziesmu, kas tobrīd ar manu pasauli jaucas… Esmu te un tagad!

Brīžiem palaižam garām mirkļus, kuri skrien garām – nav laika apstāties, paskatīties un iebaudīt. Nav laika sajust sevi. Man vienmēr licies svarīgi – pazust – izslēgt mobilo telefonu un klīst.. Vien uz laiciņu aizpeldēt domu baudījumā.. un atcerēties, ka pašas skaistākās lietas pasaulē ir bez maksas..

No augšas pasaule maziņa, ar katru manu soli, tā saraujas.. Un kad pamanu lielu, nokaltušu priedi – vēlos pakāpties tajā un redzēt vēl tālāk.. tur tālumā – pāri tām sniegotajām virsotnēm.

Bet kad mugura pavisam slapja, elpa smaga – pakalns pēkšņi kļūst mazītiņš. Tur lejā mierīgs, spoguļzaļš fjorda ūdens, tur kāds ciems. Baltas pakalnu virsotnes, un raustīta horizonta līnija līdz pat apvārsnim. Zeme zem kājām pārvēršas akmenī un sūnas mīkstā paklājā..

Kāds bērzakoks pārliecies bezdibeņa malai nemitīgā skaistuma vērojumā sastindzis, vien lapās dzenāts vējš liek tam bailēs no augstuma nodrebēt. Es speru soli. Prātīgi un lēni. Līdz malai vien metrs un tālāk brīvais putna lidojums pārdesmit sekunžu vēja klusumā… Skats aizrauj elpu – līdz fjorda ūdens šļakstiem gaiss sabiezē gaišzils, viegla migla pār visu ieleju saules staros šūpojas.

Es pagriežos pret kalnu – vien pēdējā kāpiena taisne. Ķērpji, sūnas un skarbas akmens pļavas. Šeit taka iezīmēta sarkaniem punktiem uz klintsbluķiem. Tie nedzīvi, katru pavada ar skatienu. Ielejas, kritums, dziļa aiza – viss kā iepriekš – tik virs galvas nav zaļā lapu jumta. Kādā ieplakā neliels, sekls ezeriņš, vien pāris metrus no kalna malas.. Kā oāze. Tā mierīgajā ūdenī plunčājas mākoņi.

Kluss. Vien pelēks akmens miers. Apavi slīd pa šķembu taku un pieturoties pie klints es raušos augstāk. Brīžiem ar visām četrām, uz leju neskatoties es ceļu savu, novirzījies no maršruta, rodu pats.. Nedaudz bailīgi. Augstums iespaidīgs. Nav ne mazākās nojausmas cik tālu vēl – sviedri līst, un katrs mazais uzkalns atņem jaunu kripatu spēku, un kad sasniedz kādu kalna kori – pamanu nākamo, vēl augstāku..

Un tur tā ir. Akmeņu piramīda virsotnē, liecina par galamērķi. Es iekliedzos!!! Aiz sajūsmas, aiz baudas, aiz prieka, aiz skaistuma. No visām debespusēm uz mani pūš vējš, uz visām es mākoņus sūtu, ar roku tos tverot, un zīmējot sajūtas savas…

Tepat – starp debesīm un zemi es elpoju gubu mākoņus.

Bet tur tālumā aiz horizonta sniegotām kalnu virsotnēm dzimst jauni, bet lejā viss kluss, nekustīgi rāms… Zilajā stikla spogulī, starp mākoņstarpām, saule met savu staru ēnu – tas mirklī kļūst spilgti zaļš – daba spēlējas, zīmējot ūdenī savu mirkļa mainīgo gleznu.. Kā košs ornaments, raksts.. Kāda teju nekustīga laiva aiz sevis velk baltu putu strīpu pār to un ievieš savas korekcijas saules zīmējumā..

Es apsēžos uz kraujas malas, pārkaru kājas pār to un pazūdu… Pasaules jumts ir manas mājas. Debesu grīda ir mans ceļš.

Domas trako. Es ļauju tām mesties no kalna lejā – kopā ar putniem, ar kaiju, neprāta ātrumā traukties pret zilo ūdens sienu… Ienirt. Noskalot putekļus, spārniem pilot, laisties atpakaļ… Tāds gaidīts prāta veldzējums. Baltas kalnu kaijas redzējums…

Es jūtu. Vēja dzidrumā. Ticu. Ir balti mākoņi un zils ūdens, sniegs un elpu aizrautas trīsas, kā aukstas Tavas rokas zem krekla… Es mīlu. Kā dievs mīlēja radot – es ar otu to sajūtās savās pārzīmēju… Līdz horizontam dziļu. Kā saules staru liānās laisties es no kalna uz kalnu savu dvēseli sūtu…

Absolūts miers. Kluss vējš, saules staru čaukstoņa un vien kaut kur tālumā zvaniņu skaņa.. Es palūkojos izbrīnīti apkārt, bet neko nemanu. Bet tā tuvinas. Pielecu kājās un dodos lūkoties, bet te pēkšņi no kāda akmeņu krāvumā manā priekša izlec divas aitas ar zvaniņiem kaklos. Mazie cirtuzvēri satrūkstas, ne mazāk par mani – katrs uz savu pusi lecam un tad pēc mirkļa atskatoties, atstatus vērīgi viens otru iepētam… Kurš kuru iztraucējis. Sprogaini, krēmīgas saules krāsā, mamma ar bērniņu. Kalnu aitas. Ziņkārīgi vērīgas. Bet vien pa gabalu. Tuvu nenāk. Pat, kad mēģinu ar savu siermaizi pievilināt.. :DDD Tā mēs tur kalnu korē kādu brīdi komunicējam. Es ēdu gardi nopelnītās maizītes, piedzerot apelsīnu sulu – bet manas kompānijas biedrenes turpat līdzās tiesā , sausu ķērpi un uz retu manu jautājumu atbild ar gari atbalsotu „Beeeeeee..!”

Es nesteidzos. Lēni tiesāju savas pusdienas un ar acīm slīdu pa savu ciemu, tur tālu lejā. Raibs kalnu ielejas musturs – nekas vairāk… Tik mazs un niecīgs pret pelēkajiem akmens milžiem…

Ir dienas vidus. Miera un labsajūtas deserts… Saules stari patīkami ieaijā. Ir silts. Tikpat kā bezvējš. Nav vēlmes pamest kalna kori, nav vēlmes nolaisties tur apakšā.. Vēl mirkli.

Es atveru karti un nolieku jaunu maršrutu – lejā nolemju kāpt pa kalna otru pusi. Tālumā kalna zemākā ielejā pamanu baltu sniega strēli „Nu nevar tač, jūlijā vidū apiet tai ar līkumu”, lemju un uzmetis pēdējo atvadu skatu visām debespusēm metu somu plecos un sāku savu lejupceļu..

Apejot sarkanās atzīmes metos lejup, pāri akmeņu pļavai.. Tad brīdi pa taku. Atstatus aitu pāris man uzticīgi seko. Atkal klints pakalns, bet nojaušu, ka tepat ir jābūt pamanītajai sniega segai, tāpēc pametu taku un raušos kalnā. Un pareizi vien ir.. Vēl pārdesmit metru un dzirdu klusu strauta čurkstoņu.. Starp akmeņu sienām, kā lēzenā ieplakā, guļ saguris sniega deķis.. Tas kūst. Raupji cietā ūdens masa jūlijā vairs nav pūkaina un irdena kā pūderis.. Smags, ciets.. Teju nedzīvs… Mānīgi. Es ieklausos. Dzirdu – kā tas pārvēršas par dzidru, čalojošu kalnu strautu, lai kļūtu par ziedu, par koku, par upi un ezeru – pavadot to ar atbalsotu kalnu aitu blējienu…

Turpinot ceļu – pēc pārsimts metriem – neliels atpūtas laukums. Iekārtoti aizvēja beņķīši ar akmeņu krāvumu sētiņām. Atsēžos uz mirkli lai ļautos baudījumam. Uz citu – ziemeļu debespusi. Pūš neganti spēcīgs, auksts vējš. Bet tas tikai piedod sajūtām papildus šarmu. Ļauju lai izvēdina galvu. Lai pūš. Es skaļi ko saku – bet vējš vārdus nozog un aiznes sev līdz…

Kā pa mašīnas logu, kura nesas 100km/h – vējš plosa matus, sitas sejā un katru tikko prātā ienākušu domu izrauj ar visām saknē un aizrauj prom..

Tā kādu krietnu laiku sēžu. Un ļaujos. Bet, kad pienāk brīdis doties, dziļi ieskatos vējam sejā un aizeju… Priekšā garš lejupceļš.

Skarbs akmeņu šķembu ceļš, līkumiem lejup. Garlaicīgi pelēks, nedzīvs. Pavisam cita ainava. Šai kalna pusē vien pliki pelēki klintsbluķi uz sniegotu virsotņu fonabildes. Citāds skaistums.

Ceļš met līkumus. Pēc brīža parādās kāds zaļāks krūms, augs, tad meža pudurs.. Sāku just, ka kāpiens lejup nogurdina krietni vairāk un pēdu leņķis pret zemes novietojumu nemaz nav ērts…

Bet es tik pie sevis dungoju. Neliekos nomākts. Baudu kalnu zilpelēkos stāvus, zaļos fjordu ūdeņus, un ainavu akvareli…

Kad pēc 2h stundu lejupkāpiena pa pelēko šķembu taku vien sajūtos tuvāk „jūras līmenim” par metriem 400 – saprotu, ka tālāk būs tikai smagāk… Pie lidostas, Folkesti (gājēju taka) pārvēršas piķa upē. Atceros, par stāstīto, ka līdz ciemam no lidostas kursē autobuss, bet tā kā ir svētdiena un aviobāze pat izskatās pamesta, lemju par labu ticībai sava paša spēkam un nolūkojos uz garo vienstāva ēku, ar asfalta „pagalmu” dzeltenām līnijām krāsotu, no žoga otras puses..

Melns, ciets pamats zem kājām. Tumšu egļu zari virs galvas. Rets auto. Vēja mūzika putnu dziesmās. Un nebeidzamu līkumu, pauguru, kalnu un ieleju labirints… Metu skatu kartē, lai ātrāk nogrieztos uz kāds meža takas. Pirmā iespēja un to daru. Atkal nozūdu mežā.

Lejup noieti jau vismaz 12km un 3h… Saprotu, ka mājupceļš būs krietni vien ilgāks un garāks. Sāk krietni sāpēt kājas. Ceļi, pēdas, gurni… Pa mežu taku lai gan patīkamāk un nedaudz vieglāk iet – koku saknes, akmeņu krāvumu masas – ļoti palēnina manu pārvietošanos. Pēc 1h kāpiena pa šauru viršu taku, nomaldos. Kartē un dabā sastopamās zīmes izrādās esam pretrunās. Esmu nogriezies kādu 1km uz pilnīgi pretēju pusi.. Dusmas. Sagurums liek manīt ar katru metru. Brīdi – „pēc mākoņiem, skudru pūžņu izvietojuma un putnu lidojuma virziena” meklēju pareizo taku. Atrodu kādu neiezīmētu mazceļu. Uzticos tam.

Šaura, bieza meža serpentīna taka lejup. Aiz kokiem manu ciema mājas. Bet tās nemainīgi tālu. Kad beidzot nokļūstu līdz tām – taka ved pagalmā. Bez jebkādām norādēm uz izejas ceļam pie civilizācijas. Izstaigājis visas burkānu dobes, šokēts nesapratnē – kā namiņa iedzīvotāji līdz tam nokļūst – kā tāds mežavecis metos pāri pļavas laukam. Vairs nekādu kalnu.

Kājas pulsē. Es vien spēju mazus solīšu spert. Ne pieliekties.. Gaita kļūst arvien gausāka.

Līdz ciemam vēl 15km…

Izmetis līkumu pa rajona asfaltu, atkal griežos mežā.. Tā taisnāk.

Atkal nomaldos. Laikam saguruma sekas. Dusmas ar nelielu izmisuma garšu..

Kad tieku līdz savam līcim un otrpus pamanu balto viesnīcas namiņu – sejā nav spēka smaidam. Smaida sirds.

Soļi mazi, mazītiņi. Lēnām, lēnītēm. Sevi uzmundrinu ar domu uzreiz iemērkt kājas ledusaukstajā fjorda ūdenī.. Tas palīdz. Bet mans galamērķis stāv nekustīgi, nemainīgi tālu. Laiks apstājies. Es eju uz vietas…

Sāpīgi.

Uzmetu skatu kalnam. Tālu. Nekad vairs.

Bet, kad norāvis apavus, apsēžos uz laipas malas un ar teju čuuukstošu skaņu iemērcu savas kājas ledusaukstajā ūdenī es uz muguras atgāžos baudā..

Kalns mani nepamet. Es vēlreiz sēžu tam mugurā kā apseglotam kumeļam un ar pātagu dzenāju mākoņgubas…

P.S. kopā pieveikti 15kilometri augšup 4 stundās un 25kilometri lejup 8 stundās.. Neiespējamā misija priekš mani ir izpildīta. Viens no skaistākajiem un noteikti smagākais kāpiens manā mūžā- bet katra soļa vērts…