Autotūre a la mexicana 6.daļa

15.-23. Diena

Pa nakti paliekam Robina pilsētas mājā, lai no rīta uzmeklētu mehāniķi manam auto, kuram atkal piemetušies mehāniskie niķi un kaprīzes. Šoreiz raize maza un drīz vien vocho kārtējo reizi ir atguvis elpu, un es varu doties uz Nuevo Leon ciemu, jo šodien ir Lucy dzimšanas diena.

20120113-153918.jpg
Torte, puķes un vēl šādi tādi labumi un dodos uz 27kilometru tālo, kalnu serpentīnu un ieleju apslēpto ciemu. Esmu dzirdējis, ka šis tiek uzskatīts par visskaistāko ceļa posmu visā Mexikā – es par to nešaubos ne mirkli.. Un lai gan asfaltētais ceļš brīžiem pārvēršas par teju neizbraucamu bezceļu posmu, ainavas un dabas fona tapetes teju stundu garo ceļu pārvērš brauciena uz paradīzi..
Krūtīs kņud un satraukums pieaug ar katru metru tuvojoties Nuevo Leon miestam.
Un kad beidzot jau lēni ripoju pa ciemata galveno ielu, acu skatieni manā virzienā ir jau atpazīstami, neticīgi pārsteigti atkalredzot un smaidīgi..
Māja atrodas ciemata otrā pusē izbraucot tam šķērsu cauri. Tieši pirms gada spēcīgu lietusgāžu un zemes sļūdoņa dēļ skaistā, košā māja tika teju sagrauta… Neko vairāk līdz šim nezinu, tik vien, ka ģimene uzcēlusi koka dēļu piebūvi kurā šobrīd mitinās..
Jau pa gabalu tuvojoties pamanu drupas reiz tur, kur zaļais divstāvu nams slējies..

Pirms 2gadiem

20120113-154408.jpg
Pēc nogruvuma

20120113-154512.jpg
Bremzēju iepretīm šķībajiem vārtiņiem un tullīņ man pretī steidz arī mazais Maritto un viņam seko Lucy.. Apskāvieni un prieka pilni smaidi..

20120113-154713.jpg
Tās pašas balsis, acu skati.. Vien māju nu vairs neatpazīstu.. Drupas. Vietā, kur reiz slējās divstāvu koša, zaļa ēka nu ir apdrupusi, netīra vienstāvu sienu ēka. Tai līdzās, blakus ēkas vietā kur reiz atradās mana istaba nu ir uzcelta koka dēļu piebūve kurā ģimene arī mitinās.. Viena paliela dzīvojamā telpa un terase ar virtuvi, ēdamistabu, svētvietu un altāri, kura priekšā uz matracīšā es ari izmitinājos turpmāko nedēļu..

20120113-155434.jpg
…tas notika naktī. Spēcīgi lija. Visi jau gulēja, kad pēkšņi no miega tos pamodināja skaļš, čīkstoši, brakstošs troksnis.. Māja kustējās kā sēkociņu kastīte. Lucy pamodinājusi Marito un kopā ar mammu izskrējuši laukā pagalam pārbijušās! Viņām nav bijusi ne mazākā nojausma ko darīt, jo atgriezties mājā nu bija pavisam bīstami. Viņi trijatā pārlaida nakti un tad vēl vienu, un vēl pāris, 3×3 metru mazajā āra virtuvītē līdz pašu spēkiem, vien meitenes pašas, uzcēla jauno piebūvi.. Kaimiņu vīrieši vien palīdzējuši nojaukt betona un ķieģeļu drupas.. Ciema vecākais iedevis pāris maisus cementa.
Kad Leonor man šo stāsta balss nodreb vien pieminot bagātos pilsētas radus, kuri atteikuši palīdzību.. Citādi gan – īsts prieks un miers, ka visi veseli. Un liekas, ka notikušais it nemaz nav viņus skāris. Tāds iekšējs miers, smaidi, pozitīvisms mīt tajos..

20120113-155640.jpg

20120113-155757.jpg
“Šie ir pirmie ziedi, kurus jebkad esmu saņēmus”, mani pārsteidz Lucy par saņemto dzimšanas dienas puķu pušķi, “šī ir labākā dzimšanas diena manā mūžā!” Torte, pašu audzēta kafija un tekila, ko lēni malkojam pie ikvakara sarunu galda pirms miega..
Miers, dabas balsis un zvaigžņu jūra – šīs pasaules dārgumi.. Fantastiski ir te atgriezties atkal.
ir tieši nedēļa līdz visu svēto dienai. Līdz tai Lucy jāpaspēj uztaisīt 5rožu kroņi, ko nest saviem tuvajiem uz kapiņiem. Piesakos par palīgu un arī vienu kroni no sevis uztaisīt donam Mario..
Dienas paskrien ātri. Šādi tādi darbiņi, sarunas, ciemošanās pie senajiem kaimiņpaziņām, kādu dienu ar lielu loku arī aizstaigāju līdz mistiskajam La Lanza kalnam.

20120113-155934.jpg

20120113-160008.jpg

20120113-160203.jpg

20120113-160219.jpg

20120113-160316.jpg

20120113-160340.jpg
Biju padzirdējis, arī ka šajās dienās San Cristobal pilsētā uzstāsies Lila Downs, ko nu nekādi nevar palaist garām, tā nu sēdinu Lucy ar Marito vocho un laižam nelielā ceļojumā. Sākumā apciemojam Robinu viņa rančo un nedaudz paklīstam pa to kopā ar zirgiem, vistām, zosīm un trušiem. Tad braucam uz UNESCO dabas mantojumu sarakstā esošo Sumidero kanjonu, bet atduramies pie slēgtiem vārtiem. Izrādās, ka skatu laukumi un ceļš uz tiem tiek rekonstruēti un ir slēgti apmeklētājiem. Nu nekas.. Vēl jau varam ar laivu pa kanjona upi izbraukt.. Jautāju ofisa meitenei, līdz cikiem tas iespējams – “vēl divas minūtes, līdz 16.30, tagad ir 16.28” – viņa līdzjūtīgā smaidā atbild.. Eh.. Neliels 100kilometru ceļojums pa maģistrāli turp un atpakaļ un ierodamies pilsētas laukumā tieši stundu pirms koncerta sākuma.
Lila Downs savās mājās, Mexikā nekad neuzstājas par maksu. Viņas bezmaksas koncerti ir kā labdarība un nenovērtējami mīlēts tautas mūzikas kultūrmantojums izpildot dziesmas ne tikai spāņu, bet arī Tzotzil, Nahual, Chol tautu valodās.. Tāds tas ir arī šoreiz. Harizmātiski enerģiskā Lila San Cristobal laukumu piepilda ar fantastiski pozitīvas un krāšņas auras notīm. Grūti spriest kurš izbauda koncertu vairāk – līdzi dziedošais, daudzgalvaino ļaužu pūlis vai māksliniece pati.. Pat pēc trešās atkalsasaukšanas atpakaļ uz skatuves Lila pavada uz tās vēl stundu paziņojot – “Nesaprotu, kāpēc man vispār jāiet prom, ja pašai tik labi patīk te būt. Mājās!” Izcils koncerts un baudījums.. Mazs sapnītis piepildīts redzot Lila Downs savās mājās 🙂

20120113-160529.jpg

20120113-160548.jpg
Atpakaļ mājās atgriežamies visu svēto dienas priekšvakarā. Rožu kroņi jau gatavi, kārumi “dvēselītēm” arī sagādāti.. Jautāju mazajam puikam vai šamējs ar grib iet spokoties un kārumus lūgties uz kaimiņmājām uz ko saņemu sakautrējušos, bet drošu “Nē!”
Šī man jau ir otrā reize mexikā un tieši šajā vietā, visu svēto dienas laikā (par to apraksts lasāms šeit -> http://wp.me/p11hUL-17) tāpēc sīkāk šoreiz par svētku norisi neiedziļināšos.
Nākamā dienā agri mostamies, es uzspodrinu un nopucēju vocho, un visi dodamies uz Teopisca pilsētas kapsētu, kurā apglabāts dons Mario. Līdzi rožu kroņi, limonāde, šādas tādas uzkodas un priecīgs garastāvoklis visiem, jo ir taču svētku diena!! 🙂
Kapos esam agri, bet jau atrakciju un uzkodu, kārumu teltis ir uzslietas, futbollaukumā rit pirmie mači, un cilvēki rosas ap krāšņajām kapličām jestras marimbas mūzikas fonā.
Dona Mario brāļi un māsas ir diezgan turīgi, par to liecina arī lielā ģimenes kapliča, pilna ar ziediem un krāšņiem rožu kroņiem.
Nu tiem pievienojam arī mūsu taisītos un nupat pirktos ziedus.

20120113-160722.jpg
Sēžam, pļāpājam, smejamies un graužam zemesriekstus..

20120113-160739.jpg
Ap pusdienslaiku pienāk šķirties, līdz nākamai reizei.. Skūpsti un bučas un attā lecu ar Marcosu vocho un divatā dodamies uz SanCristobal pilsētu un tālāk uz San Juan Chamulu, kura visu svēto dienā izskatoties fantastiski..
Jau iebraucot pilsētā un tad tuvojoties tirgus laukumam pamanām pagalam klusu pilsētu.. Pat ikdienā te pulcējas vairāk cilvēku. Vien baznīcas priekšpagalmā kāds bariņš vīru spēlē mūziku, cits bariņš svinīgajos “chol” tērpos apspriežas nostāk, bet pašā baznīcas priekšā pilsētas pārvalde un “viedie” iezvana baznīcas zvanus..

20120113-161105.jpg

20120113-161131.jpg

20120113-161202.jpg
Par īpatnējo reliģiju un baznīcu šajā Tzotzil indiāņu miestā, kas apvieno kristietību ar seno maiju pasaules uzskatiem vari lasīt te – http://wp.me/p11hUL-m
Iekšā pašā svētnamā viss kā ierasti ikdienā, varbūt nedaudz vairāk puķu un krietni mazāk viesu.. Jautāju kādam kungam pie lielajām sarkanajām dievnama koka durvīm, kur visi cilvēki? Izrādās, ka visu svēto dienu lielākais vairums Tzotzilu ģimenes svin mājās. Jo vēljoprojām, pēc senām tradīcijām daļa aizgājēju tiek apglabāti savā dzīvesvietā..turpat zem grīdas.. Ģimene sanāk vienkopus, dzer “posh” (kukurūzas kandžu) un svin..
Bet svin visi, vairāk vai mazāk, bet svin. Arī bariņš vīru, kuri zvana baznīcas zvanus. Lai gan vīri neliekas traucēti un ritmiski turpina raustīt trīs zvanu šņores, tiekam novēroti un uzmanīti.. Tzotzili pret savu reliģiju un kultūru izturas ar lielu cieņu un piesardzību. Svešinieki tai pārāk tuvu netiek pielaisti.. Tāpēc pēc pāris vārdu pārmīšanas ar vienu no “vecajiem”, esmu pārsteigts par negaidīto uzaicinājumu iezvanīt San Juan Bautista baznīcas zvanus!

20120113-161339.jpg
Cenšos un pūlos no baltā torņa izdvest kādu kaut cik skanīgu melodiju, bet nekas vairāk par bezritmisku rīboņu no tā neizskan.. Pēc pāris minūtēm padodos un ļauju pašam bravūrīgākajam rādīt, kā tas darāms! Uhh.. Skan tik dziļi, dzidri..
“Satrennēšos un atgriezīšos!”, nosmejamies un atvadoties nozūdam tukšajā tirgus placī aiz baznīcas vārtiem.

20120113-161529.jpg
Kamēr čāpojam līdz auto iedomājamies aizčāpot līdz vietējiem kapiem.. Te nu gan balle tiek griezta!! Un kas par krāsām!! Viss kapu lauks no vienas nogāzes līdz pat vecajām baznīcas drupām oranžu samteņu noklāts. Kaut kur pa vidu orķestris, turpat netālu alus un pepsi kastes un improvizēts veikaliņš. Kāds svinētājs jau saguris starp kapu kopiņām, cits atnācis aprunāties ar sievu, ērti apgūlies tai līdzās..

20120113-161721.jpg

20120113-161853.jpg

20120113-161944.jpg

20120113-162009.jpg
Kamēr čāpojam līdz auto iedomājamies aizčāpot līdz vietējiem kapiem.. Te nu gan balle tiek griezta!! Un kas par krāsām!! Viss kapu lauks no vienas nogāzes līdz pat vecajām baznīcas drupām oranžu samteņu noklāts. Kaut kur pa vidu orķestris, turpat netālu alus un pepsi kastes un improvizēts veikaliņš. Kāds svinētājs jau saguris starp kapu kopiņām, cits atnācis aprunāties ar sievu, ērti apgūlies tai līdzās.. Ģimenes uz svinību vietu plūst bariem, bet mēs kādu laiku aizrauti par šo Mirušo dienu Chamula pilsētā nolemjam doties dziļāk Tzotzil indiāņu reģionā un apmeklēt kolorītos Tenejapa pilsētas kapus.
Līdz tiem 35kilomteri kalnu serpentīna ceļa. Pa laikam caurbraucam mazus miestus, līdz kādā parkojos nost retajā, brīvajā vietā, tieši iepretīm krāšņai atrkaciju teltij kapukalniņā. Las Ollas miests un te visu svēto dienu svin ar vērienu.
Pamatīgs sastrēgums uz ciema galvenā, bedrainā ceļa. Lai izmainītos ar pretīmbraucošo auto nākas lavierēt pa kabatiņām ar milimetru precizitāti.. Viss ciems un vēl kaimiņu rajoni sabraukuši uz svinībām. Arī mēs.
Turpat lecam laukā no auto un kāpjam pakalnā, starp zilo plēvju teltīm kur dūmmu mākonī grillējas koši sarkanas, sulīgas vistiņas.. Turpat pie vaskadrānas plēves galdiņiem sēž ģimenes, malko dzērienus, skaļu, spiedzošu karuseļu virpuļu fonā.. Kapu kalniņš šodien ir atdzīvojies. Jā, te šo kultūru filozofija ir skaidri manāma – “šie ir svētki tiem, kuri no mums ir aizgājuši! Mēs viņiem dodam, to kas tiem vienmēr ir paticis un iepriecinājis..”

20120113-162324.jpg
Tradīcija šajā Tzotzil indiāņu ciemā paredz apglabājot aizgājēju atstāt kapu kopiņā nelielu “izeju” uz virszemi, to piesedzot ar dēli. Un reizi gadā, Visu svēto dienas laikā, šis dēlis tiek noņemts, lai dvēsele var iznākt laukā un piedalīties svinībās..

20120113-162527.jpg
Šie kapi ir īpatnēji fascinējoši. Koši ornažiem samteņu ziediem klāti, zaļu skuju paklājā. Balti, pelēki un melni krusti – kas atzīmē aizgājēja vecumu, jo gaišāks krustiņš, jo jaunāks bijis te paglabātais… Kapu kalna galvgalī slejas milzu 22 zaļi un zili krusti košām samtenēm pušķoti… Maiju kultūrā krusta simbolam nav nekāda sakara ar kristietības krustu vai Jēzu, tas attaino vissuma uzbūvi, jeb dzīvības koku. Un dzīvība te kļūst par kādu citu enerģijas veidu.. No ielejas augšup kāpj bieza balta migla, gaiss ir tumīgi vēss. Fonā karuseļu gaismas miglā jaucas ar pūļa smiekliem un mūziku..un šodien šeit svin visi..

20120113-162932.jpg

20120113-163016.jpg

20120113-163030.jpg
Bet svin gan šmucīgi! Tik lielu šmuci neatceros redzējis kopš Rīgas 800gades svinību nākamā rīta pilsētā..

20120113-163134.jpg

20120113-163152.jpg
Lai gan ir jau vēla pusdiena, tomēr nolemjam pabraukt nedaudz tālāk līdz Tenejapa pilsētai, par kuru svinībām šajās dienās dzirdēts daudz..
Migla pieņemas spēkā ar katru kalnu kilometru. Bet iebraucot mistiskajā Tenejapa, kura slejas teju uz klints sienām šaurā kalnu ielejā, pēkšņi pamatīgi sakrēslo.. Kapus īsti atrast arī neizdodas, lai gan pa gabalu tos redzam, bet ceļu līdz tiem gan ne.. Arī daudzie pamatīgi sasvinējušies pilsētnieki un uzrunātās sievietes no mums bēg un nemaz neielaižas sarunās par virzinu uz kapsētu.. Hmm..laikam nav lemts un griežam atpakaļ “mājup”.

20120113-163243.jpg
Kalnu augstie pleci slēpj saules gaismu, un krēsla atri vien pārvēršas par necaurredzamu tumsu.. It kā jau nekas, ja vien auto gaismas strādātu.. Stājamies malā, cenšoties sapratu kur vaina.. Nekā! Pāris metrus pabraucu, bet gabarīt gaismas te nelīdz un virzienu kalnu serpentīnos nākas vien minēt.. Stājos atkal. Un kad garām brauc kāds autiņš, sēžos tam astē un sekoju tā gaismā.. Atkal migla. Brīžiem mans pavadonis pazūd baltajā mākonī. Panika!!!! Redzamība vien 5metri.. Kad šis atkal parādas, pamanām kādus dīvainus manevrus, līkločus. Sākumā liekas, ka tas dēļ miglas un nakts (ne)redzamības, bet drīz vien saprotam, ka visa vaina svētkos un šofera lielajā sasvinējuma pakāpē! Pilnīga koma!!!! Un es sekoju šoferim kura organismā liekas asinis ir vien krāsai.. Pārņem nolemtības sajūta – naktī, tumsā, miglā kur redzamība vien pāris metri, bez gaismām sekoju pilnīgi peidzērušam šoferim braucot mājās no kapiem…
Ne mana diena, ne laiks.. Un kad iebraucu laternu izgaismotā pilsētā, pabraucot garām un pamājot “paldies sveicienu” savam pavadonim, svētki ir mani, jo šajā Visu Svēto dienā kāds ir bijis man līdzās…
Atgriežoties viesnīcā satieku kādus “mugursomnieku” jauniešus no Šveices, un nolemjam iziet nedaudz pasvinēt uz pāris aliņiem līdz Revolution bāram.. Uhh.. Nakts ar pāris aliem nebeidzas, jo izrādas, ka puiši neko nezin par Michelada, Chelada, Sacrificio Maya, Mezcal, Tequila un citiem labiem Mexikas dzērieniem..
Bet man nākamajā dienā 300kilometru kalnu serpentīnu ceļš paredzēts…

20120113-163509.jpg

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s